RAKSTI  
Foto: Kirils Kobrins

Mākslas dienasgrāmata 2019. 5. Nežēlīgais mēnesis aprīlis 0

Mākslas dienasgrāmata 2019. 5. Nežēlīgais mēnesis aprīlis

Kirils Kobrins
16/05/2019

2018. gada 6. aprīlis

“Dzīve atdarina mākslu vairāk nekā māksla dzīvi,” esejā The Decay of Lying reiz rakstīja Oskars Vailds. Nabokovs šo sentenci pārveidoja – vien no pirmā acu uzmetiena paradoksāli – par savu “dzīve reizumis verdziski atdarina mākslu”, tādējādi Vailda piezīmē viņš izlaidis galveno, izlaidis domu. Turklāt spēcīgu, dzīvu domu, drīzāk sociālu domu, nevis slinku spriedumu, pie kura nonācis izlutināts estēts (kāds nedz Oskars, nedz Vladimirs, protams, nebija, tomēr pirmais gribēja tāds izskatīties un arī izskatījās, savukārt otrajam, lai arī viņš gribēja, tas nesanāca). Vailds pārdomas izvērš, vadoties pēc konkrēta piemēra, kas viņa laikā daļēji bija vēl aktuāls; runa ir par skaistuma tipu, kas nodēvēts par “prerafaelītisku”, un par tā ietekmi uz dažu britu sabiedrības pārstāvju prātiem un jo īpaši ārējo izskatu: “Mēs visi esam pieredzējuši, kā Anglijā kāds dīvains un fascinējošs skaistuma tips, ko izgudrojuši un izcēluši divi ar bagātu iztēli apveltīti mākslinieki, ir tik ļoti ietekmējis Dzīvi, ka, lai kur nedodies – uz privātu izstādi vai mākslas salonu –, redzēsi te Roseti sapņa mistiskās acis, slaidu ziloņkaulbālu kaklu, savādu stūrainu zodu, izlaistus ēnainus matus, ko viņš tik kvēli mīlēja, te “Zelta Kāpņu” saldo jaunavību, “Laus Amoris” ziedam līdzīgo muti un gurdeno burvīgumu, Andromēdas kaisles bālo seju, Viviēnas smalkās rokas un lokano daili no “Merilina sapņa”. Un tā bijis vienmēr. Dižs mākslinieks rada tipu, bet Dzīve cenšas to nokopēt un atveidot populārā formā kā uzņēmīgs izdevējs. (…) Viņiem (senajiem grieķiem K.K.) bija sajūta, ka reālisms izkropļo cilvēkus, un viņiem bija pilnīga taisnība. Mēs cenšamies uzlabot nācijas dzīves apstākļus, ņemot talkā tīru gaisu, saules gaismu, veselīgu ūdeni un atbaidošas ēkas, kas uzlabotu zemāko kārtu dzīves apstākļus. Tas viss uzlabo veselību, taču nerada skaistumu. Tam nepieciešama Māksla…” Sanāk pārsteidzošs sižets, vai nav tiesa? Roseti un kompānija XIX gadsimta vidū – otrajā pusē taisa “skaistu mākslu” jaunajai britu vidusšķirai, kas radījusi tiem laikiem monstrozu jauno Anglijas vidienes un ziemeļu pilsētu industriju, piemēram, Mančestrā un Šefildā. Šī māksla apelē pie pasaules, kurai it kā nav nekādas saistības ar dūmojošajiem skursteņiem un lietuvju elles liesmu atblāzmām, tā izjūt kārdinošu nostalģiju pēc amatnieciskajiem vēlajiem viduslaikiem, nolemtiem un trausliem, tā ir nostalģija pēc Melori “Artūra nāves” gara un tēliem. Tā piegādā eskeipisma opiju fabrikantiem un tirgotājiem, piedāvā viņu sievām un meitām Diloņslimās Dailes ideālu, kuram viņas ar klusu aizrautību sekos. Strādnieki rūpnīcās slimo un mirst no dūmiem, kvēpiem, uguns, mašīnas tiem norauj rokas un kājas, bet tie, kas var atļauties ciest no Skaistuma par naudu, kas pelnīta no proletāriešu ciešanām, arī slimo un mirst, jo tā diktē viņu izklaidei radītie artefakti. Sanāk kaut kas līdzīgs ciešanu un nāves – un naudas un Skaistuma – lokam. Drūmā taisnība triumfē – no šāda labirinta neizkļūt nevienam. Lai gan, protams, izeja ir – tīrs gaiss, saules gaisma un labs ūdens, nemaz nerunājot par cilvēciskiem dzīves apstākļiem, tiem, kuru darbs visu šo cirku uztur, tomēr tam visam nav it nekādas saistības ar Skaistumu, tā ir Dzīve, atbaidošas mājas, paredzētas cienīgai dzīvošanai. Bet Skaistums (lasi, Māksla) – tā ir par Nāvi, kā sanāk. Māksla teju negribīgi atdarina Dzīvi ar to, ka saglabā kaut vai nosacītu sakaru ar to, neatraujas no tās astrālās tālēs – tas arī viss. Bet, rau, Dzīve kāri ieskatās Mākslā, imitē, mērkaķojas līdzi. Dzīve cenšas kļūt “skaista” – un tad tā pārvēršas par sprāgoņu, par biezu apmetumu uz dziedoņa Kobzona sejas, Kremļa piļu sakoptības baltumu un samovarisko zeltu, Monmartras skatiem, kas izdaiļo netīrīgās pansijas sienas Dieva aizmirstajā pilsētelē Grinelā Aiovas štatā.


