RAKSTI  
Chinese dance. Foto: Kirils Kobrins

Mākslas dienasgrāmata 2018. 6. Dzīve un māksla. 0

Kirils Kobrins
12/06/2018

2018. gada 27. aprīlis

Vecajiem ļautiņiem no ABBA, šķiet, beigusies nauda un viņi nolēmuši ierakstīt pāris jaunu dziesmu, pirmo reizi 35 gadu laikā. Ziemeļkorejas resnītis pārspējis viltībā visus (atšķirībā no Putina pārspējis viltībā pa īstam): izlīdzis ar Dienvidiem, pataisīdams par muļķiem lielos puišus. Tiesa gan, skaidrs, ka te uzvaru guvuši ķīnieši. Princis Viljamss un Keita Midltone vairojas kā truši, izraisīdami feministu dusmas – un arī manas, lai gan manā gadījumā tā ir nicīga neizpratne. Otrs princis, Harijs, gatavojas precēties, laikam jau tāda notikuma dēļ ABBA arī nolēmusi noraut piķi. Jau redzu, kā jaunlaulātie griežas dejā pāri garlaicīgas angļu pils zālei, skanot Dancing Queen. Part 2, bet vecmāmuļa Līza skatās uz viņiem blāvām acīm, tomēr cieši.

Tik daudzpusīgā sarptautiskajā situācijā sēžu un pārlasu “Saturna gredzenus” – gatavojos lekcijai par Zēbaldu Bolderājā. Un, lūk, New Directions izdevuma 21.-22. lappusē uzduros šādai pasāžai (tur ir runa par Tomasu Braunu un par to, ka viņš – un aiz viņa arī daudzums citu vēlīno naturālistu – parasto dieva radībiņu vietā deva priekšroku ērmīgajām, tajās saredzēdams Dabas neparastās izgudrotspējas izpausmes, kas savā inventārā neatstāj tukšus laukumus): “Pat Brēma Thierleben, populārākajā deviņpadsmitā gadsimta zooloģiskajā kompendijā, labākās vietas atvēlētas krokodiliem un ķenguriem, skudru lāčiem un bruņnešiem, jūras zirdziņiem un pelikāniem; savukārt mūsu dienās televizorā mums rāda pingvīnu koloniju, kas nekustīgi nostāv visu garo un tumšo antarktisko ziemu, kuru pavada ledainas vētras, uz ķepām tiem olas, dētas gada siltākajā laikā. Šāda veida raidījumos, kas parasti saucas “Vērojumi dabā” vai “Izdzīvošana” un seko, kā tiek uzskatīts, izglītojošiem mērķiem, visdrīzāk ieraudzīsi kādus monstrus, kas vairojas Baikāla ezera dzīlēs, nevis parastu melno strazdu.”


