RAKSTI  
Annes Imhofas performance Faust. Vācijas paviljons Venēcijas mākslas biennālē. Publicitātes attēls

Šī biennāle ir citādāka 0

Atskats uz 57. Venēcijas mākslas biennāles notikumiem

Agnese Čivle, Odrija Fišere
19/05/2017

Venēcijas biennālē sastaptā beļģu mākslas kolekcionāre Galila Barzilaī-Olandē (Galila Barzilaï-Hollander) Arterritory.com vaļsirdīgi atzina: “Nelasu neko no sērijas “10 mākslinieki, kurus jums vajadzētu zināt” vai “12 mākslinieki, kuru darbi jums būtu jāiegādājas”. Nevēlos tikt ietekmēta.” Arī mēs vēlamies saglabāt neitrālu pozīciju un ļaut jums doties biennāles piedzīvojumā ar pavisam atvērtu skatu. Piedāvājam koncentrētu biennālē sastapto mākslas profesionāļu viedokļu apkopojumu, kas ļaus katram pašam izdarīt savus secinājumus un sastādīt savu subjektīvo biennāles pieturas punktu karti.


Foto: Agnija Grigule

Šī gada Venēcijas biennālē durvis vēra ne vairāk, ne mazāk kā 85 nacionālo paviljonu ekspozīcijas, savukārt biennāles kuratores Kristīnes Maselas (Christine Macel) veidotajā izstādē Viva Arte Viva piedalās 120 mākslinieki no 51 valsts. Kuratores izvēlētās tēmas Viva Arte Viva fokusā ir māksla un mākslinieki. Māksla kā pēdējais cietoksnis, māksla kā dārzs, kas jākopj – šajā konfliktu un satricinājumu pārpilnajā pasaulē. Māksla kā apliecinājums tai visvērtīgākajai daļai mūsos, kas padara mūs par cilvēkiem. Kristīne Masela piedāvāto tēmu aplūko, biennāles galveno izstādi sadalot deviņos Transpaviljonos, proti, deviņās sadaļās, un katra no tām atspoguļo savu apakštēmu vai māksliniecisko pieeju: Mākslinieku un grāmatu paviljons, Prieka un baiļu paviljons, Zemes paviljons, Šamanisma paviljons, Laika un bezgalības paviljons u.c. Uzklausītajos viedokļos pavīdēja gan neizpratne par tēmas it kā vienkāršoto un burtisko izklāstu, gan pārmetums par spēcīgas koncepcijas trūkumu, gan arī atzinīgs novērtējums par kuratores piedāvāto redzējumu un ekspozīcijas izkārtojumu. 

Ja pagājušās – 56. Venēcijas biennāles – galvenā kuratora Okui Envezora (Okwui Enwezor) koncepcija zem nosaukuma “Visas pasaules nākotnes” (All the World‘s Futures) bija fokusēta uz globāli sasāpējušo sociālpolitisko situāciju, un centrālā izstāde tik tiešām piedāvāja politiskus, sistēmu kritizējošus darbus, kam pievienojās arī virkne nacionālo prezentāciju, tad šīgada sniegumā bija manāma krietni mazāka deva pretestības. Politiskā protesta un pragmatikas vietā stājusies poētika, fantāzija, garīgās dimensijas, starppasauļu civilizācijas, identitāte, humors – nebūt neignorējot realitāti, taču palūkojoties uz to no cita skatpunkta. Turklāt šogad vairāk nekā citus gadus biennālē jūtama sieviešu mākslinieču klātbūtne un zināmā mērā arī pārdomas par “oficiālajā” mākslas vēsturē ierasto vīriešu mākslinieku dominanci.

ARHĪVS: Atskats uz 56. Venēcijas biennāli. Iespaidi un viedokļi


Mišels Bleizī (
Michel Blazy)Collection de Chaussures. 2015–2017. Kuratores izstāde Arsenālā. Foto: Agnija Grigule

Biennāles kopējais raksturojums un kuratores izstāde pietuvinājumā

Kā sarunā ar Arterritory.com, raksturojot kopējo biennāli kopumā, izteicās Galila Barzilaī-Olandē: “Šī biennāle ir rotaļīgāka, taču tajā pašā laikā runā par nopietnām lietām. Bieži vien, pievienojot humoru vai fantāziju, rezultāts var būt daudz efektīvāks.”

