Foto

Ģelzis in Minecraft: dažas druskas

Pēteris Bankovskis
24/07/2013

Foto: Andrejs Strokins

Kristapa Ģelža izstāde “2013” apskatāma galerijā “Māksla XO” līdz 13. augustam

Jocīgi sanāk: mākslinieks, piemēram, Kristaps Ģelzis (1962), ļaujas kaut kādiem iespaidiem un to ierosinātām sajūtām un domām, tad – racionālai sapratnei par šādu vai tādu rīcību, kam seko gribas akti, kuru rezultātā kādā laika nogrieznī tiek paveikts darbs. Sacīsim tā: gada laikā visa iepriekšējā rezultātā no kaut kāda pieredžu, varbūtību, sakritību, fizisku materiālu un mērķtiecīgu darbību mudžekļa rodas “izstādes darbi”.

Dažādu pieņēmumu vienošanos un sociāli ekonomisku nosacījumu diktāts šos darbus sakārto kādā telpā, teiksim, galerijā “Māksla XO”, kur tos kādu mēnesi iespējams aplūkot gan nejaušiem garāmgājējiem, gan tiem, kuri uz galeriju aiziet, jo šāda aiziešana ir zināmā veidā integrēta viņu dzīves satura  piepildījumā. Īsā apmeklējuma laikā notiek tikšanās ar cerētajiem priekšstatiem, mākslinieka izlikto “izstāžu darbu” redzamā vēstījuma pārtapšana par “iespaidiem”, kas nav nekas cits kā cerētā un atrastā saplūsme jaunā homunkulā. Ar šo homunkulu azotē apmeklētājs pēc brīža dodas tālāk. Kāds tāds apmeklētājs iespaidu kunkuli drīz saplūdina ar savu vispārējo, nemitīgi mainīgo “iekšējo pasauli”, un ar to pietiek. Kāds norunas dēļ mēģina ietērpt vārdos, pierakstīt un publiskot, kā tas notiek kaut vai šeit interneta lapā. Dienā, kad attiecīgais vārdu apkopojums kļūst pieejams potenciālajiem lasītājiem, šie vārdi uz brīdi it kā atdzīvojas – tie vairāk vai mazāk, labāk vai sliktāk ierezonē vārdisku, jēdzienisku vai juteklisku domas darbu personās, kas lasa. Šādu personu nav daudz, iespējams, ka daļa no tām pirms tam bijušas galerijā un redzējušas, par ko ir runa, un tur – uz vietas – viņās jau noticis primārais domu darbs “par tēmu”. Tagad – lasot tekstu, tas, protams, jau laika deformēts, sapiņķerējas ar jauno, lasītā ierosināto darbu. Pēc tam viss norimst. Tekstuālo un citu piedāvājumu kvantitatīvā agresija tagadnes telpā ir tik nežēlīga, ka tās elementi, sekojot cits aiz cita, nemitīgi aprij savus priekštečus. Sevišķi labi tas redzams interneta vidē, kur ziņa dzīvo kādas pāris stundas, nu labi, dažreiz vienu dienu, bet tad to aprij nākamā.

Šodien Kristapa Ģelža jaunāko darbu izstāde galerijā “Māksla XO” impulsē domu darbu vai vismaz ziņkārību, rīt tā jau būs “arhīvā”. Kā viss tagadnes vienreizlietojamības civilizācijā, kas visvairāk atgādina atkritumu poligonu.

