Foto

Starp Gagarinu un indiāņiem

Helmuts Caune

Interesantākie pieturpunkti izstādes “Nenorunātās tikšanās” vēsturiskajā daļā

11/12/2019

Zinātniskās fantastikas cienītāji droši vien pamanīja – un varbūt pat atzīmēja – interesanto faktu, ka pagājušā mēnesī žanra kulta filmas “Pa asmeni skrejošais” (Blade Runner) notikumi pārstāja būt nākotne: 1982. gada distopijā iztēlotie notikumi bija “ievietoti” 2019. gada novembrī. Zinātniskajai fantastikai (sci-fi) un tās autoriem bieži ir sarežģītas attiecības ar laiku – kā savējo, tā vēl nepienākušo. Acīmredzama, lai arī virspusēja atšķirība starp sci-fi un fantāzijas žanriem ir tā, ka pēdējā gan savā prezentācijas, gan uztveršanas veidā parasti paliek saistīta ar iztēles valstību, kamēr pirmās attiecības ar kādu potenciālu realitāti ir saspringtākas.

Neapmierinātība ar savu laiku vai, tieši otrādi, bailes to pazaudēt, intuitīvas cerības vai bažas par nākotnes scenārijiem, ikdienas realitāti transcendējoša iztēle un spriešanas veids, spēja saskatīt vēl neapjaustu potenciālu ikdienišķās parādībās – izteiktā impulsu un motivāciju dažādība, kas literātus un māksliniekus mudina pievērsties sci-fi, ir nodrošinājusi šā žanra klātbūtni visdažādākajos laikmetos un politiskajos režīmos, un Padomju Latvija nav izņēmums. LPSR vizuālās mākslas sci-fi ietekmju vēsture nav nezināma, bet tā nav arī visaptveroši uzrakstīta, sci-fi aspektu ņemot kā kopsaucēju. Ar to mēģinās nodarboties vērienīgā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja rīkotā izstāde “Nenorunātās tikšanās”, kas šo ceturtdien tiks atklāta izstāžu zālē “Arsenāls”. Blakus mūsdienu mākslinieku darbiem tajā būs arī sci-fi ietekmju retrospektīva 20. gs. otrās puses Latvijas kultūras telpā, kas lielā mērā grozās ap izstāžu sēriju “Zinātne un zinātniskā fantastika” (1975–1983) un tās dalībniekiem. Sešpadsmit mākslinieki, kas iekļauti šajā izstādes daļā, arī lielākoties ir labi zināmi, pat ja reizēm vēl joprojām netikuši vaļā no “autsaidera” statusa. Taču ne vienmēr labi zināmi un reizēm pārsteidzoši ir zinātniskās fantastikas motīvi viņu daiļradē. Turpinājumā īss ieskats izstādes vēsturiskās daļas interesantākajos dalībniekos.


Zenta Logina. Baltais NLO. 1970. Fonda “Zentas Loginas muzejs” kolekcija

Viena no spilgtākajām izstādē pārstāvētajām māksliniecēm ir Zenta Logina (1908–1983). Pēc ilgstoša figurālu kompozīciju gleznošanas perioda pavērsiens viņas darbībā vērojams 60. gados, kad darbos ļoti nozīmīga kļuva kosmosa tēma. Pateicoties Gagarina kunga sasniegumiem, apcerēt kosmosu mākslā tolaik nebija nekas neparasts, taču Loginas apceres nebija jūsmīgas un slavinošas; tajās drīzāk var vērot introspektīvu melanholiju, misticismu, varbūt pat ekoloģiskas bažas. Loginas tuva draudzene un domubiedre bija astronome Natālija Cimahoviča, kas cita starpā rakstos izvērsa arī krievu kosmista Čiževska idejas. Kādā brīdī impulsu izpausmēm vairs nepietika ar divām dimensijām, un gleznas pārtapa skulpturālos veidojumos. Tā kā Loginai nebija savas studijas, dzīves otrās puses intensīvās desmitgades pagāja, strādājot Blaumaņa ielas komunālajā dzīvoklī, kur viņa dzīvoja kopā ar māsu Elīzi Atāri (1915–1993). Tā bijusi no ārpasaules norobežota, Loginas talanta izpausmēm pakārtota telpa. Kā raksta mākslas zinātnieks Jānis Borgs, “uz ielu vērstie lielie logi rūpīgi aizklāti ar matētu pauspapīru, kas pastiprina ekstraterestriālo noskaņu.”[1]

