RAKSTI  
Ēva Hjorta. Vīnes krēsls. 2012. Koka krēsls, putas, tekstils

Krēsls kā mākslas darbs 0

Una Meistere
09/04/2019

No 11. aprīļa līdz 12. maijam Latvijas Nacionālās Mākslas muzejā skatāma beļģu kolekcionāres Galilas Barzilai-Olandē krēslu kolekcijas izstāde “Krēsls kā mākslas darbs. Galilas kolekcija, Beļģija,” kas tapusi sadarbībā ar kultūras un mākslas portālu Arterritory.com, un ir viens no “Purvīša balvas 2019” satelītnotikumiem. Izstādes centrā ir krēsla daudzietilpīgais raksturs, kas šo šķietami ikdienišķo priekšmetu padarījis par teju neierobežotu radošas iedvesmas un eksperimentu teritoriju. Ekspozīcijā kopumā skatāmi 50 krēsli un to autoru vidū ir gan pazīstami, gan jauni mākslinieki, dizaineri un arhitekti. Viņu mītnes zemes variējas no Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un Beļģijas līdz Senegālai, Libānai, Izraēlai un Dienvidkorejai. 

Luiss Filipi. Bez nosaukuma (Krēsls ar sakrustotām kājām). 2017. Koks, dabīgie salmi.

...1888. gada decembrī Vinsents van Gogs uzgleznoja divus dažādus darbus, kuros attēlots krēsls – viens bija viņa paša, otrs – Pola Gogēna. Vēlāk tie kļuva par simbolisku abu attiecību zīmi. Kā zināms, Gogēns bija ieradies Arlā apciemot van Gogu, un astoņas nedēļas abi kopīgi dalīja studiju leģendārajā “Dzeltenajā mājā”. Van Gogam tas bija ļoti radošs periods, Gogēna kompānijā viņš gleznoja vienu darbu dienā, taču, ņemot vērā abu konceptuāli atšķirīgos uzskatus un pieeju radošajam procesam, viņu savstarpējās attiecības drīz vien ieņēma visai destruktīvu noskaņu, tai kulminējot bēdīgi slavenajā van Goga trakuma lēkmē. Gleznots uz viena no audekliem, ko Gogēns bija viņam atvedis, van Goga krēsls ir tukšs un skumjš, īpašnieks ir to šķietami pametis. Uz krēsla palikusi vien pīpe un tabakas doze – intīma sasaiste ar personu, kuras dzīves ritma sastāvdaļa tas reiz bijis. Turpretim Gogēna krēsls ir ekscentrisks – ar roku balstu un liektām kājām tas izvietojies uz dekoratīvas flīžu grīdas un šķiet ekspansīvi izbīdījies no gleznas rāmējuma. Uz tā ir svece un divas grāmatas. Izstādēs un grāmatās Gogēna krēsls parasti tiek novietots kreisajā pusē – uzsvērti pagriezies pretējā virzienā, tādējādi akcentējot abu saspringtās attiecības. Abas gleznas pēcāk pieredzējušas neskaitāmas interpretācijas – gan populistiskas, gan analītiski teorētiskas. 


Francs Vests. Skaistais skats. 1989. Dzelzs, tērauds.

Ar van Goga krēslu vēlāk bieži ticis salīdzināts Jozefa Boisa radītais Fat Chair (1964) – skulpturāls objekts, kas veidots no ikdienišķa, gana palietota koka krēsla un Boisa iecienītā materiāla – taukiem, kuri izsmērēti uz tā sēžamvietas kā milzīga, sastāvējusies kūkas jeb rauga šķēle. Boisa darbs gan apspēlē krēsla vāciskā apzīmējuma stuhl divējo nozīmi – “krēsls” un “izkārnījumi,” gan vienlaikus kā savdabīgs rāmējums reprezentē tā lietotāja – cilvēka – anatomiju: zarnas, seksualitāti, ķermeņa šķidrumus un sistēmiskos funkcionēšanas mehānismus.

“Krēslā kā objektā nenoliedzami klātesošs ir fundamentālais aspekts. Stabilitāte. Saknes. Visdažādākā veida – tautības, valodas, mītnes zemes, ciltskoka... Būvējot māju, jūs vispirms ieliekat pamatu. Krēsls savā ziņā simbolizē šo pamatu. Vienlaikus tas ir komunikācijas instruments. Tas aicina apsēsties, uzsākt sarunu. Krēsls ir arī varas zīme – ne velti viena no tā senajām interpretācijām ir tronis,” saka beļģu kolekcionāre Galila Barzilaī-Olandē. 

Studio Job. Apkārtceļš – krēsls. 2014. Smilšakmens, bronza, lāpsta.