Savukārt Portugāles nacionālās prezentācijas kurators Žoao Pinharanda (João Pinharanda), kurš biennālei klātesošs ir jau gandrīz 40 savas dzīves gadus, šo biennāli raksturoja kā savas nācijas mākslas raksturam atbilstošu. Pieredzējis Akiles Bonito Olivas (Achille Bonito Oliva) kūrētās izstādes Aperto ’80 fenomenu 1980. gada Venēcijas biennālē, viņš pieder pie portugāļu Transavanguardia kustības pārstāvjiem. Kurators uzskata, ka nevar sacīt, ka biennāle būtu mainījusies pati par sevi – tā mainās līdz ar pasauli: “Biennāle ir kā seismogrāfs, un Paolo Barata izraudzījies Kristīni Maselu, jo, iespējams, jutis šo pārmaiņu virzienu. Viņš zina, ka par nopietniem un sasāpējušiem jautājumiem ir iespējams runāt arī šādā veidā.” Pinharanda atzīst, ka Kristīnes Maselas pieeja vairāk saskan ar Portugāles mākslai raksturīgo. “Mums Portugālē nav politiskas mākslas tradīcijas, mums jau vēsturiski raksturīgs ir poētisks gars. Ja Spānijā Karalienes Sofijas muzejā redzat 60. gadu darbus – tie ir pret diktatūru, pret Fransisko Franko. Tie ir politiski ļoti spēcīgi darbi. Savukārt Portugālē mākslinieki, lai arī vērsās pret fašismu, tomēr glezniecībā un tēlniecībā to neatspoguļoja. Pat ne literatūrā un kino – portugāļi vienmēr tam piegājuši citādāk.”


Šīla Hiksa
. Escalade Beyond Chromatic Lands. 2016-2017. Kuratores izstāde Arsenālā. Foto: Agnija Grigule

Pretējs viedoklis ir kim? Laikmetīgais mākslas centra programmas direktorei un kuratorei Zanei Onckulei: “Šī gada Venēcijas biennāle it kā turpina to, ko no tās sagaida – no jauna konstruēt jaunu versiju par mākslu un pasauli tajā, un otrādi. Centrālās izstādes pienesums šoreiz gan izbrīna, jo ir kaut kas starp nekādu un viduvēju – tieši pretēji tam, kādā realitātē dzīvojam. Tāpēc pievienojos citu paustajām spekulācijām, ka kuratores Kristīnes Maselas versija, šķiet, ieradusies ar kavēšanos, un labāk būtu bijis, ja tā samainītos vietām ar kādu no iepriekšējām, piemēram, 2015. gada Okui Envezora kūrēto neviennozīmīgo un problemātisko, tomēr dinamisko un diskusijas raisošo versiju par sava laikmeta (lasi: agresijas) atspoguļojumu mākslā. 


Thu Van Tran
ekspozīcija izstādē Arsenālā. Foto: Odrija Fišere


Anrī Salā (Anri Sala). All of a tremble (Encounter I). 2017. Mākslinieka un Galerie Chantal Crousel (Parīze) īpašums. Foto: Odrija Fišere

Neatkarīgi no kuratores centieniem, kā arī tematiskajām un autoru izvēlēm, šī gada Arsenāla un Dārzu centrālās izstādes apmeklējums ir izaicinājums uztverei un vēlmei kaut ko saprast. Cilvēku pūļi profesionāļu preview dienās ar katru biennāles atklāšanu paliek arvien lielāki, un ne tikai sajust un saprast, bet pat ieraudzīt sāk palikt patiešām neiespējami. Kā pretreakcija manu uzmanību piesaistīja tie mazāk krāsainie, mazāk butaforiskas līdzdalības manierē risinātie darbi, kas, neatkarīgi no to novietojuma Arsenāla izstādes centrā vai pakšos, murmināja savu sakāmo – piemēram, Džeremija Šova (Jerremy Shaw) fotogrāfijas, kuras sargāja, daiļoja un reizē deformēja dārgakmeņu šķautnēm līdzinošais stikls, vai Heidijas Buheres (Heidi Bucher) apģērba kausējumi – plakanas divdimensionālas ādas virsmas, vai Suna Hvana Kima (Sung Hwan Kim) filma-video instalācija ar tās autora-teicama stāstnieka izdomu, apskatot un līdz nepazīšanai un absurda robežai sakausējot savus personiskos un universālos kultūras un identitātes problēmjautājumus.”


Egila Sebjernsona ekspozīcija Out of Control in Venice. Islandes paviljons

Islandes nacionālās prezentācijas kuratore Stefānija Bethere (Stefanie Böttcher) savulaik studējusi Venēcijā un 2001. gadā strādājusi Vācijas paviljonā, kad tās mākslinieks Gregors Šneiders (Gregor Schneider) saņēma “Zelta lauvu” par savu grandiozo instalāciju Totes Haus u r.  Viņa atzīst, ka, ja toreiz Gregora Šneidera darbs bija ļoti specifisks, tad šogad, kad īstenojies viņas sapnis par pašas kūrētu prezentāciju, tāds ir arī Islandes paviljons: “Islandes prezentācijām Venēcijas biennālē ir raksturīgi, ka tās ļoti atšķiras viena no otras un no kopējās biennāles.” Un tomēr paviljonam ir vairāki vienojoši punkti ar Maselas uzstādījumu, proti, gan islandiešu mākslinieka Egila Sebjernsona (Egill Sæbjörnsson), gan galvenās kuratores uzmanības centrā ir fantāzijas un paralēlo pasauļu radīšana. “Egila darbā tiek apskatīts realitātes koncepts un fantāzija – kā viens no realitātes aspektiem. Instalācija ir tikai daļa no prezentācijas – vēl ir sociālo mediju kampaņas, preču līnijas izstrāde... Mēs gribējām panākt, ka šie troļļi kļūst par mūsu realitātes daļu. Vai ir iespējams radīt viņu eksistenci? Un kā mūsdienās tiek radīta kāda eksistence? Cik no mums jebkad dzīvē ir sastapuši, piemēram, Putinu... kā mēs varam zināt, ka viņš patiešām eksistē? Tas ir jautājums – kas padara kādu īstu un eksistējošu?”

