Foto

Pasaule ir zila

Tabita Rudzāte
20/07/2018

Īvs Kleins (1928–1962) bija ārkārtīgi spilgta, nozīmīga un kontraversāla, lai arī īsa, parādība franču mākslā 50.–60. gados, kas labākajās avangarda tradīcijās meklēja jaunus izteiksmes ceļus un pasaules izziņas konceptus. Par spīti savai traģiski īsajai dzīvei un autodidakta izglītībai, Kleins neapšaubāmi ir viena no ietekmīgākajām 20. gadsimta otrās puses radošajām personībām – gleznotājs, tēlnieks, komponists, teorētiķis, mistiķis, džudists, vizionārs, eksperimentētājs, konceptuālists, novators, kurš licis pamatus konceptuālismam, minimālismam un performances mākslai. Ieejot portālā yvesklein.com, par viņa nepārejošo aktualitāti vairāk nekā pusgadsimtu pēc nāves liecina kaut vai sadaļā Actualités (Jaunumi) redzamā pārpilnība ar izstādēm un notikumiem, kam ir tiešāks vai netiešāks sakars ar viņa daiļradi.

Šogad, atzīmējot mākslinieka 90. gadskārtu, dažādas mākslas institūcijas ir īpaši aktīvas Kleina radošā mantojuma atgādināšanā. Viens no lielākajiem notikumiem ir Īva Kleina apjomīgā retrospektīvā izstāde Blenheimas pilī (Blenheim Palace, Vudstoka, Oksfordšīra, Lielbritānija), kas tiek atklāta 18. jūlijā un būs apskatāma līdz 7. oktobrim. Izstāde ir Blenheimas mākslas fonda un Īva Kleina arhīva sadarbības projekts, kur apmeklētājiem būs ļauts iepazīt mākslinieka nozīmīgākos darbus 18. gadsimta vēsturiskajā interjerā. Ekspozīcijā iekļautas gan gleznas, gan skulptūras, gan lielformāta instalācijas.

Cita formāta ekspozīciju jau no 1. jūnija piedāvā Venē fonda izstāžu telpas (Venet Fondation, Lemuī, Francija) – instalāciju “Tīrs pigments” (Pure Pigment). Ar Īva Kleina raksturīgo zilo pigmentu noklāti vairāk nekā 200 m2 – visa Jaunās galerijas telpa. Kleinam veltītā instalācija apskatāma līdz 15. septembrim ar iepriekšēju pieteikšanos. 

“Es ierados uz zemes 1928. gadā. Piedzimis mākslas vidē, glezniecības aicinājumu es uzsūcu jau ar mātes pienu.” Īvs Kleins tiešām piedzima 1928. gadā – 28. aprīlī Nicā, Francijā. Viņa māte Marī Reimona bija gleznotāja un kustības Art Informel vadošā figūra, savukārt tēvs Freds Kleins gleznoja postimpresionismam raksturīgas ainavas un figurālas kompozīcijas. Lai gan Īvs uzauga radošā atmosfērā, bērnībā viņš nesaņēma formālu mākslas izglītību. Kleinu ģimene dzīvoja Parīzē, taču vasaras kopā ar saviem mākslas aprindu draugiem pavadīja Kaņsjurmēras pilsētiņā franču Rivjērā, kur Īvs tika atstāts tantes Rozas Reimonas gādībā. Viņas ietekmē zēnam izveidojās stingrs un pragmatisks skatījums uz lietām, kas bija krasā pretstatā viņa vecāku bezrūpīgajam dzīvesstilam.
No 1942. līdz 1946. gadam Kleins studēja Nacionālajā tirdzniecības flotes skolā un Nacionālajā austrumu valodu skolā. Šajā laikā viņš cieši iedraudzējās ar jauno dzejnieku Klodu Paskālu un jauno tēlnieku Armānu Fernandesu. Viņu kopīgās intereses bija džudo (tolaik modīga austrumu cīņas māksla), džezs, ezotērā literatūra un austrumu reliģijas. Šajā laikā Kleins sāka arī gleznot, jau pašā sākumā strikti atsakoties no līnijas. “Es esmu pret līniju un visām tās izpausmēm: kontūrām, formām, kompozīcijām. Visas gleznas – vienalga, vai figurālas vai abstraktas – ar līnijām man izskatās kā restoti cietuma kameras logi.”