Skats no Marka Diona  izstādes “Dabiskās pasaules teātris” Vaitčapelas galerijā

Un, lūk, ABBA sacer jaunas himnas, Kims Čenuns apskaujas ar Munu Džēinu, Grīziņkalnā līst, bet es peldu Zēbalda melanholijā un atceros Londonu, no kurienes nesen esmu ieradies. Biju Marka Diona izstādē Vaitčapelas galerijā, un tur kā reiz ir par dabas zinātni, klasifikāciju, dabas un iztēles monstriem, viss tieši tā, kā man patīk, ieskaitot dīvainību kolekcijas. Un arī pati izstāde saucas “Dabiskās pasaules teātris” (Theatre of the Natural World), kas tiklab varētu būt jaunas Zēbalda grāmatas nosaukums, ja vien viņš nebūtu miris no aneirismas 2001. gada 14. decembrī, sēdēdams pie auto stūres, kas traucās pa šoseju netālu no Noridžas. Mašīna apmetās riņķī un ielidoja pretī braucošā fūrē, par laimi, Zēbalda meita Anna, kas sēdēja salonā, izdzīvoja, lai arī guva smagas traumas. Interesanti, ka par viņu es nezinu neko; tieši nupat ieguglēju, taču ārpus V.G. Zēbalda nekrologiem Annu  Zēbaldu rezultātos neatradu. Laikam jau tas ir diezgan savādi – gūt savas 15 minūtes slavas (tiesa, mērenas) vien tādēļ, ka tavs tēvs miris, sēdēdams tev blakus. Jebkurā gadījumā ar veselību V.G. Zēbaldam, kā liekas, bija ne visai – viņš pat gandrīz nemaz nedzēra, apgalvodams, ka no alkohola viņam stipri sāpot galva. Tomēr Zēbalds smēķēja un vispār izskatījās pēc vecmodīga vācu džentlmeņa. Un tajos slavas cienīgajos laikos pirms Gavrila Principa un Hitlera, džentlmeņi pavisam viegli varēja mirt arī 57 gadu vecumā, tā kā daudz un ar gaumi smēķēja. Nē, mums to pasauli vairs nesaprast, lai arī kā mēs censtos izlikties. Nu lūk, Diona izstādē praktiski bija visi tie elementi, kas varētu man sagādāt baudu, tomēr, savākti kopā, gaidīto efektu tie neradīja. “Dabiskās pasaules teātris” likās interesants, pat fascinējošs, tomēr – ne vairāk. Marks Dions atrodas kaut kur konceptuālās mākslas un sirreālisma saskares punktā, tiesa, sirreālisms te arī likts konceptuālās pēdiņās, reizēm iekavās. Viņš rūpīgi un ne bez izdomas šajā punktā iekārtojis nelielu bastionu – šīs saskares punktā, ko viņš, kā tas ierasts laikmetīgajā mākslā, pats arī izdomājis. Nav taču laikmetīgajā mākslā nekā, kas pastāvētu objektīvi, viss pastāv vien tad, ja to sacerēsi, uztaisīsi un, pats galvenais, nosauksi. Ar to laikmetīgā mākslā arī ir interesanta; laikam gan tikai ar to. Kopumā Dions izdomājis konceptuālās mākslas un sirreālisma saskares punktu, izvietojis tajā savu štābu, izracis aizsarggrāvjus, uzcēlis bastionus, starp tiem uzbēris vaļņus, bet katrā bastionā atvēris tematisku izstādi. Lūk, apmēram tāds tas viss man likās, kad staigāju pa Vaitčapelas galerijas zālēm.


Skats no Marka Diona  izstādes “Dabiskās pasaules teātris” Vaitčapelas galerijā. Foto: Kirils Kobrins

OK, nosauksim to par “fantomo modernismu”. Viss ļoti forši izdomāts, modernisms atveidots teju nevainojami, bet jautājums paliek: kā pret to attiekties – un vai vispār kaut kādi pret to attiekties. No otras puses – kas gan tev, nejēga, vispār prasījis savu attieksmi izrādīt vai pat tādai vispār būt? Nu, teiksim, lūk, ir māksla un, lūk, esi tu, un starp jums nerodas nekas. Vai tad slikti?