ARHĪVS: The sound of rocks in my pockets. A conversation with artist Egill Sæbjörnsson, on things that matter


Kaspars Vanags. Foto: Agnija Grigule

Lūk, vēl dažu Latvijas mākslas profesionāļu atzinums:

Kaspars Vanags, AB.LV Charitable Foundation Mākslas programmas vadītājs: “Mani ļoti aizkustināja tas, ka kuratores izstāde aizsākās ar Stilinoviča (Mladen Stilinović) Artist at Work (mākslinieka performances dokumentācija, kurā redzams aizmidzis mākslinieks – O. F.). Man šķiet, ka Venēcijā ir ļoti labi redzams, ka viss ir vērsts uz sadarbības (networking) produktivitāti, sevis promociju, tomēr meditatīvā pārdomu vai miega fāze ir tikpat svarīga, lai mēs satiktos ar saviem jungiāniskajiem arhetipiem.

No darbiem, ko šeit redzēju, mani ļoti fascinēja tas, ka Irma Blanka (Irma Blank) ir atgriezusies mākslā, kā granddāma ar savām grāmatām. Šogad Venēcijas biennālē ir ļoti daudz grāmatu. Tas uzdod jautājumu – vai grāmatas mirst?”


Irma Blanka 57. Venēcijas mākslas biennālē


Marija Lai. Bread Encyclopedia. 2008. Foto: Odrija Fišere

Inga Lāce, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore: “Man šķiet, ka kuratores izstāde ir diezgan vāja un tēmas tiek risinātas ļoti primitīvi – ja mēs runājam par mākslinieku gulēšanu, tad pēkšņi visi mākslinieki guļ; ja runājam par to, kā tiek izmantotas grāmatas, tad viss ļoti literāri arī tiek parādīts. Nav dziļuma un nav urgency – nepieciešamības.”


Markoss Avila Forero 57. Venēcijas mākslas biennālē


Žans Konrāds Lemitrjē. Foto: Agnija Grigule

Savukārt Maselas veikumu uzteic video mākslas kolekcionāri no Francijas Izabella un Žans Konrāds Lemetri (Isabelle et Jean-Conrad Lemaître), kuri vēl šodien spilgti atceras, kā biennāle tikusi dubultota līdz ar Arsenāla atvēršanu. Viņi uzsver galvenās kuratores skaidro un strukturēto scenogrāfiju Arsenāla zālēs, kas katru darbu padarīja viegli uztveramu. Īpaši kolekcionāru pāri priecē Kristīnes Maselas izvēles: “Kuratore savā izstādē iekļāvusi astoņus māksliniekus, kas sastopami arī mūsu kolekcijā. No centrālās ekspozīcijas sekojām Enrikes Ramiresa (Enrique Ramírez, Santjago/Parīze), Markosa Avilas Forero (Marcos Ávila Forero, Bogota/Parīze), Marī Vuaņjē (Marie Voignier, Parīze), Sebastiana Diaza Moraleza (Sebastian Diaz Morales, Amsterdama) u.c. darbiem. Tāpat divi mūsu mākslinieki ir rodami arī nacionālajās prezentācijās – nesen iegādājamies darbu no viena no Dienvidāfrikas paviljonā pārstāvētajiem māksliniekiem.”


Mohau Modisakenga (Mohau Modisakeng) videoinstalācija Passage. 2017. Dienvidāfrikas paviljons. Video: Marina Staris


Ursula Krincingere. Foto: Agnija Grigule

Kuratores veidotās izstādes mākslinieku izvēles kontekstā Vīnes galeriste Ursula Krincingere (Ursula Krinzinger) uzsver sekojošus aspektus: “Arsenāla izstādē mani ļoti iespaidoja, ka Kristīne Masela patiešām ievērojusi konsekvenci, parādot daudz sieviešu mākslinieču darbu, un piedāvā no jauna atklāt sieviešu mākslas lauku. Dažiem cilvēkiem tas patīk, dažiem – nē, bet es domāju, ka tur beidzot var ieraudzīt, kas mākslas jomā ir noticis agrāk un notiek šobrīd.