Mākslas dienasgrāmata audioformātā

Pēdējo spriedumu es grozīju galvā, baudīdams draņķīgas brokastis viesnīcā ar nosaukumu “Laimīgais Puškins”, kas atrodas Anglijas krastmalā Pēterburgas pilsētā. Ēdamtelpā pie sienām ir piekārtas gleznas, kas attēlo te pašu laimīgo Aleksandru Sergejeviču, te sižetus no laimes lutekļa darbiem. Lūk, kaķis, blakus ķēde, zem kaķa resnā sāna – resns ozola stumbrs. Viss ir ļoti skaisti. Bet, lūk, arī Puškina sencis, slavenais moris, iet kailu galvu maigi zilā kažokā ar rudiem vilnas atlokiem un apkakli, turēdamies pie rociņas pašam Pēterim Lielajam. Imperators no sala gan nebīstas, viņš ir tērpies garā kamzolī pāri sniegbaltam kreklam ar mežģīnotiem piedurkņu atlokiem, pār kaklu – sniegbalts lakatiņš. Mežonīgs skats – sirmojošās sprogas atmetis atpakaļ Ņevas vējš, tiesa, viņa seja ir nedaudz nosēdusies, un valdnieks izskatās drusku līdzīgs komiķim no vecās humoristiskās televīzijas pārraides “Gorodok”. Tiesa, pārraide arī tika filmēta Pēterburgā. Cars lūkojas kaut kur pāri sprogainajai mora galvai, nedaudz sērīgi, it kā ciestu sāpes – runā, ka esot sirdzis ar prostatītu. Bet, lūk, pašam Aleksandra Sergejeviča sencim ir Aleksandra Sergejeviča seja, tikai nu baigi jau skaista, līdz nepiedienībai. Tāpat atzīmēsim amizantu anahronismu – imperators ar mori iet pār Ņevas krastmalu, aiz viņu muguras rēgojas vai nu Kunstkamera, vai nu Menšikova pils, bet vēl tālāk – Admiralitātes adata. Sanāk gluži kā tāda paša nosaukuma Nabokova stāstā: patiesas atmiņas un patiesas dzīves vieta ir dāmu romāns, pretenciozi nieki, kičs. Mana viesnīca ir šedevrs šajā jomā. Tādēļ ir vērts to aplūkot rūpīgāk; tas taču ir par skaisto, par Skaistumu un par Dzīvi, tas ir, sanāk, ka par laikmetīgo mākslu un tās apkārtējo vidi.

Sāksim ar nosaukumu. No kā gan mūsu Aleksandrs Sergejevičs ir tik laimīgs? Vai viņam paveicies kārtīs? Vai arī viņš sacerējis ko tādu, pēc kā atliek vien sist sev pa ciskām un saukt: “Ai, nu, Puškin! Ai, tu kuņas bērns!” Nē, nē un nē. Kas tie par darbiem? Mēs taču zinām, ka krievu dzejā viņš ieskrēja uz smalkajām erotikas kājiņām. Tā ka laime viņam, saldkaislim, ir viena, un skaidrs, kādas dabas.

