RAKSTI  
Viktorijas Ekstas pašportrets ar „Modernās Nefertiti” portretu

Kairas piezīmes 0

Viktorijas Ekstas vēstule no Ēģiptes

Viktorija Eksta
10/11/2016

Pavadīju dažas nedēļas Ēģiptē kā Kairas galerijas Townhouse viesmāksliniece. Brauciens notika, pateicoties ISSP un Townhouse partnerībai arābu un Eiropas kultūras organizāciju sadarbības programmas Tandem ietvaros. Devāmies uz Kairu kopā ar Ievu Raudsepu, kas pārstāvēja ISSP kā kultūras menedžere. Mana brauciena mērķis bija veidot projektu, balstoties uz Townhouse galerijas arhīvu, kas apkopo informāciju par laikmetīgajiem māksliniekiem Ēģiptē un galerijā notikušajiem pasākumiem. Diezgan ātri sapratu, ka laiks ir par īsu, turklāt tā ir mana pirmā reize arābu valstī, kuras valodu nepārvaldu. Tāpēc nolēmu veidot subjektīvu mākslas projektu par manu sastapšanos ar šo vietu, kas šobrīd atrodas visai sarežģītā situācijā. Pēdējos gados Ēģipte mēdz figurēt ziņās ar sižetiem par „pēcrevolūcijas” militāro režīmu, lidmašīnu katastrofām un iekšējām cīņām ar islāma ekstrēmismu. Franču vēstniecība, Vikipēdija un arī daudzas citas iestādes un interneta vietnes brīdina, ka šis nav īstais laiks tūrisma vizītēm. Tik tiešām – ārzemnieku Kairas ielās šobrīd ir maz, toties ir daudz kaķu un bruņotu cilvēku. 

Mana projekta prezentācija notiks ceturtdien, 1. decembrī, bārā „Aleponija” Ernesta Birznieka-Upīša ielā 22. Esiet laipni aicināti!


Saulriets virs Nīlas Kairā

Vide

Karsts, putekļi, zeķubikses un svārki ne īsāki par celi, galva neapsegta. Kaķi (mazāki nekā mājās), taksometri (arī padomju ladas un žiguļi), sieviešu vagoni metro, svaigi spiestas sulas (mango, guava, granātābols, avokado), authentic vintage interjeri, salauzts ventilators, deviņpadsmitā gadsimta lifti uz dzīvokli un Lotus bāru vienpadsmitajā stāvā. Valūtas maiņa, kondicionieris, faraonu banknote, lūgšanu sauciens piecreiz dienā, Welcome to Egypt!, Kak dela krasavica?, lūgšanu tepiķis, mašīnas plūsma, Nīla dzeltena, vīrieši kleitās (galabijās), ISIS organiskā tēja, Nestle ūdens plastmasenēs, lētas Lipton kafejnīcas, ornamenti, ūdenspīpes, kino un Cleopatra cigaretes, melodrāmas, Nefertiti (tulkojama kā pretty Titi), jaunavas, nikāba nēsātāju acu valoda, veikalos augsti plaukti, dateļu cepumi, sezams, tameja un ful, baklažāni, lēcu zupa, baloži, milzu vaska puķes, turku kafija vs. šķīsteni, košari, luksofora ekskluzīvs – tiec pār piecām joslām kā māki. Drudzis, sviedri, caureja, ūdens krāns tualetes podā, jogurts, rīsi ar pienu. Nūbiešu armija, automāti, valsts iestādes, skeneri, skeneri, skeneri, lidostas skeneri, ieeju skeneri, plēves, ģenerāļi, ēteriskās eļļas, kumīns, koriandrs, rozes, krustnagliņas, sudrabs, nodoklis importa precēm, mikroautobusi brauc vaļā durvīm. Zelta dīvāni, grezni spoguļrāmji, melnas korāna gleznas, vistas krātiņos, viduslaiku logi, monumentālas kolonnas, nezūdošās smiltis, bijušās greznības paliekas, Vertsachi un Gutchi, atkritumi tabu tēma.


Pašportrets ar ventilatoru

Cilvēki

Kad mēs kopā ar Ievu apmeklējām dažādus kultūras pieminekļus (Aleksandrijas cietoksni, piramīdas utt.), visu vecumu un dzimumu cilvēki nāca klāt pa vienam un grupās, lai ar mums uzņemtu selfijus (selfie attack!), jo Ēģiptē šobrīd ir diezgan maz ārzemnieku. Dažkārt arī rokās tika ielikts mazs bērns.


Daži selfiji ar nepazīstamiem vīriešiem

Townhouse galerijas kultūras menedžere iesākumā visai stingri sekoja tam, lai mēs visur brauktu ar taksometriem un apmeklētu skaistas vietas prestižākajos pilsētas rajonos, taču mēs diezgan drīz sākām pārvietoties kājām, kāpt metro un arī mikroautobusos. Nekādu nepatīkamu atgadījumu, par kuru iespējām tikām daudzkārt brīdinātas gan Ēģiptē, gan mājās, neatgadījās.

