RAKSTI  
Niklāvs Strunke savā darbnīcā Romā, 1924

Futūrista portrets 0

10 lietas, kas jāzina par Niklāvu Strunki

Auguste Petre
03/07/2018

1894. gada 4. oktobra “Dienas Lapas” izdevuma pirmajā rindā lasāms: “Kur brīvība, tur mīt īsta tikumība, bez brīvības nav tikumības.” Divas dienas vēlāk, 6. oktobrī, nelielajā Polijas pilsētā Grostiņinā Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieka ģimenē piedzima Niklāvs Strunke. Toreiz neviens vēl nenojauta, ka tumšmatainais, ar aso raksturu apveltītais jauneklis kļūs par vienu no spilgtākajiem 20. gadsimta pirmās puses latviešu māksliniekiem, kurš vienmēr paliks uzticīgs latvietības brīvībai gan savas iedvesmas meklējumos, gan mākslinieciskajā kāpinājumā, atklājot (un iekarojot) jaunas nacionālās mākslas robežas. Apzināti tiecoties attīstīt mākslas strukturālo kvalitāšu izmantojumu, tieši Niklāvs Strunke bija tas, kurš latviešu vidē piedāvāja modernāku skatījumu un radošo brīvību. Šķiet, viņš bijis no tiem māksliniekiem, kas ikkatru dzīves piedāvāto iespēju cieši satvēris savās plaukstās un pilnīgi izbaudījis ik mirkli. No Polijas pārcēlies uz Latviju, pēc tam devies mācībās uz Pēterburgu, lai vēlāk apceļotu saules un vīna zemi Itāliju. Viņš iedziļinājies kā klasiskās, tā modernās mākslas izpētē un vienlaikus sevi īstenojis glezniecībā, grafikā un scenogrāfijā. Dažādos medijos bieži uzsvērts, ka tieši Niklāvs Strunke Rīgas sabiedrības sasveicināšanās kultūrā ieviesis itāļu neformālo “čau” (ciao). Par godu tam nosaukta arī māksliniekam veltītā izstāde “Ciao! Niklāvs Strunke Itālijā. 20. gadsimta 20. gadi”, kas līdz 9. septembrim skatāma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva izstāžu zālēs. Dodoties apmeklēt izstādi, Arterritory.com piedāvā lasītājiem iepazīties ar 10 faktiem par ģeniālā mākslinieka dzīvi un darbiem.

 I

No dzimtās pilsētas Grostiņinas 1903. gadā Niklāvs Strunke kopā ar tēvamāsu un brāli ieradās Valmierā. Tur viņš apmeklēja Liepiņa proģimnāziju, kur sadraudzējās ar nākamo rakstnieku Linardu Laicenu un pirmo izpratni par mākslu guva no neoromantiskā Teodora Ūdera lekcijām. Jau 15 gadu vecumā Strunke pārcēlās uz dzīvi uz Pēterburgu, kur mācījās Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā un prasmes papildināja “kreisā kubisma” pārstāvja Mihaila Bernšteina studijā. 

Vēlāk, mācoties Pēterburgas Mākslas akadēmijā, Niklāvs Strunke guva pirmos iespaidus par kubisma un futūrisma idejām, kā arī darbojās elitārās grupas Мир Искусства lokā.  

II

1919. gadā Niklāvs Strunke pievienojās jaundibinātajai Ekspresionistu grupai, kurā jau darbojās Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns u.c. Šī apvienība, kas drīz vien pārdēvējās par Rīgas mākslinieku grupu, orientējās uz novatorisku mākslinieciskās jaunrades attīstību vietējā vidē, kritizēja pārlieku reālistisku atdarināšanas veidu un impresionismu. Praksē jaunos Rīgas māksliniekus interesēja avangarda elementu lietojums un modernās mākslas ietekmju sakausējums kā krāsu lietojumā, tā kompozīcijas formā.  

III


Arvīds Spertāls, Ivo Pannadži un Niklāvs Strunke Romā, 1924

Kamēr lielākā daļa laikabiedru guva iedvesmu Parīzes bohēmā un mākslā, Strunki fascinēja Itālija. Pirmo reizi viņš tur nonāca 1923. gadā un, divu gadu laikā apceļojot Romu, Florenci un Kapri salu, guva pilnīgu ieskatu šīs valsts mākslā, sākot ar agrās renesanses meistariem līdz pat tam laikam aktuālākajiem – futūristiskajiem – uzskatiem. 

Romā Strunke nonāca futūristu kustības līdera Filipo Tomāzo Marineti un secondo futurismo mākslinieku lokā. Tādējādi viņam radās iespēja vēl vairāk satuvināties ar Itālijas avangardu – izpētot kubisma dinamikas un straujās formveides principus mākslā. Niklāvs Strunke uzturēja ciešu draudzību ar mazpazīstamo itāļu gleznotāju Aldo Baldinelli un visas dzīves laikā turpināja atgriezties Itālijā.

IV


Niklāvs Strunke. Galvas konstrukcija. Ivo Pannadži portrets (1924). LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Glezniecībā Strunke strādāja ainavas, portreta un klusās dabas žanrā. Motīvus gleznām viņš jau bija atradis studiju laikā Pēterburgā, kur iepazina krievu avangardu, kā arī nacionālās mākslas tradīcijas. Par viņa iedvesmotājiem sākotnējā radošo meklējumu ceļā kļuva Latvijas klasiskā modernisma pamatlicēji Voldemārs Matvejs un Jāzeps Grosvalds.

