RAKSTI  
(Fragments.) Fernāns Peless. Vaibsti un ciešanas. Komedianti. 1888

Cirks aizbraucis, klauns palicis 0

Cirka parādības vizuālajā mākslā

Auguste Petre
16/08/2018

Laikā no 18. līdz 23. augustam jau sesto reizi Rīgā norisināsies starptautiskais laikmetīgā cirka un ielu mākslas festivāls “Re Riga!”. Kā ikreiz, arī šogad festivāla ietvaros cirka mākslinieki ar neparastiem priekšnesumiem apdzīvos dažādas pilsētas vietas, skatītājus iepazīstinot ar cirka un ielu mākslas maģiju. Taču, kāda īsti ir cirka un vizuālās mākslas saistība un kādēļ tā allaž bijusi māksliniekus interesējoša tēma? To tiecos apzināt, gaidot ikgadējo “Re Riga!”.

Aplis, apļveida līnija – tieši šādi, burtiski skaidrojama vārda ‘cirks’ latīniskā nozīme. Jau Senajā Romā šis jēdziens tika izmantots, lai apzīmētu apļveida laukumu, kurā norisinājās dažādas publiskās uzstāšanās, performances un sacensības. Cirka vārda jēgu (gluži kā dažas citas kultūras, mākslas un valodas tradīcijas) romieši patiesībā tika pārņēmuši no grieķiem, kuri par kirkos sauca apli, gredzenu (jeb ring, kura viena no nozīmēm angļu valodā ir “cirka arēna”). Mūsdienās ar vārdu cirks visbiežāk tiek saprasts izklaidējošu notikumu cikls, pasākumi ar akrobātu, klaunu un [retāk] dzīvnieku dalību, maģiju vai arī pašu ēku, kurā šī jautrā kņada noris. 

Lai gan viennozīmīgi cirku definēt ne vienmēr ir iespējams, tajā nojaušama dažādu mākslas žanru saplūsme. Viena no tām ir saistība ar teātra attīstību, jo īpaši Viduslaiku teātri, kad uzvedumi kļūst absolūti atkarīgi no pilsētvides un skatītāju kolektīvajām interesēm. Precīzāk, savdabīgi cirka pirmsākumi skatāmi saistībā ar vienu no šī laika (aptuveni 5.–14. gs.) teātra formām – farsu jeb pārspīlētu sadzīves komēdiju. Viens no galvenajiem izteiksmes līdzekļiem šajā žanrā ir parodija, tieša saruna ar publiku un īpaši izcelts aktieru ārējais tēls. Savdabīga sasaukšanās ar cirku atrodama arī Viduslaiku karnevālos un Muļķu svētkos, kam raksturīga pārģērbšanās un grotesku deju iestudēšana. Vēlākos laikos (ap 16.–18. gs.) cirka attīstību ietekmējusi itāļu commedia dell’arte jeb pirmatnējais improvizācijas teātris. Ja ne vēsturiski verificēti, tad vismaz asociatīvā līmenī šīs Viduslaiku ākstības un cirks, kādu mēs to pazīstam šobrīd, saistās ar tendenci it kā normālās lietas padarīt ačgārnas un atbrīvošanos no ierastās dzīves notikumu kārtības.  


Žoržs Serā. Cirks, 1890-91

Cirka mākslinieku trupas Eiropu apceļojušas gadsimtiem ilgi, taču modernā cirka aizsākums saistāms ar angļa Filipa Estlija (Philip Astley) vārdu. Kā izbijis armijas jātnieks, viņš lieliski prata balansēt uz zirga un šo talantu nolēma pārvērst tolaik aktuālā priekšnesumā – akrobātikā uz zirga muguras. 1768. gadā Estlijs Londonā atvēra savu jāšanas skolu, kurā ik vakaru uzstājās, skatītājus priecējot ar saviem meistarīgajiem trikiem. Ar laiku Estlija cirkam pievienojās virves dejotāji, žonglieri, akrobāti un klauni. Cirka kustība turpināja izplesties arī ārpus Eiropas, strauji piesaistot ne vien izklaidētāju un skatītāju pulkus, bet kļūstot arī par mākslinieku interpretāciju objektu. Šogad cirks kā institūcija atzīmē savu 250. jubileju, Rīgas cirks piedzīvo renesansi un laikmetīgais cirks svin uzvaras gājienu. Savukārt dažādu vizuālo jomu profesionāļi turpina apspēlēt maģijas piesātināto pasauli.


