JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  

Gustavs Klucis ‒ mīlētais un ienīstais 0

10 lietas, kas jāzina par šo avangarda mākslinieku

Auguste Petre
04/07/2019

Konstruktors un konstruktīvists, politisks mākslinieks un avangardists, saprasts un pārprasts ‒ tāds ir Gustavs Klucis, viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem un ietekmīgākajiem māksliniekiem. Viņa ieguldījums mūsdienu un laikmetīgās mākslas attīstībā nenoliedzami ir ievērojams, taču paša mākslinieka personības šķautnes vēl joprojām nav skaidri iezīmētas. Klucis, kurš bija viens no fotomontāžas celmlaužiem, piesaista uzmanību ar savas jaunrades žanrisko plašumu un neviltoto ticību visam, ko viņš darīja. Politika un māksla viņa dzīvē saplūda vienā lielā paļāvības un mīlestības caurstrāvotā veselumā.

Līdz 25. augustam Igaunijas mākslas muzejā KUMU apskatāma plaša izstāde “Gustavs Klucis ‒ krievu avangarda māksla divdesmitā gadsimta 20. un 30. gados”, kas izseko visam mākslinieka noietajam jaunrades ceļam. Izstādē pārstāvēta Gustava Kluča māksla no viņa agrīnajiem konstruktīvisma perioda eksperimentiem līdz jau krietni politiskākajiem darbiem. Ekspozīcija visai precīzi atspoguļo Kluča dzīves ceļu, soli pa solim atsedzot dažādas dziļi personiskas detaļas un parādot viņa mākslu viegli uztveramā, saprotamā un ļoti simpātiskā gaismā.

Gustavs Klucis ir dzimis Latvijā

Kaut arī vairāki mākslas vēstures avoti un tīmekļa vietnes kļūdaini apgalvo, ka Klucis piedzima un uzauga Krievijā, patiesībā viņš nāca pasaulē Latvijā, netālu no Rūjienas.

Gustavs Klucis piedzima 1895. gada 4. janvārī, trūcīgā rokpeļņu ģimenē kā viens no sešiem dēliem un meitām. Neraugoties uz nabadzību, zēns gāja Apškalnu pamatskolā, bet pēc tam apmeklēja Valmieras Skolotāju semināru, kur apguva pirmās zīmēšanas un gleznošanas iemaņas. No 1913. līdz 1915. gadam Klucis mācījās Rīgas pilsētas mākslas skolā pie izcilajiem latviešu gleznotājiem Jaņa Rozentāla, Vilhelma Purvīša un Jāņa Roberta Tillberga, pēc tam studijas turpinot Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā Petrogradā (tagadējā Sanktpēterburgā), līdz Pirmā pasaules kara laikā tika iesaukts Krievijas armijā, kur dienēja 9. Latviešu strēlnieku divīzijā. 1917. gadā Klucis piedalījās Februāra, bet vēlāk arī boļševiku Oktobra revolūcijā.

No 1918. gada Gustavs Klucis dzīvoja Maskavā, kur turpināja studijas un uzsāka veiksmīgu profesionālo karjeru.


Klucis mācījās pie Kazimira Maļeviča

No 1918. līdz 1921. gadam Gustavs Klucis mācījās leģendārajās Maskavas Augstākajās mākslinieciski tehniskajās darbnīcās (VHUTEMAS), ietekmīgākajā no Krievijas mākslas un tehnikas augstskolām. 1920. gadā izveidotās darbnīcas tika dibinātas ar paša Ļeņina dekrētu, par mērķi nospraužot “ražošanā nodarbinātu augstākās kvalifikācijas mākslas meistaru, kā arī konstruktoru un profesionāli tehniskās izglītības vadītāju” gatavošanu. (Vairāk par šo tēmu iespējams izlasīt angļu valodā.) Tolaik šī mācību iestāde atgādināja kādu citu populāru modernās mākslas skolu ‒ vācu Bauhaus. Te vienkop bija sapulcēti tā laika Krievijas spožākie mākslinieki, viņu vidū ‒ Vladimirs Tatļins, Naums Gabo, Els Ļisickis, kā arī Antuāns Pevzners un Kazimirs Maļevičs, kuri abi bija Kluča pasniedzēji. Neraugoties uz to, ka Klucim pievilcīgākas likās kostruktīvisma idejas, turpretim Maļevičs jau bija licis pamatus tā pretstatam, supremātismam, viņu attiecības atstāja neizdzēšamu iespaidu uz Gustava Kluča tālāko māksliniecisko izaugsmi. Augstāko darbnīcu izglītības programma iekļāva revolucionāru jaunu žanru, fotomontāžu, kā arī Maļeviča pasniegto abstrakto glezniecību. Studiju laikā Klucis apguva arī, kā iestrādāt savās gleznās fotogrāfijas elementus un izgrieztas figūras, kā arī iemācījās veidot kolāžas; tās vēlāk kļuva par viņa mākslas stūrakmeni.


