JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  
Foto: Kirils Kobrins

Viss ir sanācis vienkopus 0

Mākslas dienasgrāmata 2019

Kirils Kobrins
23/12/2019


2019. gada 8. novembris

Pie mums ciemos atbrauca I., aiz priekiem nodevāmies mēreni izlaidīgai žūpošanai. Lai pavisam nezaudētu ožu, nākamo dienu – pēc entuziastiskās Septītā novembra svinēšanas – pavadījām ar jēgu: devāmies papeldēt uz baseinu, pēc tam papusdienot koledžā, bet pēc tam, turpat koledžā, uz mākslas galeriju.

Tur notiek izstāde, ko esmu apmeklējis jau trīs reizes un par kuru rakstīju, tomēr vajag tak izklaidēt viesi (precīzāk, novērst viņa uzmanību no domām par gaidāmo iedzeršanu), un arī G. joprojām nebija aizgājusi paskatīties, lai arī tas no mums ir pāri ceļam. Tātad aizdevāmies.

Kamēr I. un G. apskatīja visa no sākuma līdz galam, secīgi, soli pa solim, es uzreiz devos uz izstādes galu, kur apskatāmas Gordona Pārksa fotogrāfijas. Tur – līdzās pāris citiem šedevriem – izkārts Eldridža Klīvera un viņa sievas Ketlīnas portrets. Pa kreisi no šī uzņēmuma – viena no Malkolma X ikoniskajām fotogrāfijām. Laikam jau lieta ir ne tikai Pārksa prasmē un talantā, lai gan arī tas viss tur ir klāt; tomēr vispirms atzīsim: Eldridžs, Ketlīna un Malkolms X ir vienkārši neticami forši. They were cool. Cool as fuck. Jāsaka, ka šis nepiedienīgais darbības vārds, tas pats, ko tagad pieņemts grafiski attēlot kā f...k vai pat f.ck, ir visdziļākajā veidā noenkurots Eldridža Klīvera dzīvē un liktenī.  Pirms kļūt par Melno panteru “informācijas ministru”, viņš paguva pasēdēt par zādzību un zālītes tirgošanu, un – nedaudz vēlāk – par slepkavības mēģinājumu un izvarošanu. Tas tolaik bija ne gluži rets gadījums – “melnās atdzimšanas” un seksuālas agresijas apvienojums; atminēsimies uzvelkamo jākli Džeimsu Braunu vai briesmonīgos tikumus, par kuru upuriem kļuva Billija Holideja un Areta Franklina. Tiesa gan, Eldridžs Klīvers nedziedāja, viņš runāja. Runāja un rakstīja. Pēc tam, protams, kad bija cietumā šo to palasījis.