Mani vienmēr ir ārkārtīgi interesējusi šamanisma māksla un saknes. Es ar šāda veida mākslu daudz sastopos, piemēram, strādājot ar Marinu Abramoviču, un vienmēr meklēju šos dziļākos avotus. Līdz ar to arī Šamanisma paviljons man bija ļoti interesants.

Es patiešām domāju, ka Kristīne Masela kopumā ir lieliski pastrādājusi, jo biennāle ir citādāka. Darbu līmenis brīžiem ir augstāks, brīžiem – zemāks, tomēr tie visi ir augstas raudzes darbi.”


Ernestu Netu darbs Šamanisma paviljonā Arsenālā. Instalācijas iekšpusē mākslinieks un hunikuini cilts indiāņi stāstīja par BOA. Foto: Odrija Fišere


Alēns Servē. Foto: Agnija Grigule

Beļģu mākslas kolekcionārs Alēns Servē / (Alain Servais): “Attiecībā uz Kristīne Maselas izstādi es teiktu, ka tā ir interesanta. Zinu, ka pasaulē ir cilvēki, kas dzīvo nedaudz ārpus realitātes – filozofijā, lasot grāmatas, meditējot, neuzturoties pārāk daudz interneta vai televīzijas pasaulē u.tml. Viņiem ir interesants pasaules redzējums, citādāks nekā pārējiem, tomēr beigu beigās, apmeklējot Arsenālu un Centrālo paviljonu Dārzos, man pietrūka lietas, kas saistītas ar cilvēci tikpat lielā mērā – kā dzīve, nāve, asinis, mīla, sekss, vardarbība, karš. Savā ziņā tā bija patīkama pieredze, daudzu darbu materialitātē bija arī jūtama sievišķā pieredze, tomēr man nebija spēcīgu iespaidu – mani nekas spēcīgi nesatricināja –, kā biju cerējis. Tomēr es ļoti izbaudīju visu biennāles norises procesu.”


Andris Brinkmanis. Foto: Agnija Grigule

Mākslas kritiķis un kurators Andris Brinkmanis uzskata: “Šķiet, ka izstādes koncepts ir diezgan vienkāršs un tiek piesaukti mākslinieki, kuru vārdā kaut kas tiek darīts. Parasti tas slēpj kādu problēmu. Jāsaka, ka kuratores izstāde Arsenālā ir diezgan profesionāli un labi veidota gan ar veiksmīgiem darbiem, gan arī darbiem, kas tik labi neiederas. Tā ir korekta izstāde, bet konceptuāli diezgan patukša, bez īpašām pretenzijām. Nav īsti skaidrs, kāpēc šajā gadījumā tiek piesaukti mākslinieki. Iespējams tāpēc, ka kuratorei nav konceptuālu nostādņu un viss tiek novelts uz māksliniekiem.”


Korejas paviljons. Foto: Odrija Fišere

Nacionālās prezentācijas, kas atstājušas vislielāko iespaidu

Šī biennāle ir citāda. Lai arī būs virkne cilvēku, kuri apgalvos, ka tajā nav nekā nebijuša un nekā tāda, kas liek elpai aizrauties, varam pievienoties Noemi Givonai, mākslas kolekcionārei un galeristei no Izraēlas, ka valstu paviljonos notiek ļoti liela cīņa – mākslinieki cīnās, pieliek ļoti lielas pūles, lai radītu kādu jaunu vēstījumu. Tomēr daudzi atzīst, ka šī biennāle ir atšķirīga.


Annes Imhofas performance Faust Vācijas paviljonā

Ursula Krincingere: “Esmu ieradusies uz biennāli, jo vairāki manas galerijas mākslinieki šeit piedalās – Austrijas paviljonā Brigita Kovanca (Brigitte Kowanz), Arsenālā Kaders Atija (Kader Attia) un Maha Malu (Maha Malluh). Biju aizņemta ar šiem notikumiem, tomēr man radās izdevība apmeklēt nacionālos paviljonus Dārzos un, cik vien bija iespējams, apskatīju arī Arsenālu. Kad redzēju Vācijas paviljonu, uzreiz bija skaidrs, ka tas iegūs “Zelta lauvu”, tomēr man patiktu, ja balva būtu nonākusi 90 gadus vecās mākslinieces Džetas Bratesku (Geta Brătescu), kura pārstāv Rumāniju, rokās. Sekoju viņas mākslai jau krietnu laiku un domāju, ka viņa ir viena no interesantākajām māksliniecēm, kas būtu jāapgūst. 


Džeta Bratesku. Jocul formelor. 2012. Kolāžu sērija uz papīra. 26,5 x 35,5 cm katra. Mākslinieces īpašums. Rumānijas paviljons. Foto: Stefan Sava

Bija arī citi labi paviljoni, pat mūsu Austrijas prezentācija ar Brigitu Kovancu un Ervīnu Vurmu / (Erwin Wurm) bija lieliska, sen neesam rādījuši šādu kvalitāti. Filma Šveices paviljonā ir vairāk nekā lieliska, un arī vairāki citi – Ziemeļvalstu prezentācija, arī Latvijas paviljons bija iespaidīgs, Horvātijas paviljons – ar vīrišķo un sievišķo pozīciju piedāvāja interesantu un iespaidīgu instalāciju.

