No muzeju sienām uz ielām. Outings Project
Agita Salmiņa
17/04/2015
Foto: www.outings-project.org
Grafiti arvien ir bijusi diskutabla mākslas forma, arvien nonākot pie jautājuma, vai tā vispār maz ir māksla? Taču neatkarīgi no grafiti mīļotāju vai pretinieku viedokļiem, domājams, ikvienā raisījās prieks un pārsteigums pirms pāris nedēļām Rīgas ielās ieraugot Jāņa Rozentāla „Pēc dievkalpojuma” tēlu – sirmo māmuļu, kas atsēdusies pie baznīcas vārtiem, – uz kāda pamesta nama starp tradicionālajiem grafiti tagiem. Vai arī Jēkaba Kazāka „Bēgļus” uz kādas pavisam senatnīgas dēļu celtnes Rīgas nomalē. Šādu pārsteigumu pēdējo deviņu mēnešu garumā piedzīvojoši ne tikai Rīgas iedzīvotāji, bet arī ļaudis Polijā, Vācijā, Francijā, Amerikā, Meksikā un daudzās citās pasaules vietās.
Par to varam pateikties Outings Project un franču māksliniekam Žiljēnam Kasabjankam-Komēram (Julien de Casabianca-Caumer) – idejas autoram un īstenotājam. Vēloties noskaidrot, kuru autoru darbi izvēlēti citās valstīs, sazinājāmies ar viņu, taču atbildē saņēmām ļoti tiešu atbildi – „tas mūs neinteresē”. Mākslinieks paskaidroja, ka lielākoties darbu autorus viņš un ielu mākslas ‘līdzautori’ nemaz nezina un tas nav būtiski. Svarīgs ir darbu sniegtais skaistums un emocijas, ne to autori vai nosaukumi. „Mēs aizejam uz muzeju, daži tēli un gleznas mūs uzrunā vai aizkustina, mēs tos ļoti vienkārši uzbildējam ar telefonu, un tas arī viss! Tā ir cita pieeja, kā izdzīvot mākslu un muzeju,” pauž Kasabjanka.
Projekta pamatideja ir gluži vienkārša un savā ziņā skaista. Oficiālā mājas lapa vēsta:
„Nofotografē muzejā redzamo darbu portretus ar savu telefonu, izprintē un izlīmē ielās!
Neviens šajos rāmjos uz viņiem īsti neskatās.
Mazi. Aizmirsti.
Mēs viņus nogādājam atpakaļ dzīvē – jaunā pasaulē.”
Projekts Outings rosina ikvienu doties uz savas pilsētas muzeju, nofotografēt gleznās redzamos portretus un tos ‘atbrīvot’. Mākslas akcija paredz mākslas darbus atsvabināt no rāmjiem, izraut to personāžus no vēsturiskā vai sociālā konteksta un ielikt tos jaunā vidē, tādējādi simboliski aizsākot to ‘otro dzīvi’. Īpaši uzsverot gleznas fragmenta estētisko pašvērtību, tie šādā veidā iegūst citu nozīmi. Idejas iedīgļi meklējami jau art squat kustībā, kad mākslinieki ieņēma kādu pamestu ēku un sarīkoja tur izstādi. „Tas ir veids, kā atklāt to, kā mēs – dažādu paaudžu pārstāvji un dažādas personības – varam dalīt vienu urbāno vidi. Un darbi patīk gan tīņiem, gan veciem vīriem. Varbūt tādēļ, ka gleznu estētika ir radniecīga mūsu kultūrai, bez paaudžu atšķirībām.”
Protams, ne visi pret projektu attiecas pozitīvi – darbi nonāk skarbajā ielu vidē, kur, atšķirībā no muzejiem, pietāte pret mākslas darbu nav obligāta – katrs izmanto iespēju paust savu attieksmi ar attiecīgu darbību. Kāds amerikāņu interneta laikraksta The Huffington Post autors par šo jautājumu izsakās optimistiski: „Jā, protams, ir bijuši gadījumi, kad pēc mūsu darbu izlīmēšanas sienas tiek nokrāsotas – taču nokrāsotas neskarot pašu darbu!”. Līdz šim, lai izvairītos no nesaskaņām ar likumu, darbi tiek izlīmēti uz pamestu ēku sienām – tādējādi nebojājot privātīpašumus vai valsts iestāžu ēkas. Taču nākotnē iespējams Outings sadarbosies arī ar muzejiem, radot īpašas programmas jauniešiem un bērniem, kā rezultātā, iespējams, aizmirstie pagājušo gadsimtu gleznotie tēli izies ielās arī legālā ceļā.
