Helēna Heinrihsone Hipokrāta dārzā
Pēteris Bankovskis
02/07/2013
Helēnas Heinrihsones izstāde “Karstums” galerijā “Māksla XO” apskatāma līdz 16. jūlijam
Puķkopju rakstos lasām, ka atraitnīšu mēnesis ir aprīlis. Un patiesi – Rīgas parkos pavasaros aizvien var vērot, kā dārznieces izstāda šo tik ierasto puķīšu dēstus. Maijā atraitnītes itin visiem garāmgājējiem uzsmaida it kā bravūrīgi, it kā caur asarām, bet tad jau drīz vien stādiņi izstīdzē, ziedi sačervelējas un nobirst, un viss.
Bet hrestomātiski pazīstamā un latviešu mākslas pazinēju cienītā un mīļotā Helēna Heinrihsone ar lielizmēra akvareļiem, kuros redzams pa vienam vai dažiem atraitnīšu ziediem, galerijā “Māksla XO” uzrunā garāmgājējus un uzsmaida tiem bravūrīgi, bet arī it kā caur asarām tagad – pašā vasaras vidū.
Bravūrīgi, jo, ziniet, tie izmēri: lielāko darbu garākā mala ir vairāk nekā pusotrs metrs, un izcilais akvareļpapīrs ir tik dārgs. Bet caur asarām? Nu labi, labi, Heinrihsone jau jums neizrādīs, ka raud, un varbūt viņa nemaz arī negrib raudāt. Varbūt patiesi ir tā, ka Košragā ik gadus stādījusi, stādījusi atraitnītes, līdz beidzot tā pavisam vienkārši sagribējies tās uzgleznot. Jā, bet kāpēc tad viegli, akvareliski dzidri? Un vienlaikus tādā izmērā? Vai lai kādam ienāktu prātā tie divi Džordžijas O’Kīfas atraitnīšu gleznojumi, kas turklāt nemaz nav akvareļi? Diezin vai. Protams, ja ir vēlēšanās, var saskatīt ļoti attālu indiānisku līdzību Heinrihsones un O’Kīfas sejas vaibstos, taču ne jau gleznotāju likteņos un darbu “omnibusā”.
Ir sajūta, ka Heinrihsone ar šīm atraitnītēm kaut ko vēlas mums, garāmgājējiem, pateikt. Gluži tāpat, kā līdz šim ar savas izjustās un nereti tik ekspresīvi uztrieptās personiskās pasaules palīdzību. Nešķiet, ka atraitnītes Elizabetes ielas galerijā tūrisma sezonas laikā būtu uzradušās tikai un vienīgi komerciālos nolūkos. Un tas, ka tās tur parādījās dažās dienas pirms Jāņiem, var tikt saprasts dažādi. Jo, redziet, arī jūnijs ir atraitnīšu mēnesis. Jūnija beigās šīs puķītes sēj, lai tad pavasarī būtu dēsti, ko izstādīt dārzos un parkos. Kas zina, varbūt Helēna Heinrihsone šovasar sēj, lai nākamgad stādītu kaut ko, par ko pati nemaz vēl nenojauš. Tādas jau ir tās spēles: mēs saņemam kādu impulsu un izvēršam par kaut ko, kas tajā brīdī nevis tikai šķiet, bet patiešām ir svarīgs, piemēram, īstenojam nepārvaramu vēlmi skaisti, atraisīti akvarelēt kaut ko tik ļoti pazīstamu, tik pašsaprotamu, atmetot visu lieko un visu daudznozīmīgi interpretējamo. Un nezinām, kas mūs sagaida aiz nākamā stūra. Nu jā, to mēs nezinām nekad.
Vienmēr aktuāla ir stresa situācija starp pazemību un augstprātību. Tajā mēs visi karājamies kā tādas pussprāgušas mušas Dieva izliktajos tīklos. Sevišķi jau, ja jūtamies radošas personas. Mēs gribam būt pašpietiekami un nicinām svešus skaidrojumus par savu darbu, bet vienlaikus sagaidām, ka kāds sapratīs mūsos to, ko paši nesaprotam.
Kā ļaunā pamāte pasakās. Labu gribot, viņa ieprecējusies ģimenē, kur ir savi paradumi un tradīcijas, labu gribēdama, viņa visu to izjauc un brīnās, ka bērni no vīra iepriekšējās laulības viņu nesaprot. Gribētos sapratnes, bet nez no kurienes uzrodas naids. Stiefmütterchen – tā vāciski sauc atraitnīti. Pārtulkojot būtu – pamātīte. Kaut kā ne visai labi skan latviski. Tā nu, kad lēdijas Mērijas Elizabetes Benetas selekcionētās un 1812. gadā britu dārzkopju sabiedrībai pirmoreiz prezentētās puķītes nonāca līdz Krievijas impērijas Baltijas provinču vācisko muižu dārziem, vietējie dārznieki tās no mātītēm pārtaisīja pa atraitnītēm. Bāreņu tauta, saprotiet.