Dārzu Centrālais paviljons man šogad patika. Tajā no jauna tiek atklāti aizmirsti mākslinieki. Nosaukšu vien Džonu Letemu (John Latham) – britu mākslinieku, kurš bija sociāli aktīvs Artist Placement Group dalībnieks. Ekspozīcijā skatāmas viņa grāmatas un lielie audekli, jūs ieraudzīsiet augstas kvalitātes mākslinieku, kurš, man šķiet, nekad nepiedzīvoja atzinību. Izstādē var redzēt daudzas lietas, kas jūs aizraus. Domāju, ka šī ir ļoti interesanta biennāle.”


Džona Letema darbu ekspozīcija Centrālajā paviljonā Dārzos. Foto: Odrija Fišere

ARHĪVS:
On the way to the 57th Venice Art Biennale. Four questions for Erwin Wurm
On the way to the 57th Venice Art Biennale. Three questions for Brigitte Kowanz

Alēns Servē piemin vairākus paviljonus, kas viņā raisījuši sajūsmu: “Mums patiešām patika Korejas paviljons, kas, manuprāt, ļoti sakņojas šīs valsts realitātē. Mums patika Annes Imhofas performance Vācijas paviljonā, veids, kā viņa spēlējas ar paviljona arhitektūru. Bijām sajūsmā par Filīdas Bārlovas (Phyllida Barlow) darbu Lielbritānijas paviljonā – tas ir iespaidīgs, un tas, kā viņa strādā ar paviljona telpu, patiešām darbojas. 


Filīdas Bārlovas darbi Lielbritānijas paviljonā. Foto: Odrija Fišere


Terēza Habarda un Aleksandrs Birhlers. Flora. 2017. Videoinstalācija. Šveices paviljons.
© HB Studio / hubbardbirchler.net

Mūs aizkustināja Šveices paviljons – skaistais Terēzas Habardas (Teresa Hubbard) un Aleksandra Birhlera (Alexander Birchler) video par Džakometi un viņa attiecībām ar galvenā varoņa māti. Tāpat arī ASV paviljonā skatāmie Marka Bredforda (Mark Bradford) darbi mūs uzrunāja tieši ar to, kā mākslinieks runā par tēmu. Ļoti patika Grieķijas paviljons – dīvainais realitātes un nerealitātes savienojums. Bet mūsu favorīts ir Honkongas prezentācija [biennāles programmā tas atrodams pie satelītprojektiem – O. F.] Mēs jau bijām pazīstami ar autora darbiem un veidu, kā viņš savieno lietas, tomēr Venēcijas prezentācijas vizuālais spēks ir neaizmirstams. Mūs arī ļoti sajūsmināja Krievijas paviljons – Recycle grupas vēstījums par mākslīgo intelektu, kā arī veids, kā autori savieno video un skulptūras.”


Marka Bredforda ekspozīcija ASV paviljonā. Foto: Odrija Fišere


Samsons Jangs (Samson Young). Songs for Disaster Relief. Ekspozīcijas treileris. Honkongas satelītprojekts biennālē


Noemi Givona un Galila Barzilaī-Olandē. Foto: Agnija Grigule

Savukārt mākslas kolekcionāre un galeriste no Telavivas Noemi Givona atzīst: “Atskatoties uz redzēto tajos Nacionālajos paviljonos, kur biju, man rodas sajūta, ka māksla ir cīņa. Nav tik vienkārši radīt jaunu, nozīmīgu mākslas darbu, un mākslinieki cīnās par to. Viņi pieliek ļoti lielas pūles, lai radītu kādu jaunu vēstījumu. Un šo cīņu var redzēt lielākajā daļā paviljonu. Tā varētu būt arī kuratoru problēma, no kuriem daudzi tagad saprot, ka globalizācija mākslā ir smags iekritiens. Līdz ar to, pēc manām domām, pārāk liela uzmanība tiek pievērsta minoritātēm. Nebiju sajūsmā par Jaunzēlandes paviljonu, man tas likās augstprātīgs un liekulīgs. Vēl spēcīgāk šī problēma izpaužas Itālijas paviljonā un Arsenāla izstādē – neokoloniālisma sajūta savienojumā ar pārāk daudziem lietišķās mākslas darbiem. Tāpēc nav brīnums, ka Vācijas paviljons ieguva balvu, jo to raksturoja precīza mākslas valoda un skrupulozitāte.


