JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
Foto no Arterritory.com arhīva

Komentārs: Ideja laba, izpildījumu – gaidām 0

Valsts Kultūrkapitāla fonds izskata Radošo savienību padomes iniciatīvu ieviest radošās stipendijas māksliniekiem, rakstniekiem un komponistiem

Vilnis Vējš
11/10/2019

Labas ziņas no kultūrpolitikas labirintiem iznirst tik reti, ka nesen uzzināto nekādi nespēju paturēt pie sevis: runa ir par plānu risināt ieilgušās mākslinieku materiālās problēmas, izveidojot Valsts Kultūrkapitāla fondā jaunu instrumentu – jaunrades stipendijas. Uzreiz jāatrunājas, ka vēl nekādi galīgi lēmumi neesot pieņemti, bet Arterritory.com rīcībā ir nonācis projekts, ko virzījusi Latvijas Radošo savienību padome (lai slava un gods viņai par to!). Tādēļ varbūt šī ir īstā reize, kad ir vērts neklātienē iesaistīties vēl tikai gaidāmu risinājumu apspriešanā, lai tie no labiem nepārvērstos par gandrīz labiem.

Parasti cenšos mākslas kritikā neievazāt sarunas par naudu, bet tieši par konkrēto problēmu esmu izteicies, piemēram, šeit. Recenzijās to nedaru, pirmkārt, principiālu apsvērumu dēļ (jo, kā mēs zinām, laba māksla reizēm top gandrīz pavisam bez naudas, bet par lielu var uztaisīt arī štruntīgu), bet otrkārt – savtīgu apsvērumu dēļ: nu jau visās jomās un līmeņos gaudas par finansējuma trūkumu padara tekstus tik līdzīgu vienu otram, ka es pats tos nespēju izlasīt līdz galam, kādēļ lai gaidītu citu reakciju? Tomēr varbūt tas nav pareizi, varbūt ir jāatgādina, ka atšķirībā no valsts iestādēm ar desmitos un simtos skaitāmiem darbiniekiem, kas katrs saņem ar četriem cipariem rakstāmu mēnešalgu, bet nekādi nespēj sasniegt pietiekamu “kapacitāti”, lai kaut ko beidzot izdarītu, latviešu mākslinieku korpuss lielākoties pats finansē savu jaunradi. Toties konkurence ir nežēlīga un gaidas – augstas. Vizuālās mākslas nozares attīstībā lielu ieguldījumu dod privāti atbalstītāji, tomēr panākumu, pretenziju vai diskusiju gadījumā tā tik un tā kļūst par “mūsu”, latviešu, mākslu.