Taču lielāko iedvesmu Niklāvs Strunke smēlās Fra Andželiko daiļradē – augstvērtīgajā sižetu attēlojumā, dziļajā krāsu lietojumā un veiklo arhitektonisko formu šķetinājumā plaknē. Strunkes glezniecībā izceļama metafiziskās telpas klātbūtne un spēja meistarīgi apvienot iedvesmu un zināšanas par citur redzēto ar dziļu personīgo pieredzi un nākotnes redzējumu. 

V

Mūsdienās arvien sarūkoša tendence – mākslinieku rakstiska, nereti kritiska izteikšanās par mākslas procesiem – 20. gadsimtā bija gluži aktuāla un neatņemama mākslas ikdienas sastāvdaļa. Niklāva Strunkes raksti, kas visplašāk saglabājušies rokrakstos, uzskatāmi par teju radikālākajiem šī laika modernisma uzskatu paraugiem. Šajos tekstos Strunke nevilcinājās paust savu viedokli par futūrisma saskarsmi ar kultūras mantojumu, reālisma un tradīciju nelietderību.

Ar pseidonīmiem Palmēnu Klāvs un Marija Safronova, N. Strunke par mākslu un Itāliju rakstījis izdevumiem “Latvijas Vēstnesis”, “Taurētājs”, “Ceļa Zīmes” (bija šī žurnāla mākslinieciskais redaktors 1949-1953), u.c.

VI


Niklāvs Strunke. Cilvēks, kas ieiet istabā (1927). LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

Par vienu no zīmīgākajiem un Niklāva Strunkes daiļradi raksturojošākajiem darbiem tiek uzskatīta 1927. gada glezna “Cilvēks, kas ieiet istabā”. Tās kompozīcijā un attēlojumā skaidri saredzama Strunkes interese par telpas formālo un metaforisko būtību un jūtama metafiziskās glezniecības ietekme. Iedvesmojoties no saiknes ar teātri, kompozīcijas metu Niklāvs Strunke radīja Romā 1924. gadā. Gleznā apvienota futūristiskā nostādne – divdimensionālā formā attēlot kustību. Vīrieša “ejošais” siluets ir vienlaikus neatkarīga, autonoma vienība un konstruētās telpas turpinājums. 

VII


Niklāvs Strunke. Ex libris Niklāvs Strunke (1925). LU Akadēmiskās bibliotēkas kolekcija

Paralēli glezniecībai Niklāvs Strunke darbojās arī grāmatu mākslā un scenogrāfijā. Kā dekorators viņš darbojies ne vien Latvijas Nacionālajā operā, Nacionālajā teātrī, bet arī eksperimentālajos teātros Casa d’Arte Bragaglia un Teatro Sperimentale degli Indipendenti Itālijā. Scenogrāfijā, tāpat kā glezniecībā, Strunke akcentēja kubiskas, konstruktīvas formas, lielus krāsu laukumus un telpas kā cilvēka vides reālā veidotāja lomu.

Nereti Niklāvs Strunke tiek uzskatīts par latviešu novatoriskās grāmatu mākslas pionieri. Savas dzīves laikā viņš radījis vairāk nekā 700 grāmatu vākus, kas bieži kalpoja kā papildus peļņas avots. Mākslinieku aprindās klīst nostāsts, ka sieva Olga, dodoties ārpus mājas, ieslēgusi viņu dzīvoklī ar noteikumu, ka tikai pēc ilustrāciju pabeigšanas Strunke varēs nodoties bohēmai [1].

. 

VIII


Niklāvs Strunke. Florencietis ziemā (1929). LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš

1929. gadā Strunke radīja pašportretu “Florencietis ziemā”, kurā skaidri nojaušama mākslinieka aizraušanās ar itāļu renesanses glezniecību. Gleznā Niklāvs Strunke pats sevi attēlojis agrajai renesansei atbilstošā manierē, izceldams sejas izteiksmi un tajā nolasāmās emocijas. Fona gleznojumā viņš vairījies no absolūti reālistiska atveida, neradot konkrētu atsauci par laiku un telpu. 

IX


Niklāvs Strunke. Krāslava (1937-38). Tate Modern kolekcija

1939. gada maijā pēc Latvijas mākslas oficiālās izstādes Londonā (Art of Latvia) Tate galerija savā īpašumā iegādājās Niklāva Strunkes eļļas gleznu “Krāslava” (1937–38). Ik vasaru mākslinieks apceļoja Latvijas reģionus, tostarp vairākkārt atgriezās Latgalē, lai gleznotu Krāslavu, Daugavpili un citas pilsētas. Strunki aizrāva lauku vienkāršā daba, folkloras un vietējās mitoloģijas atspoguļojums reģionālajā arhitektūrā. 

X

1944. gadā kopā ar sievu Olgu, dēlu Lari un meitu Zanzu Niklāvs Strunke emigrēja uz Zviedriju un turpmāk uz savu iemīļoto Itāliju devās no Stokholmas. 

Niklāvs Strunke miris 1966. gada 13. oktobrī Romā. Mākslinieks apglabāts Testaccio kapsētā, kur dēls Laris Strunke viņam izveidojis marmora krustu ar uzrakstu: “Māksla ir mūžīga”.

 

 


[1] Ar stāstu dalījās grafiķis un mākslas priekšmetu kolekcionārs Valdis Villerušs.