Viņš bija tipisks autodidakts, kas ir reizē viņa spēks un viņa vājība. Ieslodzījumā viņš aprija visu, kas pagadījās rokās, – “Komunistiskās partija manifestu”, Voltēra un Bakuņina, Tomasa Peina un Nečajavea tekstus. Jaunā laika radikālo filozofiski politisko dienaskārtību Klīvers uztvēra pa tiešo, kā saka, “ar sirdi un dvēseli”, nevis ar prātu, tas ir, uztvēra tīri amerikāniskā garā. Prāts savukārt deva kaudzēm un kaudzēm gatavu formulu. Džoanas Didionas “Baltajā albumā” ir apcerējums par to, kā viņa intervējusi tolaik uz Alžīru (un tālāk pēc saraksta, ieskaitot pat Ziemeļkoreju) vēl neaizbēgušo Panteru informācijas ministru. Pirms tam Didiona pabija partijas dibinātāja Hjū Ņūtona preses konferencē, kur viņš runāja kā tipisks ĶKP Centrālkomitejas ģenerālsekretāra vietnieks ideoloģijas jautājumos – ar lozungiem un čugunā lietiem izteikumiem. No Klīvera Didiona gribēja izdabūt ko interesantāku: kā nekā čalītis ar bagātu sīka noziedznieka pagātni, kurš izaudzis par nelokāmu revolucionāru, turklāt talantīgs spalvas brālis – viņš publicēja cietuma dienasgrāmatas un citus tekstus tolaik slavenajā kreisajā žurnālā Ramparts. Didiona apciemoja Klīveru vēsturiskā brīdī, kad viņš grasījās parakstīt līgumu par krājuma «Soul on Ice» izdošanu. Informācijas ministra dvēsele izrādījās vai nu austere, vai nu viskijs – pirmajā gadījumā ledus neļauj produktam bojāties, otrajā – atmaidzina un padara vieglāku patērēšanai. Grāmata ir visnotaļ interesanta; mikslis no, kā to teiktu mūslaikos, toksiskas maskulinitātes un galēja politiskā radikālisma. Sadaļa “White Woman, Black Man” Klīvers stāsta, kā jaunības dienās izvarojis melnās meitenes, praktizēdamies, pirms ķerties klāt pie baltajām. Kopumā – īsts mīlulītis. Jā, gandrīz vai aizmirsu: viņš, protams, bija homofobs un grāmatā metās virsū lieliskajam Džeimsam Boldvinam. Nuja, tādi bija laiki.

Lieta, protams, notiek Kalifornijā. Oklendā. Pēc vairākām pārbaudēm un pat izsekošanas Didiona nonāk mājā, kurā atrodas Klīvers un viņa sieva Ketlīna. Vilšanās sekoja ātri – šis neatvairāmais skaistulis izrādījās ne par mata tiesu interesantāks sarunbiedrs par biedri Ņūtonu: “Es visu laiku gribēju, lai viņš sāk runāt par sevi, cerēdama izlauzties cauri retorikas sienai, bet viņš izrādījās viens no tiem autodidaktiem, kuriem itin viss īpašais un personīgais ir mīnu lauks, no kā jāvairās, un kuram visdrošākais ir vispārējas formulas.” Pirms sarunas – un pat tās laikā – Klīvers mierīgi apsprieda “Dvēseles uz ledus” publicēšanas līguma noteikumus (avanss – pieci tūkstoši dolāru, tirāža – desmit tūkstoši eksemplāru) ar sev pierīkoto pogaino blakus – ministrs joprojām atradās policijas uzraudzībā.

Tas ir 1968. gads. Klīveram ārkārtīgi svarīgs gads, pat lūzuma gads. 1967. gadā viņš piedalījās Melno panteru militārā spārna dibināšanā Kalifornijā un apprecējās ar Ketlīnu. 1968. gadā viņš jau kandidēja ASV prezidenta vēlēšanās (neraugoties uz formālajiem šķēršļiem) – par Klīveru nobalsoja 36,5 tūkstoši cilvēku. Tajā pašā gadā tika nogalināts Mārtins Luters Kings – un Klīvers organizēja policijas nodaļas aplenkumu mums zināmajā Oklendā. Kas tur tiešām notika, ir grūti teikt, taču apšaudes iznākums bija kāda jauna partijas biedra nāve, divu policistu ievainošana un Klīvera arests. Atlaists par drošības naudu, viņš aizbēga uz Kubu tā paša 1968. gada beigās.

