RAKSTI  
Perversist, Prophecy Short Ways To Death “Untitled” un Depeche Mode “Wrong”
Ieraksti kā mākslas priekšmeti 2

Rihards Bražinskis
06/05/2012

Mūzikas un skaņu ierakstu izdevumu mākslinieciskā apdare visbiežāk nāk komplektā kā pašsaprotama lieta – it kā citādāk nemaz nebūtu iespējams. Turklāt pārsvarā noformējums ir izpildīts visai formāli, gluži vai pienākuma pēc, nepadarot to par neko vairāk kā vien ierakstu ar klāt pievienotām bildītēm. Padalīšos ar, manuprāt, radošākajiem izdevumiem gan iepakojuma, gan arī skaņu ziņā, kas pietuvina tos jau unikāliem mākslas priekšmetiem. Aplūkošu kompaktdiskus, audio kasetes un vinila plates, bet ērtības labad aiz borta atstāšu tādus joprojām aktīvus ierakstu veidus kā disketes, kurās tiek izdotas pāris skaņu sekundes, kā arī antikvāros gramofona vaska cilindrus.

Kompaktdiski

Sāksim ar izplatītāko formātu – kompaktdiskiem. Centieni dažādot kompaktdisku noformējumus visbiežāk ir visai neveikli, mēģinot izvairīties no plastmasas un ievietojot diskus DVD vāciņos, aploksnēs vai metāla kārbiņās. Tāpat arī samocīti un nepraktiski ir “oriģinālie” diska iestiprinājuma varianti. Taču ir izņēmumi, piemēram, viens no aizraujošākajiem noformējumiem ir grupas Slipknot 2001. gada albuma “Iowa” (Roadrunner Records) diska buklets ar sudrabaini atstarojošiem vākiem un izlokāmu grāmatiņu no krāsaina, caurspīdīga sviestpapīra. Vai arī Editions Mego 2009. gadā izdotais Russell Haswell ieraksts “Wild Tracks”, kas nāk tādā kā bērniem domātā kastītē ar rokturīti.


Russell Haswell ieraksts “Wild Tracks”. 2009


Izlase “A Private Shade of Green”. 2007. Foto: Arnis Kalniņš. Autora privātkolekcija

Arī vācu leiblam Gruenrekorder ir izdevušies vairāki saistoši noformējumi, piemēram, 2007. gada izlasei “A Private Shade of Green”, uz kā caurspīdīgā vāka atveidoti augu silueti, kuru starpā izstīdzējuši arī audio štekerīši, tādējādi perfekti atainojot izlases dabas ierakstu un elektronikas savijuma saturu, kā arī Gilles Aubry un Stephane Montavon 2010. disks “les ecoutis le caire”, kura kartona vākos ir iespiests teksts un izcirsti caurumi, caur kuriem redzams arī pats disks, un izdevums vēl arī apjozts ar rūpniecisko gumiju.


Gilles Aubry & Stéphane Montavon albums “les ecoutis le caire”. Foto: Arnis Kalniņš. Autora privātkolekcija


Viens no britu leibla Entr`acte diskiem – Lee Gamble albums “Join Extensions”. Foto: Arnis Kalniņš. Autora privātkolekcija

Savukārt britu leibls Entr`acte diskus iepako pavisam īpaši – aizkausētā plastikāta konvertā, kas pašrocīgi jāatgriež, atgādinot Andras Manfeldes 2005. gada dzejoļkrājumu “Tranšejas dievi rok”, kurā vairākas lapas ārmalā nav pārgrieztas un ir jāpārplēš pašam. Taču visaizraujošākais, ko esmu pieredzējis, ir 2010. gada Taizemes funk izlase “Luk Thung!” (ZudRangMa Records), kas iepakota ar rokām darinātā bambusa paciņā.