Lai gan, protams, rodas, kaut vai salīdzinājuma, atpazīšanas un pat ģeneoloģijas līmenī. Teiksim, vienā telpā atradās Diona projekts Tate Thames Dig (Teita Temzas izrakumi, 1999), pats par sevi interesants. O, jā, tieši interesants un fascinējošs, es par to taču arī runāju… 1999. gadā Temzas dienvidu krastā, Milbankā slēgtu elektrostaciju pārbūvēja par Tate Modern. Dions palūdza atļauju parakties būvlaukumā; sekoja uzsaukums, viņš savervēja brīvprātīgos (tīņus un pavecākus ļaudis; laikam jau vecuma izvēlē slēpās kāda īpaša iecere, ko es neuztvēru), un viņi sarīkoja arheoloģiskos izrakumus šajā vietā. Tur kādreiz bijis cietums, blakus krogi, bordeļi, bet kaimiņos teātris Globe, tas pats, šekspīriskais. Atradumi lielākoties bija no mūsu laikiem. Tādi kā plastmasas pudeles un tamlīdzīgi postindustriālie gruži, taču otrā vietā tika atrastas Jaunā laikmeta, augstā modernisma laiku lietas. Domāju, Marks Dions piedzīvoja īpašu draivu – no saviem racējiem viņš saņēma groziem vien saplēstu vīna pudeļu stiklu, māla pīpes, monētas un pat nažus un revolveru lodes, it kā reizē pieslēgdamies Viljama Bleika, Dikensa, Džeka Uzšķērdēja (lai gan viņš darbojās tieši pretī, pāri upei, Vaitčapelā, kur tagad ir galerija) un pat brāļu Kreju laikiem; Kreju valdījumi atradās Īstendā, savukārt Vaitčapelā viens no viņiem pabā reiz nošāva kādu citu gangsteri. Pabs pastāv vēl joprojām, to sauc The Blind Beggar (Aklais ubags), es tur pāris reižu esmu iegriezies, vietējie dzērāji ar lepnumu rāda pēdas no lodes, ko Ronijs Krejs raidīja uz savu bērnības draugu, tādu pat bandītu Džordžu Kornelu. Tas notika 1966. gada 9. martā; Kornels un viņa draugs Elbijs Vuds ienāca Aklajā ubagā, paņēma pa pintei un iekārtojās pie ieejas durvīm. Ap pusdeviņiem vakarā pabā ieradās Ronijs Krejs ar savu padoto Janu Bariju; viņi pienāca pie Kornela un Vuda; Kornels paspēja sasveicināties ar veco labo Roniju, sak, ko mēs te redzam, tādi ļaudis un bez apsardzes, šajā pašā brīdī Barijs pāris reizes izšāva gaisā, bet Krejs pret savu bērnības draugu pavērsa Lugera pistoli un mierīgi ielaida tam lodi pierē. Pēc tam Ronijs un Jans bez īpašas steigas pameta Aklā ubaga telpas, iesēdās mašīnā, kas abus gaidīja, un nozuda. Lode izgāja caur Kornela galvu un atstāja nospiedumu dekoratīvā koka kolonnā, pie kuras Džordžs un Elbijs malkoja eilu. Tiešo to tagad arī rāda tādiem dīkdieņiem kā es.

Jā, Dions acīmredzami centies pieslēgties agrīnās un augstās modernitātes laiku draivam, lai pēc tam šo draivu klasificētu un izliktu vispārējai apskatei – bet jau mirušā veidā. Tā arī sanācis. Sadaļā Tate Thames Dig atrodami skapji, kuros ideāli izlikti ideāli klasificēti nevajadzīgi nieki – lūk, plastmasas pudeles, lūk, stikla lauskas, lūk, sadzīves priekšmeti, lūk, pilsētas dzīvnieku kauli, lūk, pilsētas dzīvnieku galvaskausi; bet, ja izvelk ārā atvilktnes – viss kā labā arheoloģiskajā muzejā vai “dīvainību kabinetā”! – tad tur skatāmas nevainojami izkārtotas rindiņas gan ar zobiem, gan pīpēm, gan nažiem, gan lodēm. Un patiešām viss ir tā, kā man patīk, tomēr nepriecē.

Kādēļ gan tā? Visticamāk, tādēļ, ka te ar nodomu nogalējuši vēsturi, izraktās lietas, salikdami pa skaista koka skapja plauktiņiem atbilstoši vizuālajam principam, prasti sakot, vadoties pēc skaistā. It kā skaistā. Vai arī tā ir Daile, izprasta kā kaut kas, kam nav konteksta un vēstures. Taču nelabais slēpjas detaļās, precīzāk, visās šajās detaļās – radīdami mākslas objektu it kā dezinficētu no vēstures, ieguvuši epigonisku repliku – lai arī skaistu, un tomēr – noteiktu vēsturiski kulturālo periodu – no XVII-XVIII gadsimtu dīvainību antikvāriem un kolekcionāriem līdz žilbinoši ideālajiem Demjena Hērsta ķirurģisko instrumentu skapjiem – repliku. Didonam pietrūcis Hērsta nekaunības, viņa ciniskās koncentrēšanās uz formu. Dions ir silts, viņš nav ne auksts, ne karsts.

