Foto

Labirinta meditācija

Jana Kukaine
09/07/2019

Laikmetīgās dejas izrāde Labrys, kas pirmizrādi piedzīvoja šovasar festivālā “Laiks dejot”, ir horeogrāfu Ievas Gaurilčikaites un Krišjāņa Santa kopdarbs. Tā ir matemātiski precīza, nevainojami kalibrēta telpiska instalācija, kurā notiek divu punktu kustība iedomātā plaknē saskaņā ar autoru noteiktu algoritmu – pietiekami sarežģīts gan skatītājiem, gan priekšnesuma izpildītājiem. Tikko notiek kaut mazākā novirze no paredzētā ceļa, dejotāji apstājas, atgriežas kļūdas pieļautajā vietā un kustību sāk no jauna. Izrāde tiecas būt perfekta, pareiza un “tīra”, un, lai arī dejotāju sinhronizētajām kustībām un mainīgajam soļu rimtam piemīt neapšaubāms valdzinājums, iespējams, izrādes interesantākā daļa ir tieši tās pūles, kuras tiek pieliktas, lai šo neiespējamo mērķi sasniegtu – dedzīgā vēlme izstaigāt prātā iezīmēto taciņu nekļūdīgi, lai atklātu matemātiskas precizitātes ēterisko skaistumu. 


Labrys, "Tu Jau Zini Kur", foto Ieva Ozoliņa

Izrādes veidotāji savu darbu raksturo kā “iekļaujošu”, acīmredzot mēģinot latviski tulkot angļu jēdzienu immersive, ko ir viegli sajaukt ar inclusive – pēdējo terminu lieto ne tikai tajās reizēs, kad jūsu ceļojuma piedāvājumā ir ietverts transfērs no lidostas un ēdināšana trīs reizes dienā, bet arī, piemēram, vides vai informācijas pieejamības kontekstā. Un tieši šāda nozīme latviešu valodā ir vārdam “iekļaujošs”, savukārt termins immersive (kura adekvāts tulkojums vēl jāmeklē) raksturīgs izklaides industrijai, trīsdimensiju tehnoloģijām un reizēm arī mākslai, kas teicas radīt aptverošu vidi, kurā skatītājs iegrimst un par kuras daļu nemanot kļūst.

Tieši šādu, uz iegrimšanu orientētu, pieredzi sniedz arī Labrys – skatītāju fiziskā klātbūtne ir ietverta izrādes scenogrāfijā. Priekšnesuma vērotāji tiek izvietoti pa visu dejas laukumu uz grozāmiem krēsliem, šajā abstraktajā telpā veidojot atskaites punktus kāpjošā tempā riņķojošajiem dejotājiem, kuri izpilda savas saskaņotās soļu kombinācijas. To trajektorijai var mēģināt izsekot, vai nu pievēršoties dejotāju kustībām, vai “lasot” instrukcijas izsniegtajā libretā – mazā grāmatiņā, kuras lappuses pildītas ar zvaigznēm, trijstūriem, pusapļiem un kvadrātiem. Līdz ar to var teikt, ka katrs skatītājs izrādi ne tikai redz no atšķirīga skatpunkta, bet arī dzird savādāk – dejotāju somās iemontētās audio ierīces izplata skaņas, kuru kopējais muzikālais efekts ir tikpat sarežģīts un mainīgs kā dejotāju pārvietošanās starp sēdošajām skatītāju figūrām. Jādomā, ka visspēcīgāko “iegrimšanas” pārdzīvojumu un vistiešāko dejotāju klātbūtnes pieredzi varēja izjust tie, kuriem bija laimējies atrasties labirinta centrā, savukārt perifērijā sēdošo priekšrocība bija iespēja savā redzeslaukā aptvert visu izrādi.


Foto: Jānis Pipars


Foto: Jānis Pipars

Latvijas laikmetīgās dejas kontekstā Labrys ir pārsteidzoša izrāde – tā no dejotājiem neprasa ne emocionālu pārdzīvojumu, ne psiholoģisku atkailināšanos, ne ekspresīvus žestus un pat ne ķermeņa fizisko iespēju demonstrēšanu (lai arī manevrēšana starp skatītāju kājām, uz zemes atstātajām somām un alus pudelēm prasa zināmu veiklību). Šajā izrādē svarīgākie dejas atribūti ir spēja koncentrēties un veikt aprēķinus galvā, kā arī nepieciešamība uzraudzīt ne tikai savu, bet arī otra matemātisko progresu, lai laicīgi pamanītu iespējamo novirzīšanos no plāna un to labotu (te gan jāpiebilst, ka par spīti izdales materiāliem diez vai bija daudz tādu skatītāju, kuri būtu spējīgi šādu novirzi pamanīt, un tas nozīmē, ka dejas izpildījums atkarīgs tikai no dejotāju godaprāta un kārtības mīlestības). Tādējādi priekšnesums galu galā kļūst par sadarbības deju: tās noteikumi paredz, ka tu nevari izkļūt no labirinta viens pats – to izdarīt var tikai abi dejotāji kopā. Šāds konteksts izrādei piešķirt sociālu nokrāsu – tā kļūst par metaforu utopiskai kopienai, kurai rūp katrs tās loceklis un kurā veiksmīgākie un bagātākie “pagaida” mazāk veiksmīgos un mazāk bagātos. Intensīvie, it kā jautājošie acu skatieni un īsās, tehniskās replikas, ar kurām abi dejotāji nepārtraukti apmainās, abstraktajā skaitļu performancē ienes siltu cilvēcību un savstarpējo attiecību nozīmīgumu. Un lai arī skaitītājiem, iespējams, nav skaidrs, kur ved abu dejotāju ceļi, nav šaubu, ka galamērķis abiem ir viens.


Foto: Sandra Poļegoško

Labrys esmu redzējusi divas reizes: vispirms kādā agrā jūnija rītā uz AB dambja, kur par izrādes daļu kļuva arī Rīgas ainava, Daugavas vējš un apmākušās debesis, un pēc tam – Tallinas radošā kvartāla slēgtajā koncertzālē, kur priekšnesums bija divtik garš: vispirms pilnu izrādes ciklu izdejoja Jana Jacuka un Ieva Gaurilčikaite, tad viena no viņām pameta skatuvi, un kopā ar otru dejotāju visu no sākuma vēlreiz atkārtoja Krišjānis Sants, tādā veidā netieši dodot mājienu, ka, turpinot nomainīt vienu dejotāju, izrāde, tāpat kā skaitļu rinda, var būt bezgalīga. Darba pulsējošais skaņas audums un dinamisko soļu zīmētās līnijas, tā iekšējais ritms un neizprotamā mērķtiecība rada meditatīvi koncentrētu un reizē atbrīvotu sajūtu, kas vainagojas ar atskārtu, ka tam, vai no labirinta izdosies atrast izeju, nav izšķirošas nozīmes. 


Labrys, "Tu Jau Zini Kur", foto Ieva Ozoliņa