Izlase “Luk Thung!”. 2010. Foto: Arnis Kalniņš. Autora privātkolekcija


Shinkei, Mise_En_Scene ieraksts “Leftover_1”. 2010. Foto: Arnis Kalniņš. Autora privātkolekcija

Tāpat arī kompaktdiski ir pieejami dažādos izmēros – gan mazie, tā saucamie business card, gan arī dažādu formu diski, ko parasti “neņem pretī” automašīnu maģi, un nelasa arī daži labi atskaņotāji. Viens no veiksmīgākajiem mazajiem disciņiem formas un satura saskaņas ziņā ir elegantā Losandželosas leibla Dragon`s Eye Recordings 2010. gadā izdotais Shinkei / Mise_En_Scene ieraksts “Leftover_1” – trausla skaņa, trausls medijs, trausls noformējums.

Audio kasetes

Daudz vairāk radošas pieejas pastāv mūsdienu audio kasešu kultūrā. Kasetes ir pieejamas atšķirīgos lenšu garumos un visdažādākajās krāsās un ir arī īpaši pateicīgs formāts pašrocīgam noformējumam. Tās mēdz appūst ar krāsas baloniņu, apķēpāt ar guašām, korektoru, marķieri utt. Kasetes mēdz izdot, ievīstītas papīros, ievietotas auduma vai tamborētās kulītēs un marihuānas celofāna maisiņos. Tieši kasešu kultūrā ir plaši izplatīti arī xerox art noformējumi. Vēl kasetes mēdz reciklēt jeb pārrakstīt pāri veciem izdevumiem. Vērojami arī tādi precedenti kā izdevumi vienā eksemplārā vai kasete kā tikai priekšmets – ar klāt pievienotu publiskotās mūzikas download kodu.


Cloama kasete “Lernaen Catacomb Complex”. 2008. Foto: Arnis Kalniņš. Ģirta Korpa privātkolekcija

Tāpat ir bijuši iesaiņojumi, kas apgrūtina piekļuvi pašam ierakstam, piemēram, somu industrial / power electronics projekta Cloama 2008. gada hroma kasete “Lernaen Catacomb Complex”, kas iestiprināta ar skrūvēm starp divām organiskā stikla plāksnītēm, vai arī zviedru harsh noise projekta Maim 2006. gada audio kasete “The Gift of Fury”, kas ievietota metāla stieplīšu režģī.


Maim audio kasete “The Gift of Fury”. Foto: Arnis Kalniņš. Ģirta Korpa privātkolekcija

Savukārt visizplatītākā un savā ziņā arī ikoniskākā parādība kasešu noformējumos ir abstrakti obskūrā, kā arī koši-raibā new age vizionāro kolāžu estētika pa visu bukleta atvērumu. Šāda prakse satopama tādos leiblos kā Housecraft Records, Stunned Records, Sweat Lodge Guru, Hooker Vision u.c.


Green Army Fraction “The Greater & The Lesser Holy War”. 2009. Foto: Arnis Kalniņš. Ģirta Korpa privātkolekcija


Jessica Rylan & Orphan Fairytale “Lost In Time And Space”. 2007. Foto: Arnis Kalniņš. Ģirta Korpa privātkolekcija

Runājot par izdevumam klāt pievienotiem priekšmetiem, neskaitot atklātnes, uzlīmes u.c. noderīgus iepriecinājumus, (eksperimentālajā vidē) visbiežāk tās ir dažādas ierakstu konceptuāli paspilgtinošas lietas, piemēram, žiletes, naglas vai pat gāzmaskas.


Merzbow albuma “Camouflage” papildus versija 149 kopijās. 2009

Viens no krāšņākajiem šāda veida box set izdevumiem ir japāņu noizera Merzbow 2009. gada albuma “Camouflage” papildus versija 149 kopijās ar paštaisītu un pašrocīgi akvareļiem nokrāsotu kasti, pašdarinātu kolāžu kartiņām un eikaliptu lapām. Ieraksts turklāt ir DTS 5.1 formātā, kas paredzēts atskaņošanai uz atbilstošas sistēmas. Tā spēlēšana uz standarta stereo sistēmas var bojāt skaļruņus. 