Lisas Reihanas videoinstalācija Emissaries Jaunzēlandes paviljonā. Publicitātes attēls


Georga Drivas videoinstalācijas Laboratory of Dilemmas treileris. Grieķijas paviljons. Publicitātes video

Cita lieta, ko pamanīju, ka lielās valstis – Vācija, Lielbritānija, Francija – izpaužas ar lielāku spēku, nekā mazās, var redzēt lielākus budžetus, pretenciozākus darbus. Redzu, ka Lielbritānija, piemēram, izmanto to pašu taktiku, ko iepriekš, paviljonā izvietojot avangardiskākus darbus, bet ārpusē – blue chips darbus. Tā tas bija arī pagājušajā gadā, kad Lielbritāniju pārstāvēja Sāra Lukasa. Skaists darbs ir Francijas paviljonā, bet tajā var just naudas spēku un neierobežotu budžetu. Ļoti labi paviljoni bija arī dažām mazajām valstīm – Rumānijai, Austrijai, Turcijai, Grieķijai, Gruzijai.

Vēl viena lieta – jau vairākas pēdējās biennāles es jūtu, ka uzsvars tiek likts uz vecākās paaudzes māksliniekiem. Tas ļoti ir ietekmējis biennāļu kvalitāti. Džoana Džonasa (Joan Jonas) ir daudz devusi biennāles izaugsmei, tāpat arī Brūss Naumans (Bruce Nauman). Būtu labi, ja mēs pieturētos pie šīs tendences.”


Brigitas Kovancas instalācija Infinity and Beyond Austrijas paviljonā. Foto: Agnija Grigule


Ksavjē Veijāns (Xavier Veilhan). Studio Venezia. 2017. Francijas paviljons. Foto: © Giacomo Cosua © Veilhan / ADAGP, Paris, 2017

Izabella un Žans Konrāds Lemetri nacionālo prezentāciju sakarā komentē Francijas paviljonu: “Tas mums pašiem bija diezgan liels pārsteigums, jo esam redzējuši daudzus Ksavjē Veijāna tēlniecības darbus, bet šoreiz viņa interesantais koncepts sevī apvieno arhitektūru un mūzikas ierakstu studiju. Fantastiski! Arī Beļģijas paviljons šķita labs, Austrālijas un Izraēlas arī.” 


Gela Veinšteina (Gal Weinstein) kafijas un cukura instalācija Sun Stand Still Izraēlas paviljonā. Foto: Odrija Fišere

Līdzīgi kā Lemetri, par savu izvēļu pareizību priecājas arī Galila Barzilaī-Olandē: “Man patika Krievijas paviljons, un par šo man jāsaka, ka vienu no Recycle Group māksliniekiem es pamanīju, vēl pirms viņu bija pamanījuši citi. Šis būtu viens no maniem biennāles spilgtākajiem brīžiem – apstiprinājums, ka manas izvēles bijušas pareizas. Nekad neesmu smēķējusi hašišu, bet šī laikam būtu mana labā sajūta un atkarība.”


Džeta Bratesku. Doamna Oliver în costum de călătorie. 1980–2012. Melnbaltā fotogrāfija. 38,9 x 39,5 cm. Foto: Mihai Brătescu. Mākslinieces īpašums

Stefānija Bethere īpaši izceļ Rumānijas paviljonu ar mākslinieci Getu Bratesku, vienu no performances mākslas pionierēm, kura plašākai pasaulei līdz šim bijusi mazzināma. “Visu šo laiku viņa konsekventi ir strādājusi ar ķermeniskuma un fizikalitātes tēmām, pētījusi to saistību ar telpu. Šis ir viņas laiks.” Zane Onckule atklāj: “Mana paviljonu topa izlase veidojas no tiem, kas šķietami iet pret “sastāvējušos” straumi un savos dažādajos izpildījumos sniedz piepildījumu tajā, ko var un vajadzētu meklēt un atrast mākslā. To vidū (no redzētajiem): Kipras, Rumānijas, Šveices un apbalvotais Vācijas paviljons.” Arī Inga Lāce kā spilgtākos min Rumānijas paviljonu ar Džetas Bratesku ekspozīciju un Šveices paviljonu, kurā var pieredzēt mēģinājumu apgriezt mākslas vēsturi – “Mēs runājam par sievieti mākslinieci un viņas lomu mākslas vēsturē.”


Zads Multaka. ŠamaŠ (Sun Dark Sun). Libānas paviljons. Publicitātes attēls

Mūkusalas Mākslas salona vadītājas Sniedzes Kāles favorīts ir Libānas paviljons. “Noteikti iesaku nepalaist to garām. Vēl man ļoti patika arī Izraēlas paviljons un Spānijas paviljons ar sociālo aktivitāti. Kuratores izstāde man arī tīri labi patika – Arsenāla daļa. Man šķiet, ka Miķelis Fišers ir “uz viļņa” – iekļaujas kopējā plūsmā, un es nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Tomēr jāteic, ka mums ir laba telpa, bet ļoti neizdevīgs izvietojums starp diviem ļoti spilgtiem, vizuāli ārkārtīgi efektīgiem un ļoti atšķirīgiem paviljoniem (Jaunzēlandes un Īrijas – O. F.). Tādā ziņā mēs mazliet zaudējam. It kā iekļaujamies kopējā plūsmā, bet mums abās pusēs ir ļoti spilgti konkurenti.”