Īvs Kleins un Klods Paskāls 1948. gadā Nicā

“Kad gulēju izlaidies Nicas pludmalē, es sāku izjust naidu pret putniem, kas lidinājās šurpu turpu pār manām zilajām, skaidrajām debesīm, jo tie centās izurbt caurumus manā izcilākajā un skaistākajā darbā.” Par leģendu jau kļuvis stāsts, kā trīs draugi, guļot Nicas pludmalē, savā starpā sadalīja pasauli: Armānam tika zeme, Paskālam – valoda un vārdi, kamēr Kleins ieguva “tukšumu” jeb ēterisko telpu ap planētu, kurā nav nekādas matērijas. “1946. gadā, kad biju vēl jauneklis, es devos fantastiskā “reālistiski imaginārā” ceļojumā, kur parakstīju savu vārdu uz debesu otras puses.” Kleins apgalvoja, ka esot ierakstījis savu vārdu debesjumā. Šis simboliskais žests tiek uzskatīts par jaunā mākslinieka atklāsmes mirkli, kas noteica visus viņa turpmākās radošās dzīves centienus “notvert bezgalīgo un nedefinējamo”.

Apgaismojošā atklāsme lika Kleinam nodoties eksperimentiem gan glezniecībā, gan mūzikā. Piemēram, 1949. gadā viņš sacerēja skaņdarbu “Monotonā klusuma simfonija”, kurā viens Re Mažora akords pilnā orķestra un kora izpildījumā tiek noturēts 20 minūtes, kam seko divdesmit minūtes meditatīva klusuma. Kompozīcija viņa skatījumā iemiesoja monohromi zilo debesu (“tukšuma”) skaņas augstumu un tiecās pēc visuma harmonijas.


Monozelts bez nosaukuma MG 24. 1961. Zelta lapiņas, panelis. 61 x 43 cm. Stokholmas modernās mākslas muzejs. © Succession Yves Klein c/o ADAGP, Paris

“Un tad – zelts! Šīs lapiņas burtiski aizlido pie vismazākās gaisa sakustēšanās, tās jānoķer lidojumā ar nazi vienā rokā un ar zeltītāja spilventiņu otrā. Lapiņas tiek uzmanīgi noliktas uz iepriekš sagatavotas virsmas, kas samitrināta ar želatīna ūdeni. Kāds materiāls! Nevar būt labāka apmācība par šādu cieņas izrādīšanu tēlvielai!” No 1948. līdz 1952. gadam Kleins kopā ar Paskālu dzīvoja Londonā, kur Kleins strādāja par asistentu Roberta Savidža ierāmēšanas darbnīcā, apgūstot zeltīšanu un glezniecības pamattehnikas. Smalkais zelta lapiņu līmēšanas darbs, ko viņš bija apguvis pie Savidža, vēlāk izpaudās viņa zelta gleznu sērijā Monogolds (1959–62).


Zaļš monohroms bez nosaukuma M 35. 1957. Sauss pigments, sintētiskie sveķi, marle, panelis. 61 x 40 cm. © The Estate of Yves Klein c/o ADAGP, Paris

“Tas bija 1947. gadā, kad pie manis atnāca ideja par apzināti monohromu redzējumu… Tīra, eksistenciāla telpa man miedza ar aci katru reizi arvien iespaidīgākā veidā… Un šī totālās brīvības sajūta mani tik spēcīgi pievilka, ka es uzgleznoju dažas monohromas virsmas, lai tikai “redzētu” – lai “redzētu” pats ar savām acīm, ko man sniedz eksistenciālais jūtīgums. Pilnīgu brīvību! Taču es nespēju ne iedomāties, ne apsvērt iespēju, ka to varētu uzskatīt par gleznu, par bildi… Līdz brīdim, kad pats sev pateicu: “Kāpēc gan ne?”” 40. gadu beigās Kleins aktīvi sāka gleznot monohromas gleznas un savā “Monhroma manifestā” paziņoja, ka monohromais ir “atvērts logs uz brīvību, tā ir iespēja ienirt krāsas neizmērāmajā esamībā”. Kleins mērķis bija izsaukt emocijas un sajūtas neatkarīgi no līnijas, attēlotajiem objektiem vai abstraktiem simboliem, ticot, ka monohroma virsma atbrīvo gleznu no materialitātes.

