10 pavērsieni Edvarda Steihena dzīvē
Evita Goze
16/06/2015
Edvards Steihens (Edward Steichen, 1879–1973) ir viens no pagājušā gadsimta izcilākajiem fotogrāfiem. Jau tālajā 1923. gadā glamūrīgais Vanity Fair viņu nosauca par “visdiženāko no dzīvajiem portretu fotogrāfiem”. No maigi dūmakainā piktoriālisma līdz ģeometriskam modernismam, no ikoniskiem slavenību portretiem līdz kara fotogrāfijai – Steihena attēli definēja fotogrāfijas žanrus. Taču saukt Steihenu tikai par fotogrāfu nozīmētu viņu novērtēt par zemu. Viņš bija arī gleznotājs, dizaineris, kurators, tehnisks novators, godalgots dārznieks (Amerikas Delfīniju savienības prezidents) un, pārvēršot savu vārdu pelnošā zīmolā, – veiksmīgs uzņēmējs. Pavērsieni mākslinieka dzīvē ir Holivudas kinofilmas cienīgi.
No 27. jūnija līdz 6. septembrim Steihena slavenību portreti, modes fotogrāfijas, kā arī ikdienas dokumentācija un ģimenes albums no Luksemburgas Nacionālā vēstures un mākslas muzeja kolekcijas, būs apskatāmi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls.
iezīmē 10 nozīmīgus pavērsienus mākslinieka dzīvē.
Edvards Steihens (Edward Steichen). Veslijs Hils kā eņģelis Gabriēls lugā „Zaļās ganības”, Ņujorka. 1930. Sudraba želatīna kopija. Luksemburgas Nacionālā vēstures un mākslas muzeja kolekcija © 2014 The Estate of Edward Steichen / Artists Rights Society (ARS), New York
Pirmās fotogrāfijas
Luksemburgā dzimušais, ar ģimeni uz Ameriku emigrējušais mākslinieks karjeru sāka 15 gadu vecumā kā vietējā litogrāfijas uzņēmuma māceklis Milvoki, fotografējot cūkas un citus produktus uzņēmuma dizaineru vajadzībām.
Ceļā uz Parīzi
Drīz pēc savas 21. dzimšanas dienas Steihens devās izmēģināt laimi Parīzē, pa ceļam iegriežoties Ņujorkā. Tur viņš iepazinās ar ietekmīgo fotogrāfu Alfrēdu Štiglicu. Jaunā mākslinieka talanta iespaidots, Štiglics iegādājās trīs Steihena fotogrāfijas samaksājot tam laikam lielu summu – piecus dolārus par katru. Steihens kaunīgi atzinās, ka viņam iepriekš nekad nav ticis maksāts vairāk par 50 centiem. Pēc dažiem gadiem Štiglics par Steihena fotogrāfijām maksāja jau 150 dolārus. Turpmāko gadu gaitā Steihens kļuva ne tikai par visbiežāk publicēto autoru Štiglica izdotajā nozīmīgajā fotogrāfijas žurnālā Camera Work, bet arī tuvu draugu. Vēlāk attiecības sašķobījās dēļ atšķirīgajiem uzskatiem par karu un Steihena pārliecības, ka mākslas un komerciālā fotogrāfija uztveramas vienlīdz nopietni, kam iebilda Štiglics.
Pasaulē dārgākā fotogrāfija
Savu slavenāko fotogrāfiju – piktoriālisma meistardarbu “Dīķis – mēnesgaisma”, Steihens uzņēma jau 25 gadu vecumā Mamaronekā, Ņujorkā, kur kopā ar ģimeni pēc pirmās meitas piedzimšanas pavadīja brīvdienas britu izcelsmes mākslas kritiķa Čārlza H. Kafina mājās. Tolaik fotogrāfija centās izcīnīt vietu mākslas pasaulē manipulējot attēlu tā, lai tas atgādinātu glezniecību. Kā gadu vēlāk, atbildot uz urdošo jautājumu, vai fotogrāfija ir māksla, kāds kritiķis rakstīja žurnālā The Photogram: “Jā, tā ir Steihens!” Mežs krēslā vai mēnessgaismā līdz Pirmajam pasaules karam bija viens no Steihena iecienītākajiem motīviem gan fotogrāfijā, gan glezniecībā. 2006. gadā viena no trim eksistējošajām sapņainās ainavas kopijām Sotheby's tika izsolīta par 2,9 miljoniem ASV dolāru, kļūstot par tolaik visdārgāk pārdoto fotogrāfiju. Tā joprojām atrodas dārgāko fotogrāfiju desmitniekā. Pārējās divas kopijas ir muzeju īpašums.
Edvards Steihens (Edward Steichen). Eleanora Peintera. 1924. Sudraba želatīna kopija. Luksemburgas Nacionālā vēstures un mākslas muzeja kolekcija © 2014 The Estate of Edward Steichen / Artists Rights Society (ARS), New York
Kara fotogrāfs
Pirmā pasaules kara laikā Steihens pavadīja divus gadus, pētot, kā fotogrāfiju izmantot izlūkošanas vajadzībām. Kad 1917. gadā Steihens kā brīvprātīgais iestājās karadienestā, viņam jau bija 38 gadi. Viņš gan gribēja atspoguļot karalaukā notiekošo Pilsoņu kara fotogrāfijas zvaigznes Metjū Breidija garā – lielgabali un kritušie, taču kā Amerikas ekspedīcijas spēku Fotogrāfijas vienības vadītājs attapās mazā lidmašīnītē, uzņemot aerofotogrāfijas. “Kara laika problēma, kā uzņemt asus, skaidrus attēlus no vibrējošas lidmašīnas, kas kustas desmit līdz divdesmit tūkstošus pēdu augstumā virs zemes, man radīja jaunu tehnisku interesi par fotogrāfiju,” Steihens vēlāk rakstīja.