Un viņš, protams, ir mūslaiku rietumu Zeitgeist iemiesojums. Teiksim, lūk, viņa lielo naturālistu, dabas pētnieku u.c. kolekcijas, klasifikācijas, Viktorijas laikmeta izdevumi. Bet, lūk, cits Diona galvenā štāba bastions – sadaļa Bureau of the Centre for the Study of Surrealism and its Legacy (Sirreālisma un tā mantojuma izpētes centra birojs, 2005). Kaut kas līdzīgs slavenā sirreālistu 1924. gada Parīzes kantora rekonstrukcijai, ko atvēra publikas apmeklēšanai, kura alka gūt atbildes uz jautājumiem par jauno revolucionāro mākslas virzienu. 


Marks Dions. The Bureau of the Centre for the Study of Surrealism and its Legacy. 2005

Šeit jau nu gan saticies konceptuālisms (pati rekonstrukcijas ideja) un sirreālisms (tas, kas tiek rekonstruēts), taču satikušies tie uz dīvaina pamata. Sirreālistiskais birojs ar tā buržuāzajām mēbelēm, ar tapetēm uz sienām, ieraudzīts caur ofisu kubikļu stiklu, raisa domas par jebko, tikai ne par dziļu ieniršanu patiesi reālajā neapzinātajā, ko sludināja Bretons un viņa mākslas maniaku banda. Viss ļoti buržuāziski. Un, lai gan mēbeles tur ir Art Deco stilā, kas ir laikabiedrs vienīgajam žurnāla “Sirreālists” izdevumam (1924. gada oktobris), tomēr šī atrašanās vienā laikā ir iluzora: Art Deco atsaucas uz daudz agrāko Art Nouveau, bet Art Nouveau – uz neogotiku, pirmsrafaelītiem un tamlīdzīgām romantiskām puķītēm no viktoriāniskās dobes. Un uz viktoriānismu kā tādu. Te gan interesants ir, lūk, kas: neskatoties uz savu ultramūsdienīgo raksturu, sirreālisms ir apsēsts ar pagātni, būdams, pēc būtības, retrospektīva iepriekšējo laikmetu mākslinieciskā interpretācija – sk. slaveno “sirreālistu pirms sirreālisma” sarakstu; piemērs tam – Maksa Ernsta kolāžas, kuru radīšana prasīja ne mazumu vizuālā materiāla no Dizraeli un Palmerstona laikiem. Dions savukārt sirreālismu rekonstruē – viņam nepieciešamajā atvēsturiskojošajā veidā; sanāk, ka viņš strādā ar materiālu, ko var nosaukt par “viktoriānismu kvadrātā”. No laikmeta, kad optimistiski ticēja zinātnei, tehniskajam progresam un cilvēces kā tādas progresam vispār – ja vien, protams, tā nostāsies uz tik tikko izliktajām kapitālisma čuguna sliedēm –, Marks Dions ar sirreālistu citādošanas instrumentārija palīdzību meistaro pēc būtības nevainojamu modernitātes kapa pieminekli. Man kā reiz nepatīk tieši tas; es uzskatu, ka mēs atrodamies modernitātē, dzīvojam ar to, tā mums ir asinīs. Laist kapu tārpus sev zem ādas kaut kā negribas. Domāju, brāļi Ronijs un Redžijs Kreji būtu ar mani vienisprātis šajā punktā.

Ticēt māksliniekiem nevar nekad, protams. Pats Dions sacījis it kā banalitāti: “Māksliniekam jāpretojas nostalģijai… Kad mēs atsaucamies uz pagātni, mēs to darām nevis “veco labo laiku” dēļ. Mūsu attieksme pret pagātni ir vēsturiska, nevis mītiska.” Lai labāk paslēptu viltību, tā jāierok patiesības čupiņā. Dions nav par nostaļģiju, tas tiesa. Taču viņš nav “par vēsturi”, viņš ir pret to – lai gan, protams, neba jau mitoloģiskā triumfa dēļ, tas nu gan. Tas viss ir nedumpinieciska un jautra nāves triumfa labad, kas iepakots lieliskos veclaicīgos skapjos. Un te atgriežas Zēbalda eksotisko dzīvnieku tēma, kas uz visiem laikiem palikusi populārzinātnisko dabai veltīto telepārraižu ekrānos, taču pietiks muldēt. 


