RAKSTI  
Pierre Huyghe. Untitled (Human Mask), 2014.

Sašķeltās piederības zīmes 0

Par 13. Baltijas triennāli Give Up the Ghost

Auguste Petre
21/09/2018

Atzīmējot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas simtgadi, šogad jau notikuši un vēl plānoti visdažādākie kultūras un mākslas projekti, kuru centrā izvirzītas tēmas, kas vairāk vai mazāk skar nacionālās un globālās identitātes jautājumus. Nozīmīgajā valstu jubilejas gadā tas šķiet vienlīdz simboliski un pašsaprotami – identitātes skaidrojums/šī skaidrojuma meklējumi ne tikai liek atskatīties uz jau padarīto, bet arī aicina reāli ielūkoties šībrīža izdarīto un vēl darāmo darbu sarakstā. Viļus vai neviļus šādi koncepti sasaista gan politiku, ekonomiku, zinātni un laikmetīgo mākslu, gan nacionālo un tradicionālo kultūras mantojumu, tādējādi pievēršot uzmanību kā pasaulīgi svarīgām nozaru tendencēm, tā arī valstiska un pavisam individuāla mēroga personiskajām identitātēm. Šis izpētes materiāls, kas jau ticis risināts vairākās aktuālās izstādēs, kļuvis arī par Baltijas triennāles – viena no Baltijas valstu nozīmīgākajiem laikmetīgās mākslas notikumiem – kodolu. BT savu trīspadsmito izlaidumu šogad atzīmē jaunās noskaņās – atšķirībā no iepriekšējiem gadiem tā secīgi noris visu triju valstu galvaspilsētās. kim? Laikmetīgās mākslas centra programmu direktore Zane Onckule sarunā atzīst, ka šādu risinājumu tik tiešām ietekmējis valstu simtgades notikums, liekot aizdomāties par noteiktiem izstādes tēmas risinājumiem. Jau maija sākumā tika svinēta BT13 atklāšana Viļņā, jūnija beigās izstāde atklājās Tallinā, un nu, 21. septembrī, gaidāma triennāles pēdējās un noslēdzošās daļas prezentācija kim? Laikmetīgās mākslas centra telpās Rīgā.  


Pierre Hyughe

Šī gada triennāle sabiedrībai iepazīstināta ar nosaukumu Give Up the Ghost (latviskots kā “Atbrīvoties no rēgiem”), un tās kopējais uzstādījums interpretē piederības un identitātes jēdzienus. Projekta mākslinieciskais vadītājs ir pieredzējušais kurators Vinsents Onorē (Vincent Honoré), kurš darbojies gan Palais de Tokyo un Tate Modern kuratoru grupā, gan sastrādājies ar virkni pasaulslavenu mākslinieku un kopš 2017. gada oktobra ir viens no Londonas Heivarda galerijas vecākajiem kuratoriem. Kā jau iepriekš minēju, šis ir ļoti īpašs gads Baltijas triennālei, jo pirmo reizi tās vēsturē izstāde sadalīta trīs vērienīgās epizodēs un attiecīgi katrai no tām piešķirts arī kāds virsuzdevums jeb tematiskais loks: Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā uzsvars likts uz “teritoriju un sociālo ķermeņu” risinājumiem mākslinieciskā izpildījumā; epizode Tallinas Mākslas telpā reflektē par juteklību un intimitāti kā piederības parametriem; Rīgas nodaļa veltīta “jautājumiem par sociālajām normām, attiecībām un struktūrām, vienlaikus apsverot ideju par lielformāta izstādes formāta spocīgumu un izšķīdināšanu.”1 Izstādes kodols veidots tā, lai trīs it kā atšķirīgās (un varbūt pat nesaistītās?) epizodes apziņā vienotu jautājums: “Ko šajā sašķeltās identitātes laikā nozīmē piederība?” 