Viens no pozitīviem piemēriem ir Outings sadarbība ar Varšavas Nacionālo muzeju – Polijas pilsētu ielās nonāca gan mākslas erudītiem zināmi, gan mazāk pazīstami mākslas darbu tēli no muzeja krājumiem. Patiecoties muzeja atsaucībai, arī mums izdevās identificēt poļu mākslas paraugus, kamēr Latvijas Nacionālā muzeja pārstāvji un citi entuziasti Rīgā redzamos tēlus identificējuši sociālajos tīklos. Lūk, ieskats tajos.
Aleksander Gierymski Pomarańczarka foto:. PAP/Radek Pietruszka; www.tvp.info
Aleksandrs Gierimskis (Aleksander Gierymski, 1850–1901) „Ebreju sieviete pārdod apelsīnus”, 1881. Varšavas Nacionālais muzejs
Poļu mākslinieks Aleksandrs Gierimskis savas karjeras zelta gadus aizvadīja Varšavā – no 1879. līdz 1888. gadam. Viņš gleznoja pilsētas dzīvi un tās nabadzīgos iedzīvotājus vecpilsētā un Powiśle kvartālā. Šajā laikā tapa arī šis darbs „Ebreju sieviete pārdod apelsīnus”.
Tadeušs Makovskis (Tadeusz Makowski, 1882–1932) „Vecais pāris”, 1930. Varšavas Nacionālais muzejs
Tadeušs Makovskis bija savā laikā atzīts poļu mākslinieks, kurš kopš 1909. gada aktīvi darbojās Francijā un bija tuvs Pablo Pikaso draugs. Daiļrades sākotnē viņš pievērsās ainavai, taču pēcāk aizrāvās ar postimpresionismu un kubismu. Šajā gadījumā ‘aizmirsti’ ir viņa kubistiskie darbi.
Jaceks Malčevskis (Jacek Malczewski, 1854–1929) „Poļu Hamlets”, 1903. Varšavas Nacionālais muzejs
Jaceks Malčevskis ir viens no pazīstamākajiem Polijas māksliniekiem un tiek dēvēts par poļu simbolisma tēvu. Savos darbos (arī šajā Hamletā), viņš apvienoja 20. gadsimta sākuma mākslas tendences ar vēsturiskiem motīviem, romantisma neatkarības ideāliem, kā arī seno grieķu mitoloģiju un kristīgajām tradīcijām.
„Puisēna portrets”, ap 2. gadu tūkstoti p.m.ē. Varšavas Nacionālais muzejs
Kazimirs Stabrovskis (Kazimierz Stabrowski, 1869–1929) „Viļņu stāsts. Emīlijas Auspicas portrets”, 1910. Varšavas Nacionālais muzejs
Kazimirs Stabrovskis bija gleznotājs, Varšavas mākslas skolas direktors, darbojās art deco un jūgendstila manierē.
Vāclavs Šimanovskis (Wacław Szymanowski, 1859–1930) „Meitenes portrets”, ap 1875–1880. Varšavas Nacionālais muzejs
Arī Vāclava Šimanovska gleznas savā ziņā ir aizmirstas, jo viņš bija pazīstamāks kā tēlnieks. Strādāja viņš jūgendstila un simbolisma stilā. Ievērojamākais viņa darbs ir Frederikam Šopēnam veltītā skulptūra Varšavā.
Tamāra Lempicka (Tamara Łempicka, 1898–1980) „Pagurums. Sieviete sēžot krēslā”, 1927. Varšavas Nacionālais muzejs
Saukta par ‘baronesi ar otu’, poļu māksliniece strādāja art deco un kubisma stilā. Ar saviem portretiem viņa ieguva atpazīstamību Eiropā un Amerikā. Īpaši iecienīta viņa bija Holivudas aktieru vidū.
IESKATS OUTINGS PROJEKTĀ RĪGĀ:
Janis Rozentāls „Pēc dievkalpojuma / No baznīcas”, 1894
Romāns Suta „Pašportrets ar pīpi”, 1919
Jēkabs Kazāks „Bēgļi”, 1917
Felicita Pauļuka „Juris un Andrejs Ģērmaņi”, 1977
Šī vīriņa izcelsme vēl paliek neatpazīta – uzdevums mākslas erudītiem!