Pārkss nofotografēja Eldridžu n Ketlīnu jau Alžīrā. Pirms tam Fidels Kastro bija ar pompu pieņēmis revolucionāros bēgļus Havanā, tomēr pēc tam sācis nojaust ko nelāgu, un viņiem nācās aizbraukt uz Āfriku. Tur, Alžīrā, lai arī notika daudz kas amizants, tā jau bija tīra emigrācija. Tiesa gan, vienu epizodi ir vērts pieminēt: 1970. gadā slavas apvītais Timotijs Līrijs izbēga no cietuma Amerikā, kurā viņu iesēdināja Amerikas tiesneši, sekodami Amerikas likumiem. Piecdesmitgadīgo sapņotāju izpestīja puiši no kreisā grupējuma Weather Underground, kuriem hipiji narkaši no grupējuma The Brotherhood of Eternal Love (kas tik tikko bija pārgājuši uz apjomīgu LSD ražošanu un hašiša izplatīšanu) par to samaksāja 25 000 dolāru. Līrijs ieradās Alžīrā Klīvera un Melno panteru starptautiskās komitejas paspārnē (jautājuma cena – vēl desmit tūkstoši). Paspārne izrādījās pasmaga: politiskais radikālis iesēdināja psihodēlisko radikāli mājas arestā par kontrrevolucionāriem uzskatiem un dzīvesveidu, nesavienojamu ar cīņu par rasu un sociālo taisnīgumu. Galu galā Līrijs aizbēga no Klīvera uz Šveici. Kas bija tas, ko viņi patiesībā nesadalīja, ir grūti teikt – Eldridžs jau sen bija smags narkomāns; tiesa, sēdēja viņš uz kokaīna.

Tātad, ir 1970. gads, necilvēcīgi spicie Eldridžs un Ketlīna iekārtojas zem necilvēcīgi spicā Ņūtona portreta – un Gordons Pārkss viņus nofotografē žurnālam Life. Bet pie manis, Grinellā, ir 2019. gads, un es skatos uz šo fotogrāfiju koledžas mākslas galerijā un domāju uzreiz par visu – par Panterām, par rasu nevienlīdzību, par radikālismu, galu galā par dzīvi, kas diezgan bieži ne tikai vienkārši saliek visu savās vietās (kur ir šīs “vietas”, sakiet man lūdzami!), bet arī mīl paņirgāties. Nu, un par skaistumu un spicumu es domāju. Pārksa fotogrāfijā Ketlīna ir brīnišķīga – sprogaino matu cepurīte, pārsteidzoši nopietno (un ne pārāk labsirdīgo, godīgi sakot) acu uzmanīgais skatiens kamerā, vienkārša, slaidajam augumam pieguļoša kleita, ap kaklu – gara kaklarota, kā liekas, tradicionālās Āfrikas mākslas garā. Nevienas liekas detaļas. Melnādainā modernitātes dieviete. Viņas vecis arī nav zemē metams, tomēr izskatās nedaudz saguris un drusku pat ielauzts. Raugās viņš nedaudz sānis, puse sejas – ēnā. Fotogrāfijā Eldridžs atrodas zemāk par Ketlīnu; viņš sēž krēslā, viņa, visticamāk, uz krēsla roku balsta, taču sajūtas, ka Ketlīna ir maliņā, kaut kā ne centrā, nav. Tieši otrādi, apskaudama Eldridža plecus, balstīdamās pret viņu, sēdēdama it kā virs viņa, viņa ir galvenā. Virs Eldridža ir plakāts ar Ņūtonu – jau pavisam kinematogrāfisko Panteru šefu, kuram galvā efektīga berete, – piecstaru zvaigznes iekšienē, vīrišķīgs izskats, taču drusku uzspēlēts, kā šķiet. Kopumā viņam atšķirībā no Ketlīnas nenotici. Vispār arī Eldridžam neticas. Un pavisam taisnīgi.