Sandra Jogeva. Feminist Crisis of Identity. Version 2, 2018


Caroline Achaintre. Got-o-Rama
, 2016

Jau vasaras sākumā Vinsenta Onorē intervijas ievadā rakstīju, ka filozofijā sašķeltās identitātes termins tiek skaidrots kā vienas personības sastāvēšana no vairākām daļām. BT13 radošā grupa šādu filozofisku skatījumu gan nav sasaistījusi ar izvirzīto projekta konceptu, tomēr ir pievērsusies sašķeltās identitātes un Baltijas triennāles vēsturiskajām kopsakarībām. Zināmā mērā kuratori izcēluši ne tikai attiecīgajam reģionam piemītošās īpatnības, bet arī šo tendenču rašanās saknes. Proti, ierobežojošos apstākļus, kādos pagājušajā gadsimtā radusies un gadu gaitā attīstījusies nacionālā modernā un laikmetīgā māksla. Kā uzsver pats Onorē: “Ņemot vērā Baltijas valstu vēsturi – jo īpaši ilgi pastāvējušo uzskatu par šo teritoriju kā ierobežotu starp Eiropu un Krieviju [..] –, kļuva skaidrs, ka tieši jautājums par piederību ir jēdziens, ar kura palīdzību domāt par triennāli un tās attiecībām ar reģionu, kā arī tās nozīmi plašākos globālos un laikmetīgās mākslas diskursos.” Pieļauju, ka Onorē kungs nav aprobežojies tikai ar šobrīd tik populārā Baltijas valstu ģeopolitiskā stāvokļa analīzi, bet ielūkojies arī pašas triennāles rašanās aizkulisēs – tālajā 1979. gadā, kad tapa pirmais BT cēliens (tolaik vēl Lietuvas Laikmetīgās mākslas Baltijas triennāle2). Toreiz, spītējot valdošajam totalitārisma režīmam, jaunā mākslinieku paaudze izpaudās kritiski un nonkonformistiski, drosmīgi prezentējot savu skatījumu uz vietējiem politiskajiem un sociālajiem apstākļiem. Vai tas ir radījis pamatu domāt par vienas sabiedrības sašķelšanos un tās interpretācijām mākslā? Diez vai. Toties šī pagātnes piezīme, tāpat kā tas, ka vairums Baltijas mākslinieku vēl ilgi 80. un 90. gados balansēja starp Rietumu mākslas uztvērumiem un oficiāli apstiprināto mākslu, ir patiess apliecinājums neviennozīmīgai piederības sajūtai šajā reģionā. 


Elīna Lutce. Corpus


Korakrit Arunanondchai. With history in a room filled people with funny names 4. 2017

Nosaukumā lietotā angļu valodas frazeoloģisma give up the ghost tiešā nozīme ir “nomirt”, kas varētu liecināt par samērā skumjās noskaņās kompilētu ekspozīciju. Tomēr izstādes veidotāji ir atjautīgi apspēlējuši šo tematu, jēdzienam piešķirot jaunu lietojumu. Kā jau recenzijā “Identitāte izlaiž garu” par BT13 Viļņas epizodi atzīmēja mans kolēģis Vilnis Vējš, tad frazeoloģisma nozīme valodā veidojas kopumā [nevis izrietot no katra atsevišķā vārda nozīmes] un tiek saistīta ar “valodisko vidi, kurā frazeoloģisms sakņojas”. Pārnesot šo ideju uz vizuālo mākslu, varētu teikt, ka četrās valodās pieteiktais izstādes nosaukums ļoti būtiski atspoguļo ne tikai visa reģiona, bet arī atsevišķas nacionāla mēroga īpatnības, vērtības utt. Lai nu kā arī katrs tulko šīs izstādes nosaukumu (manuprāt, precīzāks ir Viļņa Vēja ieviestais “Izlaid garu!”), nenoliedzami, ka tā izvēle nav bijusi vien izstādes mākslinieciskā vadītāja Vinsenta Onorē rokās, bet gan visas triennāles komandas redzējums par šobrīd pasaulē aktuālo.