Skats no Marka Diona  izstādes “Dabiskās pasaules teātris” Vaitčapelas galerijā

2018. gada 4. maijs

Grīziņkalnā jau gandrīz iestājusies vasara, saule, skatos pa logu, kā vietējie alkoholiķi lietišķi kursē pa tukšo ielu man apakšā, miegdami acis no spilgtajiem stariem, gādādami sev dienišķo glāzīti. Lapiņas vēl ir ļoti maigas, debesis, mākoņi – tie paši, Baltijas, ko apdziedājis Brodskis, un vispār tāda sajūta, ka viss vēl ir priekšā un daudz kas vēl notiks. Laikam jau Leons Bogdanovs uzpeldējis atmiņā, sajūta, pārlasot viņa piezīmes, bija tāda pati: nekur nesteigties, sēdēt virtuvē, malkot tēju, uzpīpēt visu ko, klausīties radio ziņas par zemestrīcēm, palasīt svaigu grāmatu, ko izdevusi “Vostočnaja ļiteratura”, piemēram, korejiešu viduslaiku stāstus. Tagad viss citādi, un arī nesmēķēju, taču telpas dziļums pēkšņi kļuvis tāds pats. Slinki sarakstos WeChat ar ķīniešu kolēģiem, ziņo, ka ilgojas un ka studenti arī ilgojoties. Atbildu viņiem ar to pašu. Tagad, protams gan, Sičuanas ēdienu, ugunīgu, kaut kādu nebūt “vecmāmiņas tofu” vai ceptus baklažānus zaļajos piparos un eļļā. Kā atgriezos Eiropā, jebkurš šejienes ēdiens liekas bezgaršīgs. Visbiežāk gan tas patiesībā tā arī ir. Bezgaršīgs un plastmasīgs. Ar tādu ēdienu vispār nav skaidrs, kādēļ dzīvot.

Nu, un korejiešu stāstu vietā man atkal Zēbalds. Agrāk, lai arī ievēroju anglovācieša kluso, nesaudzīgo humoru, bet te sāka parādīties detaļas, iezīmes, kā attīstot fotouzņēmumu (šaubīga, tiesa gan, metafora, reiz novazāta, nu aizmirsta, jo neviens vairs neatceras kas tas tāds – “attīstīt fotouzņēmumus”. Nabaga, nabaga metafora: no sākuma novazāja, pēc tam, novazātu, pameta un aizmirsa). Teiksim, Zēbalds raksta: kāds darznieks Somerleitonā stāsta, kā viņš bērnībā, 1944.-1945. gadā vēroja lidmašīnu viļņus, kas no netālās lidostas devās bumbot Vāciju. Un ka reiz viņš redzējis, kā no uzdevuma atgriežas divi amerikāņu iznīcinātāji, gaisā viņi uzsāka spēlēt sunīšus vai vistiņas, velns viņu zin', ko tieši, saķērās ar spārniem un nokrita zemē. Viss beidzās nevis ar sprādzienu, bet plunkšķi. Nu lūk, turpināja Somerleitonas dārznieks savas atmiņas, pēc dažiem gadiem lidmašīnas izvilka no ūdens kopā ar to, kas bija palicis pāri no pilotiem. Amerikāņu lidotāji bija: Russell P. Judd from Versailles, Kentucky un Louis S. Davies from Athens, Georgia. Tā izskatās reiz varenas impērijas pagrimuma toponīmija: laimīgi izvairījušies no Hitlera zenītlielgabaliem, divi karavīri aizspēlējās un nogalēja viens otru, viens no Versaļas, otrs no Atēnām. Tikai Versaļa šajos laikos atrodas Kentuki, bet Atēnas – Džordžijā. Neko te nevar padarīt, atliek vien ļauties melanholijai.