Pārliecināts komunists

Jā, Gustavs Klucis patiesi un kaismīgi ticēja komunisma idejām, un tas atspoguļojas arī viņa darbos. Kluci aizrāva Ļeņina revolucionārās idejas, un tas viņu iedvesmoja eksperimentēt ar dažādu materiālu un tehniku kombinācijām; kaut kā pilnīgi vienkārša pārtapšana mākslas darbā atbilda “jaunās mākslas” principiem. Kluča interese par konstruktīvismu bija pilnīgā saskaņā ar priekšstatu par mākslu kā tehnisku disciplīnu un vēlāk transformējās radikālākā politiskās mākslas formā, kad tapa mākslinieka propagandas plakāti.

1920. gadā Gustavs Klucis iestājās Komunistiskajā partijā; tas bija laiks, kad viņu ļoti interesēja iespēja apvienot savas politiskās idejas ar supremātisma darba metodēm, tāpēc viņš lika šīs idejas lietā, izmantojot dokumentālus Ļeņina, Trocka un, visbeidzot, Staļina attēlus. 1928. gadā Klucis iestājās kreiso “mākslinieciskā darba strādnieku” apvienībā “Oktobris” (Октябрь), kuras mērķis bija darbaļaužu kulturāli ideoloģiskā līmeņa celšana un proletariāta ideju pasniegšana trīsdimensionālas mākslas formā.

Fotomontāžas pionieris un viens no spožākajiem avangarda māksliniekiem Padomju Savienībā

Fotomontāžai kā mākslinieciskās izteiksmes formai pamati likti Berlīnē, ap 1918. gadu, taču tieši Gustavs Klucis bija tas, kurš sasniedza šī žanra virsotnes. 1919. gadā tapa viņa pirmā fotomontāža ar nosaukumu “Dinamiskā pilsēta”; tajā fotogrāfija bija izmantota kā konstrukcijas elements. Divdesmito gadu sākumā Klucis jau bija kļuvis par vienu no fotomontāžas celmlaužiem. Vēlāk šim mākslinieciskajam procesam pievērsās daudzi citi krievu avangarda mākslinieki, izmantojot to dažādiem grafiskiem mērķiem, lai paustu atbalstu komunistiskajai ideoloģijai.

Pirmās grāmatas un žurnāli ar Kluča fotomontāžām nāca klajā 1923. gadā ‒ ap to pašu laiku, kad ar šo pašu mediju eksperimentēja arī Aleksandrs Rodčenko. 1924. gadā Klucim piešķīra personīgo fotoaparātu, un viņš izkopa pats savu neatkārtojamo stilu. Viņam tā bija iespēja eksperimentēt propagandas mākslas žanra rāmjos, bet citiem (tāpat, kā gadījumā ar Rodčenko) ‒ dzinulis attīstīt šo mākslas veidu vēl tālāk.

1931. gadā Gustavs Klucis sarakstīja teorētisku darbu “Fotomontāža kā jauns aģitācijas mākslas veids”; tas kļuva par populāru šīs tehnikas rokasgrāmatu.

Staļins un Ļeņins Kluča dzīvē

Kā jaunā mākslas virziena ‒ konstruktīvisma ‒ pārstāvis, Gustavs Klucis pievērsās ideoloģijas atspoguļošanai savā mākslā. 30. gados viņš galvenokārt strādāja pie propagandas plakāta žanra attīstīšanas, un bieži vien šajos plakātos galvenais bija Ļeņina tēls. Desmitiem tūkstošu Kluča plakātu ar monumentāliem lozungiem un padomju vadoņa tēlu aicināja nāciju īstenot dzīvē komunisma mērķus un idejas. Ļeņins kā tēls un kā valsts vadītājs būtiski iespaidoja Kluča mākslu, tomēr pēc Ļeņina nāves viņa vietu arvien vairāk ieņēma Staļina tēls. Gustava Kluča plakātus publicēja žurnālos “Molodaja Gvardija” un “Smena”, kuri 1925. gadā pasludināja viņu par Padomju Savienības vadošo fotomontāžas mākslinieku. 30. gadu sākumā Klucis lielākoties nodarbojās tieši ar politiskajiem plakātiem, bet kopš Staļina nākšanas pie varas tajos pilnībā tika paustas tikai valsts oficiālās idejas; stilistiski Kluča plakāti attālinājās no konstruktīvisma, pievēršoties Vadoņa slavināšanai un monumentalizācijai.