Ne jau Ģelzis ir vienīgais, kurš, mākslinieciska, tātad laika garu sajūtoša, dvēsele būdams, vēlas un prot ietērpt materiālas dabas veidolos savas attiecības ar esošo, kura daļa pats ir. Daži viņu gribētu dēvēt par konceptuālistu, es drīzāk saskatu viņā radniecību ar tādu priekšstatu kopumu, ko viens no Kipras salas cēlies angļu mākslas apcerētājs Maikls Paraskoss ir nosaucis par Jauno estētiku. (The New Aesthetics, ko nedrīkst sajaukt ar Džeimsa Bridla lietoto The New Aesthetic! – svarīgi ievērot, ka Paraskosa termina beigās ir “s” burtiņš). Vienā teikumā savelkot, Paraskosa jaunā estētika nozīmē reālistisku (lai ko nu kurš ar to saprot) mākslas darba aktu, kas pārvar konceptuālismu un uzsver un izceļ materialitāti. Paraskoss, piemēram, laikrakstā jūsmojot par Van Deika darbu izstādi, akcentē krāsas kārtošanos redzamos un izsekojamos triepienos. Respektīvi, svarīgs ir priekšmets, kas tapis mākslinieka pūliņu rezultātā, nevis ieceru, koncepciju un aizkulišu cīņu biezoknis.

Ģelža darbu izstādēs priekšmets ir svarīgs vienmēr. Turklāt, un tas ir īpaši jāuzsver, tie nav atrasti priekšmeti (ready-made), vienalga, vai tās būtu ražojumu druskas vai glezniecības vai kādas citas mākslinieciskas tehnoloģijas gatavas klišejas. Jaunā estētika ready-made mehānisko pseidoasprātību noliedz, tā tiecas neizbēgami atkārtojošos empīriskās pieredzes krājumu pārradīt. Ģelzis nu jau kādu laiku mēģina savus vēstījumus par laikmetu sniegt, izmantojot atkritumu civilizācijas elementus: polietilēna plēves, celtniecības līmlentes, kā arī nejaušo pilsētas tēlainību. Taču, ja viņš būtu konceptuālists, mākslinieks apmierinātos ar saņurkātu atkritumu kaudzi izstāžu zāles kaktā vai ar kāda bezjēdzīga stencila vai grafiti pārnešanu uz galeriju. Ģelzim nekas tāds nenāk ne prātā. Aktuālos (tādā nozīmē, ka tie mūs visaptveroši ieskauj) priekšmetus un priekšstatus mākslinieks izmanto tikai kā materiālu. Viņš darina gleznas šī vārda parastajā nozīmē: telpiski ierobežotus, pārnēsājamus vēstījumus plaknē. Stāsta par savām attiecībām ar latviskumu (jā, jā!), par skumjām, kas pašu pārņem, jūtot, kā pamazām paiet dzīve un pagātnē darinātie “izstāžu darbi” spokojas atmiņās. Bet Ģelža gadījumā stāstījums nav saldi nostalģisks, drīzāk gan nežēlīgs un sarkastisks, kāds pa laikam ārējās izpausmēs ir bijis mākslinieks pats. Gleznojot savas skumjas par aizejošo un ambivalenti vērtējamo, Ģelzis jau ar atkritumu materiālu skrupulozo lietojumu vien potenciālajiem “mākslas mīļotājiem” liek saprast, ka tagadne līdzinās vēja nestam polietilēna maisiņam netīrā pilsētas ielā, bet nākotne ir nedrošības miglā tīta. Jo kurš gan spēs pateikt, cik ilgs tādām, no plastikāta plēvju kārtām saliktām gleznām būs mūžs, cik gadus tās kolekcijā vai bēniņos izskatīsies pēc mākslas darbiem?

Sarkastisks mākslinieks ir arī citā ziņā – vairākām viņa gleznām bez daudzslāņu vizuālā tēlojuma un “pārlaicīgās” ieceres ir vēl uzklāts tāds datora “ekrānšāviņa” elements kā bultiņa, kas skatītāja iztēlē pieļauj komandu play vai attiecīgi stop. Respektīvi, Kristaps Ģelzis ir pietiekami gudrs, lai droši pateiktu savu darbu skatītājiem, ka tiem ir vaļa izspēlēt viņa piedāvāto vai arī apstādināt to un doties spēlēt Minecraft vai dedzināt kūlu. Ak jā, pagaidām vēl ar Latvijas pasi kabatā.

Elizabetes iela 14
Rīga, Latvija
www.makslaxogalerija.lv