Žoržs Serā. Cirka parāde, 1887-88

Mākslinieku aprindās cirka tematika īpaši iedvesmojoša kļuva 19. gadsimta nogalē Parīzē, kad savu darbību uzsāka slavenais Monmartras Cirque Fernando. Parīzes radošais zieds – gleznotāji, rakstnieki, mūziķi un dzejnieki – plūda uz Ferdinanda Bērta (Ferdinand Beert) cirku, gūstot neaizmirstamus iespaidus. Viens no biežiem Cirque Fernando apmeklētājiem bija puantilisma pamatlicējs Žoržs Serā. Mākslinieks, kurš pazīstams kā izcils krāsu un gaismēnu spēļu meistars, cirku iemūžinājis tādos darbos kā “Cirka parāde” (Parade de cirque, 1887–88) un “Cirks” (Le Cirque, 1890–91). “Cirka parāde” ir ne vien pirmais mākslinieka naksnīgās glezniecības paraugs, bet arī pirmā glezna, kurā Serā iemūžinājis cirka priekšnesumu. Pie darba viņš strādājis aptuveni sešus mēnešus, interpretējot Corvi cirka uzstāšanos Nāciju laukumā Parīzē. Kompozīcijas centrālā figūra ir pūļa priekšā muzicējošs trombonists, savukārt attēlotais mirklis ir līdz ģeometriskai precizitātei sakārtots Serā tehniski idejisko interpretāciju kopums. Mākslinieka vēlīnajam stilam raksturīgais darbs “Cirks” ir dinamisku kustību un spilgta kolorīta kompozīcija, ko varētu dēvēt par Serā veltījumu šim performējošās mākslas žanram. 


Edgars Degā. Lalā jaunkundze Fernando cirkā, 1879


Lalā jaunkundze Fernando cirkā. Ap 1880

Cirque Fernando (kas 1897. gadā tika pārdēvēts jaunā direktora Džeronīmo Medrano (Geronimo Medrano) vārdā) savulaik apmeklējusi virkne pasaules mākslas vēsturē nozīmīgu autoru, tostarp arī kabarē un Parīzes sociālās realitātes attēlotājs Anrī Tulūzs–Lotreks un Edgars Degā, kurš cirka ainu iemūžinājis 1879. gada darbā “Lalā jaunkundze Fernando cirkā” (Mademoiselle La La au cirque Fernando). Gleznas varone Anna Olga Albertīna Brauna jeb Lalā jaunkundze bija viena no Fernando cirka lielākajām zvaigznēm. Mazā auguma, taču ārkārtīgi spēcīgās miesas būves meitene kā akrobāte sāka uzstāties vēl būdama bērns un kļuva slavena jau 21 gada vecumā. Lalā jaunkundze pieprata balansēt uz virves un žonglēt, īpašu popularitāti guva viņas spēja noturēties virves galā, izmantojot tikai zobus. Proti, mirklis, ko Degā attēlojis gleznā ir daļa no jaunkundzes priekšnesuma, kurā viņa redzama, aiz zobiem karājoties aptuveni 20 m augstumā virs publikas. Interesēdamies par cilvēka spēka kapacitāti, Edgars Degā šai fascinējošajai cirka māksliniecei veltījis arī zīmējumu sēriju.   


