Par to, kas nav iespējams
Sergejs Hačaturovs
15/11/2012
“Jaunie nāk!”
Maskavas Modernās mākslas muzejs. 27.10–9.12.2012
Maskavas Modernās mākslas muzejā (ММСИ) skatāma “Jauno mākslinieku” izstāde. Par “Jaunajiem māksliniekiem” sevi dēvēja grupa, kas laikā no 80. gadu sākuma līdz 90. gadu sākumam darbojās toreizējā Ļeņingradā – tās idejiskais iedvesmotājs bija viens no Krievijas Ziemeļu galvaspilsētas neoficiālajiem mākslas pasaules guru Timurs Novikovs.
Četri Maskavas Modernās mākslas muzeja stāvi piepildīti ar gleznām, kolāžām, objektiem un video darbiem gan no privātajiem arhīviem, gan arī no Krievu muzeja krājumiem. Ekspozīcijas kuratore ir Sanktpēterburgas spilgtākā laikmetīgās mākslas kritiķe Jekaterīna Andrejeva.
Sergejs Černovs. Kostīmi “Popmehānikai”
Pastāv vilinājums, par šo izstādi runājot, uzlikt “visu jau sen sapratuša”, pārgudra pedanta brilles. Un tad teju neizbēgams kļūst “jauno mākslinieku” salīdzinājums ar strāvojumu, kas 80. gadu sākumā pāršalca pasauli – tas bija neoekspresionistu “jaunais vilnis”. Tā nu sanāca, ka Rietumos dzimušie “jaunie” uz skatuves parādījās vienlaikus ar padomju “jaunajiem māksliniekiem”. Gluži likumsakarīgi tad šķiet līdzās Timuram Novikovam, Oļegam Koteļņikovam, Ivanam Sotņikovam, Inalam Savčenkovam, Sergejam Bugajevam, Viktoram Cojam, Grigorijam Gurjanovam un Vladislavam Mamiševam–Monro pieminēt arī Žanu Mišelu Baskjā, Robēru Kombu, Penku un Frančesko Klementi. Un visa tā rezultātā pārņem vēlme pārfrāzēt Majakovski – gan Rietumu, gan padomju “bērni” ar krāsu nomazgāja ikdienas pelēcīgumu. Viņi gāja ielās un soļoja unisonā, radot ko ļoti tuvu absolūtam street–art. Padomju Savienībā “jaunie” apsteidza grafiti māksliniekus, un uzskatāmi par šodienas publiskās mākslas (public–art) priekšvēstnešiem.
Timurs Novikovs. Andreja Krisanova portrets. 1987
Turpinājumā varētu pievērsties tradīciju pārmantojamības aspektam, kas tik raksturīgs Sanktpēterburgas kultūras ainai. Precizējot – attīstīt motīvu – “Jaunie mākslinieki” kā 20. gadsimta pirmajā desmitgadē aktīvās “Jaunatnes savienības” (tajā darbojās arī Kazimirs Maļēvičs un Mihails Larionovs) pēcteči. Nebūtu nemaz neiespējami saskatīt tuvību starp atsevišķām Timura Novikova un Ivana Sotņikova kompozīcijām un Larionova naivistisko glezniecību.
Taču vienlīdz labi uz šo ekspozīciju var paraudzīties arī no sociālpolitiskā rakursa. Proti, “Jauno mākslinieku” daiļrade kā perestroikas nestās brīvības, PSRS sabrukuma un sabiedrības apziņas atmodas priekšvēstnese. Te vietā būtu stāsti par Viktora Coja lomu un personību, par “перемен мы ждём, перемен”, par Sergeja Solovjova filmu “Assa”, kuru noskatījās visa progresīvā cilvēce.
Interesants varētu būt arī mēģinājums analizēt “Jauno mākslinieku” ietekmi uz šodienas Sanktpēterburgas nenonaivistu mākslu. Varētu pārmest laipu no Ivana Sotņikovu uz trash mākslas jauno pārstāvi Grigoriju Juščenko.
Tādu 1982. gadā Oļegs Koteļņikovs redzēja Pēterburgas “Bronzas jātnieku”
Taču vispareizāk būtu atmest visu šo nejēdzīgo pseidozinātniskumu. “Profesor, noņemiet brilles – velosipēds!” Šai izstāde pārņem neiedomājama un neaprakstāma un sen neizjusta brīnišķīgā Brīvības sajūta. To nespēj ietekmēt un kontrolēt kaut kādas nosacītas programmas, idejas, pasūtījumi un institūcijas. Tieši brīvības sajūtā, kas ar elektriskās strāvas belziena spēku iesita pa padomju pilsoņu dzīvēm, rodams skaidrojums neticami augstvērtīgās mākslas dzimšanai. Tā bija māksla, kas izsmēja it visas “labās gaumes” mākslas normas.
Viktors Cojs. Darbu uzgleznot nepaspēju
Brīvības dzimšanas apstākļus neatklāj nedz arhīvi, nedz dokumenti, ar kuriem iespējams iepazīties lieliskajā izstādes katalogā. Dokumentālās liecības palīdzēs saprast daudz ko, taču Brīvības īstenā jēga tiem, kuri nav tam laikam piederīgi, tā arī paliks noslēpumā tīta.
Jermolajevskij pereulok 17, Maskava