Glezniecībai pielikts punkts
1922. gadā Steihens studijā Francijā ceremoniāli sadedzināja savas gleznas un atgriezās Amerikā. Nebija jau tā, ka viņam trūka talanta gleznošanā vai nebūtu bijis komerciālu panākumu šai jomā, taču Steihens bija sapratis, ka nekad nekļūs par izcilību un nepapildinās glezniecības ģēniju rindas, no kuriem ne ar vienu vien viņš bija personīgi pazīstams. Ja viņam ir cerības uz patiesiem panākumiem kādā jomā, tai jābūt fotogrāfijai, Steihens nolēma.
Edvards Steihens (Edward Steichen). Triks ar cepuri – Čārlijs Čaplins, Ņujorka. 1926. Sudraba želatīna kopija. Luksemburgas Nacionālā vēstures un mākslas muzeja kolekcija © 2014 The Estate of Edward Steichen / Artists Rights Society (ARS), New York
Steihenizācija
1923. gadā Steihens jau bija pusmūžā, šķīries, smagos parādos iegrimis divu bērnu tēvs. “Nākotne neizskatās spoži,” viņš rakstīja vēstulē māsai. Taču jau pāris mēnešus vēlāk Steihens okeāna lainera pirmās klases kajītē ceļoja uz Parīzi, ziņot par jaunākajām modes tendencēm. Mediju kompānija Condé Nast viņam bija uzticējusi galvenā fotogrāfa vietu Vanity Fair, cerot, ka Steihens laiku pa laikam piestrādās arī Vogue. Condé Nast šķita pašsaprotami, ka viņš vēlēsies attēlus publicēt anonīmi vai ar pseidonīmu. Modes fotogrāfija tika uzskatīta par mākslinieka kritienu lejup. Taču Steihens gluži Endija Vorhola garā paziņoja, ka, ja reiz viņš piekrītot darbam, viņš savas fotogrāfijas parakstīšot.
Condé Nast paspārnē Steihens kļuva par sava laika slavenāko un labāk apmaksāto fotogrāfu pasaulē. Viņš portretēja tādas leģendāras personības kā Grētu Garbo, Marlēnu Dītrihu, Čārliju Čaplinu, Fredu Astēru, Vinstonu Čērčilu un Teodoru Rūzveltu. Jau pēc dažiem gadiem daži no portretējamajiem rauca degunus, ka fotogrāfs ir slavenāks par viņiem pašiem. Kā nekā mākslinieka uzvārds bija ieguvis darbības vārda formu — fotografēties pie viņa nozīmēja steihenizēties. Fotogrāfijas vēsturnieks Džoels Smits teicis, ka Steihena labākās slavenību fotogrāfijas skatītājam rada pārliecību, ka fotogrāfu iedvesmojusi zvaigžņu magnētiskā pievilcība, nevis otrādi. Steihens tiek uzskatīts arī par mūsdienu modes fotogrāfijas pamatlicēju.
Edvards Steihens (Edward Steichen). Aktrise Pola Negri. 1925 (kopija pēc 1953). Sudraba želatīna kopija. Luksemburgas Nacionālā vēstures un mākslas muzeja kolekcija © 2014 The Estate of Edward Steichen / Artists Rights Society (ARS), New York
No piktoriālisma līdz modernismam
Strādājot Condé Nast, kara pieredzes iespaidots, Steihens piktoriālisma dūmakainos, romantiski poētiskos attēlus pamazām nomainīja ar modernismam raksturīgu asu fokusu, dramatisku apgaismojumu un drosmīgu, grafisku kompozīciju.
Steihena “Oskars”
Sākoties Otrajam pasaules karam, Steihens aizgāja no darba Condé Nast un vadīja Amerikāņu Jūras spēku Fotogrāfijas vienību, uzņemot dokumentālus un promocijas attēlus. Viņa uzņemtā patriotiskā kara dokumentālā filma The Fighting Lady 1945. gadā ieguva “Oskaru”.
Edvards Steihens (Edward Steichen). Mirna Loja filmā „Lielais Zigfelds”. Ap 1936 (kopija pēc 1953). Sudraba želatīna kopija. Luksemburgas Nacionālā vēstures un mākslas muzeja kolekcija © 2014 The Estate of Edward Steichen / Artists Rights Society (ARS), New York
Modernās mākslas muzeja fotogrāfijas departamenta vadītājs
1947. gadā Steihens atteicās no komercfotogrāfa un mākslinieka karjeras un kļuva par pirmo Ņujorkas Modernās mākslas muzeja Fotogrāfijas departamenta vadītāju, kur savas darbības laikā noorganizēja vairāk nekā 40 izstādes. Taču attēlus viņš turpināja uzņemt gandrīz līdz pat nāvei 1973. gadā dažas dienas pirms savas 94. dzimšanas dienas.
“Cilvēka dzimta”
Steihena mūža lielākais darbs un panākums kā kuratoram bija ambiciozais projekts “Cilvēka dzimta” (1955) – 503 gan slavenu, gan nezināmu autoru uzņemti attēli, kas apkopoja cilvēces pieredzi un emocijas, kopīgas visām rasēm un kontinentiem. Izstāde “Cilvēka dzimta” kopumā apceļoja 69 valstis, ieskaitot Krieviju, kur 1959. gadā Maskavā tā bija apskatāma lielajā Amerikas Nacionālajā izstādē. Kopumā izstādi redzējuši vairāk nekā desmit miljoni cilvēku, kas to padara par vienu no visu laiku veiksmīgākajām izstādēm.