Krēslu krājums ir viens no viņas vairāk nekā 1000 vienību lielās mākslas kolekcijas tematiskajiem atzariem, taču noteikti piepulcējams ekspansīvākajām tās teritorijām, spilgti apliecinot, ka krēslam kā medijam nav robežu. Krēsls ir cilvēka tuvākais priekšmetu pasaules līdzgaitnieks. Kontemplācijas un komunikācijas instruments vienlaikus. Kopš brīža, kad homo sapiens iemācījās iegūt uguni un apsēdās uz pirmā pašrocīgi improvizētā sēžamā, krēsla evolūcija notikusi kopā ar cilvēku. Tas iemieso sapratni un atbalstu, varu un statusu, dzīvības rašanos un tās atņemšanu – spīdzināšanu un eksekūciju. 

Hanss Pēters Feldmans. Krēsls ar sarkanu bikšturu pāri. 2007. Jaukta tehnika.

Krēsls spēj vienlīdz spilgti stāstīt gan par cilvēku, gan lietu pasauli, arī politiku un ezoteriku, mīlestību un naidu, mākslu un sadzīvi. To neierobežo materiāla izvēle – krēsls var būt gatavots no jebkā. Iespējams, tas arī ir iemesls, kālab krēsls kā objekts vienmēr fascinējis māksliniekus, dizainerus un mākslas teorētiķus – no jau minētā Vinsenta van Goga līdz Endijam Vorholam un Robertam Raušenbergam. Piemēram, mākslinieks un teorētiķis Jozefs Košuts izmantoja krēslu kā priekšmetu, lai runātu par mākslas jēdzienu un tā izpratni. 

Krēsls provocē domāt. Radot šķietami funkcionāli komfortablus apstākļus, tas vienlaikus izaicina doties iztēles klejojumos ārpus komforta zonas. Kā liecina Galilas Barzilaī-Olandē kolekcija, krēsls spēj būt tikpat dažāds kā pasaule, zināmā mērā kļūdams par tās metaforu.

Savu pieeju kolekcionēšanai Galila Barzilaī-Olandē raksturo kā neparedzamības un estētikas apvienojumu. “Es nekad neesmu raudzījusies pēc krēsla, uz kura sēdēt. Mani vienmēr vairāk interesējusi tā būtības skulpturālā daļa, krēsla vizuālais nospiedums. Manā kolekcijā nav klasisku dizaina krēslu. Tie visi iemieso šo apvienojumu starp mākslu un amata meistarību un ir absolūti radoši objekti – katrs no tiem ir atšķirīgs un ar savu personisko stāstu,” saka Galila Barzilaī-Olandē.

Lukass Munjoss. Cauruļu krēsls. 2016. Tērauda ventilācijas caurules, varš.

Jautāts, kur viņaprāt slēpjas krēsla kā objekta fascinējums, viens no izstādē pārstāvētajiem autoriem – spāņu mākslinieks, dizainers un amatnieks Lukass Munjoss atbild:  “Krēslam ir antropomorfiska forma, tas pat izskatās kā cilvēks – ar saliektiem ceļiem un pret zemi izstieptām rokām. Robežzonas starp stāvēšanu un krišanu siluets, šaurā sārtā līnija, kas nosaka mūsu līdzsvara robežas. Tā ir mums tuvākā mēbele un līdz ar to arī daudzu citu mēbeļu funkciju aktivizētāja. Ap un uz krēsla notiek visa veida rituāli, tas ir mūsu dzīves mēmais liecinieks. 

Jautājums, ar ko saskaramies mēs visi, – kāpēc vēl vienu krēslu? Un atbilde var neslēpties kvantitātē, bet kvalitātē. Domāju, ka šajā gadījumā Galilas interese sasaucas ar šīm kvalitātēm un to bezgalīgajām variācijām. No visiem funkcionālajiem mājas priekšmetiem krēslam vienīgajam ir jāspēj nesajūtami piemēroties mūsu ķermenim. Un mums ir tik daudz ķermeņu! Krēsls kļūst par tik tuvu priekšmetu, ka gandrīz jau piemērojas mūsu dvēselei. Ja kādreiz liekas, ka krēsls par kaut ko stāsta, tad par to tas arī stāsta – par dvēseli. Krēsls ir teju vai cilvēciskots mākslīgi radīts priekšmets. Tas stāv un gaida, kad uz to paskatīsies.”


Džonijs Svings. Ceturtdaļdolāru krēsls. 2002. Monētas.

