Foto

Saruna ar arhitektiem Mārtiņu Ošānu, Santu Aulmani un Līgu Rutku

Arterritory.com

Saruna ar arhitektiem Mārtiņu Ošānu, Santu Aulmani un Līgu Rutku


26/07/2016

Nesen Arterritory pastkastītē iekrita ziņa par projektu, kas tapis sadarbojoties Latvijas Mākslas akadēmijas Modes mākslas apakšnozares studentiem un projektēšanas birojam „MARK arhitekti“. Ziņu papildināja inscenētu fotogrāfiju sērija, kurā risinājās kāds stāsts – kādu atturīgi veidotu arhitektonisku koka būvi meža malā apdzīvoja dažādi tēli. Izrādījās, ka projekts „Meža gari“ ir radies jau pirms kāda laika, kad „MARK arhitekti“ izdomāja atsvaidzināt savu ikdienas rutīnu un uzmundrināt sevi, radot mākslas performanci. Organizēšanā piedalījās visi arhitektūras biroja darbinieki, un katram bija sava loma – viens asistēja fotogrāfei Ivetai Vaivodei, otrs palīdzēja pūst dūmus, cits – taisīja kokteiļus. 

Lai uzzinātu vairāk, uz sarunu aicinājām „MARK arhitekti“ vadošo arhitektu Mārtiņu Ošānu, arhitekti, LMA Modes mākslas apakšnozares studenti Santu Aulmani un arhitekti Līgu Rutku, kura ir fotogrāfijās redzamās mājas autore un īpašniece.

Kas vedināja uz šāda projekta īstenošanu?

Mārtiņš Ošāns: Sēdēt birojā reizēm ir garlaicīgi. Arhitektūra ir aizraujoša, tomēr projektēšanas process ir garš un laikietilpīgs, tāpēc mēdz iezagties neliels garlaicības faktors. Lai uzmundrinātu sevi un rastu prieku no tā, ko darām, mēs īstenojam šādus aizraujošus projektus. Tā nebija tāda vienkārša fotografēšana, tas bija kaut kas vairāk, to varētu nosaukt par hepeningu, kur viss process bija kā mākslas akcija. 

Man šķiet, dūmi bija mistiskākais tajā visā. Bija speciāla dūmošana, un mēs nonācām nedaudz sirreālā vidē, kas bildēs ir redzama, bet mēs to piedzīvojām realitātē. Tas bija silts skaists vakars, kas beidzās ar pilnmēness peldi Lielupē un īstu miglu.


“Meža gari.” Autore: Andra Andžāne. Modele: S. Aulmane. Foto: Iveta Vaivode
J. Čiekurs – meža gars, diplomāts. Darbojas dabas un meža interesēs. Identitāte līdz šim nenoskaidrota.

Lūdzu, pastāstiet par projekta kopējo ideju un kad tas tika realizēts?

Līga Rutka: Māju es projektēju sev, un tā ir ar skatu uz mežu. Patiesībā varētu pat teikt, ka mežs nāk mājā iekšā, jo no jebkuras mājas telpas var just meža klātbūtni. Tā neapšaubāmi ir ļoti svarīga māju sajūtas radīšanas sastāvdaļa.

M. O.: Būvprojekta pabeigšana ir liels notikums, kuru mēs vēlējāmies atzīmēt ar fotosesiju.  Sakritība ir tāda, ka mūsu komandā ir Santa, kurai ir arhitekta izglītība, bet pašlaik viņa studē modes dizainu. Sanāca tā, ka mēs šo fotosesiju pārvērtām par modes skati skaistā vasaras vakarā.

Santa Aulmane: Manuprāt,  mūsdienu pasaulē mode meklē arhitektūru, kā fonu vai kā iedvesmas avotu, bet mūsu gadījums bija tāds, ka mēs, arhitekti, meklējām modi.


“Meža gari.” Autore: Anete Krišjānova. Modele: A. Blankveina. Foto: Iveta Vaivode
Nomocīja pasaku motorolleru hroniskais bronhīts, mūžīgā šķaudīšana, mopēdu pretšķavas, tranzistoru pēkšķība, īgnu motoru īgnā ņurdoņa. Apnika pasakai motoru naftīgā sviedru smaka. Uzģērba pasaka puķuzirņu kleitiņu, aizgāja kliņģerītēs partizāņos. /O. Vācietis/

Kas ir  vieno šo arhitektūras objektu un modes kolekciju?

M. O.: Manuprāt, tā ir laika dimensija, kas tomēr ir nedaudz atšķirīga katrā no šīm nozarēm. Abās industrijās ir modes tendences. Arhitektūrā ir daudz vēsturisku stilu, kurus šobrīd neprojektē, un līdzīgi ir arī modē. Vēl viens vienojošs faktors ir tas, ka augstā mode ir pavisam neliels procents, tomēr tā bīda visu industriju. Tāpat arhitektūrā – ir pāris vērtīgi arhitektūras projekti, kas definē tendences arhitektūrā.

S. A.: Ja runājam par šo konkrēto projektu, vienojošais faktors ir mežs. Līgai bija viņas “māja mežā” un mums akadēmijā bija tērpu kolekcija “Meža gars”. Radās ideja stāstam – iemitināt meža garus meža mājā. Kostīmu bija daudz, mēs ar Mārtiņu izvēlējāmies tos, kuri būtu visatbilstošākie Līgas mājas atmosfērai. Fotogrāfijās redzamo tērpu autores ir Evija Berga, Anete Krišjānova, Baiba Litiņa, Laima Ūdre, Andra Andžāne un es.