Eldridža Klīvera gaitas emigrācijā izrādījās īsas, nemierīgas un nejēdzīgas. Ap viņu grozījās jau pavisam kaut kādi pilnīgi kriminālnoziedznieki, vienu no tiem viņš – ja var ticēt baumām – pašrocīgi nošāva no kalašņikova, turēdams aizdomās par intrigu ar Ketlīnu. Nācās kulties uz Ziemeļkoreju, ņemt naudu no Ziemeļvjetnamas, izliekoties par gana ieinteresētu dalībnieku visvisādās starptautiskās atbrīvošanas iniciatīvās, ko sponsorēja te Ķīna, te PSRS, te vēl kāds cits. Jau pēc pāris gadiem Klīveri nonāca Parīzē, kas Jaunā laika politiskajiem imigrantiem bija tikpat neizbēgama, cik neizbēgama ir tostermaize ar saspaidītu avokado mileniāļa racionā. No Panterām Eldridžu atskaitīja – aiz idejiskām nesaskaņām ar Ņūtonu; tā ka nācās virzīties uz pretējo pusi – pievērsties kristietībai un nodarboties ar dažādiem biznesiem. Abās lietās viņam sekmējās. Reliģiskajā ziņā viņš izmēģinājās vairākus protestantisma virzienus, nodibināja pats savu ekumēnisko baznīcu, kas apvienoja kristietību un islamu (christlam), bet duci gadu pirms nāves viņš pieķērās kādam no mormoņu atzariem, Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus Baznīcai. Bet, lūk, bizness nesa Klīveram slavu tālu ārpus revolucionāru un mormoņu loka; Eiropā Eldridžs pēkšņi pieķērās modei un izgudroja virility pants (vīrietības bikses), kas, kā par to galvoja savādais dizainers, “sniedz vīriešiem iespēju uzstāt uz savu vīrišķību”. Patiesībā jau šīs bikses ir smieklīgas – priekšpusē piešūta pat nevis īpaša stakle, bet maciņš zināms kam. Jā, un arī Štatos mūsu Eldridžs, protams, atgriezās, 1970. gadu vidū, cietuma termiņu samazināja, tas ir, vispār nomainīja uz nosacītu – aiz eksministra kopējā nekaitīguma. Tā nu viņš arī nodzīvoja savu mūžu – iesmēķēdams kreku, lūgdamies Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcā, aģitēdams par konservatīvajiem republikāņiem, kuru piestātnē viņš tad arī noslēdza savu politisko dreifu. Pāris reizes viņu notvēra, te par laupīšanu, te par nelāgu substanču glabāšanu, centās iesēdināt, nu, bet pēc tam Eldridžs Klīvers saslima un nomira 62 gadu vecumā Pomonā Kalifornijas pavalstī, pilsētā, ko vairākkārt aprakstījusi Džoana Didiona. Taču pats Eldridžs Didionai vairs neinteresēja. Kā, jāatzīst, arī nevienam citam.

Kas attiecas uz Ketlīnu, tad viņa vēl joprojām ir dzīva. Izšķīrās no stakļu dizainera, iestājās universitātē, pabeidza juridisko fakultāti, strādāja par advokāti, paralēli pētīja African Studies, galu galā kļuva par profesori. Raksta progresīvus rakstus progresīvos žurnālos.

Lūk, par ko es prātoju nākamajā dienā pēc kārtējās Lielā Oktobra gadskārtas, vieglās paģirās aplūkodams Gordona Pārksa fotogrāfijas Grinellas koledžas galerijā Aiovas pavalstī.

 

2019. gada 11. novembris

Tāpat es todien prātoju – kā atceros un turpinu prātot – par to, cik ļoti tas viss ir absolūti amerikāniski: politiskais radikālisms žurnāla Life vāku un žurnāla Vogue eseju stilā, savādi politiskie noziegumi, par kuriem ilgi runā, bet par kuriem teju nekad tā pa īstam nesoda, galējie revolucionāri, kas pārtop par galējiem konservatīvajiem un uzcītīgiem draudzes locekļiem, aizmirsto pagātnes varoņu grūtsirdīgā vientulība un, pats galvenais, reliģijas un biznesa kombinācija. Pēdējo dienu svētie un virility pants. Nekas nekam netraucē. Tieši otrādi, palīdz. Plašs ir amerikāņu cilvēks, plašs kā 1957. gada izlaiduma Chevrolet Bel Air buferis.

