RAKSTI  
(Fragments.) Obvious. Edmonds Belamijs. © Obvious, 2018

Definīciju pārskatīšana 0

Mākslas tirgū ienāk mākslīgā intelekta radīti darbi 

Helmuts Caune
23/10/2018

Nākotnē šī diena, iespējams, tiks atzīmēta kā savdabīgs pagrieziena punkts mākslas vēsturē: no 23. līdz 25. oktobrim Christie's izsoļu namā Ņujorkā pirmo reizi tiks izsolīts mākslas darbs, ko radījis nevis cilvēks, bet algoritms. Glezna saucas “Edmonda Belamija portrets”, un tās “autors” ir GANgenerative adversarial network jeb aptuvenā tulkojumā – “radoši konfliktējošs tīkls”. GAN ir skaitļošanas metode, kuru izstrādājis Parīzē bāzētais mākslinieku kolektīvs Obvious. Tirgus “ugunskristības” ir savdabīgs apliecinājums tam, ka mākslīgais intelekts (MI) ir ne tikai nopietni vērā ņemts mākslas objekts (kāds tas ir jau krietni senāk), bet arī – tās radītājs.

Kad MI izpēte 20. gs. vidū kļuva par nopietnu zinātniskās un akadēmiskās darbības jomu, tā iekļaušana arī mākslā bija tikai laika jautājums. 20. gs. otrajā pusē to ar lielu entuziasmu uzņēmās zinātniskās fantastikas literatūra un kino, taču savu artavu deva arī citu žanru vizuālā māksla, kā to labi apkopo un apliecina vēl pavisam nesen MoMa apskatāmā retrospekcija “Domājošās mašīnas: māksla un dizains datoru laikmetā, 1959–1989” (Thinking Machines: Art and Design in the Computer Age, 1959–1989). Mūsdienās līdz ar video un jauno mediju mākslas ekspansiju MI kā mākslinieciskās refleksijas tēma popularitātē ir tikai augusi.


Obvious. Barons Belamijs. © Obvious, 2018

Tomēr ir arī cits aspekts: ja nozares mērķis ir mākslīgi radīt inteliģentas būtnes (vai vismaz būtnes, kas par tādām veiksmīgi izliekas), to spēju arsenālam vajadzētu būt tādam pašam, kādu mēs esam raduši pieskaitīt pie “intelekta”, runājot par ar to dabiski apveltītajiem indivīdiem. Radošums un mākslinieciskā daiļrade iekļaujas šajā arsenālā, tomēr datoriem nācās nedaudz uzgaidīt, līdz tie kļuva pietiekoši jaudīgi, lai varētu jēdzīgā ātrumā veikt visas nepieciešamās darbības kaut kā tik sarežģīta kā romāns, skaņdarbs vai gleznojums radīšanai. Tomēr jau vismaz pēdējās pāris desmitgades dažādi grupējumi un institūcijas – gan IT specializējušies mākslinieki un to grupas, gan universitāšu departamenti, gan megakompānijas kā Google – nopietni strādā pie mašīnām un programmatūras, kas itin veiksmīgi rada daiļradi nosauktajos un citos žanros. Piemēram, 2012. gadā Saimona Freizera universitātes Metacreation projekta pārstāvji prezentēja publikai viņus radītās programmatūras “sakomponētus” skaņdarbus, kas nebija atšķirami no dzīvu cilvēku radītiem. Savukārt Obvious izveidotais GAN algoritms ir radījis ne tikai Edmonda Belamija, bet arī citu viņa ģimenes – izdomātās Belamiju dzimtas – locekļu portretus, kurus ikviens varētu noturēt par varbūt ne tiem izcilākajiem, tomēr cilvēka turētas otas radītiem.


Obvious. Grāfiene Belamija. © Obvious, 2018

Nonākšana Christie's izsolē it kā skaidri apliecina, ka jā – tā ir māksla, šis ir mākslas darbs. Tomēr jautājums par MI radītās mākslas statusu ir nedaudz sarežģītāks. Uzdodot sev jautājumu, vai tā patiešām saucama par mākslu, mums lieku reizi nākas sastapties ar mūžveco mākslas definīcijas problēmu. Savukārt, domājot par argumentiem, kāpēc MI daiļrade būtu vai nebūtu ierindojama mākslas kategorijā, mēs pamanām, ka arī nav nemaz tik skaidrs, kā definēt pašu intelektu.