Valentīna Kulagina

Laikam gan pats ietekmīgākais cilvēks visā Kluča dzīvē bija viņa sieva, māksliniece Valentīna Kulagina. Viņi iepazinās 1919./1920. gada ziemā, kad 7 gadus jaunākā Valentīna uzsāka studijas Augstākajās darbnīcās. Vēlāk viņa rakstīja savā dienasgrāmatā: “Vidēja auguma, kalsnējs, gaišmatains, zilām acīm, pareiziem sejas vaibstiem – viņš radīja iespaidu par sevi kā par cilvēku ar stingru, pat skarbu raksturu. (..) Viņš bija ļoti centīgs, mērķtiecīgs, organizēts.. daudz lasīja un strādāja..”[i]

Viņi apprecējās 1921. gada 1. februārī un kopš tā laika kļuva par nešķiramiem sabiedrotajiem gan dzīvē, gan mākslā. Pareizāk sakot, vīra dzīve kļuva arī par Valentīnas dzīvi, un viņa mākslinieciskās ieceres bieži vien tika īstenotas ar sievas palīdzīgajām rokām. Teiksim, 1928. gadā Valentīna Kulagina pielika lielas pūles, iekārtojot padomju paviljona ekspozīciju Ķelnes starptautiskajā preses izstādē Pressa.

No 20. gadu vidus Valentīna daudz strādāja arī patstāvīgi, ieņemot izcilu vietu propagandas mākslas zvaigžņu lokā. Neraugoties uz to, dzimumu nevienlīdzība būtiski iespaidoja daudzu sieviešu, arī Kulaginas materiālo labklājību, un viņa bieži vien saņēma pat piecas reizes mazāku samaksu nekā vīrs.
Pēc Gustava Kluča nāves Kulagina pārtrauca radošo darbību; viņa audzināja dēlu Eduardu un strādāja algotu darbu. Valentīna Kulagina nomira 1987. gadā, gandrīz 50 gadus pēc Gustava Kluča nāves.

Kluča darbs izglītībā

Pēc Augstāko darbnīcu absolvēšanas 1924. gadā Klucis sāka strādāt šajā mākslas augstskolā, pasniedzot krāsu teoriju un eksperimentālos medijus. Viņš kļuva arī par aktīvu Mākslas kultūras institūta (INHUK) biedru. Laikā, kad Klucis strādāja Augstākajās darbnīcās, viņi ar Valentīnu Kulaginu dzīvoja skolas kopmītnēs, kur bija apmetušies arī citi mākslinieki, tādi kā Rodčenko, Sergejs Seņkins un Varvara Stepanova.

No 1930. gada Klucis strādāja par pasniedzēju Maskavas Glezniecības institūtā un kļuva par Revolucionāro plakātmākslas darbinieku savienības (ORRP) priekšsēdētāja vietnieku.

Piedalīšanās izstādēs

Sava mūža laikā Klucis piedalījās daudzās vietēja mēroga un starptautiskās izstādēs. 1933. gadā viņš divreiz izstādīja savus darbus Valsts Tretjakova galerijā, bet 30. gadu vidū bija kļuvis par vienu no vadošajiem propagandas māksliniekiem Padomju Savienībā. 1937. gadā Gustavs Klucis noformēja padomju paviljonu Pasaules izstādei Parīzē.

Klucis gāja bojā Staļina Lielās tīrīšanas laikā

Neraugoties uz neizmērojamo ieguldījumu propagandas mākslas attīstībā un padomju vadoņu glorifikācijā, 1938. gada 17. janvārī Kluci slepeni arestēja tā sauktās “Latviešu operācijas” ietvaros; viņš tika notiesāts, pamatojoties uz safabricētu apsūdzību par līdzdalību “latviešu nacionālistisko fašistu sazvērestībā” un iesaistīšanos “bruņotā latviešu teroristu organizācijā”. Tā paša gada 26. februārī Gustavam Klucim netālu no Maskavas, Butovas poligonā izpildīja nāvessodu.

Valentīna Kulagina nomira 1987. gadā, nezaudējusi ticību vīra nepatiesajai miršanas apliecībai, kuru viņai izsniedza tikai 1956. gadā, astoņpadsmit gadus pēc Kluča nāves. Miršanas apliecībā bija apgalvots, ka Gustavs Klucis miris 1944. martā sirds mazspējas dēļ, kādā Vidusāzijas darba nometnē. Viņu dēls Eduards Kulagins uzzināja patiesību par tēva nāves apstākļiem tikai 90. gados.

Gustava Kluča mantojums

Desmitiem tūkstošu Gustava Kluča radīto mākslas darbu un propagandas plakātu atstājuši neizdzēšamu ietekmi uz mākslas vēsturi un palīdzējuši arī padomju vizuālās ainavas pārveidošanā pagājušā gadsimta 20. un 30. gados.

Kluča darbus iespējams aplūkot Valsts Tretjakova galerijā, Ņujorkas MoMA un daudzās citās privātās un publiskās kolekcijās visā pasaulē. Viena no lielākajām Gustava Kluča darbu kolekcijām atrodama Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā; to veido vairāk nekā 400 plakātu, instalāciju un objektu.

 

[i] Bužinska Irēna, Gustavs Klucis un Valentīna Kulagina STARP PUBLISKO UN PRIVĀTO. [http://www.studija.lv/?parent=1543]