Tajā pašā izstādē bija lielisks Sendova Bērka darbs “American Qur’an, Sura 36, 37”. Tas kā reiz ir par reliģiju un dzīvi, taču citādā savienojumā nekā Eldridža Klīvera dzīvē. Bērks atvēzējies ne vairāk un ne mazāk kā uz Korāna ilustrēšanu. Ne visa, protams, vien 36. un 37. sūras. Un tās ir ne tikai bildītes – mākslinieks abas sūras pārrakstījis ar roku, ielicis tekstu platā rāmī, kuram iekšā redzama šo sūru ilustrācija, taču nevis vēsturiska ilustrācija, bet no mūsdienu Amerikas dzīves. Izskatās vienkārši lieliski – viduslaiku manuskripts, turklāt līdzīgs kā reiz veclaiku rokraksta Korāniem (ar svarīgu atšķirību – saprotams, ka šādi attēli Korānā nevarēja būt), kā arī rietumu rokraksta Evaņģēlijiem. Tas, ko pusjukušais Eldridžs Klīvers neveiksmīgi centās paveikt no virility pants projektēšanas brīvajā laikā, ir izdevies Bērkam. Viņš samierinājis abas reliģijas mākslas līmenī, iesaistīdams pavisam atšķirīgas civilizācijas (ja izmantot šo vārdu vēl ir politiski un ētiski ērti; godīgi sakot, šajā jautājumā esmu pavisam sapinies) vēsturiski kulturālo atmiņu. Sanākuši pārsteidzoši interesanti un – vēlreiz atvainojos par savu vecmodīgo leksikonu – humāniski darbi. Arī vēstījums ir tīti amerikānisks, pat protestantisks – starp cilvēku un Dievu nav un nedrīkst būt starpnieku, Dieva Vārds jāsaprot tā, ka tas teikts un kā tas tiek saprasts konkrētajā laikā un konkrētajā vietā. Nu, un, ja konkrētā vieta ir Amerika, bet konkrētais laiks ir mūsējais, tad sūru ilustrācijām jānāk no pašreizējās ikdienas dzīves. Lasot 36. sūru (40–50), mēs novērojam lauksaimniecības strādnieku rindu, lielākoties algādžus, pamatā, liekas, latīņamerikāņu izcelsmes, kas loka muguras plantācijā (vāc viņi kaut ko zaļu, taču nevar saprast, kas tas ir). Abas lappuses – ar tekstu atsevišķi un zīmējumu atsevišķi – atrodas blakus uz platas loksnes lielas Amerikas pilsētas ainavas fonā: daudzstāvu nami, elektrības vadi un stabi, uz tiem sēž putniņi, pāri tam visam lido lidmašīna. Pantu numuri ievietoti alegoriskā saulē un mēnesī, debesis, apakšā bāli zilas, kļūst tumši zilas, tajās slīd balti mākoņi, kas acīmredzami aizlienēti no senās Japānas grafikas. Pilnīgs reliģiskais un kulturālais ekumenisms. Blakus uz Grinellas koledžas mākslas galerijas sienas piekārts vēl viens darbs no šīs pašas sērijas, tajā jau 37. sūra, 25.–45. rinda. Ielīdu telefonā gūglē un atradu, kā tas skan krieviski:

“Tie teic: “Tā ir vien acīmredzama burvestība.
Vai tiešām mēs tiksim augšāmcelti pēc tam, kad mirsim un pārtapsim pīšļos un kaulos?
Vai arī mūsu tēvi?”
Saki: “Jā, un jūs būsit pazemoti!”
Atskanēs viena vienīga balss, un viņi visi raudzīsies.
Tie teiks: “Vai manu mums! Šī ir Atmaksas diena!”
Šī ir tā Atšķiršanas diena, ko jūs turējāt par meliem.
Savāciet bezlikumīgos un tiem līdzīgos, un tos, ko tie pielūguši
Allāha vietā, un norādiet tiem ceļu uz Elli.
Apturiet tos, un tiem vaicās:
“Kas jums lēcies? Kam jūs nepalīdzat cits citam?”
O, nē! Šodien viņi būs paklausīgi.”