Ja aplūko KKF apkopoto statistiku par pērn piešķirtajām radošajām stipendijām, saraksta augšgalā blakus lielākajām summām lasām kino scenāristu vārdus, kam piepulcējas arī  komponisti, restaurācijas darbu veicēji, dzejnieki un atdzejotāji. Tiesa, ir arī burtiski pāris mākslinieku, bet par to vēlāk. Lai gan vizuālās mākslas nozarē piešķirto radošo stipendiju kopsumma ir vislielākā, tā sadalīta arī vislielākajam skaitam pretendentu, tādēļ vidējā stipendija nozarē ir arī viena no zemākajām – 943 eiro. Sarakstā, kas kārtots no lielākajiem skaitļiem uz mazākajiem, mākslinieku uzvārdi aizņem vidu un lejasdaļu. Atgādināšu, ka runa ir par vienreizēju naudas izmaksu. Un te man šķiet būtiski pieminēt niansi, kas, iespējams, ļāvusi minētajiem pāris māksliniekiem iespraukties lielāko stipendiju saņēmēju lokā, daudzus amata brāļus atstājot tālu aiz sevis, – viņi radījuši skulptūras, kuru pašizmaksa diez vai pat ir sedzama ar piešķirto summu. Zinu, ka vismaz vienā no šiem diviem izņēmumiem ieceres realizācijai papildus tika piesaistīts privāts mecenātu fonds. Mākslinieki stipendiju pieprasījumos visbiežāk iekļauj arī izdevumu tāmes, kas man nav pieejamas, bet varu iztēloties, ka tās stipri atšķiras no, piemēram, literatūras vai mūzikas radīšanai nepieciešamā pamatojuma. Nav runa par otām, krāsām, audekliem vai darbnīcas īri – laikmetīgā māksla daudz biežāk operē ar sarežģītiem materiāliem un procesiem: video, skaņas vai instalāciju māksla prasa ieguldījumus gan tehnoloģijās, gan visdažādāko darbu izpildītāju piesaistē. Katram, kas apmeklējis laikmetīgās mākslas izstādes pasaules muzejos, ir skaidrs, ka tās pašizmaksa nav un nedrīkst būt zema. Es pat pieļauju, ka mākslinieki, kas stipendiju izmantojuši paši sava darbam veltītā laika nodrošināšanai, ir pārliecinošā mazākumā. Sazinoties ar izstāžu producentiem, noskaidroju, ka vidējā radošās stipendijas summa – 1000 eiro – ir atbilstoša vienas prāvas gleznas materiālu izmaksām. Turpretī, piemēram, divu šīgada Cēsu Mākslas festivālā jaunradīto instalāciju pašizmaksa bija 4000 eiro, neskaitot mākslinieku darbu un izstādes iekārtošanas izdevumus.

Lūk, kādēļ ideja par īpašu stipendiju jaunradei, kas turklāt būtu aptuveni valsts vidējās algas līmenī un tiktu piešķirta nevis vienreiz, bet pusgadu ilgam periodam, ir kaut kas tāds, ko autori sen jau pelnījuši. Slavējami, ka priekšlikumam atradušās dzirdīgas ausis Kultūras ministrijā, un ne tikai ausis, bet arī finansējums. Tomēr, vai labā ideja pārvērtīsies tikpat labā izpildījumā, ir atkarīgs no tā, cik nopietni VKKF izvērtēs nozaru atšķirīgās vajadzības un pieejamos resursus. Piemēram, salīdzinot autordarbu izpildei nepieciešamo laiku, profesionāļu skaitu utt. Es uzskatu, ka minētajām materiālu izmaksām vispār būtu jāpaliek ārpus jaunrades stipendiju paredzamā izlietojuma, jo jau dažādu izdevumu pozīciju “ieslīdēšana” radošo stipendiju tāmēs bija kļūda, kas nostādīja nevienlīdzīgās pozīcijās, piemēram, māksliniekus un literātus vai komponistus. Vēl lielāka kļūda būtu paplašināt stipendiju saņēmēju loku no sākotnējā projektā paredzētajām autoru grupām līdz pilnīgi visām nozarēm, kas vien ir pārstāvētas VKKF – jo īpaši tādām, kuru finansēšanā piedalās arī citas valsts institūcijas. Noteikti jāsalāgo līdzšinējo radošo stipendiju pieprasījuma un potenciālo jaunrades stipendiju skaits. Tāpat izsvērtus lēmumus prasa arī regularitāte un periodi, kādā iespējams stipendiju pieprasīt un saņemt. Iespējams, ieviešot jaunu atbalsta formu, jāpilnveido veids, kādā tiek izvērtēts līdzšinējā atbalsta izlietojums – bieži vien KKF stipendiātu vidū ir tādi, kam šis ir arī vienīgais panākums radošajā karjerā.  Vai arī citi ir bijuši kaut kad ļoti sen. Es gribētu izteikt arī cerību, ka jaunrades stipendiju formāts nevis palielinās plaisu starp pieredzes bagātiem un jauniem māksliniekiem, kuriem nav izredžu uzreiz saņemt ilglaicīgu atbalstu, bet tieši otrādi. Varbūt tā atslogos jau esošo, vienreizējo stipendiju sistēmu no regulāri un ražīgi strādājošajiem, padarot to par pieejamāku jaunajiem profesionāļiem?