Tāpēc mana viesnīca pēc aspirācijām un izpildījuma (taču ceru, ka ne pēc utilitārā uzdevuma) ir bordelis – ar sarkanām sienām un atbilstošām gleznām, ar smagām, lielām gultām un galvenais – katrs numurs ir nosaukts sievietes vārdā. Manu istabu sauc par “Katju”. Pārējās – visvisādi, no “Anetes” līdz “Marijai Aleksandrovnai” un “Karolīnai”. Ir zināms kārdinājums to uzskatīt par dubultspēli – sak, piesedzoties ar tā saucamo “Puškina donžuāna sarakstu” iekārtojuši estētisku publisko namu, kurā meitenes ir atlasītas saskaņā atbilstošiem īstajiem vārdiem (nevis, teiksim, Kristīnai liek izlikties par Poļinu), un katra strādā savā vārdā nosauktajā istabā. Tomēr šī ideja spēcīgi smako pēc dzimtbūšanas laikiem, īpaši XVIII gadsimta pēdējām desmitgadēm – XIX gadsimta pirmajām dekādēm; tolaik apgaismotie muižnieki nevairījās no šādām iecerēm, domāju, kāds nebūt Nikolajs Jeremejevičs Struiskis būtu varējis ko tādu izdomāt. Tiesa, viņš dzīvoja pirms Puškina.

Domāju, te, Anglijas krastmalā, tas tā nav. Tas ir, ne gluži tā. Te taisījuši nevis bordeli, bet Daiļo, Kultūru, Vēsturi. Par to visu šajā konkrētajā valstī atbild Puškins. Puškins ir Daiļš. Puškins ir Kultūra. Puškins ir Vēsture. Bet kurš gan cits? Attiecīgi Pētera pilsētā, Puškina pilsētā, tajā pašā Anglijas krastmalā, kas atrodas aiz stūra no Jaunās Holandes, no Bobrinsku pils, jāierīko viesnīca ar nosaukumu “Laimīgais Puškins”, jo Puškinam vienkārši ir pienākums šajā pasaulē priecāties: viss ir izdevies! Pilsēta ir uz vietas, kungus ciena, valsts, raisot kaimiņos bailes un cieņu, ir atdzimusi, naudiņas publikai netrūkst (kādai tās daļai, protams, un tomēr), attiecīgi viss ir lieliski un ir laiks sākt, beigu beigās, priecāties par dzīvi visskaistākajā iespējamajā veidā.

                  Es neironizēju. Viesnīca “Laimīgais Puškins” iemieso to pašu nacionālās identitātes kultūras politiku, ko pašreizējā Krievijas vara liek pretī laikmetīgajai mākslai, pašai laikmetīguma idejai. Jo “laikmetīgā māksla” – tā ir par sabiedrību, un to veido sociālais, tā principiāli ir “neglīta”; kā saka muļķes, kas sapņo skaisti pastaigāties pa skaisto Monmartru skaistās cepurēs platām malām, tā ir “neestētiska”. Un arī laikmetīgums ir neglīts, jo tas ir laikmetīgums, jo tas ir dzīve, tas ir dzīvs. “Laimīgā Puškina” rajonā laikmetīgums ir klātesošs – savās darīšanās steidz Smoļnova koledžas studenti un pasniedzēji, Jaunajā Admiralitātē notiek kaut kas nesaprotams, tomēr notiek, tie, protams, nav celtniecības darbi, tomēr cilvēki rosās, kantoros sēž tantiņas un onkulīši, iet pusdienot uz nemanāmām ēdnīcām, pie pievārtēm drūzmējas viesstrādnieki, smēķē, smejas, gandrīz uz stūra, pie Darba laukuma, uz kuru paveras lielkņaza Nikolaja Nikolajeviča pils, atvērta ēģiptiešu kebabnīca. Bet, lūk, arī džentrificētā Jaunā Holande ar tās patukšajām iecerēm. Vispār ir aprīļa sākums, spīd saule un ir šim laikam pat ļoti silts – tamdēļ it visur ir putekļi, kas sajaukušies, kā to ievērojis kāds mans paziņa, ar mājdzīvnieku un cilvēku izkaltušo fekāliju suspensiju, jo sniegs ir nokusis un aiztecējis/iztvaikojis, bet organisma dzīvības procesu atlikumi ir palikuši un lidinās gaisā. Kopumā tas viss ir dzīve – gan džentrifikācija, gan fekālijas, gan briesmīgā satiksme, gan ēģiptiešu kebabi. Tas ir, atbilstoši Oskara Vailda klasifikācijai – Dzīve. Bet Māksla (lasi, Skaistums) ir atrodama viesnīcā “Laimīgais Puškins”. Tamdēļ šī vieta ir tik svarīga, tas ir viens no pašreizējās krievu dzīves pīlāriem. Viens pīlārs – Dzīve. Otrs – Māksla. Un pirmais vairāk atdarina otro, nekā otrais pirmo.