Nu un atliek sēdēt pie loga, sekot līdzi Grīziņkalna alkoholiķu maršrutiem un atcerēties to, kas nesen noticies. Kā ierasts, daudz izstāžu, daļu no tām – dažādu iemeslu dēļ – skatījos garāmejot, neuzmanīgi, ķeksīša pēc vai vienkārši apstākļu sakritības dēļ. Teiksim, dreifējot pa dažādām bezjēdzīgām galerijām Great Portland Street rajonā, kas atrodas Vestendā starp Merilebonu u Ficroviju, tā tas gadījās nedaudz mazāk kā pirms mēneša. Mēs ar T. apstaigājām vairākas vietas, diez ko neieinteresēti, lai gan, galu galā, nonācām saistošā izstādē. Bet tas beigās, bet pagaidām pilnīgi tukšā Pilar Corrias, kur uz vakts sēdēja divas ķīnietes, bet ofisā tālākajā istabā – vietējie zēni un meitenes ar Makbukiem, kas bija uz laiku atdevuši savas vietas ķīnietēm, tur bija, kā jau saprotams, ķīniešu izstāde. Garāmskrienošai tās apskatei aizgāja minūtes piecas, ne vairāk, fotogrāfijas un gleznas ar izplūdušiem, milzīgiem namiem vai kaut kas tādā garā, īsāk sakot, urbāniskais, par mūsu postindustriālās pasaules pārapdzīvoto pilsētu skumjām, taču skaistām, kaut kā tā. Izejot mums izsniedza brošūriņu, kuru es, jau atbraucis uz Rīgu, izraku no čemodāna dzīlēm un aiz garlaicības izpētīju. Izrādījās, ka izstādi sauc Witness (Liecība),un, starp citu, tā tiek slēgta tieši šajā pašā brīdī, kad situ pa taustiņiem saulainā, kādreizējā strādnieku rajonā Rīgā, 4. maijā. Tas nozīmē, apskatīt to normāli man vairs nekad neizdosies. Atliek pārlasīt preses relīzi, kurā teikts, ka Witness stāsta par jauno Ķīnas pilsētu un svaigi būvēto attīstības rajonu necilvēcību, ka agrāk cilvēcība pastāvēja – kad nami bija veci, netīri, pussabrukuši (to es jau pats piedomāju klāt, precīzāk, atminējos, jo pirms gada pats to redzēju vaigā, nonācis Čengdu), bet tagad tā vairs nav. Ko mākslinieki Chen Wei, Cui Jie, Hao Jingban, Zhang Ruyi arī demonstrē. 


Foto: Kirils Kobrins

Starp citu, reprodukcijās man viņi pat patika, kas liecina daudz ko par mūsu smieklīgo laiku, kad kopijas ir acīmredzami labākas par oriģināliem, kas, tiesa gan, arī ir kopijas. Tomēr pa īstam mani aizkustināja pavadošais teksts, nevis bildes. Tur ir pasāža par Hao Jingban (starp citu, viņam ir tikai 33), par to, ka viņš veselus sešus gadus strādājis pie sava Ballroom Project (Deju zāles projekta), kas ietver dažādu ķīniešu pilsētas “deju kultūras” aspektu video dokumentācijas. Iztulkošu šeit: “Ienākušas Ķīnā “republikas laikmetā” (1912–1949), balles dejas bija diezgan populāras elites pārstāvju vidū, pēc tam tām vairs netika atvēlēta valsts labvēlība vairāku gadu desmitu garumā pēc Ķīnas Tautas Republikas rašanās Priekšsēdētāja Mao vadībā. Sākot ar 1970. gadu beigām – 1980. gadu sākumu, īpaši Reformu un Ķīnas Atvēršanas periodā, šis deju veids atdzima – jau pilsētas laukumos un tamlīdzīgās publiskās vietās zem atklātām debesīm, parkos vai deju zālēs.” Viss, lūk, šādi. Es atcerējos, kā tieši pirms gada vēroju padzīvojušu ķīniešu sieviešu (jā, tieši tāds ir šīs valsts kolektīvi dejojošo dzimuma sastāvs) valsējošos pārus greznos kostīmos, tiesa gan, ne pārāk svinīgos, vienkārši spilgtos un krāsainos, nelielā laukumā pie dzīvojamā kompleksa, kas atrodas pie manas universitātes pilsētiņas. Toreiz es par “dejas kultūru” neko nezināju, tādēļ vienkārši baudīju, vērodams, kā citi bauda mūziku un savas kustības tās pavadībā. Pēc tam daudzreiz to redzēju – gan ielās, gan parkos, visur, kā tas arī rakstīts izstādes Witness preses relīzē, vien uz deju zālēm, protams, es negāju. Un man tas ārkārtīgi patika, lai gan mūzika ir drausmīga, ķīniskoti valsīši un valsificēti disko no astoņdesmitajiem gadiem, un kopējais mietpilsoniskais gars būtu neizturams, ja tas viss notiktos manā vēsturiskajā dzimtenē, tomēr citās valstīs cilvēciskā prieka un labpatikas skati mani priecē un sniedz labpatiku. Interesanti, vai tas nav mākslas uzdevums? Ja ne, tad kā uzdevums? Lūk, teiksim, skatos es uz alkoholiķiem, kas kursē šurpu turpu zem manis, un daži no viņiem izskatās apmierināti. Vai man dalīties ar viņiem viņu sajūtās? Un padarīt tās, pēc būtības, par estētiskām? Lūk, jautājums.

