Foto

Krāsainie raduraksti

Vilnis Vējš

10 iemeslu, kādēļ apmeklēt Edītes Pauls-Vīgneres izstādi “Kafijas kantāte” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 19. decembra līdz 2020. gada 1. martam

19/12/2019

 

Jubileja


Edīte Pauls-Vīgnere. Harmonija. 1989. Vilna, lini, gobelēns. DMDM kolekcija. Publicitātes foto

Māksliniecei Edītei Pauls-Vīgnerei (1939) šogad aprit 80 gadu. Viņa joprojām ir radoši aktīva, bet īstie iemesli, kas padara viņu par īpašu parādību Latvijas mākslas dzīvē, ir koncentrēti neilgā laika periodā – pagājušā gadsimta 70. un daļēji 80. gados. Šajā laikā strauji attīstījās tekstilmāksla un mainījās veidi, kādos to darināja un kā par to domāja. Kopš tā laika mākslinieces ievērojamākās izstādes tiek veidotas ar retrospektīvu ievirzi. Edīte Pauls-Vīgnere bija dalībniece plašākā procesā, rosinot vispārināt viņas daiļradi kā laikmetam tipisku, bet izteiktais individuālais stils un darbu vēriens ļauj izcelties kā neatkarīgai personībai. Pagājuša gadsimta 60. un 70. gadu mijā, kad Latvijas mākslā ienāca 1961. gadā dibinātās Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas absolventi, tekstilmāksla atvadījās no taisnstūra formas un kļuva apjomīga, telpiska, neregulāra, atsevišķos gadījumos pat kinētiska. Edīte Pauls-Vīgnere, kas Mākslas akadēmijā iestājās 1963. gadā un absolvēja to 1968. gadā ar diplomdarbu “Zemes ziedi”, bija starp šo pārvērtību pionieriem – līdzās kolēģēm Inesei Jakobi, Rutai Bogustovai, Lilitai Postažai, Ainai Muzei, Irisai Blumatei u.c.

Apjomīgās tekstilijas


Edīte Pauls-Vīgnere. Mūži. Fragments. 1972. Vilna, lini, zīds, gobelēns, jaukta tehnika. DMDM kolekcija. Publicitātes foto

Jau agrīnajos darbos “Mūži” un “Tīreļa noslēpums” (1971) Pauls-Vīgneres tekstilijās ir uzsvērts telpiskums, izmantojot faktūru dažādību vai pat bārkstīm izliecoties balstā pret grīdu. Tiekšanos izplesties trīs dimensijās autore demonstrēja gandrīz visos nākamajos darbos, sasniedzot kulmināciju pirmajā personālizstādē. Tāpat var ievērot, ka viņa dod priekšroku piesātinātiem krāsu toņiem, nevairoties no pretkrāsu kontrastiem, un spilgtās krāsas labprāt izceļ ar tumši ieskaujošiem laukumiem. Zīmējums, kas jau tehnikas dēļ tekstilmākslā ir stilizētāks, vienkāršotāks nekā glezniecībā, Pauls-Vīgneres darbos kļūst pavisam stilizēts, nereti gandrīz zaudējot saikni ar attēlojumu un kļūstot asociatīvs vai teju abstrakts.

Tekstila telpa


Edīte Pauls-Vīgnere. Lējums. 1975. Vilna, lini, sintētika, gobelēns, jaukta tehnika. DMDM kolekcija. Publicitātes foto

Tekstilmākslas uzplaukums Latvijā bija saistīts ar unikāliem sabiedriski politiskiem  un ekonomiskiem apstākļiem: attīstītā sociālisma plānveida saimniecība trīsdesmit gadus pēc kara bija sasniegusi līmeni, kad varēja atļauties zināmu greznību, bet būvniecībai un ražojumiem katastrofāli trūka kvalitātes. Šajā situācijā mākslinieku roku darbs bija vienīgais veids, kā greznot daudzās jaunbūves, radīt iespaidu par pārticību un patīkamus apstākļus atpūtai. Mākslinieki saņēma pasūtījumus reprezentācijas un sabiedrisku telpu dekorēšanai. Pauls-Vīgnere realizēja vairākas apjomīgas ieceres, kas apņēma skatītāju no visām pusēm kā interjers, vide, scenogrāfija – piemēram, bārs “Dzelme” viesnīcā “Daugava” (1972), bārs Jaunķemeru sanatorijā (1983), tekstilijas restorānā “Jūras pērle”. Diemžēl neviens no tiem nav saglabājies.