Merzbow 2000. gadā izdotā hrestomātiskā kompilācija “Merzbox”

Bet hrestomātiska ir Merzbow 2000. gadā izdotā kompilācija “Merzbox”, kas sastāv no piecdesmit diskiem, diviem multimediju CD-ROM jeb “Merzrom”, 132 lappušu grāmatas “Merzbook” biezos vākos, kartiņām, uzlīmēm, plakāta, garroku krekla, kā arī bronzas medaljona “Merzdallion”. Jāpiebilst, ka 2009. gadā Merzbow atzinis, ka viņam jau ir pietiekami daudz neizdota materiāla jaunam 50 disku komplektam. Turklāt Merzbow savu raženumu pārspīlē arī ikdienā, konveijeriski izlaizdams pārdesmit ierakstu gadā.


Xiphiidae “Sewn Within a Circle”. 2009. Foto: Arnis Kalniņš. Ģirta Korpa privātkolekcija


Bedroom Bear, Wind In Willows albums “Split”. 2011


Sashash Ulz “Cladonia Rangiferina”. 2011

Vinila plates

Neapšaubāmi izteiksmīgākais formāts mēdiju rotaļām ir vinils. Vienīgi jāatzīst, ka platēm ir mazāk variējošu izpausmju vāku variantos. Arī pievienotie materiāli parasti ir tikai visa veida plakanie papīra izstrādājumi, mūsdienās jau arī reklāmas.


Beastie Boys 1989. gada albuma “Paul`s Boutique” iekšpuse...


...un ārpuse. Foto: Arnis Kalniņš. Autora privātkolekcija

Iespaidīgākais vāks, manuprāt, ir Beastie Boys 1989. gada albuma “Paul`s Boutique” dubultā gatefold atvērums ar Manhetenas Ludlow un Rivington ielu krustojuma panorāmas fotogrāfiju. Vēl greznāks vāka atvēruma izdaiļojuma veids ir to padarīt par bērnībā tik labi pazīstamo trīsdimensionālo attēla izgriezumu jeb pop up.  Savukārt Berlīnes leibls Pan rūpīgi strādā pie caurspīdīgiem plašu vākiem, uz kā uzdrukāti krāsaini, ģeometriski raksti, veidojot saspēli ar vāka bildi.Bet cēlākais plates vāks, ko esmu redzējis, ir Dirty Projectors un Björk pērnā gada izdevumam “Mount Wittenberg Orca” (leibla Domino paspārnē) – ar t.s. kustīgo bildi jeb 3D attēlu.


Rita Ackermann “When Sunny Expands”. 1997

 
 Troum “Autopoiesis”. 2004. Foto: Arnis Kalniņš. Ģirta Korpa privātkolekcija

Brīnišķīgākā skaņuplašu īpašība ir to (ie)spēja būt jebkādā krāsā (lai arī tādā gadījumā ieraksts ir nedaudz sliktākā kvalitātē). Tām var būt arī vairāki krāsu laukumi, izplūduši krāsu šļaksti, un galu galā plates var būt arī caurspīdīgas. Tāpat arī pastāv vinili ar bildi jeb t.s. picture disc, kas gan ne vienmēr labi izskatās, kad griežas. Viens no lieliskākajiem šādas plates piemēriem rotēšanas ziņā ir vācu post-industrial, trance-drone dueta Troum 2004. gada izdevums “Autopoiesis” (leibls Small Voices) – ar psihedēlisku ornamentu.


The Monkees interviju plate “Talk Downunder” Foto: Arnis Kalniņš. Autora privātkolekcija

Savukārt viena no amizantākajām bildes uzdrukām ir grupas The Monkees interviju platei “Talk Downunder”, kas arī skaņas ziņā ir izcils apliecinājums vinila saderībai ar sliktas kvalitātes ierakstu – šajā gadījumā diktofona ierakstiem, kas vienlaicīgi ir arī viens no ekstrēmākajiem spoken word / monolog paraugiem.