Kopā ar fotogrāfu Eslamu Abdelsalamu, kurš šovasar bija Latvijā šīs pašas programmas ietvaros, uz pāris dienām devāmies ciemos pie viņa ģimenes attālajā Suecas pilsētā. Eslamam ir divas vecākās māsas, kas labi runā angliski, un katrai no viņām ir divi bērni. Brīvdienas viņas parasti pavada pie savas mammas, kuras dzīvoklī palikām arī mēs. Eslama vecāki bija bijuši skolotāji, kuri, tāpat kā daudzi citi ēģiptieši, daudzus gadus strādājuši Saūda Arābijā, kur bija lielākas peļņas iespējas. 

Sadraudzējos arī ar jaunu politoloģijas studenti Mennu, kas ikdienā nēsā hidžābu un ievēro visus lūgšanu laikus. Brīvajā laikā viņa taisa kolāžas un citus neliela izmēra mākslas darbus. Daudz runājām par jauniešu ikdienu un sapņiem. Viņa ļoti gribētu uz gadu aizbraukt pamācīties kaut kur Eiropā, lai iegūtu pieredzi, dzīvojot atsevišķi no ģimenes. Menna man ļoti daudz palīdzēja ar video materiālu filmēšanu un kļuva arī par vairāku sižetu varoni. Viņa pastāstīja, ka viņas vecmāmiņa nenēsāja hidžābu (Ēģiptē sievietes to sāka nēsāt masveidā 70. gados) un nav bijusi priecīga par mazmeitas lēmumu to darīt. Menna komentēja, ka mūsdienās meitenes nēsā hidžābu reliģisku un arī modes apsvērumu dēļ, tomēr sabiedrības attieksme pret to ir neviennozīmīga. Piemēram, Kairā ir kafejnīcas un arī citas iestādes, kurās aizliegta ieeja sievietēm, kam aizsegta ne vien galva, bet arī seja.


Menna zīmē savas vecmāmiņas portretu ar medu

Ar vecākās paaudzes gleznotāju Nagibu Basiliusu iepazinos veikalā. Apciemoju viņa darbnīcu, kas atrodas šaurā trīsstāvu ēkā pilsētas centrālajā daļā – to viņš mantojis no mātes, arī mākslinieces un skolotājas. Uz ēkas jumta viņš audzē kaktusus un citus sausumizturīgus zaļumus. Agrāk Basiliuss daudz izstādījās Ēģiptē un ārzemēs, taču šobrīd raksta grāmatu par savas mātes daiļradi un tulko Eiropas mākslas teorētiķu tekstus arābu valodā. Ja tolaik, kad viņš studēja Kairas mākslas akadēmijā, studenti varēja skicēt no kailiem modeļiem, tad šobrīd tas aizliegts. Aizliegts arī radīt gleznojumus par Bībeles tēmām. Visa Basiliusa darbnīcas ēka bija piekrauta ar viņa un viņa mātes mākslas darbiem, kurus klāja milzīga putekļu kārta. Mākslinieks atzina, ka kādreiz šajās telpās gribējis atvērt galeriju, taču personisku un politisku iemeslu dēļ uznākusi depresija un motivācija zudusi.


Gleznotājs Nagibs Basiliuss savā kaktusu dārziņā uz darbnīcas jumta

Amgads Elsaids Nagibs sevi dēvē par atkritumu arheologu. Iepazināmies nejauši, kad pie mājas, kurā dzīvojām, ieraudzījām apstājušos krāmu mašīnu un nolēmām izpētīt tās piekabes saturu. Mašīnā bija veci manekeni un dažnedažādi drukāti materiāli, vēstules, plānotāji, fotogrāfijas. Izrādījās, ka Amgads dzīvo stāvu zemāk un nodarbojas ar fotogrāfiju un dažādu sadzīves un mākslas objektu (un arī to stāstu) kolekcionēšanu. Viņam pieder vairāki dzīvokļi, kuros glabājas visādi putekļiem noklāti dārgumi. Kopš 70. gadiem Amgads vācis visādas lietas, ko daudzi īstie kolekcionāri uzskatījuši par atkritumiem. Viņš nav mierā ar pēdējā laika notikumiem valstī un domā par emigrāciju. Taču ko tad lai iesāk ar visām mantām? 

Paguvu redzēt Britu padomes un kuratora Mohameda Elšaseda rīkoto Modern Egypt Project izstādi, kurā ar savu kolekciju un stāstiem piedalījās arī Amgads. Šī projekta ietvaros tika prezentēti dažādi 70.–80. gadu Ēģiptes sadzīves un grafiskā dizaina artefakti, notika diskusijas, kā arī mākslinieku un muzeju darbinieku prezentācijas (angļu valodā), kas reflektēja par šobrīd aktuālo nostalģiju pēc „vecās Ēģiptes” un tās materiālo kultūru/mūziku/kino. Kopumā projekts radīja ļoti interesantu iespaidu, sasaucoties ar Laikmetīgās mākslas centra aktivitātēm nostalģijas pētīšanā un rakstu krājumu „Tulkojot atsauces”.


