RAKSTI  
Vija Celmiņa savā darbnīcā
Vijas Celmiņas klātbūtnē 0

Elīna Zuzāne
29/05/2012

Lai gan es stāvu dzīvojamajā istabā, kuras saimniece ir viena no 21. gadsimta pieprasītākajām māksliniecēm, tas šobrīd neliekas nemaz tik biedējoši. Vijas Celmiņas SoHo dzīvoklī valda ļoti nepiespiesta un rāma gaisotne. “Man ir arī jauna darbnīca laukos, tādā neapdzīvotā vietā, kur nav redzama neviena ēka, tikai lauki, meži un koki. Tur es jūtos ļoti laimīga,” Vija Celmiņa saka un tad apvaicājas, vai es arī esot māksliniece. 


Vija Celmiņa. Foto: McKee Gallery

“Nē, diemžēl neesmu,” es atbildu.

“Lieliski! Tur nav, ko nožēlot. Māksla patlaban ir ļoti pārblīvēta joma, kurā valda spēcīga konkurence. Man te piestaigā un mazliet palīdz daži jaunieši, un viņiem ļoti grūti nācies izcīnīt, lai kāds vispār uz viņu darbiem paskatītos,” viņa paskaidro, ieaicinot mani savā gaišajā baltajā darbnīcā, kas it kā nemanāmi saplūst ar dzīvojamo istabu.

Es ienāku šajā mierpilnajā telpā, bet māksliniece apstājas un noliecas pār vienu no savām jaunākajām galaktiku grafikām, lai pielabotu dažas detaļas. Parasti, kad estamps novilkts, Vija Celmiņa saviem palīgiem uzdod pabeigt atsevišķus elementus, piemēram, padarīt zvaigznes dzidrākas un baltākas. Tomēr viņa neuzskata, ka rīkotos līdzīgi daudziem citiem māksliniekiem, kuri savu radošo karjeru pārvērtuši par komerciālu projektu. 

“Daudzi mākslinieki šodien ir tikpat kā rūpnieki – viņi algo cilvēkus, kas visu darbu paveic viņu vietā. Es tā nevaru, jo tad jau tas patiesībā nemaz nebūtu mans darbs,” viņa saka. “Tas, ko katrs mākslinieks ieliek savā mākslas darbā, ir viņa paša uztvere, viņa izjūta – būtībā tā ir visu to sīko lēmumiņu summa, kurus pieņemt var tikai šis cilvēks. Pretējā gadījumā tā ir tikai kopija, ko varētu pagatavot jebkurš.”


Strata. 1983. Nr.15/37. Privātkolekcija

Viņa piemetina arī, ka, pēc viņas domām, “avangards kā tāds vairs nepastāv. Ir tikai mākslinieki, kuri strādā vairāk vai mazāk komerciāli; daži iekaro atzinību, bet vairums cilvēku ar mākslu nevar nopelnīt.”

Vijas Celmiņas gleznas, zīmējumi un grafikas lapas top, māksliniecei pārstrādājot fotogrāfijas; viņas darbu pamatā liktas attiecības starp attēla virsmu un telpiskuma dzīlēm. Tomēr smalki izstrādātiem dabas atainojumiem – okeāniem, tuksnešiem un galaktikām – māksliniece pievērsās tikai pēc savas daiļrades agrīnā posma, kad bija aizrāvusies ar lidmašīnu, šaujamieroču un dažādu elektroiekārtu attēlošanu. Viens no šiem „atkalradīta” okeāna gleznojumiem atrodas arī Celmiņas darbnīcā; tas mani burtiski fascinē.

“Šī glezna tikko atgriezusies no izstādes,” pamanījusi manu interesi, paskaidro māksliniece. “Tā ir diezgan melanholiska.”

“Bet tieši ar to jau tā arī ir tik brīnišķīga,” es atzīstos.

“Tur laikam gan vainīga jūsu latvietes dvēsele,” viņa smejas. “Taisnību sakot, pirms jūsu atnākšanas es tieši domāju par to, kas tad manā mākslā ir latvisks, bet atbildi man neizdevās atrast. Mana māksla ir diezgan skarbi lakoniska un uzrunā psihi. Nezinu, vai tas būtu kaut kas latvisks. Domāju, ka tas izriet no manas intereses par attēlu, no vēlēšanās ar to strādāt un mēģināt panākt ar to kaut ko savādāku. Es nudien nezinu, kas manā mākslā ir latvisks, ja nu vienīgi tā melanholijas piegarša.”