Vonosonoloppus, 33 letnyi podonok Split. 1995. Foto: Arnis Kalniņš. Autora privātkolekcija

Runājot par (apzināti) zemas kvalitātes ierakstu piestāvēšanu vinila formātam, jāteic, ka vinils padara šādus ierakstus vērtīgus – arī tajā ziņā, ka tiek it kā izšķiests šis tik ļoti ekskluzīvais formāts. Te gribētos izcelt pirmo Latvijas pagrīdes mūzikas plati – 7 collu zilo Vonosonoloppus33 letnyi podonok 1995. gada splitu uz franču leibla Darbouka records.


Endless Humiliation  plate “My Wife is Willing”. Foto: Arnis Kalniņš. Andreja Zālīša privātkolekcija

Tāpat arī jauka ir Losandželosas vardarbīgās mūzikas supergrupas Deep Jew 2008. gada pārblieztās skaņas plate ar zine tipa noformējumu “Ugliest Man / Dog Blood” (izdevniecība Troniks), kā arī garīgi slima džeka vadītā raw noise black metal projekta Endless Humiliation 2009. gada DIY estētikā noformētā plate “My Wife is Willing”, kur gabali skaniski ir atdalīti ar pauzēm, taču vinila rievu nav – visi gabali uz plates vienas puses vizuāli izskatās kā viens garš skaņdarbs. 

Kas attiecas uz plates rievām, iespējamas ir arī inside out rievas, kas atskaņojas no centra uz ārmalu, kā arī locked-groove jeb noslēgtās rievas, kad skaņa var atkārtoties jeb cilpoties nebeidzami ilgi – visizplatītākās tās ir techno mūzikā kā DJ palīginstruments. Tāpat arī pastāv reljefi gravējumi uz vinila jeb etching. Tie parasti rotā plates tukšās puses.


Goodiepal “Nag Nag Bacon”. 2003. Foto: Arnis Kalniņš. Arņa Kalniņa privātkolekcija

Ekstrēmākais etching piemērs ir dāņu frīka Goodiepal 2003. gada veikums “Nag Nag Bacon”, kas ir divas single-side picture plates ar sīksmalkiem mikrogravējumiem. Goodiepal arī izdevis plates ar ripzāģa zobus imitējošām formām tās ārmalās, kā arī vinilus sirds, lāses un dimanta un pat automašīnas formās.


Rolf Julius “Black (Indise)”. 2011

Tāpat pastāv mīkstā paveida plates jeb flexi disc. Izcilākais izdevums formas un satura vienotībā ir vācu skaņu mākslinieka, nelaiķa, Rolf Julius pērnā gada autora pēcnāves izdevums “Black (Indise)”, kas tika dāvināts par brīvu visiem britu žurnāla The Wire abonentiem marta mēnesī. Mazā, caurspīdīgā platīte ar autora tušas zīmējuma reprodukciju uz tās perfekti izsaka Rolfa smalko un trauslo dvēseli. Tas ir līdz asarām aizkustinošs, skaniski-priekšmetisks nekrologs. 

Anti-ieraksti

Bet tagad esam svinīgi nonākuši līdz tādai humorpilnai lietai kā anti-ierakstiem, kam pamatus savā ziņā licis 1940. gadā dzimušais čehu fluxus mākslinieks Milan Knizak, kurš eksperimentālos nolūkos ir kausējis, apkrāsojis, plēsis un visādi citādi izrīkojies ar platēm, kuras pēcāk gan izstādījis kā mākslas darbus, gan arī izdevis kā ierakstus. 


Milan Knizak “Broken Music”. 1983

Visspilgtāk vinila manipulāciju jomā izceļas asprātīgais amerikāņu trokšņdaris Rons Lesards (Ron Lessard) un viņa vadītais leibls RRRecords, kas izdevis, piemēram, tādus anti-ierakstus kā paša Lesarda projekta Due Process 1988. gada veikumu “Do Damage” jeb plates ar roku iegrebtām rievām uz paštaisītas virpas 50 eksemplāros vai arī tā paša gada Billboard Combat ierakstu “Metastasis”, kas ir 100 kolāžas jeb vinili, kas apkrāsoti un aplīmēti ar papīriem, plāksteriem, skrūvēm, burbuļplēves gabaliem un sudrabeni, un The Haters “Wind Licked Dirt” jeb tukša, bezrievu 12 collu plate ar klāt pievienotiem netīrumiem.