                  Viesnīcas “Laimīgais Puškins” pagalmā – un šo viesnīcu veido sārti sarkanu gaiteņu labirints, izlikts ziliem paklājiem ar zeltītu un brūnu rakstu, turklāt šis labirints ir izvietojies divās celtnēs, ko sadala divi pagalmi, tādēļ ceļā uz brokastīm nākas šķērsot šos pagalmus, pēc tam jāiziet uz ielas, pēc tam atkal jāieiet ēkā – ir paslēpusies lieta bronzas (vai kāda cita metāla, grūti teikt) strūklaka. Tā tad man arī kļuva par galveno Mākslas punktu pilsētā pie Ņevas. Pagalms ir šaurs, turklāt pilns ar automašīnām. Saule te ielūkojas vien greizi, tā daļa, kurā atrodas strūklaka, saules staru apšaudei ir nepieejama zona. Un vēl tur ir sniegs, netīrs. Sanākusi savāda pelēkbalta un melnbalta substance, no kuras aug mūzas (lai gan, iespējams, ne mūzas, tā kā to ir mazāk skaitā, nekā nāktos), kas it kā slēpjas no nokrišņiem vai no šejieni nesasniedzošajiem saules stariem zem tāda kā šķīvīša, kas līdzīgs NLO – tas tad arī kalpo par strūklakas pamatni, no šķīvīša lien ārā heraldiski radījumi ar rīklēm, paredzētām ūdens izšļākšanai pār zemi. Sanāk, ka mūzas (vai arī ne mūzas) zem strūklakas pamatnes slēpjas no strūklakas ūdens. Metafora, simbols vai pat alegorija kaut kam, ko vēl neesmu atpazinis, – un diez vai man arī izdosies atpazīt, kas tas ir, tā kā rītdien es braucu prom. Tā ka atlikšu šo lietu uz vēlāku laiku. Virs pamatnes slejas stabs, no tā lien ārā četri lauvu purni, to atvērto rīkļu funkcija arī ir tāda pati – ūdens izšļākšana. Visbeidzot, virs to galvas tā kā sēne slejas vēl viens stabs, no tā uz augšu šļācas laikam jau vissvinīgākā ūdens strūkla no visām. Trīs ūdens plūsmu līmeņi ir konstrukcija, kas nebūtu pārāk sarežģīta aizgājušajiem laikiem, tomēr tagad tā liekas pārlieku sarežģīta, jo īpaši jau trulu automašīnu purnu un vietējās (un vispār jebkuras) dzīves vienkāršības fonā. Grūti pat teikt, vai strūklaka ir kas jauns vai arī kopija, vai arī kaut kas sens, tomēr labi atjaunots; jebkurā gadījumā – visa šī konstrukcija ir laba. Tāpat atzīmēšu, ka vienai no mūzām rokās ir kaut kas, kas ļoti atgādina beisbola nūju. Bet tā jau tiešām būs alegorija – “bandītiskās Pēterburgas”, šī nesenā vēsturiski kulturālā fenomena, alegorija. Starp citu, laukums tās mājas priekšā, kuras galā atrodas strūklaka, ir kaut kas līdzīgs dārziņam, lai gan pašlaik to klāj sniegs un dubļi, tādēļ ir grūti saprast; pat riskēšu pieņemt, ka tas ir akmens dārzs; mūžīgajā ēnā izaudzēt ko interesantu būtu gana grūti.