Mēs esam iznākušas no darbnīcas spilgtās gaismas un tagad sēžam mākslinieces kabinetā, kur glabājas milzums visdažādāko katalogu no Vijas Celmiņas līdzšinējām izstādēm. Lai gan māksliniece nekad nav slēpusi savas latviskās saknes, ar kurām patiesībā pat ļoti lepojas, tomēr bijuši arī brīži, kad viņa vēlējusies, kaut cilvēki to vienmēr tik ļoti neuzsvērtu. 

“Reizēm man to nemaz nepatīk pieminēt, jo tad cilvēki iedomājas, ka tas manā personībā ir pats interesantākais. Kaut kur jau mums katram jānāk pasaulē, un man gadījās piedzimt Rīgā. Maniem vecākiem ar gleznošanu nebija nekāda sakara. Vispār manā ģimenē nav bijis neviena mākslinieka. Visi bijuši ārsti, celtnieki vai darbojušies zinātnē.”


Slate Tablet. 2006-2010. Privātkolekcija. Foto: McKee Gallery

Vija Celmiņa dzimusi 1939. gadā Latvijā, bet desmit gadu vecumā kopā ar ģimeni emigrējusi uz Savienotajām Valstīm, apmetoties uz dzīvi Indiānas štatā. Meitene angliski neprata ne runāt, ne rakstīt, un šīs valodas barjeras dēļ daudz laika gan skolā, gan mājās pavadīja zīmējot un gleznojot. Tomēr par gleznotāju Vija Celmiņa nolēma kļūt tikai 1961. gadā, kad Jēlas universitātes vasaras semestrī Ņūheivenā nonāca spēcīgā mākslas studentu un mākslinieku kopienā. Bakalaura grādu tēlotājā mākslā Vija Celmiņa saņēma 1962. gadā Herona Mākslas institūtā, bet maģistra grādu jaunajai māksliniecei piešķīra Kalifornijas universitāte Losandželosā, 1965. gadā.


Night Sky #6. 1993. Walker mākslas centra Mineapolisā kolekcija. Foto: McKee Gallery

“Man paveicās, ka uzreiz pēc universitātes beigšanas radās iespēja sākt piedalīties izstādēs. Atceros, ka tolaik man izdevās dažus darbus pārdot par 200 dolāriem. Tagad liekas, ka tā vispār nav nekāda nauda, bet 60. gadu sākumā mierīgi varēja iztikt ar 2000 dolāriem gadā.” Viņa brīdi paklusē. “Man arī izdevās atrast darbu uzreiz pēc Kalifornijas universitātes pabeigšanas; cik zinu, tas šajos laikos ir tikpat kā neiespējami. Tas gan bija tikai uz gadu. Man vajadzēja pasniegt gleznošanu, zīmēšanu un anatomiju. Es pati gan cilvēkus nemaz negleznoju, bet man vismaz bija iespēja uzreiz sākt pelnīt iztiku. Vēlāk man piedāvāja darbu uz pusslodzi; tam sekoja izstāde un tīri labas recenzijas laikrakstos.” Vija Celmiņa atzīst, ka šie pirmie darbi universitātē ļāvuši viņai “izdzīvot”, dodot iespēju normāli iztikt un pievērsties arī savam īstajam darbam. 

Lai gan Vija Celmiņa Losandželosā dzīvoja no 1962. līdz 1980. gadam, viņu šajā pilsētā sāka pamanīt tikai pašos pēdējos šī dzīves posma gados. “Es vienkārši atteicos pazust. Jauni mākslinieki bieži vien sāka tīri labi, bet pēc tam kaut kur izgaisa. Īpaši sievietes – viņas parasti apprecējās. Es arī apprecējos, bet mākslu tomēr nevarēju pamest. Māksla man vienmēr bijusi galvenā no prioritātēm. Pašas svarīgākās attiecības man bijušas ar mākslu. Manas paaudzes sievietes bija pirmās, kas mēģināja nostāties pašas uz savām kājām. Tas bija diezgan grūti. Tolaik vairumā mākslas galeriju bija nomācošs vīriešu pārsvars. Es bieži vien tur biju vienīgā sieviete. Bieži vien man vispār nepievērsa uzmanību, lai arī es daudzas lietas darīju labāk par citiem. Es bieži nonācu pilnīgā izolācijā, bet īpaši to nepārdzīvoju. Man patika būt vienai,” māksliniece atceras.