Un tā tālāk, līdz slavenajam Paradīzes aprakstam, no kura šeit citēšu tikai sākumu:

“Tas neattiecas tikai uz izredzētajiem (vai patiesajiem) Allāha vergiem.
Tieši tiem ir sagatavota zināmā daļa –
augļi. Tiem tiks izrādīts gods
Svētlaimes dārzos.
Tie gulēs ložās pretī cits citam.
Tos apstaigās ar kausu ar avotu dzērienu (vīnu),
baltu, kas sagādā labpatiku to baudījušajiem.
Tas neatņem saprātu un neapreibina.”

Lapa ar tekstu atrodas platas loksnes kreisajā pusē, kur attēlots vienkāršo agrāro amerikāņu pikniks, iespējams, tie ir tie paši, kas iepriekšējā sūrā vāca ražu. Viņi sēž uz soliņiem pie vienkārša dēļu galda un ēd dažādus augļus, banānus un, liekas, persikus (nevar saskatīt). Sieviete uz paplātes pienes ūdens pudeli un vēl banānus, plikpaurains vīrietis klasiskā amerikāniskā paskatā (liels vēders, krosenes) klasiskos amerikāņu šortos kaut ko cep uz grila – nevar saprast, vai nu steikus vai kotletes burgeriem, vai nu plantānu vai pat batāti. Apkārt slejas zaļi pakalni, apakšā pa kreisi no lapas ar tekstu – autostāvvieta, tajā vairākas mašīnas, un tālāk fermeru kotedža. Tālāk, liekas, augļu dārzi; ja tā, tad mūsu priekšā ēd augļus lauksaimniecības algādži un neviens cits.

Jā, tas ir agrīno monoteisko reliģiju gars, kas kā reiz paredzēts darbaļaužu masām bez izglītības (vai ar minimālo); tamdēļ arī teksta saturs ir šāds – kurš uzvedas slikti, nonāks ellē, kurš labi – paradīzē, un tur pabaros un padzirdīs. Tas pilnīgi ne ar ko neatšķiras no pašreizējās sabiedrības morāles, īpaši šeit, Vidējos Rietumos.

Taču interesanti, ka tieši aiz rindiņām par brīnišķo vīnu seko slavenā pasāža par hūrijām, kas gaida taisnīgos Paradīzē. Taču tā Bērka darbā nav.

Atceros, iznācu vakar no galerijas, dungodams sev mīļo Bliksas Bārgelda un Teho Teardo dziesmu “What If”. Kādreiz, padsmito gadu vidū, es to klausījos katru dienu. Tajā ir šādi vārdi:

“What if in paradise there are no houris waiting?
What if no one there reclines on jeweled cushions face to face?
What if but all you get is wine, beautiful wine?

You don't need to wear that belt
You don't need to learn to fly
It's all just a mistake, a mistake in the translation.”

Un patiešām: bet, ja nu Paradīzē var sadabūt tikai vīnu, brīnišķo vīnu, un neko un nevienu vairāk?

Mierinošas pārdomas; ne velti tās ienāca man prātā, kad tas atradās stāvoklī, ko reiz apdziedājis Boriss Grebenščikovs.

 

