JAUNĀKĀS ZIŅAS

twitter facebook
RAKSTI  

Bulēza blokflauta un Ligeti Rekviēms 0

2019. gada notikumi mūzikā

Dāvis Eņģelis
09/01/20

Ir augusta sākums. Kā katru gadu, mazliet sevi jāpiespiež doties uz festivālu “Sansusī” – laikam tāpēc, ka trīs dienas būs jāstrādā, būvējot tiltus starp mūziku un skatītājiem kā koncertu vadītājam. Šovasar vispār uznācis kaut kāds koncertslinkums. Tomēr ik reizi laikmetīgās mākslas festivālā Aknīstes mežos atgadās kāds maģisks brīdis, un šī slinkā vasara nav izņēmums.

Komponista Platona Buravicka tumsnējais veltījums savai gadu jaunajai meitai pianistu cīniņā ar Rūdolfu Macatu jau sācis folklorizēties. Šķiet, šie kautiņi reizēm no mūziķiem izvilina snaudošus dēmonus un īstā cīņa patiesībā notiek kaut kur pianista galvas kambaros. Bet visspēcīgāk mani pārsteidz blokflautas supervirtuozs Ēriks Bosgrāfs – nīderlandietis, kurš mīl viesoties Latvijā un reiz sadarbojies ar Pjēru Bulēzu, lai radītu bloklfautas versiju avangarda klasikai “Dubultēnas dialogs” (oriģinālā klarnetei un elektronikai). Ēriks pēc koncerta saka – virtuozās pasāžas vēl ir viegli pārkožamas, jo pirkstu veiklība blokflautistiem ietrenēta jau baroka repertuārā. Lielākais izaicinājums ir reģistru pārklāšana, un to Bosgrāfs paveic, gan neticamā ātrumā mainot blokflautas – katrai frāzei citu –, gan ik pa brīdim paliekot stāvam uz vienas kājas, kamēr pirksti zib virs skaņaugstumu caurumiem un otras kājas augšstilbs paceļas tik augstu, lai nosegtu gaisa stabu un ļautu piekļūt citkārt neaizsniedzami augstākām notīm.

Bet tā ir tikai puse no izcila koncerta. Uz skatuves starp diviem dažādu laikmetu klavesīniem sēž Ieva Saliete un trešo dimensiju sniedz Jorits Taminga, Ievas un Ērika spēlētajos darbos ik pa brīdim ļoti gaumīgi un iederīgi iepludinot elektronikas skaņceliņu. Un šie darbi nav nekas cits kā 17. gs. avangards – to rakstījuši, cik atceros, divi itāļi, par kuriem gandrīz nekas nav zināms, vien varam pārliecināties par viņu muzikālās iztēles vētrainumu. Senā mūzika, 20. gs. avangards un elektronika tik labi sadzīvo kopā, ka pēc koncerta rodas viens likumsakarīgs jautājums: kāpēc šādi koncerti nenotiek biežāk?

To varbūt zina tikai pats Zubins Meta, ka uz skatuves kopā ar Izraēlas simfonisko orķestri viņš pavisam drīz vairs nekad nekāps, un viena no pēdējām reizēm kaut kā iekritusi tieši Jūrmalā. Dalītas domas par festivālu “Rīga Jūrmala” rodas, vien vērojot to no malas, un, šķiet, arī mūzikas megazvaigžņu ierašanās nespēs mani izkustināt no vēlmes nekur nedoties. Bet beigās es tomēr esmu Dzintaru koncertzālē, vēl joprojām šauboties, vai būs iespējams baudīt simfonisko mūziku uz šīs āra skatuves. 

Bet tālākais notiek it kā uz citas planētas – pianiste Judzja Vana nospēlē Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu – lai cik tas neskanētu banāli, bet patiešām – zvaigžņu žilbinoši. Tāds spožums iespiežas atmiņā. Pirmoreiz mūžā vēroju Zubinu Metu un klausos Izraēlas simfoniķus. Hektora Berlioza “Fantastiskā simfonija” manā uztverē ir megalomānisks, opijdūmiem apvīts mūzikas blāķis, kas ķekša pēc jāpatur prātā mūzikas vidusskolā. Tā tas ir līdz šim koncertam. Zubins Meta man iedod visas atslēgas, lai šo simfoniju varētu klausīties un baudīt. Nekādus detaļu izskaistinājumus un tīksmināšanos ap melodiju vijumiem, tikai un vienīgi biezus krāsu triepienus, maksimālu teatrālismu – pirmo reizi dzirdu un pārliecinos, ka tieši šīs kvalitātes – tās nenoliedzami jau mīt Berlioza partitūrā – izceļamas, to spēlējot. Pienācīgi nodārd nāvessoda skats, bet turpat vijoles dažbrīd spēlē ar tik atraisītu artikulāciju, it kā teju nepieskartos stīgām, un man atklājas, ka šī simfonija, šis monstrs, pa īstam elpo nevis melodiju frāzējumos, bet faktūru kontrastos. Sadzirdēt tādu elpu ir piedzīvojums.

Muzikālu svinīgumu šim gadam piedeva Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Rūras triennālē atskaņojot Ģērģa Ligeti monumentālo Rekviēmu. Režisora Kornela Mundruco uzvestajā lielizrādē Evolution tas bija tikai viens – muzikālais līmenis; skatuvi iedzīvināja Monikas Pormales scenogrāfija, PROTON teātra aktrises un naratīvi par ebreju holokaustu, līdzās korim spēlēja Bohumas simfoniskais orķestris, diriģēja Stīvens Slouns. Pat necentīšos aprakstīt, ko nozīmē dzirdēt Ligeti Rekviēmu izcilā atskaņojumā un koncertklātienē. Varu tikai apskaust dziedātājus, kas šo jau tā caur kauliem skrienošo mūziku varēja izjust ar balss muskuļiem. Katram būtu jāprot dziedāt, reiz teica renesanses komponists Viljams Bērds, un viņam, manuprāt, bija taisnība.

Neko nepārcilājot prātā, bet fiksējot pirmos impulsus, kas atgriežas, domājot par jaundarbiem gada griezumā, uznirst Lindas Leimanes Enantiomorphic Chambers (atskaņo LNSO) un Rutas Paideres Kamersimfonija (atskaņo Sinfonietta Rīga). Šķiet, kaut kur starp andergraunda notekām un uzmanību aizvien paģērošākām debijām modernajā klasiskajā mūzikā palicis Edgara Mākena nelielalbums “Vājības” ar Sinfonietta Rīga stīgu kvartetu. Varbūt es vienkārši nedzirdu, kā radiostacijas griež uz riņķi šīs burvīgās miniatūras, ko tās būtu pelnījušas. Četrreiz gadā recenzēju albumus laikrakstā “Mūzikas Saule”, un, ja klāt jāpieliek vēl divi, tie būtu džeza dziedones Ingas Bērziņas “Sievietes sapņi” un saksofonista Kārļa Auziņa Oneness and the Transcendent Truth, kas neviļus liek atcerēties Karla Nīlsena teikto par savu Sesto simfoniju: “Tas bija tā, it kā es ielīstu katrā instrumentā.”