Nina Beier. Automobile, 2017

Šogad, atšķirībā no citām reizēm, par BT norisi atbildējis plašs un starptautisks darbinieku skaits – katrai epizodei mākslinieciskais vadītājs piesaistījis, viņaprāt, atbilstošu kuratoru un attiecīgajā institūcijā darbojošos profesionālo komandu. Izņemot vizuālā redzējuma autorus – izstādes arhitektu Dogu Pasarinju (Diogo Passarinho) un dizaineru Tadu Karpaviču (Tadas Karpavičius) –, katru no epizodēm veidojusi cita darba grupa, un tas liek paraudzīties uz šī gada Baltijas triennāli vēl no cita skatupunkta. Proti, vai šis projekts ir viennozīmīgi pārskatāms un (tāpat kā frazeoloģisms) uztverams kā kopums? Jeb tomēr BT13 ietvaros šoreiz realizētas trīs neatkarīgas, viena otrai sekojošas izstādes? Šo pašu aspektu, rakstot par triennāles Tallinas epizodi recenzijā “Kas paliek pāri”, uzsver arī Vilnis Vējš, par atbildi sniedzot elementāru faktu, ka lielākā daļa triennāles skatītāju būs redzējuši tikai vienu no epizodēm. Tāpat vienā no triennāles recenzijām viņš uzsvēris, ka pamata identitāti veido pati persona vai objekts, kas tai piederīgs (un šeit var būt runa par jebkāda līmeņa piederību). Līdz ar to par identitātes veidošanas dalībnieku no morālā viedokļa var kļūt tikai tas, kuram dota atļauja. Šeit iespējams vilkt paralēles ar Baltijas politisko vēsturi, pēc kuras iespējams identificēt gan kopīgas, reģionam raksturīgas iezīmes mākslā, gan arī katra šeit uzaugušā indivīda attiecības ar ārējo pasauli. 


Derek Jarman. Dead Man's Eyes, 1987

Savā oficiālajā vēstījumā par BT13 Vinsents Onorē uzsvēris, ka būtiskais jautājums (“ko šajā sašķeltās identitātes laikā nozīmē piederība?”) atstāts līdz galam neatbildēts, tā vietā skatītājiem piedāvājot “kolektīvu vīziju par to, kas likts uz spēles: neatkarība un atkarība, un viss, kas ir starp tām – teritorijas, kultūras, šķiras, vēstures, ķermeņi un formas”. Lai gan šie jēdzieni var sasniegt augstu vispārinātības pakāpi, simtgades [tātad arī politiskā] kontekstā tie sasaucas ar Baltijas pagātnes pieredzi un par to atgādinošajiem spokiem. To apliecina arī izstādes tēmai tik būtiskais piederības koncepts: būšana kādas kopas pārstāvim, vienalga – etniskās piederības, reliģiskās pārliecības, profesionālu vai brīvprātīgu interešu noteiktas –, ir sava veida drošības garants, un nav nekāds noslēpums, ka 21. gadsimtā, kad vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju sirgst ar “veģetatīvo distoniju”, par vienu no problēmu cēloņiem kļuvis tieši drošības sajūtas (lasi – piederības) trūkums. Iespējams, tādēļ viens no aspektiem, kam aktīvi pievērsusies BT komanda, ir starptautiska līmeņa mākslinieku piesaiste. Zane Onckule atklāj, ka visu izstādes dalībnieku saraksta veidošana izvērtusies par daļu no triennāles koncepta un uzsvars nav likts uz Baltijas reģiona mākslinieku daiļradi, bet gan starptautisku laikmetīgās mākslas reprezentāciju: “BT13 ir izglītojošs un informējošs process par notiekošo mākslas sfērā katrā no dalībvalstīm. Sākot ar māksliniecisko vadītāju, viņa kuratoru komandu un noslēdzot ar organizatoriem – triennāle ir bijis aizraujošs process, kurā iepazīt to, kas notiek ārpus jau zināmā un pazīstamā.”


Ben Burgis un Ksenia Pedan. Celf Haul, 2017

Šeit un turpmāk izmantotie citāti no Baltijas triennāles kuratora vēstījuma un preses relīzes lietoti bez labojumiem.
The Baltic Triennial of Young Contemporary Art in Lithuania