Gan dēļ simpātijām pret PSRS nomenklatūrai netīkamo abstrakcionismu un formālismu, gan traģisku biogrāfisku epizožu dēļ Logina visu karjeru cīnījās ar cenzūru un savas dzīves laikā tā arī nepiedzīvoja nevienu personālizstādi; to 1987. gadā paveica māsa, Sv. Pētera baznīcā eksponējot 180 darbus tieši par kosmosa tēmu.

Izstādē “Nenorunātās tikšanās” būs apskatāmi seši Loginas darbi: “Planēta raud”, “Cik ilgi vēl”, “Fēniksa zvaigznājs”, “Izdegusī planēta”, “Sarkanā galaktika” un “Zilā planēta”.

Cits “autsaiders” starp izstādes dalībniekiem ir grafiķis, gleznotājs un litogrāfs Genādijs Suhanovs (1946–2005). Dzimis Astrahaņā un mākslas izglītību ieguvis Krasnodarā, uz dzīvi Latvijā Suhanovs pārcēlās tikai 1973. gadā, un nacionālā “neatbilstība” viņam kādu laiku traucēja tikt pieņemtam vietējā mākslas vidē. Bet tas nav vienīgais “autsaiderisma” aspekts: laikabiedri Suhanovu atceras kā neatkarīgu vienpati, brīvdomātāju, bohēmistu; ir dzirdēti arī salīdzinājumi ar baskājaino gleznotāju Irbīti.[2] Zinātniskās fantastikas elementi Suhanova darbos parādās plaša universa ietvaros: viņa intereses un plašā erudīcija aptvēra gan dabu, zinātni un tehnoloģijas, gan reliģijas, spirituālismu, simbolismu, mākslas un kultūras vēsturi. Savādās shematiskās litogrāfijas, no kurām trīs būs apskatāmas izstādē, attiecas uz 70. gadu periodu, kad Suhanovs jau bija kļuvis par Mākslinieku savienības biedru un piedalījies arī izstāžu sērijā “Zinātne un zinātniskā fantastika”.


Genādijs Suhanovs. Izeja uz biolauku. 1976, papīrs, litogrāfija, 65,5 × 51 cm

Iespaidīgs izstādes dalībnieks ir Parīzē dzimušais grafiķis Aleksandrs Dembo (1931–1999). 60. gadu beigās viņš kopā ar citu grafiķi, vēl vienu “Nenorunāto tikšanos” dalībnieku Ināru Helmūtu (1934) pavadījis 40 dienas Seņežas “Zvaigžņu pilsētiņā”, kur tapuši vairāki darbu cikli. Trīs no izstādē aplūkojamajiem četriem darbiem ir no cikla “Cilvēki un kosmoss” (1976). Arī Dembo daiļradē zinātniskā fantastika ienāk galvenokārt caur kosmosa tēmu, kas 60. un 70. gados kļuva sevišķi populāra. Dembo aizrāvusi arī tehnoloģiju attīstība.

Padomju laikam liela privilēģija bija Dembo iespēja ceļot, kas atstāja nedzēšamu iespaidu uz viņa daiļradi gan caur, piemēram, tādiem Rietumu gleznotājiem kā Pikaso, Klē un Polloks, gan caur iepazīšanos ar Amerikas indiāņu kultūru. Dembo vēlējies par indiāņiem uzrakstīt grāmatu, “lai cilvēkiem būtu iespēja izprast amerikāņu mākslas to daļu, kas tuva latviešu mentalitātei.”[3]

1987. gadā Dembo izveidoja dizaina grafikas meistardarbnīcu Mākslas akadēmijā, taču pats dzīves norietā no grafikas pievērsās glezniecībai.