Savukārt amerikāņu mākslinieks Džonijs Svings ir pārliecināts, ka “tāpat kā arhitektūra, arī mēbeles pašos pamatos ir skulptūras. To radītājam ir milzīga priekšrocība, jo tās ir nepieciešamas. Tāpat kā laba arhitektūra, arī veiksmīgs krēsls ir vairāk nekā krēsls; tas kļūst par objektu, kas transformē. Lai objekts būtu veiksmīgs, manuprāt, manam darbam jābūt kam vairāk. Vairāk nekā kam? Pirmkārt vairāk nekā dēlim ar četrām kājām, jo tādā gadījumā tas būtu ķeblis. Tam nepieciešama atzveltne, un tas rada komplicētas arhitekturālas problēmas. Kā mēs tiekam līdz šī plakanā ķebļa mugurai un kam jāmainās plakanajā virsmā, kad tiek pievienota atzveltne, lai cilvēks, kas sēž, nenoslīd nost, kad pret to atbalstās. Ok, lieliski, es tikko definēju atšķirības starp ķebli un krēslu, bet tas nav viss. Kas vēl? Vairāk nekā četras kājas, sēdvieta un atzveltne. Kāpēc? Jo tā ir iespēja uztaisīt kaut ko, kas ticis izgatavots jau iepriekš, bet citādāk. Formula bija tāda pati vēl pirms riteņa. Patiesībā ritenis nekad nekļuva par mākslas objektu, bet krēsls noteikti tāds ir. Krēsls ir ne tikai vieta, kur pārdomāt lietas, bet arī pārdomu objekts. Manos darbos ir iespējams izbaudīt formas gan iesēžoties, gan vienkārši ejot garām un skatoties. Man ir atbildība pret krēslu un arī pret skatītājiem / sēdētājiem ir piedāvāt kaut ko vairāk nekā tikai ērtu vietu. Uzskatu, ka man jārada sapnis. Tik pavedinoša un relaksējoša vieta, lai prāts var aizklaiņot citviet. Es nenorādu, kur tam būtu jādodas, bet radu piekļuves punktus, ar kuriem mijiedarbojoties skatītāja prāts var doties savās gaitās. Darbam var pieiet formāli, pievēršot uzmanību materiāliem un izmantotajai tehnoloģijai tā konstrukcijā, veidolam kā jutekliskam objektam vai maģiskām mākoņveida formām. Šie visi ir sākumpunkti, kas, manuprāt, ved uz panākumiem, jo tie mērķē tālāk par vienkārši sēdvietu ar atzveltni un, iespējams, ar kājām. Iespējams, bez.”


Režans Petavēns. Krēsls BTP. 2012. Koks, betons.

Tieši krēsla “normālību” par tā lielāko izaicinājumu uzskata franču dizainers Režans Petavēns: “Šī “normālā” pozīcija padara krēslu fascinējošu un atklāj spēcīgu, apslēptu psiholoģisko pusi. Ir arī citi priekšmeti ar līdzīgu spēku. Tējas tasīti var uztvert kā indes kausu, pildspalvu – kā ieroci.

Tukša krēsla pieejamība ir visaicinošākā ideja pasaulē, tam pretstatā netīrs krēsls var būt patiešām nepatīkams. Ir rūpnieciskie ražotāji, kas vienkārši aizvāc krēslus, lai uzlabotu produktivitāti. Šajā kontekstā krēsli parādās kā neproduktivitātes un slinkuma simboli. Var teikt, ka krēsls ietver daudz dažādu ideju, kas rada milzīgas auras iespaidu.

Man krēsls ir cilvēka ķermeņa paplašinājums, protēze. Tas ir radīts, lai sniegtu primāro komfortu. Sēdēšana patiešām ir pirmā pamatērtība. Un ķermenis dabiski vienmēr meklēs vietu, kur apsēsties. Sēžot krēsls “ieraksta” tevi telpā un piedāvā stabilizētu skatpunktu uz apkārtni. Sniedzot komfortu un perspektīvu, krēsls kļūst par domāšanas stimulatoru. Lielākais izaicinājums krēsla gadījumā ir – nonākt viņpus krēslam.”

Tieši šo sajūtu akcentē arī izstādes arhitektūra, kuras autors ir mākslinieks Krišs Salmanis. Tās pamatelements ir Stenlija Kubrika leģendārās filmas “2001: Kosmosa odiseja” inspirēta izgaismota, matēta stikla grīda, radot iespaidu, ka 50 krēsli – mākslas objekti – burtiski piezemējušies uz šī “pjedestāla” kā ekstravaganta citplanētiešu orda. Pašpietiekami, iedvesmojoši un radoša trakuma pārpilni, tādējādi piedāvājot auditorijai divējādu pieredzi – baudīt instalāciju kā kopumu un, pateicoties izgaismotajai grīdai, iepazīt katru no krēsliem līdz detaļu un mākslinieka ieceres smalkumam. Un vienlaikus tie apliecina, ka nav nekā daudznozīmīgāka par tukšu krēslu, kas vienlīdz spilgti iemieso gan pagātnes, gan eventuālās nākotnes metaforu.


Līdztekus izstādei Arterritory.com paspārnē klajā nācis arī katalogs “Krēsls kā mākslas darbs. Galilas kolekcija, Beļģija,” kura dizaina autors ir Krišs Salmanis un kurā lasāma gan intervija ar  Galilu Barzilai-Olandē, gan apkopoti visi ekspozīcijā reprezentētie 50 krēsli un to radītāju stāsti.

ARHĪVS: Intervija ar beļģu mākslas kolekcionāri Galilu Barzilaī-Olandē