2019. gada 25. novembris

Drīz ir Pateicības diena, bet manā gadījumā nav skaidrs, kam pateikties, – un nav skaidrs, ko gan man, vegānam, izķidāt un piepildīt šim gadījumam par godu, – turklāt ir pirmdiena, lekciju esmu nolasījis, par “Annu Kareņinu”, tā ka atliek vien klusiņām sēdēt mājās, lasīt kārtējo Didionas grāmatu (ceturto pēc kārtas) un ieklausīties dzelzceļa signālsvilpē. Grinellu šķērso veseli divi dzelzceļa posmi, tie krustojas kaut kur uzreiz aiz centra, starp Pārkstrītu un Haistrītu, viens no tiem līdzeni sadala koledžas pilsētiņu divās daļās. Labā laikā mums ar G. patīk gar to pastaigāties – no mākslas centra līdz tenisa kortiem, futbola un beisbola laukumiem, bet pēc tam, ja nav pārāk mitrs, pa zālīti pa kreisi uz golfa laukuma pusi, pēc tam ap dīķi, pret kuru no aizmugures pavērstas jau mūsdienīgākas mājas un bungalo, dažas ar mēģinājumiem izskatīties pēc kaut kā līdzīga skandināvu dizainam, bet vienā atklājās pat detaļa Bauhaus stilā, pēc tam atkal pa kreisi un atpakaļ, pa Kantrīklabdraivas ielu, kas pāriet Broudstrītā, bet no turienes jau rokas stiepiena attālumā līdz mājām. Ceļš nav garš; jāsaka ārkārtīgi reti – pat metot lokus pa pilsētu, koledžas pilsētiņu un sporta objektiem – dienā sanāk nostaigāt kaut vai desmit kilometrus. Taču es ne par to, es par dzelzceļu. Vizuāli tā šeit gandrīz kā nav, ja nu vien kāja aizķersies aiz sliedēm, vairumā vietu pat kārtīga uzbēruma nav, taču reizi divās trijās dienās, staigādams pa pilsētiņu, ieraugi brīnumu – starp koledžas tīrīgajām, bagātajām, smalkajām, mūsdienīgajām ēkām nesteidzīgi kā mamutu karavāna iet kravas sastāvs, lieli vagoni, kuros sabērts kaut kas industriāls, nezinu, ogles vai kaut kas cits. Taču pavisam droši tā nav ne lauksaimniecības, ne vieglās un smagās rūpniecības produkcija. To Amerikā pārvadā fūrēs. Vagonos ir kaut kādi resursi, kas izrakti vai izsūknēti no zemes apakšas. Šāda industriālās pasaules ielaušanās postindustriālajā, ražošanas ekonomikas ielaušanās apkalpojošajā ekonomikā patiešām atgādina vai nu Juras laikmeta parku, vai nu klusu citplanētiešu iebrukumu. Sastāvs kustas nesteidzīgi, kā sapnī, tikai svilpj. Studenti un pasniedzēji tam nepievērš itin nekādu uzmanību un pacietīgi gaida pie pārejas vai pārbrauktuves, bet pēc tam rāmi steidz savās darīšanās. Es gan šādus brīžus tveru ar pamirušu sirdi un domāju par to, ka, lūk, ideāla videoinstalācija un performance, plus, protams, publiskā māksla; savukārt visbrīnišķīgākais ir tas, ka šo laikmetīgās mākslas darbu teju neviens neievēro, kā tam arī pieklātos šīs konkrētās kultūras un mākslas gadījumā. Tā pastāv, tā ir interesanta, tā spēlē kādu daļēji svarīgu lomu, taču teju nevienam nav vajadzīga. Lūk, ideāla formula. Dāvāju kuratoriem un mākslas kritiķiem.

Vispār Grinella pastāv, vienīgi pateicoties dzelzceļam. Pilsētu 1854. gadā dibinājuši četri džentlmeņi, kuru vidū bijis kāds Džošua Bušnells Grinells, kongregacionālistu kopienas galva, ārkārtīgi godājams cilvēks. Grinells dzimis Vermontā, mācījies seminārā Ņujorkā, gādājis par draudzi Ziemeļaustrumos, līdz tolaik slavenais New York Tribune izdevējs Horass Grīlijs nesacīja viņam “Go West, young man”, un Džošua devās uz Rietumiem un nomitinājās Aiovā.