                  Tad lūk, šis arī ir ideāls tās vietas tēls, ko tā saucamā Māksla/Skaistums ieņem šī laika tā saucamajā Dzīvē. Tas ir, tā pastāv un no šī fakta atkratīties nav iespējams. Tās izcelsme ir miglā tīta, tāpat kā šīs strūklakas izcelsme. Iekārtota tā ir atjautīgi – tāpat kā strūklaka. Jēga ir gandrīz vai zudusi, tāpat kā beisbola nūjas parādīšanās iemesls mūzas rokā. Tomēr – teikšu vēlreiz – tā pastāv, slejas no netīrā pakusušā sniega putekļainu automašīnu ielenkumā, pagalma stūrī viesnīcā ar nosaukumu “Laimīgais Puškins”. Bet “Laimīgajā Puškinā” jau valda tīra Dzīve, tā pati, kas mērkaķojas, atdarinādama Skaistumu, kamēr uz sienas kāds eņģelītis no pedofiliskas fantāzijas fočē selfiju.

2018. gada 21. aprīlis

Rīt būs Nabokova un Ļeņina dzimšanas diena, bet šodien dzimšanas dienu svin Igijs Pops. Nu, un šodien ir arī Lieldienas. Šī notikuma sakarā kaut kādi kropļi Šrilankā nogalinājuši simtiem cilvēku; pārsteidzoša tomēr ir nezvēru domāšanas trulā tautoloģija – kristiešus iznīcināt baznīcās augšāmcelšanās svētkos, musulmaņus – mošejā namaza laikā, bet Pashas priekšvakarā jāaizdedzina sinagoga (nupat tā noticis Krievijā), kā gan citādi. Un tālāk atbilstoši šai pašai loģikai – bērnu, pusaudžu un skolotāju medības, protams, jāsarīko skolā. Ļaunums mēdz būt gudrs vien filmās par Džeimsu Bondu, un arī tajās tā ne pārāk; taču realitātē ļaunums ir idiotiskāks par Spotify reklāmām. 

                  Tā vai citādi, zvani virs Grīziņkalna ieskandējās, un es pat pa logu redzēju dažus cilvēkus, kas devās uz baznīcas pusi, lai gan, nē, protams, uz parka pusi, par ko liecināja tas, ka jaunam ģimenes pārim bija mazulis ratiņos un pusaudžu grupai skeitbordi. Nu, ko iesākt ar ratiņiem dievnamā, vēl ir puslīdz skaidrs, bet, lūk, ar dēli uz riteņiem sanāks vienas vienīgas klapatas.