Važiko Čačkhiani (Vajiko Chachkhiani) instalācija Living Dog Among Dead Lions. Gruzijas paviljons. Foto: Odrija Fišere

Kaspars Vanags īpaši izceļ Važiko Čačhiani ekspozīciju Gruzijas paviljonā: “Esmu gan vēl redzējis tikai kādu trešdaļu no visas programmas, bet personiskajā līmenī mani ārkārtīgi aizrāva Gruzijas ekspozīcija ar savu drosmi būt romantiskiem un oldskūlīgiem. Viņu darbā var redzē visu manu, t.i. – manas paaudzes –, kultūras bagāžu, kur ir gan Tarkovskis, gan visas padomju laika filmas ar Čehova drāmu ekranizējumiem, gan verandu, kur pavadītas lietainas vasaras, sēžot un skatoties laukā pa logu, gan arī lēnām izzūdošā koka arhitektūra, kas man ir ļoti tuva.”


Bernardo Ojarzuna 
instalācija Werken Čīles paviljonā. Foto: Agnija Grigule

Savukārt Andris Brinkmanis visupirms piemin Čīles paviljonu: “Ļoti vienkārši, bet efektīgi. Tāpat ķīniešiem bija diezgan interesanta performance. Apskatījos arī Itālijas paviljonu, un tā laikam ir vislielākā vilšanās šajā biennālē, jo ekspozīcijai ir iztērēts milzu budžets, bet tā ir anahroniska, nekrofila un nav skaidrs, kāpēc tas šajā gadījumā bija vajadzīgs – kāpēc bija jātērē tādi līdzekļi, lai beigās parādītu tumsu, tukšumu un eksponātus, ko varētu izstādīt pēc Otrā pasaules kara, bet šobrīd tie šķiet dīvaini.”


Roberto Kuogi (Roberto Cuoghi) instalācija Itālijas paviljonā. Foto: Odrija Fišere


Annes Imhofas 
performance Faust Vācijas paviljonā. Foto: Agnija Grigule

Tā vien šķiet, ka absolūtā sensācija biennāles profesionālo dienu ietvaros izrādījās Vācijas nacionālā prezentācija ar Annes Imhofas dzīvo preformanču ciklu Faust. No mutes mutē ātri vien ziņa par to pāršalca apmeklētāju pūļus, kas traucās stāties rindā pie paviljona. Tiem, kam nepietika pacietības, samierinājās ar performances vērošanu caur logu – tur varēja redzēt to performances daļu, kas noritēja zem stiklotās paviljona grīdas. Tikmēr tos ik laikam aprēja dobermaņu pāris pie paviljona izvietotajā krātiņā. Iekšā tikušie varēja atviegloti ieelpot dezinfekcijas līdzekļa smārdu, iejusties stikloto (dzīvnieku) krātiņu vidē un vērot performances dalībniekus, sakāpušus uz stikla plintusiem pie sienām. Vēlāk viņi uzsāka pārvietošanos un darbību ciklu dažādās paviljona zonās, tostarp iesprostoti zem stikla grīdas seguma. Kopējā faustiskās elles idejiskā vadlīnija – brīvība, kas brīvi pakļauta vērotāja interpretācijai. Prezentācija arī pelnīti saņēma Venēcijas biennāles balvu “Zelta lauva”.


Griša Bruskins. Scene Change. 2016–2017. Krievijas paviljons. Foto: Marina Staris

Krievijas paviljons šoreiz pārsteidza ar balti askētisko estētiku. To veido Grišas Bruskina balto figūru ansambļi, kas reflektē par padomju pagātni un putinisko tagadni. Recycle Group, kas pēc vērienīgās uzstāšanās pērnās biennāles satelītprogrammā ar site-specific instalāciju Sant’Antonin baznīcā, šoreiz ģipsī izlējuši figūras ar nosaukumu Blocked Content. Tajā var izsekot bloķētām un sastingušām “mocekļu” figūrām, kuru paustais saturs sociālo mediju vidē bijis kādam par traucēkli. Ekspozīcija noslēdzas ar videomākslinieces Sašas Pirogovas darbu Inner Physics par to pašu jaunā postdigitālā laikmeta tehnoloģiju pasauli. Un atkal viela pārdomām – brīvība.

ARHĪVS: Без лишних движений. Intervija ar Sašu Pirogovu


Važiko Čačhiani (Vajiko Chachkhiani) instalācija Living Dog Among Dead Lions. Gruzijas paviljons. Foto: Agnija Grigule

Gruzijas prezentācijā Važiko Čačhiani poētiskais koka namiņš, kas vientulībā raud lietus asaras, kas nemitīgi līst cauri jumta spraugām, sūcas paklājos un pamestajā gultas vietā... smaržo pēc mitruma, mazliet pelējuma, lietus, putekļu biežņas, pamestības un vientulības... acumirklī ieved atmiņu koridoros. Kaut ko līdzīgu katrs ir pieredzējis. Un pat, ja nav..., šķiet, zemapziņa tomēr saka ko citu.