Amgads savā mantu noliktavā

Mākslas institūcijas un pasākumi

Izstādes atklāšanās tiek pasniegta citronu sula, atdzesēta hibiska tēja un uzkodas, taču nekāda vīna. Mākslas pasākumus regulāri apmeklē civilās drēbēs ģērbti ziņotāji. Iebraucot Ēģiptē, bija jāreģistrējas kā tūristei, neminot sadarbību ar galeriju. Pati galerija pēc vairākiem policijas reidiem, ēkas sabrukuma, slēgšanas un iedzīves/darbības pārcelšanās uz jaunām telpām tikai nesen atsāka izstāžu sezonu. Telpas ir lielas – kādreiz ēkā bijusi fabrika. Townhouse ir daudzfunkcionāla vieta, jo blakus izstāžu zālei atrodas arī bibliotēka, veikals un teātra telpas, kurās dažkārt notiek performances vai tikšanās ar autoriem. Ejot cauri galerijas arhīva materiāliem, secināju, ka izstādāmā māksla un tās kvalitāte ir ļoti dažāda, taču galerija pozicionē sevi kā nekomerciālu un liberālu izstādīšanas platformu. Townhouse dibinātājs (90. beigās) un vadītājs ir leģendārs amerikānis Viljams Velss, kurš mūsu viesošanās laikā diemžēl bija aizceļojis. 

Arī vairāku citu laikmetīgās mākslas institūciju vadītāji ir rietumnieki. Piemēram, Kairas Laikmetīgo attēlu kolektīva (Contemporary Image Collective) mākslinieciskā vadītāja ir šveiciete Andrea Tala. CIC uztur galeriju un foto albumu bibliotēku, organizē Kairas foto festivālu, arhivē ēģiptiešu fotogrāfiju un veic ilgtermiņa pētniecisko darbu. Viņiem pieder arī fotogrāfiem nepieciešamais aprīkojums – analogā laboratorija, labs digitālais printeris utt. Andrea pastāstīja, ka, atgriežoties no Eiropas, pati ved filmiņas un printeru tinti, jo Ēģiptē daudz kas nav pieejams – pāris gadus atpakaļ uzliktais augstais nodoklis importa precēm visu ļoti sadārdzinājis.  


Mākslinieku lietas sakārtotas mapītēs Townhouse galerijas arhīvā

Ļoti pozitīvu iespaidu atstāja arī Kairas sinematēka un tās darbinieki. Sinematēkā tiek rīkotas analogā kino uzņemšanas un attīstīšanas meistarklases, tiek kataloģizēts milzīgais analogā ēģiptiešu kino arhīvs, notiek regulāri šo filmu seansi paralēli pasaules kino klasikai un tematiskām kino programmām, kā arī tiek apzinātas savulaik plašās Ēģiptes kino industrijas filmu oriģinālkopijas, kas šobrīd izkaisītas pa visu pasauli. 


Kairas sinematēkas darbinieki Muhameds un Jasmīna un montāžas galds


Cilvēki šķērso ielu pie Ēģiptes muzeja aizmugurējās puses

Ja laikmetīgās mākslas institūcijas pārsvarā balstās privātā iniciatīvā un dažādu fondu labvēlībā, tad lielo valsts muzeju un vēsturisko pieminekļu pārvalde ir pakļauta Antīko lietu ministrijai. Tos raksturo vēsturiskā varenība un laikmetīgā nesakārtotība. Ēģiptes muzejs, kurā atrodas neskaitāmas senēģiptiešu statujas (visbiežāk klātas ar prāvu putekļu kārtu) un artefakti, ir milzīga un nesaprotami iekārtota vieta. Muzeja veikalā var iegādāties lielus sarkofāga gabalus, papirusa ruļļus un antīko plātņu fragmentus, taču ar kompaktākiem suvenīriem (pastkartēm, magnētiem utt.) ir daudz trūcīgāk. Atmosfēra sabalsojas ar 30. gadu Ēģiptes sirreālisma mākslas darbos valdošo absurda noskaņu, kura tieši šobrīd tika aktualizēta pirmajā Ēģiptes sirreālisma kustības vēsturiskajā retrospektīvā When Art Becomes Liberty (Kad māksla kļūst par brīvību), kas eksponēta labirintam līdzīgajās Kairas operas izstāžu telpās. Savukārt Aleksandrijas mākslas muzeja kolekcijā pārsvarā ir gleznas: ļoti plaši pārstāvēts 18. un 19. gadsimts, 20. gadsimts – daudz mazāk, nemaz nerunājot par divdesmit pirmo. Bet ieejot Gīzas piramīdu kompleksā, menedžeris mums paskaidro, ka, ja grasāmies rakstīt par Ēģipti, tad tā jāprezentē no pareizā skatpunkta, jo tūristu skaita samazinājums pēdējos gados grauj valsts ekonomiku.


Ēģiptes muzejā


Aleksandrija