                  Tā ka atliek vien sēdēt mājās un atcerēties reliģiozo mākslu, kas atbilstu šīsdienas svētkiem. Tieši nevis baznīcas mākslu, bet reliģiozu mākslu vai nu tās intences vai formas ziņā. Londonā, piemēram, es apmeklēju izstādi Life Death Rebirth, tā teikt – Ziemassvētki un Lieldienas vienā iepakojumā. Šajā izstādē ir divi mākslinieki – Mikelandželo Buonarroti un Bils Viola. Par pirmo mēs zinām gana daudz, par otro – kopumā arī ne tik maz, tā ka iepazīstināt ar viņiem šeit nav vajadzības. Ja nu vien jāmin kāda savāda sakritība – burtiski pirms divām nedēļām izlasīju man mīļā francūža Matiasa Enāra (Mathias Enard) romānu “Stāsti viņiem par kaujām, valdniekiem un ziloņiem” kā vienmēr lieliskajā Šarlotes Mandelas (Charlott Mandell) tulkojumā angliski. Tulkotājai ir paveicies – romāna nosaukums ir citāts no Kiplinga Life's Handicap, gabala, kas mūsu dienās nav pārāk populārs autora džingoisma un citu nepatīkamo uzskatu dēļ (taču rakstnieks Radjards Kiplings, jāsaka, tomēr bija labs, savukārt pats gabals krieviski vēl nav tulkots, un žēl, ka tā). Angliski Enāra grāmata saucas nevainojami autentiski: Tell Them of Battles, Kings and Elephants. Žēl vien, ka pats romāns nav diez ko labs, es pat sabēdājos – pēc dižā “Kompasa” izlasīšanas biju gaidījis ko vairāk. Šajā gadījumā Enāra ierastais zinātniskais orientālisms ir pārvērties teju vai par pasaciņām Milorada Paviča garā; vēl nedaudz un Fitzcarraldo Editions lieliski izdoto zilo grāmatiņu nāktos mest pret sienu un nolādēt. Nē, nekas tāds tomēr nenotika, lasīt jau var, tomēr – nekas īpašs. “Kaujās, valdniekos un ziloņos” notiek sekojošais – jaunais Mikelandželo Buonarroti ir aizbēdzis no Itālijas, tā kā sanākušas nepatikšanas ar savu galveno pasūtītāju, Romas pāvestu, un tūliņ pat parādās divi vēstneši no osmaņu sultāna Bajezida II, kurš aicina jauno ģēniju uz Stambulu projektēt tiltu pāri Zelta ragam. Pirmo projektu bija veidojis pats Leonardo, tomēr sultānam tas kaut kā neiepatikās. Mikelandželo dodas ceļā – nu pārāk jau lielu atalgojumu viņam piedāvājuši, bet pats viņš ir uz sēkļa, Stambulā viņš pavada mēnesi vai vairāk, no sākuma viņš nododas drūmām domām, neiet ārā, zīmē kā jucis – daudz, ļoti daudz, tad sāk lūkoties apkārt, ar to viņam palīdz tulks un vezīra palīgs, dzejnieks Mesihi no Prištinas (mīklainais un dižais Isa Mesihi (Mesihi of Pristina)!), uzreiz parādās trīs sižeta līnijas – radošā (kas atrisinās veiksmīgi – tilta projekts ir gatavs un sultāns to ir pieņēmis) un divas romantiskās sižeta līnijas – heteroseksuāla un homoseksuāla. Ar pēdējo ir nogājis greizi, kā lasītājs to arī gaidījis, daiļo andalūziešu dziedātāju nogalina turku dzejnieks no Prištinas, Mikelandželo, kuram tā arī nesamaksāja, bēg atpakaļ uz Itāliju, Mesihi turpina dzert, smēķēt opiju un sacerēt dzejolīšus, tomēr drīz vien viņa aizgādni vezīru nogalina, pēc tam notiek zemestrīce, kas uz visiem laikiem pārtrauc tik tikko iesāktos celtniecības darbus, kopumā viss beidzas ne pārāk labi it visiem, ja nu vien, izņemot, Mikelandželo, viņš tak pēc tam vēl ilgi, auglīgi un neganti nodzīvoja. Jā, bet Bajezidu II no troņa gāza paša dēls un tad nosūtīja viņu trimdā, kur večukiņš laimīgi atdeva galus no indes, kā to uzskata daudzi. Kopumā šis gabals ir eksotisks un aizdomīgi skaists, lai gan, protams, detaļas ir apbrīnojamas un precīzas. Un vēl kas ir smieklīgi: Mikelandželo nemazgājas vispār, pavisam, no viņa dvako smaga iestāvējušos sviedru un Dievs vien zina, kā vēl, smaka. Osmaņu impērijas tīrīgie iedzīvotāji ir neizpratnē, kamēr, beigu beigās, itāļu ģēnijam pierīkotie ļautiņi aizved viņu paģirainu uz pirti. Tur viņam paliek labi. Šo es atceros, tā kā nesen kādu citu bēgli, Džuliānu Asāndžu, izdabūja ārā no vēstniecības; ģēnijs hakeris nebija mazgājies mēnešiem un nelabi smirdēja, un trakuma lēkmē reiz sviedis pats savus mēslus pret vēstniecības istabu un gaiteņu sienām. Runā, ka par Asandža ilggadējās klātbūtnes pārtraukšanu visvairāk priecājies vēstniecības apkalpojušais personāls.

                  Grūti teikt, vai Mikelandželo mazgājās briedumā un pēc tam, jau cienījamā vecumā, tomēr strādāja viņš, kā liekas, arvien vairāk un vairāk. Pēdējos trīsdesmit savas dzīves gados viņš daudz zīmēja divus sižetus – Dievmāti ar Jēzus bērniņu un Pietu. Kādēļ tieši šos sižetus, ir skaidrs, ja atminamies mākslinieka lielos projektus; tā ka šie zīmējumi ir vai nu skices, vai arī ķermeņu un to pozīciju studijas, vai arī tā arī neizmantotie varianti. Speciālisti raksta, ka Mikelandželo bieži šos zīmējumus dāvinājis draugiem un tuviniekiem, īpaši slavenajai Vitorijai Kolonnai. 2019. gada pavasarī četrpadsmit no šiem zīmējumiem tika izstādīti Royal Academy of Art līdzās Bila Violas instalācijām. 