Sāksim ar pēdējo. Viens no MI zinātnes pamatlicējiem, angļu matemātiķis Alans Tjūrings (1912–1954), līdztekus citiem saviem sasniegumiem ir pazīstams ar t.s. “Tjūringa testa” principa formulēšanu: tas ir paņēmiens, ar kura palīdzību noteikt, vai ir izdevies radīt mākslīgo intelektu. Tests ir iziets, ja cilvēks, rakstiskā formā sarunājoties ar mašīnu, kas noslēpta viņa skatam, nespēj pateikt, vai sarunājas ar mašīnu vai cilvēku. Šis princips, lai arī asprātīgs un pārliecinošs, tomēr rada arī zināmas problēmas. Skaidrs, ka Tjūringa tests jau sen ir iziets: datori, kas pietiekoši labi apguvuši valodas un komunikācijas funkcijas, lai spētu “apmuļķot” sarunbiedru-cilvēku, pastāv jau labu laiku. Tomēr neviens nopietni neapgalvo, ka mākslīgais intelekts ir sasniedzis cilvēka līmeni. Tjūringa tests nav apmierinošs, jo tas pastāsta tikai par mašīnas uzvedību – to, ko angliskajā terminoloģijā mēdz dēvēt par output. Proti, mašīna saņem zināmus stimulus no ārpasaules un reaģē uz tiem veidā, kas ļoti atgādina cilvēcisku reakciju. Tomēr problēma ir tāda, ka, novērojot šādu uzvedību, mēs joprojām nezinām, kas notiek mašīnā “iekšā”. Bet par cilvēkiem mēs to zinām – vai vismaz katrs pats par sevi. Cilvēka intelektam un visam, no kā tas sastāv – domām, atmiņām, emocijām, jūtām –, piemīt kvalitatīvs aspekts, proti, šī intelekta nesējs nemitīgi subjektīvi piedzīvo un pieredz šīs dažādās izpausmes. Nedaudz vienkāršojot, var teikt, ka cilvēka intelektu raksturo apziņa. Lai arī cik sarežģītas funkcijas MI spēj veikt un atdarināt cilvēka uzvedību, iedoma, ka tas pats apzinās, ko dara, joprojām ir zinātniskās fantastikas sadaļā. Dators darbojas saskaņā ar tajā ieprogrammētajiem algoritmiem – un, kā zināms, daudzas darbības spēj veikt daudzkārt jaudīgāk, labāk un precīzāk nekā cilvēks. Taču tas neapzinās šo darbību veikšanu tādā veidā, kā to esam raduši pieredzēt mēs.


Obvious. Belamija kundze. © Obvious, 2018

Šo duālismu starp funkciju izpildi un apzinātu pieredzi var pārnest arī uz mākslu. Tāpat kā dators, kas izgājis Tjūringa testu, rada iespaidu, ka ir saprātīga būtne, GAN algoritms rada iespaidu, ka nodarbojas ar glezniecību – vai mākslu, vispārīgi runājot. Un varbūt tā arī ir – atkarībā no tā, kāda ir mūsu izpratne par mākslas būtību. Ja figurāli apgleznots, ierāmēts un parakstīts audekls, kas turklāt tiek pārdots prestižā izsolē, pēc definīcijas skaitās māksla, tad MI patiešām ir pievienojies globālajam mākslinieku kanonam. Bet saskaņā ar citu, mazliet dziļāku izpratni par mākslu, neatņemama mākslas darba sastāvdaļa ir nolūks, ar kādu mākslinieks to radījis. Nolūks, kas cēlies no viņa dzīves, pieredzes, sociālā konteksta, jūtu un domu pasaules un tā tālāk. Un nolūks šādā izpratnē pieder intelekta kvalitatīvajai vai apziņas dimensijai. GAN nepiemīt nekāds nolūks šādā izpratnē: Edmonda Belamija portretu tas uzgleznoja, jo bija ieprogrammēts to izdarīt, savukārt tas, kāpēc šis darbs izskatās tieši tā un ne citādi, ir GAN izmantotās metodes rezultāts – lielā ātrumā ir analizēti tūkstošiem portreta žanra darbu no agrīnās renesanses līdz 19. gadsimtam, atlasot vajadzīgo un atmetot lieko. Taču būtu neprātīgi apgalvot, ka dators šo procesu jelkādā veidā pieredz līdzīgi tam, kā to pieredz gleznotājs-cilvēks.

Jāiestarpina, ka ir vēl cits veids, kā šo portretu varētu joprojām uzskatīt par mākslu arī tad, ja pieturamies pie nolūka definīcijas. Tas joprojām tika radīts ar nolūku, tikai šis nolūks pieder nevis datoram, bet māksliniekiem un programmētājiem no Obvious. Šādā izpratnē darba autori (un līdz ar to – autortiesību turētāji) ir viņi paši, savukārt programmatūra, ko viņi izmanto, ir salīdzināma ar tehnoloģiski ļoti attīstītu otu.


Obvious. Edmonds Belamijs. © Christie's un Obvious, 2018

Tiek prognozēts, ka “Edmonda Belamija portrets” tiks pārdots par septiņiem līdz desmit tūkstošiem ASV dolāru. Būs interesanti pavērot, vai šī prognoze piepildīsies – un tas noteikti ietekmēs arī MI radīto darbu finansiālo veiksmi turpmāk. Bet nav jāšaubās, ka mākslīgā intelekta pretenzijas neatgriezeniski ir izmainījušas mākslu. Kā arvien pieaugošāka klātbūtne mūsdienu pasaulē tas neizbēgami arvien biežāk kļūst un kļūs par mākslinieciskās refleksijas objektu (piemēram, visas nākamās vasaras garumā Barbican centrs Londonā rīkos vērienīgu, starptautisku grupas izstādi AI: More Than Human, kas pilnībā koncentrēsies uz MI dažādos tā aspektos). Tāpat arī dažādas, arvien sarežģītākas programmas un algoritmi turpinās radīt arvien labākus mākslas darbus, par kuru māksliniecisko statusu un vērtību turpinās diskutēt mākslas kritiķi, teorētiķi un mecenāti. Šāda nākotnes aina šķiet visai ticama. Taču biezā miglā joprojām tīts ir jautājums par to, vai mums izdosies mākslīgi radīt būtnes, kas ne tikai izpilda dažādas funkcijas, bet arī apzinās to izpildi. Un, ja tas izdosies – kādu mākslu tās radīs. Ko varētu gribēt uzgleznot dators, kurš spēj sevi apzināties?