No kreisās: 2013. gada akvareļdarbi “Violetā” un “Maigā”
Bet labāk parunāsim par ebrejiem. Ivritā atraitnītes sauc tā: אמנון ותמר.
Jālasa no labās uz kreiso pusi, tad sanāk “Amnons un Tamāra”. Tagad ņemsim Veco derību, Ebreju Bībeles Tahahu, un uzšķirsim 2. Samuēla grāmatas 13. nodaļu. Lūk, kas tur rakstīts (stāsts ir diezgan garš, bet tas nekas):
“Un notika pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls. Un Amnons ļoti nobēdājās savas mīlestības dēļ uz savu pusmāsu Tamāru, tā ka viņš palika slims, jo viņa bija vēl jaunava, un Amnonam šķita grūti viņai kaut ko darīt. Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jonadabs, Šimeas, Dāvida brāļa, dēls, un šis Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs. Un tas viņam jautāja: “Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti? Vai tu negribi man to uzticēt?” Tad Amnons viņam atbildēja: “Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu.” Tad Jonadabs viņam sacīja: “Iegulies savā guļasvietā un izliecies slims. Kad tavs tēvs nāks tevi apraudzīt, tad saki viņam: lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un lai viņa man dod maizi un gatavo ēdienu manu acu priekšā, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas!”
Tad Amnons iegūlās un izlikās slims; kad ķēniņš nāca viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja ķēniņam: “Lūdzu sūti, lai nāk mana māsa Tamāra un lai viņa taisa manu acu priekšā pāris plāceņu, ka es tos ēdu no viņas rokas!” Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un lika viņai sacīt: “Noej sava brāļa Amnona namā un sagatavo viņam ēdienu!” Un Tamāra nogāja sava brāļa Amnona namā, un viņš gulēja savā guļasvietā. Un viņa ņēma mīklu, samīcīja to, viņam redzot, taisīja plāceņus un cepa tos. Tad viņa ņēma pannu un cēla tos viņam priekšā; bet viņš liedzās ēst un pavēlēja, lai visi ļaudis iziet ārā. Un visi, kas pie viņa bija, izgāja. Tad Amnons sacīja Tamārai: “Ienes man to ēdienu iekšējās telpās, ka es tur ēdu no tavas rokas.” Un Tamāra ņēma plāceņus, ko viņa bija izcepusi, un ienesa tos savam brālim Amnonam iekštelpās. Bet, kad viņa tos viņam pienesa, lai tas ēstu, tad viņš to sagrāba un tai sacīja: “Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!” Bet viņa tam sacīja: “Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Israēlā! Nedari tādu negantību! Un es pati – kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Israēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs.” Bet viņš negribēja paklausīt viņas balsij un, būdams stiprāks par viņu, to pārvarēja un piegulēja. Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka nepatika, ko viņš sajuta pret to, bija spēcīgāka par neseno mīlestību. Tāpēc Amnons tai uzkliedza: “Celies un ej prom!” Bet tad viņa sacīja: “Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!” Bet viņš negribēja tai klausīt. Un viņš pasauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un tam pavēlēja: “Izraidi viņu prom no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas!”
Bet viņai bija mugurā tērps ar piedurknēm, jo tā ģērbās ķēniņa meitas tik ilgi, kamēr tās vēl bija neprecētas. Kad nu viņa kalps to bija izvedis ārā un durvis aiz viņas aizslēdzis, tad Tamāra kaisīja pīšļus uz savas galvas, saplēsa tērpu ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, lika rokas uz savas galvas un staigāja apkārt vaimanādama. Tad viņas brālis Absaloms tai sacīja: “Vai tavs brālis Amnons nebija kopā ar tevi? Bet nu tagad, mana māsa, ciet klusu! Viņš ir tavs brālis, neņem pārāk pie sirds šo notikumu!” Tā Tamāra palika vientuļa dzīvot sava brāļa Absaloma namā.
Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās. Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru. Tad notika, ka pēc pilniem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baal-Hacorā, kas ir Efraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus. Absaloms arī nāca pie ķēniņa un sacīja: “Redzi, tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa.” Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: “Nē, mans dēls! Mēs taču visi nevaram iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu.” Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja. Tad Absaloms sacīja: “Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons!” Un ķēniņš viņam jautāja: “Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?” Kad Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi. Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: “Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs kļuvusi līksma no vīna un es jums uzsaukšu: sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Vai tad ne es to esmu jums pavēlējis? Esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!” Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga.