                  Ideja no pirmā acu skatiena liekas laba – izstādīt blakus divus māksliniekus, kurus atdala aptuveni piecsimt gadu; tomēr, protams, tam, kurš ir jaunāks, šī ideja nāk tikai par skādi. Kā gan izturēt konkurenci ar, iespējams, svarīgāko Rietumu mākslas kanona ģēniju? Un, ja arī kaut kā izdotos konkurenci izturēt, ja šādā kompānijā pateiksi ko savu, tad uzreiz tevi apvainos par švītību vai pat nekaunību, sak, atradies gan, “Homērs, Miltons un Paņikovskis”! Tomēr patiesībā izstādē Life Death Rebirth notika tieši otrādi. Lieta tāda, ka šajā kontekstā dzimstošais, mirstošais un atdzimstošais Kristus izrādījies esam vienkārši parasta cilvēkveidīga būtne, turklāt vēl tāda, kas nonākusi sev neraksturīgos apstākļos – izstādē viņš tomēr nevis “augšāmceļas”, bet gan “pārdzimst”; lineārā laika vieta ir stājies cikliskais laiks, eshatoloģijas vietā – nolemtība, kas bez apstājas atkārtojas, bet vecās labās kristietības vietā – ekumeniskā New Age reliģija, humānisks mikslis no visa, kas pacilā dvēseli. Tieši šis mikslis pašlaik Rietumu sabiedrībā arī tiek uztverts kā “humānims”; varenās “tīrās” reliģijas ir pārāk sarežģītas, skarbas, nežēlīgas un prasa pārāk lielas pūles, lai tām sekotu, – pat ne fiziski, bet intelektuāli. Ikviens, kurš kaut reizi centies izprast Svētas Trīsvienības vai Ardžūnas un Krišnas sarunas jēgu, jums to pateiks. Taču var gana viegli samistrot nedaudz kristietības ar budismu, pievienot šķipsniņu daoisma, sauju jūdaisma, apliet to visu ar Kastaņedu, samaisīt ar karoti, kas izgrebta no īpaši atlasītas čakras Tuvas šamaņu balsu pavadībā. Sanāk kaut kas garīgs, par universālo, vispārējo cilvēku, kādi esam mēs visi, lai gan patiesībā – neviens.

                  Šajā ziņā Bils Viola ir spēcīgāks par Mikelandželo. Gar vecā itāļa zīmējumiem apmeklētāji virzījās it kā pienākuma pēc, jo paredzēts taču no sākuma pārlaist skatu tumsnējajai grafikai, kuras sižeti ir tik pazīstami no mācību grāmatām un neskaitāmajiem muzeju apmeklējumiem. Lūk, Kristu apraud, lūk, Kristus ceļas debesīs, lūk, viņš ir vēl pavisam mazulis, viss ir tik skaisti un ģeniāli, tomēr nav skaidrs, priekš kam gan tas viss. Izpildījusi programmas obligāto daļu, lielākā daļa publikas pat ar zināmu (tiesa, piesardzīgi slēptu) atvieglojumu ķērās pie Violas video skatīšanās, kuros kāds te parādās pie baseina dārza ēnā, te pazūd, te uzpeld virs ūdens, te ienirst dziļumā, lēnām šaujas dažādu skaistu ūdens plūsmu šļaksti (Viola dievina šo stihiju), tad lēnām uzbriest un ceļas viļņi – reizēm kvēloši sārti, reizēm brūngani, reizēm smaragdzaļi, reizēm tumši zili. Kopumā tas ir drusku pabaiss, tomēr neticami skaists ambients, kaut kas līdzīgs šim visam atbilstošai, nevainojamas kvalitātes elektroniskajai mūzikai. Viss ir tāds …destilēts, tīrs, tehnoloģisks, miris, vienkāršs un skaists. Ja tā arī ir “Dzīve Nāve Atdzimšana”, tad tai ir saikne ar mūsdienu redukcionisma triumfu, kas reducējis jebkuras reliģijas galveno sižetu – dieva dzimšanu, nāvi un augšāmcelšanos – līdz mūsu visu liktenim, kuri nākuši šai pasaulē dzemdību namā un šo pasauli pametīs slimnīcā, hospisā vai pansionātā. Ar “mēs” es, protams, domāju zemeslodes iedzīvotāju mazākumu, vienkāršu inteliģento balto vidusšķiru, kas aiz gara laika un aiz nepieciešamības uzturēt savu sociālo statusu nedaudz interesējas par “mākslu”, pat par “laikmetīgo mākslu”. Pārējiem 70–80 % zemeslodes iedzīvotāju par to visu nav nekādas daļas, un tas ir absolūti taisnīgi.