1956. gadā Kleins apmetās uz dzīvi Parīzē un ar izstādi “Īvs: monohromie piedāvājumi” (Yves: Propositions monochromes) Koletes Allandī galerijā sacēla zināmu sensāciju un lika sevi pamanīt galvaspilsētas mākslas ainavā. Izstādē bija eksponētas 20 monohromas gleznas – zilā, sarkanā, dzeltenā un oranžā krāsā, taču publikas reakcija lika māksliniekam vilties – apmeklētāji un kritiķi izstādi uztvēra kā jaunas formas abstrakciju, nevis kā bezgalīgu ceļojumu virsmas nematerialitātē. Tikai jaunais franču kritiķis Pjērs Restanī uzreiz uztvēra Kleina monohromisma spēku un izteica pozitīvu viedokli viņa atbalstam. Apsverot publikas aplamo interpretāciju, Kleins nolēma iet vēl tālāk, fokusējoties tikai uz vienu krāsu – savu iemīļoto zilo. “Es centos parādīt krāsu, taču sapratu, ka publika ir iepriekšpieņemtu uzskatu gūstā un, nonākot aci pret aci ar šīm dažādo krāsu virsmām, daudz spēcīgāk reaģēja uz gleznu savstarpējām attiecībām – būtībā viņi rekonstruēja dekoratīvās polihromijas elementus.”


Zils monohroms bez nosaukuma IKB 216. 1957. Sauss pigments, sintētiskie sveķi, marle, panelis. 61 x 40 cm. Vestfālenes Valsts muzejs (LWL) © Succession Yves Klein c/o ADAGP, Paris

“Tad es atcerējos par zilo krāsu, par Nicas debesu zilo, kas bija manas monohromista karjeras sākotne. Es sāku strādāt 1956. gada beigās, un 1957. gadā man bija izstāde Milānā, kas sastāvēja tikai no tā, ko es uzdrošinājos saukt par savu “Zilo laikmetu”. [..] Zilajam nav dimensiju, tas atrodas viņpus dimensijām, kamēr citām krāsām tā nav… Visas krāsas izraisa noteiktas asociatīvas idejas… kamēr zilais visvairāk uzvedina uz jūru, debesīm – to, kas, galu galā, ir visabstraktākās parādības redzamajā dabā.” 1956. gadā Kleinam ar Parīzes krāsu tirgotāja Eduāra Adāna palīdzību izdevās savu iemīļoto ultramarīna pigmentu izšķīdināt sintētiskajos sveķos tā, ka tas, atšķirībā no eļļas maisījuma, gan saglabāja savu spožumu, gan daļēji arī pulverveida tekstūru. Tā radās viņa īpašā krāsa, viņa atpazīstamības zīme – Kleina starptautiskais zilais jeb IKB. Šī krāsa kļuva par viņa daiļrades simbolu, par atslēgu ceļā uz “bezgalīgo” un “cildeno”. IKB tonī tapušas gan daudzas Kleina gleznas, gan arī skulptūras un instalācijas. Gleznas viņš tā arī nosauca – IKB un sērijas numurs. 1957. gadā Milānas galerijā Apollinaire Kleins izstādīja 11 mirdzošas, identiskas IKB gleznas, kas bija piekārtas pie stabiem 20 cm attālumā no sienas. Izstāde guva kritikas atzinību, bija komerciāla veiksme un apceļoja vēl vairākas Eiropas pilsētas.


Ieeja Īrisas Klēras galerijā Parīzē uz Īva Kleina izstādes Le Vide atklāšanu Parīzē 1958. gadā

Kleins nemateriālā koncepciju attīstīja vēl tālāk, kad 1958. gadā Īrisas Klēras galerijā Parīzē sarīkoja izstādi ar nosaukumu Le Vide (Tukšums). Galerijas telpas, izņemot paliela izmēra skapi, tika izvāktas tukšas, un sienas tika nokrāsotas baltas. Mākslinieks uzskatīja, ka galerijas iztukšošanā “neredzamais kļūs iedarbīgs caur uztveramo”. Izstādes atklāšanas vakaram viņš izveidoja sarežģītu ieejas rituālu, un, pateicoties pasākuma plašajai publicitātei, pie galerijas ieejas rindā stāvēja kādi 3000 cilvēki, lai tiktu ielaisti pilnīgi tukšā telpā. 


Skats no Īva Kleina izstādes Le Vide Īrisas Klēras galerijā Parīzē 1958. gadā

“Es palieku neieinteresēts un distancēts, taču mākslas darbam ir jārada pašam sevi, klausot manām pavēlēm un manā uzraudzībā… Kad sākas šī radīšana, es stāvu turpat blakus – klātesošs ceremonijā, neaptraipīts, rāms, atbrīvots… gatavs laipni uzņemt mākslas darbu, kas ienāk taustāmajā pasaulē.” Ap 1960. gadu Kleins atteicās no personiskas sasaistes ar gleznas plakni un eksperimentēja ar dažādiem krāsas uzklāšanas paņēmieniem – rullīšiem, sūkļiem u.c. Rezultātā tas noved pie viņa slavenā un provokatīvā cikla ar nosaukumu “Antropometrijas”, kur IKB tika klāts, izmantojot dzīvas modeles. Pirmie šī cikla darbi tika izstādīti tādā kā izstādē-performancē Parīzs Starptautiskajā laikmetīgās mākslas galerijā – kailas modeles apzieda sevi ar IKB krāsu un rullējās gar galerijas sienām, tādējādi atstājot zilu ķermeņu nospiedumus. 