Kinētiskie objekti


Edīte Pauls-Vīgnere. No cikla “Saudzēsim dabu”. 1986. Vilna, lini, metanīta diegi, pērlītes, gobelēns. DMDM kolekcija. Publicitātes foto

Ar telpas dimensiju apgūšanu tekstilmākslas reformatoru ambīcijas neaprobežojās: 70. gadu vidū mākslā populāra bija kinētika jeb kustīgu tēlu veidošana. Edīte Pauls-Vīgnere tajā devusi savu artavu, veidojot pirmo padomju kinētisko telpisko tekstiliju “Pilsētas pulss” (1974). Lūk, kā šo objektu aprakstīja mākslas zinātniece Tatjana Suta: “Šī darba ārējā čaula atgādina austu senās Rīgas lukturi, bet iekšējā sfēriskā forma – ap savu asi rotējošais kodols – asociējas ar mūsdienu Rīgas strauji pulsējošo sirdi, kurā atbalsojas pilsētas spriegais dzīves ritms. Mehāniski iedarbināmā gobelēna kinētiskajā kodolā ievietots gaismas ķermenis”. Arī triptihs “Visums” (1978) bija kustīgs. “Viens no iespaidīgākajiem darbiem bija “Visums”, kas sastāvēja no vairākām telpā izvietotām daļām: tur bija gobelēns “Zilgme” un uz grīdas – autortehnikā darināta “Zeme”, starp tiem karājās no abām pusēm ar florāliem motīviem izausts krekls, kas rotēja. (..) Bija paredzēts, ka arī grīdas daļa rotētu meditatīvā noskaņā un apgaismojums nāktu grīdas līmenī no sāniem tā, lai kustības laikā reljefs veidotu ēnu spēles uz savas virsmas,” māksliniece vēlāk stāstīja mākslas zinātniecei Ilianai Veinbergai (“Tekstilmākslas miesa un dvēsele”, “Studija” Nr. 1, 2010).

Raduraksti


Edīte Pauls-Vīgnere. Trešā paaudze. Fragments. 1985. Vilna, lini, dabīgs zīds, sizals, sintētika, metāla diegi, gobelēns, jaukta tehnika. DMDM kolekcija. Publicitātes foto

Māksliniece ir dzimusi Almas Matildes Brodeles un Voldemāra Paula ģimenē kā trešais bērns. Vecākais brālis Gunārs mira zīdaiņa vecumā, bet jaunākais kļuva par cienījamu komponistu un tautas elku Raimondu Paulu. Lai arī nākuši no proletāriskām aprindām Iļģuciemā (tēvs bija stikla pūtējs fabrikā, vēlāk meistars tekstilkombinātā, māte – kalpone, vēlāk mājsaimniece), bērni izradīja neticamu talantu un spēju veidot karjeru. Edīte Pauls desmit gadus bijusi precējusies ar komponistu Ivaru Vīgneru. Viņu dēls Pauls (1965) bija muzikāli apdāvināts puisis, bet sirga ar psihisku slimību un mira 2006. gadā. Viņa piemiņai māksliniece sarakstījusi grāmatu “Ulis. Sūdzība liktenim” (Mansards, 2012).  Šiem faktiem nav tiešas saistības ar izstādē aplūkojamo mākslu (izņemot to, ka autore aušanai izmantojusi tēva darinātas stelles), bet tiem ir sava kultūrvēsturiska un sociālantropoloģiska nozīme.

Svarīgās sievietes un vīrietis

Caurskatot 2000. gadā izdoto Tatjanas Sutas grāmatu par mākslinieci, nevar nepamanīt spēcīgus feministiskus apakštoņus, sākot ar to, ka abas autores acīmredzot bijušas tuvu pazīstamas, epizodiski parādoties arī Sutas mātei gleznotājai Aleksandrai Beļcovai. Kā pirmā nozīmīgā pedagoģe minēta Spilves 7. pamatskolas direktore Milda Bobrova-Ozola, kas audzinājusi abus Paulu bērnus. Pēc vidusskolas Edīte mācījusies apģērbu modelēšanu Lietišķās mākslas vidusskolā, kur iedraudzējusies ar vēlāk ievērojamo kostīmu mākslinieci Večellu Varslavāni. Kā ierosinošāko skolotāju šajā periodā viņa atceras Ēriku Romani – gleznotāju, kas mūža nogalē izdeva grāmatu par savām ilgajām attiecībām ar Mākslas akadēmijas rektoru Leo Svempu. Pēc neilga darba posma Rīgas Modeļu namā, kas Edītei nav paticis, sekoja studijas Mākslas akadēmijā. Te nu gan nevar iztikt bez vīrieša – Tekstilmākslas nodaļas dibinātāja un vadītāja Rūdolfa Heimrāta atzīmēšanas, jo galu galā viss šis tekstilmākslas uzplaukums bija viņa projekts, lai gan sastāvēja lielākoties no sievietēm. Tomēr kā otru autoritāti Edīte Pauls-Vīgnere nosaukusi gleznotāju Ritu Valneri – ilgus gadus vienīgo augsti stāvošo sievieti Mākslas akadēmijas hierarhijā un, starp citu, profesora Eduarda Kalniņa sievu.