Pablo Pikaso. Akrobātu ģimene ar mērkaķi, 1905


Pablo Pikaso. Komedianti, 1905

19. gadsimta beigās cirka personāžu attēlošanai pievērsās arī spāņu izcelsmes franču gleznotājs Fernāns Peless. Mākslas vēsturē viņš zināms kā sava laika “sociālais reālists”, pateicoties interesei par dažādu sociālo slāņu pārstāvju atveidošanu glezniecībā. No citiem laikabiedriem Pelesa glezniecību atšķīra atklātā un nesaudzīgā pieeja attēlojamo personāžu dzīvesstāstiem. Svarīgāka par personīgo interpretāciju Pelesa glezniecībā ir tēlu emocionalitāte un tās izpratne. Vienā no viņa zināmākajiem darbiem “Vaibsti un ciešanas. Komedianti” (Grimaces et Misères. Les Saltimbanques, 1888) ietverta teju pilna cirka ainas ekspozīcija. Vaibsti jeb grimases, kas, sākot ar jau minēto Viduslaiku teātri, līdz pat mūsdienām neapzināti atgādina par cirka elementu klātbūtni, nereti uztverami kā signāli patieso sajūtu apslāpēšanai. Aiz krāšņās cirka un joku dzīves mēdz slēpties ar neapbruņotu aci nesaredzamas ciešanas. Kā zināms, tad līdzīga aizraušanās ar zemāko sociālo slāņu pārstāvju (vai izstumto) attēlošanu piemitusi arī citam spāņu izcelsmes māksliniekam – vienai no 20. gadsimta mākslas izcilākajām parādībām Pablo Pikaso. Šādu ļaužu un sociālu notikumu atspoguļojumam viņš pievērsās tā saucamā Zilā perioda ietvaros, monohromā krāsu paletē atdzīvinot apkārtējo cilvēku pārdzīvojumus. Savukārt cirka tematika Pikaso daiļradē ienāk līdz ar 1904. gadu un Rozā posma darbiem. Divus gadus ilgstošajā pirmskubisma periodā Pikaso gleznu tēli ir arlekīni, klauni un cirka mākslinieki, kuru portreti nereti iegūst paša autora vaibstus. Spilgti sarkanās, rozā un oranžās krāsu lietojums atklāj cirka būtību tādos darbos kā “Akrobātu ģimene ar mērkaķi” (Famille d’acrobats avec singe, 1905) un ikoniskajos “Komediantos” (Les Saltimbanques (La famille de saltimbanques), 1905). Cirka tēmai savas daiļrades gājumā Pikaso pievērsies vairākkārt, par tā nozīmi reflektējot līdz pat sava mūža nogalei. 


Aleksandrs Kolders. Koldera Cirks, 1926-31


Ričards Makdonalds. "Aklā ticība" un
 "Elena"

Taču glezniecība nav vienīgā vizuālās mākslas platforma, kas pateicīga cirka atveidam. Par vienu no 20. gadsimta nozīmīgākajiem darbiem uzskatāms izcilā amerikāņu tēlnieka Aleksandra Koldera “Koldera cirks” (Cirque Calder, 1926–31). Kā trīsdimensionālas mākslas pārstāvim Kolderam svarīga bija kustība, līdz ar to objekta vērtība pašam par sevi. Plašākai auditorijai skulptors pazīstams ar saviem “mobiļiem” jeb hanging works, kuros kustības klātbūtne rodas, pateicoties vēja pūsmām. Taču aizsākums tam meklējams līdz ar “Cirku” – miniatūru akrobātu, dzīvnieku, klaunu un citu figūru kolekciju, cirka arēnu, kas kustināma ar trīšu palīdzību. Lai cirkā norisētu kustība, darbā jāiesaistās pašam māksliniekam, skulptūru vienlaikus padarot arī par performanci. Arī mūsdienu tēlniecībā cirks ir aizvien aktuāla tēma. Amerikāņu skulptors Ričards Makdonalds savā radošajā praksē tiecas pēc cilvēka ķermeņa skaistuma atspoguļojuma, tādēļ, līdzīgi kā Kolders, viņš pievērsies kustības pētniecībai un tēlojumam. Radot bronzas skulptūras, Makdonalds iedvesmojies no vairākām pasaulslavenām deju trupām, tostarp atpazīstamību guvis sadarbībā ar slaveno Kanādas laikmetīgo cirku Cirque du Soleil. Cirka skulptūru sērijās mākslinieks pievērsies formas, kustības un tēla koncepcijas risinājumiem.  


Anna Heinrihsone. Augu dienu rotaļājos, 2005

Gadsimta garumā cirka māksla tikusi iemūžināta ne vien gleznās, skulptūrās, fotogrāfijās, bet arī kino, teātrī un mūzikā. Kā neizsmeļams iedvesmas avots arvien laikmetīgā mākslas forma turpina pastāvēt, komunicējot ar skatītāju visdažādākajos veidos. Latvijā cirka tēma bijusi aktuāla gan Birutas Baumanes glezniecībā, 20. gadsimta otrajā pusē, gan saistībā ar mākslinieču Annas Heinrihsones (gleznu sērija “Klauna dienasgrāmata”) un Ievas Epneres (fotogrāfiju cikli “Ceļojošā cirka piezīmes” un “Rīgas cirks”) projektiem. Un tā vien šķiet, ka ar pēdējos gados notikušo Rīgas cirka “revolūciju” mūsu reģionā cirks un ar to saistītās interpretācijas iegūs arvien saistošāku un svarīgāku lomu.