Emil Beaulieau, Wolf Eyes – Split. 2003

Jāpiemin arī Kapotte Muziek 1989. gada darbs “Heathen Muzak” jeb veselas 200 septiņcollu plates ar urbmašīnas izurbtiem caurumiem un aprakstu “Playable at any speed – maximum volume suggested”. Tāpat arī anti-ieraksti pavīd kompaktdisku vidē, piemēram, 2004. gada The Cherry Point un Black Sand Desert splits bez nosaukuma desmit kopijās – vienkārši mini CDr bez skaņas.


Disc “GaijinCD4”. 1997

Savukārt labākais gļukart jeb defekts-kā-efekts veikums disku pasaulē pieder amerikāņu specprojektam Disc, kas arī par savu logo izvēlējušies oficiālo kompaktdiska medija logo. Disc apvieno kolorītās elektroniskās mūzikas producentus – homoseksuālo pāri Matmos un Kid606, kuri skaņas iegūst, deformējot diskus vai arī atskaņojot tos saplīsušos atskaņotājos, vietumis iesliecoties Jonh Oswald Plunderphonics manierē (kurš jaunus skaņdarbus rada no jau pastāvošām kompozīcijām). 1997. gada izdevumam “GaijinCD4” pievienots arī otrs, nefunkcionējošs bonusa disks ar mērķi maldināt par multimediālu saturu.

Bet atgriežoties pie vinila, par kreativitāti jāuzslavē jau iepriekš pieminētā Rona Lesarda 2009. gadā izdotais tūkstoš rievu vinils “RRR – 1000 Lock Grooves”. Tā ir izlase ar unikālu noformējumu katrai platei, piedaloties divdesmit pasaules vadošākajiem noizeriem, ar 500 rievām katrā pusē un piecdesmit iedaļām katram māksliniekam. Aprakstā Rons atklāj, ka ir pamanījis, ka dažas no rievām ir neuztveramas, adatai pārlecot uz nākamo iedaļu, un izteicis neizpratni, vai tas ir radies māsteringa vai iespiešanas rezultātā, vai arī tas vienkārši ir plašu atskaņotāja jūtīgums. Rons atvainojies, ja kādu ir apbēdinājis, kad konkrētā kopija piedāvā, piemēram, tikai 990 rievas. Tas man atgādina, kā es pats esmu CD matricā rakstījis maksimāli daudz (īsus) gabalus, proti, 99, jo audio atskaņotāja displejs savulaik nebija paredzēts trīsciparu skaitļa, piemēram, “100” uzrādīšanai. Tāpat arī disku ierakstīšanas programmas nepieļāva vairāk par 99 gabaliem. Ja tas tomēr izdevās – disks nebija nolasāms.

Vinilplašu kā objects d`art karalis ir 1955. gadā dzimušais šveiciešu izcelsmes amerikāņu mākslinieks Kristians Mārklijs (Christian Marclay). Viņš veido krāsu un skaņas kolāžas no pašām platēm, salīmējot vairāku atsevišķu vinila segmentus. Mārklijs ir arī labi zināms, izmantojot plašu atskaņotāju kā mūzikas instrumentu.


Kristiana Mārklija plašu grīda Cīrihes galerijā Shedhalle. 1989

Bet viens no viņa konceptuālajiem darbiem ir 1989. gada 12 collu vienpusējā plate “Footsteps”. Tā paša gada vasarā uz sešām nedēļām viena no Cīrihes galerijas Shedhalle (neizbēgami caurstaigājamas) telpas grīdām tika noklāta ar 3500 plašu kopijām, kurās ierakstīti soļi ar iemiksētām stepa dejām. Galerijas apmeklētāji pa platēm pārvietojās, tās saskrāpējot un sasmērējot jeb piešķirot tām papildus skaņas, proti, sprakšķus. Pēcāk 1000 no šīm platēm tika laistas klajā, un to atskaņošana bija kā darba pabeigtības fāze.