                  Vienā no izstādes zālēm pie vienas sienas bija Mikelandželo, pie otras, kas atradās pretī, – trīs Violas videodarbi. Ekrāna centrā redzams pašam māksliniekam līdzīgs vīrs, kurš kustas ūdeni, kā ierasts, te uzpeldēdams augšup, te ienirdams. Pa kreisi kāda sieviete dzemdē, šajā grūtajā procesā viņu atbalsta vīrs vai draugs, viņš skauj dzemdējošās sievietes plecus, slauka sviedrus viņai no sejas, glauda krūtis. Jaundzimušā nākšana pasaulē no mātes klēpja bija attēlota visās detaļās; tas bija kaut kas tik neizturams kā vecmodīga pornogrāfija. Pa labi mira kāda izkaltusi vecenīte, viņa lūkojās ekrānā ar tukšu skatienu, viņas iekritusī, šaurā mute reizumis baisi smaidīja, bet reizēm centās iekampt nedaudz gaisa. Pie mirstošās dažas reizes pienāca katoļu mācītājs vai nu, lai viņu uzmundrinātu, vai, lai vienkārši pateiktu pāris mierinošus vārdus, vai, lai paraudzītos, vai viss jau nebūs galā. Līdz beigām bija jāgaida vairāk nekā divdesmit minūtes – vienlaikus ar bērna dzimšanu pa kreisi. Nevienā laikmetīgās mākslas izstādē neesmu redzējis, ka visa publika noskatītos līdz galam pusstundu garu video. Šeit tā skatījās, pirms tam izpildījusi kulturālo pienākumu Mikelandželo priekšā un pēc tam uzgriezusi viņam muguru. Šī jaunā mūsdienu pasaules primitīvā vienkāršība šeit pirmoreiz tika parādīta tik atklāti, skaidri, spēcīgi un triumfāli. Un es nezinu, ko lai ar to visu iesāk.

                  Ja nu vien skatīties pa logu uz Grīziņkalnu, uz strupceļu, ar kuru beidzas Laboratorijas iela, pa ielu ar dēli uz riteņiem brauc kāds čalis, koku zaros ir parādījušās lipīgas lapiņas, ir 21. aprīlis, čalis iegriežas atvērtos dzelzs vārtiņos un iebrauc filozofa Herdera vārdā nosauktās skolas pagalmā, virs bērziem plešas augstas debesis ar pelēki sārtiem mākoņiem, ir aprīlis, kā rakstījis dzejnieks, nežēlīgākais no mēnešiem:

April is the cruellest month, breeding

Lilacs out of the dead land, mixing

Memory and desire, stirring

Dull roots with spring rain.

Winter kept us warm, covering

Earth in forgetful snow, feeding

A little life with dried tubers.

 

P.S. Rakņājoties savā aipadā, atradu dažas piezīmes, ko pierakstīju Violas un Mikelandželo izstādē.

Stratēģijas izvēle, kā apskatīt: no sākuma video vai arī pēc tam, pēc zīmējumiem. Mikelandželo ir neizdevīgā pozīcijā.

Uz dzemdībām skatās vairāk nekā uz nāves gultu. Bailes? Cerība?

Tomēr teju neviens neiziet ārā, visi gaida dzimšanu un nāvi. Gaida neizbēgamo, kas tāpat ir jau zināms. Mūžīgās atkārtošanās saspenss.

Tomēr visburvīgākā zāle šajā izstādē ir Five Angels for the Millenium. Piecas milzīgas projekcijas plašā zālē, tikpat tukšā kā pats milleniums. Jaunā Siksta kapela.

Mikelandželo zīmējumos visi ir baigie fizkultūrieši, uzkačājušies un diezgan brangi miesās, pat Kristus.

Pie izejas no izstādes pie sienas izlikts sponsoru saraksts. To vidū Genesis Foundation.