2018. gada 13. maijs

Par brīnumu atradu Rimi kvinoju un, lūk, tagad to vāru, paralēli maisīdams dārzeņus uz pannas. Vegāniem Rīgā neklājas diez ko saldi, precīzāk, diez ko sātīgi – turklāt tas, ko pārpratuma pēc Rimi sauc par humusu, un arī sausnējie falafeļi pie “pakistāniešiem” maksā dievīgi dārgi un neko neatrast. Kaut kur uzdūros tofu, tas tur nav gluži no tīra zelta, bet no sudraba gan, – diemžēl nekādi nevar atcerēties, kur. Tā nav želošanās, nē, antropoloģiski kādas Baltijas valsts ekonomiski kulināro tradīciju novērojumi.

Tad lūk, vāru kvinoju, purinu pannu ar dārzeņiem, centīgi kaisu to visu ar garšvielām un Himalaju sāli un domāju par Deividu Linču. Par to, ka viņa labākā filma, protams, ir divdesmit minūšu garais rullītis par to, kā viņš gatavo kvinoju ar brokoļiem. Tas ir, Linčs dara gandrīz to pašu, ko pašlaik daru es, pat kaut ko nedaudz nepareizi – kvinoju pirms vārīšanas jāmazgā, citādi sanāk rūgta – taču, skat, manas virtuves manipulācijas ir novecojoša, uz izmalcinātību pretendējoša džentlmeņa virtuves manipulācijas, bet viņa – mākslas darbs. Linčs ņem katlu, ielej ūdeni, ieber graudus, iededz uguni un tamlīdzīgi, taču atšķirībā no manis savas darbības komentē, pavada video ar aizkadra tekstu, kas, ņemot vērā viņa draudīgo ķērcošo balsi ar biezu amerikāņu akcentu, kas akcentē “ar”, nevainīgu ēdiena gatavošanu pārvērš par īstu trilleri ar saspensu. Turklāt, kā pie Linča ierasts, it kā nav skaidrs, kur slēpjas draudīguma iemesls, kas patiesībā notiek, un, jo īpaši, ko baisu gaidīt, taču, ja nu ticam Hamletam ar viņa “time is out of joint”, tad laika izkrišana no eņģēm notiek tieši šeit, režisora virtuvē, vai nu katlā ar kvinoju, vai nu katlā ar brokoļiem. Lūk, tā mēs, vegāni, arī pazudināsim šo pasauli, ne ar sprādzienu, bet ar gatavas putras klunkšķi.