Savukārt vinila sprakšķu apoteoze notikusi spāņu skaņu mākslinieka Francisco Lopez 2000. gada veikumā “Untitled #92” (leibls Mego), kas sastāv no četriem tīru vinila sprakšķu gabaliem, kas turklāt paredzēti vienlaicīgai atskaņošanai četros plašu atskaņotājos, desinhronizēti sapludinot tos vienotā skaņu masā.

Māksliniecisko skaņu Top 5

Bet nobeigumā pieci skaniski mākslinieciskākie ieraksti. Kā pirmā no tiem – japāņu vokālistes Junko 2002. gada a capella plate “Sleeping Beauty”. Izturību prasošs, mežonīgs spalgi-griezīgas balss solo priekšnesums. Viens no lieliskākajiem nemūzikas paraugiem, iekļaujot un distortēti pārspējot tādas līdzīgas mākslinieces kā putniski vīterojošo un nāvīgi murgaini gārdzošo Sainkho Namtchylak un absolūti nebalsiskās Ami Yoshida sīnusskaņas.

Tālāk divi leģendāri ieraksti. Amerikāņu mākslinieka Terija Foksa (Terry Fox) 1977. gada veikums “The Labyrinth Scored for the Purrs of 11 Different Cats”: kaķu murrāšanas (fenomena, kas joprojām nav pilnībā izskaidrots) meditatīva orķestrācija, kas turklāt veidota pēc Šartras katedrāles grīdas labirinta struktūras. Un vācu mākslinieka Jozefa Boisa 1970. gada plate “Ja ja ja ja ja, ne ne ne ne ne” kas ir 1968. gada performances ieraksts un sastāv tikai nosaukumā minētajām frāzēm. Mulsinošs runātā vārda un skaņu dzejas savijums.

Savukārt viens no skumjākajiem darbiem avangarda mūzikā ir 1958. gadā dzimušā amerikāņu komponista Viljama Basinska (William Basinski) slavenākais ieraksts The Disintegration Loops, kas balstīts Basinska agrīno lenšu ierakstu glābšanas mēģinājumos. Pārdzenot lentes digitālajā formātā, tās fiziski sabojājās, šķērsojot lasītājgalviņu – tādējādi šajās melanholiskajās skaņu cilpās fiksēta medija nāve. Un it kā ar to vien jau nebūtu gana, sakrita, ka Basinskis šo pārdzīšanas procesu pabeidza tieši 2001. gada 11. septembra rītā. Kopā ar draugiem Basinskis klausījies ierakstīto materiālu uz savas dzīvojamās mājas jumta Bruklinā, vērojot, kā sagrūst Pasaules Tirdzniecības centrs. Tās dienas vakarā no kaimiņmājas jumta autors nofilmēja saulrietu ar traģēdijas dūmiem, kas arī izmantots kā šī darba video. Aizvadītajā gadā, 11. septembra 10 gadu atceres dienā, šis Basinska darbs tika atskaņots Metropolitēna mākslas muzejā, Ņujorkas pilsētā.

 

Bet ieraksts ar personīgu sasaisti ir brita Lī Patersona (Lee Patterson) 2009. gada mini CDr “Egg Fry #2” jeb 15 minūtes ar olas cepšanās skaņu. Jaukākais šajā darbā ir tā vaļsirdīgais apraksts, kas atklāj, ka mikrofoni pēc šī ieraksta ir atteikušies darboties. Kopā ar kolēģi Raiti no Phonic Psychomimesis projekta darbības sākumā esam veikuši ko teju identisku, proti, ierakstījuši makaronu cepšanos pannā – arī neapzinoties karstuma bīstamību mikrofonam. Mūsu gadījumā par laimi mikrofonam nekas ļauns nenotika, taču noteikti neiesakām nevienam darīt ko tamlīdzīgu.


Lee Patterson 2009. gada mini CDr “Egg Fry #2”

Rudens Kabacis - 07.05.2012 22:26
super "kompilācija"
Pauls Āders - 07.05.2012 17:21
Burvīgs materiāls. Manliekas es vēl kādas piecas reizes šo atvēršu palasīt/paskatīt/paklausīties ;]