Un, tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas līdz Dāvidam, tās vēstīja: “Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības.” Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie zemes; arī visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas drēbes. Tad vārdu ņēma Jonadabs, Šimeas dēls, Dāvida brāļadēls, un viņš sacīja: “Mans kungs, nedomā, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nogalināti! Nē, bet vienīgi Amnons ir miris, jo Absaloms to bija apņēmies nogalināt jau kopš tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru. Un lai nu tagad mans kungs un ķēniņš neņem šo lietu tā pie sirds, ja saka, ka visi ķēniņa dēli ir beigti, jo vienīgi Amnons ir miris!” Bet Absaloms bēga. Un zēns, kas bija nolikts par sargu, pacēla savas acis un skatījās, un redzi, viņš ieraudzīja daudz ļaužu, kas nāca pa ceļu cits aiz cita no kalna puses. Tad Jonadabs sacīja ķēniņam: “Redzi, tur nāk ķēniņa dēli! Tiešām, kā tavs kalps ir sacījis, tā tas arī ir noticis!” Un, tiklīdz viņš bija beidzis runāt, tad redzi, nāca ķēniņa dēli, un tie pacēla savas balsis un raudāja; un arī ķēniņš līdz ar visiem galma ļaudīm raudāja varen lielā raudāšanā. Bet Absaloms bēga un nonāca pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešūras ķēniņa. Bet pats Dāvids sēroja par savu dēlu Amnonu visu to laiku. Tā Absaloms bija bēdzis un gāja uz Gešūru, un viņš palika tur trīs gadus. Bet ķēniņš Dāvids mitējās dusmoties uz Absalomu, jo viņš bija samierinājies Amnona dēļ, ka tas bija miris.”
No Helēnas Heinrihsones izstādes “Karstums”
Kāpēc gan ivritā šis mazās divkrāsainās puķītes sauc vārdos, kuru nesēju liktenis nepavisam neveicina mūsdienās tik iecienīto pozitīvo domāšanu? Laikam jau pa daļai pārpratuma pēc. Krievu folklorā ir pazīstama pasaka par Ivanu un Mariju. Abus bērnus nolaupījuši Čingizhana karotāji un pārdevuši verdzībā. Paaugušies, jaunie vergi iemīlējuši viens otru, taču vergiem mīlestības saites bijušas liegtas. Kāds vecāks pāris par viņiem iežēlojies un izpircis tos brīvībā. Tā nu Ivans un Marija apprecējušies. Taču pasakai nav laimīgas beigas. Pēc kāzām jaunie cilvēki sākuši izvaicāt viens otru par bērnības atmiņām un ar šausmām sapratuši, ka ir brālis un māsa. Abi izmisumā devušies mežā un klaiņojuši tik ilgi, līdz Dievs par viņiem apžēlojies un pārvērtis par savvaļas divkrāsu atraitnītēm, ko krievu valodā līdz pat mūsdienām mēdz saukt par Иван-да-марья. Krievijā dzimušais ebreju dzejnieks Sauls Čerņihovskis (1875–1943) šo krievu tautas pasaku pārvērta poēmā, padarot galvenos varoņus par ebrejiem un dodot tiem biblisko personu Amnona un Tamāras vārdus. Vārds kaut kā iegājās apritē, un atraitnītes ivritā tā dēvē joprojām. Savādi gan kaut kā.
Kādā dārzkopjiem domātā interneta vietā lasīju brīnišķīgu teikumu: “Puķu mode mainās tikpat ātri kā viss pārējais.” Patiesi, patiesi. Bet puķes taču ir dzīvas, lai arī mums ne pārāk izprotamā veidā. Varbūt viņām nemaz nepatīk būt modē un tad pēkšņi atrasties ārpus tās? Arī mums savas cilvēciskās dzīvības ietvaros tas ne pārāk patīk. Ne velti Hipokrātam, kurš bija ne tikai miesas, bet arī dvēseļu ārsts, piedēvē populāro aforismu “Dzīve ir īsa, māksla gara”, kam, patiesību sakot, būtu jāskan tā: “Dzīve ir īsa, māksla – (patiesība) plaša, notiekošais – nestabils, pieredze – mānīga, spriest par jelko ir grūti.”
Un ko mēs zinām par atraitnītēm vai par Helēnu Heinrihsoni? Varbūt tikai to, ka aiz vārdiem, priekšstatiem un iedomām ir vēl kaut kas. Piemēram, dārzs, kurā gribētos atgriezties.
Galerija “Māksla XO”
Elizabetes iela 14
www.makslaxogalerija.lv