Aleksandrs Dembo

Grafiķis un gleznotājs Alberts Goltjakovs (1924–2016) tikmēr nepavisam nav “autsaiders”; viņa akadēmiskie sasniegumi un starptautisko izstāžu saraksts liecina par veiksmīgu mākslinieka karjeru, kurai noteikti palīdzēja arī 2. Pasaules karā izrādītā varonība un pēc tam iegūtie ordeņi. Viņa darbiem raksturīgs patoss, kas lielākoties ir patriotisks, ideoloģiju slavinošs. Neizbēgami nav izpalikusi arī kosmosa un ar to saistīto sasniegumu tēma. Bez grafikas un glezniecības Goltjakovs ilustrējis arī grāmatas un veidojis plakātus. Vēlākajos gados pievērsies glezniecībai, lielformāta figurālās kompozīcijās risinot globālas problēmas, kas saistītas ar cilvēci, tās pagātni un nākotni, pievēršoties arī Rietumu koloniālisma kritikai.[4] Lai arī lielākoties Goltjakovu varam uzskatīt par ideoloģiski konformistiska, “kliķes” mākslinieka piemēru, nevar noliegt viņa noskaņas uzburšanas talantu, vizionāro vērienu un atsevišķos brīžos – arī asredzīgu nākotnes anticipācijas spēju.


Alberts Goltjakovs. Ceļš kosmosā. 1981, audekls, eļļa, 260 × 180 cm. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija

Visbeidzot, pie izstādes spilgtākajiem pieturpunktiem gribas minēt arī rīdzinieci Maiju Dragūni (1945), izdevniecības “Liesma” māksliniecisko redaktori no 1979. līdz 1994. gadam, ilggadēju grafiķi-litogrāfi un dažu sci-fi grāmatu ilustratori. Dragūnes spilgtajā un smalkajā, asiem kontrastiem bagātajās grafikās visnozīmīgākā tēma ir daba un cilvēka attiecības ar to, kas atklājas kā reālistiskās, tā rēgaini sapņainās un sirreālistiskās kompozīcijās. Ahromatisko krāsu godīgums izceļ spriedzi, kas pastāv cilvēka un dabas attiecībās un to iespējamās implikācijās jau kopš tā senā brīža, kad vērojošais subjekts saprata, ka ir atšķirība starp viņu un vēroto objektu.

Kopš 1996. gada Dragūne pasniedz Jāņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Izstādē apskatāmi četri viņas darbi: “Zemūdens pētnieki”, “Lidojums kosmosā”, “Iespējamā civilizācija” un “Lidojums”.


Maija Dragūne. Zemūdens pētnieki. 1975, papīrs, litogrāfija, 58 × 71,5 cm. Mākslinieces īpašums

Bez šeit izceltajiem izstādes vēsturiskajā daļā apskatāmi arī Māra Ārgaļa, Dzidras Ezergailes, Ināra Helmūta, Ivara Poikāna, Artura Ņikitina, Artura Riņķa, Māras Rikmanes, Pētera Džīgura, Kirila Šmeļkova, Maldas Muižules un Ausekļa Baušķenieka darbi. Izstāde būs apskatāma no 13. decembra līdz 23. februārim.

Dzidra Ezergaile. Lēkts. 1967, 50 x 65 cm. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija

 

[1]    https://www.studija.lv/?parent=5520

[2]    https://www.studija.lv/?parent=3319

[3]    https://www.arterritory.com/lv/teksti/raksti/5783-desmit_lietas,_kas_jazina_par_aleksandru_dembo/

[4]    https://www.antonia.lv/lv/gleznieciba/goltjakovs-alberts/

Saistītie raksti