Pirmā personālizstāde


Edīte Pauls-Vīgnere. Ceļojuma piezīmes. 1974. Vilna, lini, gobelēns, jaukta tehnika. DMDM kolekcija. Publicitātes foto

Pirmo personālizstādi Edīte Pauls-Vīgnere sarīkoja 1978./79. gadu mijā Aizrobežu mākslas muzejā kā atskatu uz desmit gados paveikto, un tai bija šokējoši panākumi – lai tajā iekļūtu, cilvēki stāvēja rindā. Izstāde pārsteidza ar totālo iekārtojumu – palīgā bija aicināts interjerists Jānis Pipurs, lai telpā radītu māksliniecisku, dienasgaismas netraucētu, īpaši izgaismotu scenogrāfiju. Telpās skanēja Raimonda Paula mūzika. Šajā izstādē bija redzama vesela virkne darbu, kas vēlāk kļuvuši par latviešu tekstilmākslas klasiku: “Ceļojuma piezīmes” (1974), “Kafijas kantāte” (1976), “Visums” (1978), tekstilmākslas un mēbeļu hibrīds “Ainava” (1978, koktēlnieks Jānis Poļaks). Edītei Pauls-Vīgnerei ir veicies, ka viņas ražīgākajā periodā vērienīgus darbus iegādājās muzejs un citas oficiālās kolekcijas, tādējādi tos saglabājot un nodrošinot līdzekļus nākamo ieceru realizēšanai. Jau piecpadsmit gadus vēlāk situācija krasi mainījās, un reti kuram māksliniekam muzejs varētu sarīkot retrospekciju no savas kolekcijas vien.

Panākumi

Edīte Pauls-Vīgnere ir panākumu lutināta māksliniece, kaut arī šodien daudzi no piešķirtajiem apbalvojumiem nezinātājam maz ko izsaka. 1974. gadā viņa ieguva Otro prēmiju Sociālistisko valstu dekoratīvi lietišķās mākslas kvadrinnālē Erfurtē, bet 1975. jau tika apbalvota ar Otro prēmiju Lodzas Dekoratīvo audumu triennālē. 1978. gadā turpat Unikālo audumu triennālē viņa saņēma Polijas Mākslinieku savienības medaļu. Jāatzīmē, ka Lodza bija nozīmīgs sociālistisko valstu tekstilmākslas centrs. Tajā pašā gadā viņa saņēma arī Maskavas Mākslas akadēmijas sudraba medaļu. 1979. gadā Edīte Pauls-Vīgnere kļuva par LPSR Nopelniem bagāto mākslinieci, bet 1987. gadā – par LPSR Tautas mākslinieci. Tie nav vienīgie pagodinājumi mākslinieces karjerā, tomēr tie skaudri apliecina, ka dzelzs priekškars eksistēja. 1980. gadā viņas personālizstāde devās tūrē pa Čehoslovākiju. 1992. gadā viņas izstāde notika Dānijas pilsētā Olborgā.

Pēc revolūcijas


Edīte Pauls-Vīgnere. Korrida. 1978. Vilna, lini, viskoze, kokvilna, metāliski diegi, gobelēns, jaukta tehnika. DMDM kolekcija. Publicitātes foto

Lielas Edītes Pauls-Vīgneres personālizstādes notikušas 1990., 1999. un 2009. gadā. Tajās saskatāms jubilejām pieskaņots cikliskums. Mākslinieces jaunrade neapsīka arī pēc Dziesmotās revolūcijas, bet tā attīstījās kardināli atšķirīgos sociālekonomiskajos apstākļos: tekstilmāksla kā interjera papildinājums izgāja no modes, valsts pasūtījumu sistēma izbeidzās, iegādāties liela izmēra mākslas darbus vieniem nebija iespēju, citiem – vēlēšanās. Edīte Pauls-Vīgnere retāk pievērsās aušanas tehnikām, bet daudz darināja tekstila asamblāžas, patchwork, pērļu izšuvuma un autortehnikās.

Atkal modē


Edīte Pauls-Vīgnere. Kafijas kantāte. 1976. Vilna, lini, sizals, zelta diegi, gobelēns, jaukta tehnika.
DMDM kolekcija. Publicitātes foto

Edītes Pauls-Vīgneres personālizstāde “Kafijas kantāte” notiek laikā, kad tekstilmāksla atkal ir modē. Varbūt ne tās tradicionālajā darināšanas veidā, bet ar to saistītajā tematikā: roku darbs kā rūpnieciskas, resursus šķērdējošas ražošanas alternatīva, mākslā vēsturiski dominējošo veidu kritiska izvērtēšana, ieskaitot dzimuma, ģeogrāfiskos un politiskos aspektus, dzīvesveida un pašizpausmes dažādošanas iespējas globālas unifikācijas apstākļos. 

 

Raksta sagatavošanā izmantota Tatjanas Sutas grāmata “Edīte Pauls-Vīgnere”, izdota J.L.V, 2000

Saistītie raksti