Ervīns Vurms.
Ship of Fools. (Just about Virtues and Vices in General. 2016–2017. Austrijas paviljons. Foto: Odrija Fišere 

Savukārt Austrijas paviljona prezentācija uz brīdi ļauj katram pašam kļūt par daļu no šī mākslas pasaules kulta notikuma, atbilstoši dotajām instrukcijām izveidojot “Vienas minūtes skulptūras” – austriešu mākslinieks Ervīns Vurms sagatavojis “veidnes” Vienas minūtes skulptūrām, kuras savu pilnību iegūst tikai ar skatītāju iesaistīšanos – sēdus, tupus, guļus vai ikdienā neierastā ķermeniskā leņķī. Bet, pakāpjoties uz vertikāli apgāztā kravas auto, var no augša pavērties, kas notiek Dārzu teritorijā. Tikmēr paviljona otra māksliniece Brigita Kovanca savieno gaismu un spoguļus, radot bezgalīgas, nemateriālas virtuālās telpas un liekot tajās atrast savu vietu.


Austrijas paviljona atklāšana. Foto: Odrija Fišere


Izstāde The Boat is Leaking. The Captain Lied. Ekspozīcijas skats. Fondazione Prada. Foto: Delfino Sisto Legnani e Marco Cappelletti

Nacionālo paviljonu konkurenti – satelītprojekti

Bez nacionālajām ekspozīcijām, kas lielākoties (ar dažiem izņēmumiem) koncentrējušās Arsenāla teritorijā un Dārzos, Venēcijas biennāle piedāvā arī paralēlo izstāžu (Collateral Events) un neatkarīgo ekspozīciju programmu, kuras notikumi izkaistīti pa visu pilsētu. 

Noemi Givona uzskata, ka ir diezgan daudz svarīgu satelītprojektu, kas nedaudz novērš uzmanību no biennāles notikumiem. No redzētajiem viņa izceļ kuratora Udo Kitelmana (Udo Kittelmann) veidoto ekspozīciju The Boat is Leaking. The Captain Lied Prada fondā. “Izcila un pravietiska izstāde, kas tapusi sadarbojoties māksliniekam Tomasam Demandam (Thomas Demand), rakstniekam un režisoram Aleksandram Klūgem (Alexander Kluge) un kostīmu māksliniecei Annai Vībrokai (Anne Viebrock).” 


No kreisās: Jorubas kultūra. Zoomorfa maska čūskas formā. 18.–19. gs. Nigērija. Krāsots koks; Elsvorts Kellijs. Pour Mr. Maeght. 1959. Audekls, eļļa; Pjērs Alečinskis. Cobra Vivant. 1966. Jaukta tehnika. Izstāde Intuition. Palazzo Fortuny


Tomasa Saraceno darbs izstādē
Intuition. Palazzo Fortuny. Foto: Odrija Fišere

Kolekcionāre atzinīgus vārdus veltīja arī Palazzo Fortuny skatāmajai Aksela Ferfurda (Axel Vervoordt) un Danielas Fereti (Daniela Ferretti) kūrētajai izstādei Intuition. Tā pēta intuīcijas nozīmi mākslas darba tapšanā dažādos pasaules reģionos, kultūrās un paaudzēs, radot iespēju vienkopus redzēt darbus, kas veltīti sapņiem, telepātijai, fantāzijām par paranormālām lietām, meditācijai, radošajam spēkam, hipnozei un iedvesmai. “Un, protams, vēlos izcelt arī Demjena Hērsta iespaidīgās un patiesībā ļoti pretrunīgās izstādes, no kurām labāka šķita tā, kas atrodas Punta della Dogana.

Jāteic, ka Hērsta izstāde mākslas profesionāļu aprindās patiešām tiek vērtēta ļoti pretrunīgi – no klajas sajūsmas līdz pilnīgam sašutumam. Tomēr jāatzīst, ka mākslinieka veidotā vēstures falsifikācija, pateicoties grandiozajiem apjomiem un asprātīgajām sižeta detaļām, atstāj neaizmirstamu iespaidu. Un runā, ka lielākā daļa darbu jau esot pārdota...


Demjena Hērsta skulptūra. Izstāde Treasures from the Wreck of the Unbelievable. Ekspozīcija Palazzo Grassi. Foto: Odrija Fišere


Demjena Hērsta darbs. Izstāde Treasures from the Wreck of the Unbelievable. Ekspozīcija Palazzo Grassi. Foto: Odrija Fišere

ARHĪVS:
Ceļvedis: 57. Venēcijas mākslas biennāles nacionālie paviljoni
Intriga, fikcija, intuīcija. Ceļvedis 57. Venēcijas mākslas biennāles satelītizstāžu un neatkarīgo izstāžu programmā

labiennale.org