Grinells kā cilvēks bija neatlaidīgs, spītīgs un taisnīgs. Pirmo es izsecināju no tā, ka savus biedrus viņš piespieda nodibināto pilsētu nosaukt savā vārdā. Par otro ir kāds vēlāks stāsts; jau pēc Pilsoņkara Grinellu divreiz ievēlēja ASV Kongresā, kur reiz viņu centās apvainot kāds kolēģis, izsmējīgi piedāvādams “dziedāt savas abolicionistu dziesmas pārtraukuma laikā, lai atpūstos”. Nelokāmais mācītājs tūdaļ pat piecēlās no savas vietas, un, pabrīdinājis, ka nav pārāk labs dziedātājs, izpildīja skarbo angļu puritāņu himnu. Dižā Izaka Votsa himnu nelokāmais kongregacionālists nodziedāja tik kaislīgi, ka politiskais naidnieks pievērās.

Bet par taisnīgu Džošua Bušnellu Grinellu es uzskatu vispirmām kārtām tādēļ, ka viņš uzskatīja verdzību par Kristus reliģijas un cilvēka vārda apvainojumu – viņš bija abolicionists un pat kādu laiku “pagrīdes dzelzceļa” “konduktors”. Tā aizsākās tēma “Grinells un dzelzceļš”.

“Pagrīdes dzelzceļam” nav nekāda sakara nedz ar sastāviem, ko pa divām paralēlajām līnijām velk aiz sevis nenogurdināma lokomotīve, nedz ar metro. Tas bija tīklojums no slepenām takām, šķirošanas punktiem, patvēruma vietām, aktīvistiem, kas ļāva melnādainajiem vergiem bēgt no Dienvidu štatiem uz Ziemeļiem. Šī sistēma bija sazarota, strādāja labi, tā atbrīvoja desmitiem tūkstošus vergu. Tiesa, “Tēvoča Toma būdu”, domājams, lasīja visi – nu, vai vismaz bija par to dzirdējuši. Taču ir kāda detaļa: slepenās organizācijas kodolu nereti veidoja vai nu protestantu mācītāji, vai nu aktīvi dažāda veida protestantu kopienu biedri. Daudzi no viņiem pagrīdes slepenajā valodā tika saukti par “konduktoriem”, tas ir, vecākajiem abolicionistu šūniņās, kas pārvaldīja izbēgušo vergu grupu pārvietošanos. Kaut kā grūti apjēgt: cilvēki, kas tic tam pašam, kam pirms 170–180 gadiem ticēja Džons Brauns vai Džošua Bušnells Grinells, šodien tic Donaldam Trampam. Lūk, kā mirst modernitāte, lūk, kā mirst Amerika.


Charles T. Webber. Underground Railroad. 1893. Public domain

Jā, Džošua Bušnells Grinells bija pagrīdes “konduktors”, bet Džons Brauns ar biedriem 1859. gada pavasarī palika viņa mājā un sarīkoja lielu abolicionistu mītiņu Grinellā. Pēc pieciem mēnešiem Virdžīnijā Brauns organizēja sacelšanos pret verdzību, tika notverts un pakārts kā nodevējs. Pēc pusotra gada sākas Pilsoņkarš, kas izbeidza verdzību. Dziesmu “Džona Brauna līķis”, dodamies kaujā, dziedāja Ziemeļu karavīri. Un, jā, protams, Brauns bija kongregacionālists tāpat kā Grinells.

Pēc kara Džošua Bušnells Grinells nodarbojās ne tikai ar politiku, bet arī ar biznesu. Viņš bija Grinellas bankas direktors, vietējās Lauksaimniecības sabiedrības priekšsēdētājs un, protams, dzelzceļa kompānijas Rock Island Railroad direktors, tās pašas, kas izbūvēja tos pašus ceļus, pa kuriem brauc tie paši vilcieni (tagad vienīgi kravas), kuru svilpieni garos Grinellas vakarus dara bagātīgākus, bet nesteidzīgās dienas vietējā koledža – mākslinieciskākas.

Viss ir sanācis vienkopus: Dievs, rase, bizness. Amerika. Plus Anna Kareņina un dzelzceļš.