“Meža gari.” Autore: Baiba Litiņa. Modele: L. Rutka. Foto: Iveta Vaivode
Agrs un skaidrs vasaras rīts mežā… Gaiss burvīgi smaržo, cauri rīta miglai laužas pirmie saules stari, viss norasojis. Arī meitene, kura šorīt pastaigājās pa mežu, nemanāmi kļūst par dabas sastāvdaļu – viņas kleita lēnām sāk līdzināties kokam, pieņem tā raksturu, rasas pilieni noklāj viņas ķermeni un ejot pa mežu, matos ievijas pa kādam smalkam zariņam. Viņa ir šī burvīgā meža karaliene.

Vai sadarbība izpaužas tikai fotogrāfijās vai arī plašāk?

M. O.: Arhitektūras foto sesijās mēs vēlamies, lai māja piedzīvo ko īpašu. Kādā citā mājā mēs modeļus saģērbām zvēru kostīmos, lai arhitektūra iegūtu papildu notikumu.

S. A.: Lai bildes nebūtu tik sterilas, jo nereti arhitektūras fotogrāfijās trūkst dzīvība...

M. O.: Mēs gribam radīt to stāstu un pasaku, kas katrai mājai ir, bet kas neatspoguļojas arhitektūras fotogrāfijās.


“Meža gari.” Autore: Evija Berga. Modele: L. Jankova-Dauskāne (modeļu aģentūra Moon Models). Foto: Iveta Vaivode
Šis gars iemieso sevi meža gudrības dievietē, kura tikko kā augšāmcēlusies no dziļa krēslas miega. Viņā mājo dabas noslēpumainais dziļums un spēks, brīvajā laikā viņa aizraujas ar šamaniskām rituālu dejām un Tima Bērtona filmām.

Vai zināt pastāstīt par līdzīgiem piemēriem pasaulē?

L. R.: Pirmais, kas nāk prātā ir vācu dokumentālā filma “Pīna” par laikmetīgo deju. Tā it kā nav tieši saistīta, bet filmā ir kadri, kur mūsdienu arhitektūra kalpo kā scenogrāfija dejas priekšnesumiem izteiksmīgos tērpos. Manuprāt, tā ļoti spēcīgi attēlo arhitektūras un citu mākslas veidu mijiedarbību. Šī filma ir jānoskatās.


“Meža gari.” Autore: Laima Ūdre. Modele: E. Kundziņa. Foto: Iveta Vaivode
Meža gars ir meža dvēsele. Dažkārt to var manīt starp koku lapām, zariem. Tas ļauj sevi ievērot uz kādu brīdi – pavīd starp ēnām un tad pazūd. Kluss un veikls. Izskrien caur taviem matiem kā vējš. Visbiežāk klātbūtni var manīt meža avota tuvumā, kur mīl uzturēties un klausīties ūdens čalās. Parasti klīst viens pats savās darīšanās. Ienākot mežā, esi pārkāpis robežu un ienācis meža gara valstībā, ja ievērosi likumus, tad ar gara labvēlību tev nekas ļauns nevar notikt. Ja nē – iemaldinās dziļāk biezokņos.

Kā vērtējat šo sadarbību? Vai iecerēts arī turpmāk sadarboties?

M. O.: Viena feina atziņa ir tāda, ka, ja ir runa par relatīvi nekomerciālu notikumu, tad strādāšana kopā ar studentiem ir izcils modelis. Viņi ir ārkārtīgi aizraujoši, enerģijas pilni, un ar spēju lieliski performēt. Liels prieks, ka visi piekrita piedalīties. Es domāju, ka nākotnes plānos varētu paredzēt iespēju organizēt kopīgu plenēru arhitektiem un modes māksliniekiem.

L. R.: Šeit vēlreiz var pasvītrot to, ka mode papildina arhitektūru, un arhitektūra kļūst par  scenogrāfiju modei. Agrāk  būves un interjeri bija tik grezni, ka paši spēlēja, bet mūsdienās tendence ir veidot interjeru kā fonu, uz kā izcelt svarīgās lietas, dodot priekšroku cilvēkam. 

M. O.: Un tajā brīdī mode var labāk justies, jo ir lielāks fokuss tieši uz modi. Modes skates jau notiek visur, vai ne?

S. A.: Jā, Latvijas Mākslas akadēmijas modes skates vienmēr meklē jaunu telpu, izaicinājumu, lai pārsteigtu skatītāju, un lai arī pašiem būtu interesanti. Katru gadu ir citur – šogad bija teltī fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājas teritorijā, iepriekš – tramvaju depo, Matīsa tirgus paviljonā, Dzelzceļa muzejā u.c. Tieši caur skati, cilvēki nonāk telpās un otrādi. Šādā veidā paplašinās informācijas lauks, jo cilvēks, kas interesējas par modi, ierauga un sajūt arhitektūru un otrādi. Veidojas tāda saplūšana.


“Meža gari.” Autore: Santa Aulmane. Modele: Z. Sauka. Foto: Iveta Vaivode
Es viņu satiku mežā. Viņš bija dzīvs. Tas nebija ne augs, ne dzīvnieks. Arī cilvēks – nē… Viņa kājas bija kā bērzu stumbri, un tas bija noaudzis ar zvēra matiem. Vienu brīdi man likās, ka tam ir mana seja, bet, kad viņa piere lauza saules staru, es redzēju, ka tā sejā spoguļojas viss, ko viņš vēro.