1981. gadā māksliniece nolēma izmēģināt laimi Ņujorkā. “Es jau biju paguvusi aizmirst, cik ļoti man patiesībā patīk visādi kukaiņi un putni. Losandželosa ir no kukaiņiem pilnīgi brīva zona. Es ļoti mīlēju tuksnesi, un tas droši vien spēcīgi iespaidojis manu darbu, bet vispār Kalifornijas ainava ir samērā mākslīga. Pilsēta ir tik milzīga, ka to pilnībā pārņēmusi automašīnu kultūra.”


Untitled (Ocean). 1969. Filadelfijas mākslas muzeja Pensilvānijā kolekcija. Foto: McKee Gallery

“Pagāja krietns laiciņš, iekams šeit, Ņujorkā, cilvēki sāka nākt un skatīties uz maniem darbiem,” Celmiņa atzīst. Tomēr ar laiku viņu pieņēma arī Ņujorkas mākslas pasaule.

“Es biju ļoti neatlaidīga. Pamazītēm vien izkaroju sev zināmu reputāciju, un cilvēki arvien biežāk man teica: “Ā, jā, es zinu jūsu darbus.” Man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai nonāktu tur, kur tagad esmu – burtiski no 1963. vai 1964. gada līdz šodienai.” 

“Domāju, ka tagad tas viss būtu mazliet grūtāk, jo šodien ir tik daudz mākslinieku un tika daudz dažādu virzienu,” saka Vija Celmiņa. “Ja man tagad būtu 22 gadi, nezinu, vai es būtu pietiekami agresīva, lai panāktu savu. Man palicis tāds iespaids, ka šodien māksliniekam jābūt visai uzstājīgam un pārliecinātam par sevi, jo konkurence ir milzīga.” 

Kad es apjautājos par to 10 gadu rindu, kurā it kā esot jāgaida mākslas kolekcionāriem, kas deg nepacietībā iegādāties kādu no viņas gleznām, Vija Celmiņa atbild: “Es to pat vispār nevaru komentēt, jo tādām lietām uzmanību nepievēršu. Ja es pievērstu tam uzmanību, tad droši vien sāktu vismaz nedaudz pārdzīvot. Es gan nedomāju, ka tā ir taisnība – tas būs pārspīlēts. Tās ir tikai valodas. Domāju, ka zināma rinda tiešām pastāv, jo attēls man ir tik ļoti svarīgs, ka es pie tā strādāju ļoti ilgi. Man nav tik daudz darbu. Netrūkst tādu cilvēku, kas uztaisa pa 10 darbiem dienā – nu, katrā ziņā kādus 10 darbus nedēļā vai kaut vai mēnesī, bet es tik ražīga nekad neesmu bijusi.”


WEB Nr. 5. 2009. Nr.20/30. Privātkolekcija

Pavisam nesen Vijas Celmiņas zīmējums “Bez nosaukuma Nr. 8” (Untitled #8) tika piedāvāts izsoļu nama Christie’s “Pēckara un laikmetīgās mākslas vakara izsolē” (Post-War and Contemporary Art Evening Sale) – līdztekus Marka Rotko “Oranžs, sarkans, dzeltens” (Orange, Red, Yellow), “rekordistam”, kurš todien kļuva par dārgāko mākslas darbu, kāds jebkad pārdots izsolē (86 882 500 dolāru). Tomēr arī Vijas Celmiņas zīmējums neuzrādīja sliktus rezultātus: to izsolīja par 1 142 500 dolāriem, labojot mākslinieces personīgo rekordu un kļūstot par viņas dārgāko izsolē pārdoto darbu. 


Concentric Bearings c. 1984. Nr.24/34. Privātkolekcija

“Man liekas brīnišķīgi, ja citiem cilvēkiem patīk tas, ko es daru, jo darbi jau patiesībā dzīvo pie citiem. Iesākumā katrs darbs ir daļa no tavas dzīves, bet tālāk jau tam pa īstam atdzīvoties liek tikai citi cilvēki.”