Īva Kleina performance “Zilā perioda antropometrijas” Parīzes Starptautiskajā laikmetīgās mākslas galerijā 1960. gadā. © Foto: Agence Dalmas


Antropometrija bez nosaukuma ANT 67. 1960. Sauss pigments, sintētiskie sveķi, papīrs. 223,5 x 150 cm

Paralēli tam Kleinu aizvien vairāk sāka aizraut dabas elementi, tāpēc savos audeklos un skulptūrās viņš sāka izmantot uguni, ūdeni, sūkļus un granti. “Es metos uz upes krastu... starp meldriem un niedrēm. Es pār tiem saberzu pigmentu un, slaikajiem stiebriem liecoties vējā, tie uz mana audekla atstāja precīzus un smalkus nospiedumus… es ieguvu augu pasaules zīmes. Un tad sāka līt svaigs pavasara lietus; es ļāvu tam līt pār audeklu… Un tagad man bija arī lietus zīmes! Atmosfēras nokrišņu zīmes.” Viens no pazīstamākajiem elementu izmantojumiem Kleina daiļradē it tā saucamās uguns gleznas, kas tapušas, izmantojot īpašu dedzināšanas metodi ar gāzes liesmām. 


Īvs Kleins rada uguns gleznu F 71. “Francijas gāzes” testēšanas centrs, Sendenī, Francija. © Foto: Louis Frédéric


Uguns glezna bez nosaukuma F 64. 1962. Dedzināts kartons, panelis. 43 x 35,5 cm. © The Estate of Yves Klein c/o ADAGP, Paris

1962. gada 21. janvārī Īvs Kleins, ģērbies kā Sv. Sebastiana ordeņa bruņinieks, salaulājās ar mākslinieci Rotrauti Ikeri. Maijā viņš piedzīvoja pirmo sirdstrieku, tai sekoja vēl divas.  Īvs Kleins nomira 1962. gada 6. jūnijā 34 gadu vecumā. Īsi pirms nāves kādam draugam viņš bija teicis: “Es došos uz lielāko studiju pasaulē un radīšu tikai nemateriālus darbus.”


Skats no instalācijas “Tīrais pigments” Venē fonda telpās 2018. gadā. Foto: © Venet Foundation

Visvairāk Īvu Kleinu atceras ar vienas krāsas lietojumu – dziļo ultramarīna toni IKB, ko viņš padarīja par savu firmas zīmi. Ir kritiķi, kas viņu uzskata par tiešu Marsela Dišāna pēcteci – jokdari, kurš izsmej visas pieņemtās glezniecības normas un paver mākslai ceļu uz jauniem medijiem. Citi uzskata viņu par agrīnāka avangarda sekotāju – Kazimira Maļeviča un Aleksandra Rodčenko. Kleinu var salīdzināt arī ar savu laikabiedru Jozefu Boisu – viņus abus saistīja romantisms un misticisms, un, tāpat kā Boisu, arī Kleinu daudzi saukāja par obskurantu un šarlatānu. Taču nenoliedzami, ka Kleina ekscentriskais mistisko un materiālistisko uzskatu sajaukums daudziem laikabiedriem un arī nākamo paaudžu pārstāvjiem lika noticēt, ka mākslinieka dzīve var sastāvēt no dažādām izpausmēm – rakstīšanas, gleznošanas, performēšanas utt.

“Glezniecības būtība ir šī “ēteriskā līme”, šis starpprodukts, ko mākslinieks sargā ar visu savu radošo esību un ko viņam ir jāspēj ievietot, iecementēt, iepildīt gleznas tēlvielā,” teicis Īvs Kleins. Viņa monohromi zilās gleznas var lasīt kā satīru par abstrakto mākslu, jo tām ne vien nav motīvu, bet tur nav vispār nekā – tikai “tukšums”, kā apgalvoja pats autors. Taču tās var interpretēt arī pretējā veidā. Tā kā Kleinu patiesi aizrāva misticisma idejas, bezgalīgā, nedefinējamā, absolūtā koncepti, šo viņa izvēli izmantot vienu dziļu, suģestīvu zilo toni var skatīt arī kā mēģinājumu atbrīvot skatītāja prātu no visām uzspiestajām idejām un ļaut tam pacelties brīvā lidojumā. Jo, kā Kleins ticēja, līnijas gleznās ir “cietuma restes” un tikai krāsa piedāvā ceļu uz brīvību.