Šeit, protams, galvenais nav vegāni un pat ne kvinoja, ko es nejauši sadabūju, – vispār jau man tā ne pārāk kaismīgi patīk, ja godīgi, nevar ne salīdzināt ar kuskusu, vai, teiksim, bulguru, pat griķus var piedienīgi pagatavot –, galvenais ir tas, ka mākslai nav nekāda “satura”, nu nav tak, velns parāvis. Režisors gatavo, plus runā, operators filmē, pēc tam režisors montē, un viss. Nebūs tev ne par eksistenci, ne par mīlestību, ne par cilvēka tiesībām ar politiku. Tīra māksla, tīra. Kā tā tiek radīta, dievs to zin'. Piezīmēšu tikai vienu: īpašu šaušalīgumu šim video piešķir tas, ka Linčs savā komentārā neko neizdomā, neatkāpjas ne par milimetru no savām darbībām, vienkārši nosauc, sak, ņemu lielisku katlu ar vara dibenu, ieberu graudus, ieleju lielisku tīru ūdeni no krāna, iededzu ideālu uguni uz plīts. Bet sajūta tāda, it kā viņš ķertos klāt zupu no Izabellas Roselini vārīt. Vai auksto gaļu no Loras Palmeres. Līdzās šim šedevram es liktu vien video, kurā Luiss Bunjuels jauc dry martini. Šaušalīguma tur nav, tur ir lietišķšs ikdienišķums kā mēmā melnbaltā dokumentālajā kino, lai gan video nav mēms un ir krāsās. Lūk, ar to tad arī augstais Eiropas modernisms atšķiras no tagadējās amerikāņu gotikas: nav baisi, bet gan nāvējoši. Lūk, dry martini pēc Bunjuela receptes. 

Lieliska recepte – un ne skopuļiem: pēc tam, kad ledus apslacīts ar vermutu, vermuts jāizlej, jā, bez žēlastības jāizlej izlietnē, atbrīvojot vietu lieliskam, tīram, caurspīdīgam džinam. Pēc tam, kad lietos aperitīvs no diviem ultrasausiem martini, pie vakariņām var jau ar mierīgu sirdsapziņu iztukšot pudelīti pat ne paša dižākā sarkanā (bet arī ne draņķīga, es lūdzu!), teiksim, Cotes du Rhone. Un tad nolakot to visu ar augļu kandžu, līdzīgu tai, ko pārdot Bolderājā. Un sanāks īsts augstais modernisms.

2018. gada 20. maijs

Nu lūk, princis Harijs un Megana Mārkla apprecējušies, Eltons Džons svarīgi viesojies kāzās, bet jaunu ABBA dziesmu tā arī nav bijis… Un vecu arī ne. Skumji. Britu monarhija ir mākslas objekts, hologramma, noputējis nieciņš uz popražojumu plauktiņa, kaut kur starp biezuzacainā Eltona Džona Candle in The Wind un vannabee piparotajām meičām (tolaik meičām, bet tagad tantēm, sk., skumīgo madāmu Bekhemu prinča kāzās) no saukļa Cool Britannia laikiem. Vispār jau apgrieztā secībā: no sākuma tu visa tāda wannabe, bet pēc tam pēkšņš Fortūnas rata pagrieziens, tunelis Parīzē, sadauzīts auto, un Eltons Džons jau dzied tavas maigās dvēseles mieram teflona “Sveci vējā”. Nu jā.

2018. gada 28. maijs

Pārkārtoju papīru kaudzi uz galda, izkrita atklātnīte no Daugavpils cietokšņa. Labi, ka ievēroju – tas ir kas lielisks, dizains, kā jau bieži vien šajā valstī, ir nevainojams. Brūns kartons, uz tā XVIII gadsimta cietokšņa plāns, nezin kādēļ franču valodā, lai gan publikācijas vieta – Amsterdama. Lai gan zināma lieta: tolaik visu pusaizliegto un šaubīgo drukāja Nīderlandē. Bastionu un vaļņu uzplaukusī roze, grafisku nocietinājumu medūza, citplanētiešu gaisa kuģis no baroka un Saprāta laikmeta. Uz kādu pavisam muļķīgu pasauli viņi atlidojuši, šie citplanētieši. Taču, pārfrāzējot anekdoti, ko nu tur, tagad tādi laiki. 

Vajadzētu uzrakstīt kaut kad pēc tam par Daugavpili un seno nocietinājumu plānu un gravīru bargo, bīstamo skaistumu. Par nāves iespējamības shematiskā attēlojuma skaistumu.


Foto: Kirils Kobrins

ARHĪVS:
Mākslas dienasgrāmata 2018
Mākslas dienasgrāmata. Dziļa ziema, 2018
Mākslas dienasgrāmata 2018. Pārāk agrie pārāk lēnīgā pavasara priekšgājēji
Mākslas dienasgrāmata 2018. 4. Ne Pavasara, ne Daiļā
Mākslas dienasgrāmata 2018. 5. Dzīves piepilsēta