Stambulas biennāle 2011
Solvita Krese, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore
30/09/2011
12. Stambulas biennāle 2011 norisinās no 17. septembra līdz 13. novembrim Turcijā.
Šogad (līdzīgi kā katru otro gadu) mākslas interesenti var vērot bagātīgu rudens ražu daudzskaitlīgo mākslas biennāļu laukā – Maskava, Liona, Saloniki, Stambula, Gēteborga u.c. No minētās mākslas notikumu parādes Stambulas biennāles (Istambul Biennale 2011) specifiku iezīmē teritorija, kurā māksla saskaras ar politiku. Var pieminēt gan politiskam manifestam līdzīgo WHW grupas kūrēto 10. Stambulas biennāli, gan sociālajā tekstūrā ieausto kuratora Hou Hanru (Ķīna, 1963) veikumu 9. Stambulas biennālē, gan atcerēties Čārlza Eša (Charles Esche, Lielbritānija, 1962) un Vasifa Kortuna (Vasif Kortun, Turcija, 1958) pilsētas lokalitātē sakņoto biennāles programmu 2005. gadā.
Arī šīs biennāles kuratori Jenss Hofmans (Jens Hoffmann, Kostarikas republika, 1972) un Adriano Pedrosa (Brazīlija, 1962) devušies līdzīgā virzienā, pasludinot par biennāles konceptuālā ietvara stūrakmeņiem Fēliksa Gonsalesa-Torresa (Felix Gonzalez-Torres, Kuba, ASV, 1957–1996) darbus, kas tiecas būt politiski provokatīvi un pieprasa nopietnu attieksmi pret mākslas darba formālajiem aspektiem. Salīdzinot ar šīgada Venēcijas biennāles vadmotīvu, kas meklējams Tintoreto gleznās un atspoguļojas biennāles mākslinieku darbos visai ilustratīvā un formālā veidā, abi Latīņamerikā dzimušie kuratori sava “novadnieka” mākslu preparējuši daudz pamatīgāk. Atsaucoties uz pieciem Gonsalesa-Torresa darbiem, tapušas 5 grupu izstādes, kuras tematiski papildina 50 solo prezentācijas.
Skats no ekspozījas “Nāve nošaujot / Untitled (Death by Gun)”
Priekšplānā Kristen Morgin (Gruzija, ASV, 1968) darbs “Trešais maijs / The Third of May”, 2011. Foto: Ēriks Bože
Mākslinieka iecienītais darbu paraksts “Untitled” (Bez nosaukuma), kļuvis par pašas biennāles virstēmu, bet viņa darbu apakšnosaukumi iekavās iezīmē tādas aktuālas tēmas kā (Vēsture) vēstures pārrakstīšana, nacionālā identitāte (Pase), vardarbība (Nošauts ar šauteni), seksualitāte, indivīda izvēles brīvība un sabiedrības priekšstatu sadursme (Ross), mākslas un tās interpretācijas robežas (Abstrakcija).
Izstādes arhitektūra. Foto: Ēriks Bože
Fokusējoties uz tradicionālu izstādes formātu, māksla darbi tiek izolēti no pilsētas, tās dažādajiem kontekstiem un konkurējošās vizualitātes. Ekspozīcija, kuras telpisko risinājumu veidojis japāņu arhitekts Ryue Nishizawa (1966), iekārtota dažāda izmēra metāla konteineros/kabinetos, kas nodrošina zināmu intimitāti un samazina nejaušu vides mijiedarbības risku.
Lai arī biennāles formāts veidots kā puzlis, kurā solo izstādes mijas ar grupas izstādēm, ekspozīcijā dominē diezgan viendabīgs koptonis, ko varētu nodēvēt par mazo žestu pinumu. Ne tikai formas ziņā dominējošie minimālie risinājumi, “rokdarbi”, mazformāta objekti, zemsvītras piezīmes rada šo sajūtu. Mazie žesti pretnostatījumā “lielajiem” nemēģina pārsteigt, provocēt, uzdot jautājumus, nevēlas, lai visi tos pamana, un nemēģina neko ietekmēt. Var citēt Gonsalesa-Torresa retoriku “Es neesmu autoritātes balss. Es varu kļūdīties”, kurai “pazemīgi” seko arī izstādes veidotāji.
Ardmores Keramikas mākslas studijas objekti. Foto: Ēriks Bože
Kuratori jau iepriekš brīdina, ka nemēģinās aptvert visas pasaules mākslas norises, bet pievērsīsies sev vairāk zināmajām teritorijām – Latīņamerikai un Vidējiem Austrumiem. Rezultātā šī atlase rada tādu kā draugu klubiņa iespaidu, kurus vieno kopīgas references un vēsture. Piemēram sadaļā “Pase”, kas tiecas aktualizēt jautājumu par indivīda pārvietošanās ierobežojumiem starp politiskajām un nacionālajām robežām, izteiksmes ne-brīvību autoritārajos režīmos, man akūti pietrūka vismaz kāda Austrumeiropas mākslinieka, kuram šīs sensitīvā tēma veido radošā procesa kodolu.
Hank Willis Thomass (Āfrika, ASV, 1976) “Vieta, ko saukt par mājām (Amerika–Āfrika) / A Place to Call Home (America– Africa”, 2009. Foto: Ēriks Bože
Atkal atsaucoties uz Gonsalesu-Torresu, var apgalvot, ka jebkura estētika var būt politiska – atkarībā no tās ģeogrāfiskā un politiskā konteksta, pasūtītāja un interpretētāja. Kā piemēru viņš min četras krāsas – sarkanu, baltu, melnu un zaļu, kuru salikums ir stingri aizliegts Izraēlas armijā okupētajā Palestīnas teritorijā. Pieņemu, ka daudziem Latvijas iedzīvotājiem vēl atmiņā palikusi sarkanbaltsarkanā krāsu salikuma cenzēšana Padomju varas gados.
Viena no aktīvākajām biennāles referencēm ved uz Gonasalesa-Torresa darbu “Ross”, kas veltīts viņa draugam, kurš nomira no AIDS pāris gadus pirms paša mākslinieka. Darbu veido nefiksēta skaita konfekšu kaudze, kuras svars ir ekvivalents Rosa ķermeņa masas svaram. Sekojot kādai no asociāciju plūsmām, šī darba materializācija vedina domāt par pašu biennāles struktūru un saturu, kuru veido daudz mazu segmentu, kuri atsevišķi pat var nebūt svarīgi, bet galvenais ir kopējā masa, ko tie sastāda.
Jose Leonilson (Brazīlija, 1957–1993) “Tukšais cilvēks / Empty Man”, 1991. Foto: Ēriks Bože
Biennāli pavadošajā ceļvedī apkopotas kuratoru intervijas ar māksliniekiem, kuras daudzos gadījumos ļauj daudz precīzāk izprast konkrētā mākslas darba jēgu un kontekstu. Viens no noslēdzošajiem jautājumiem, ko māksliniekiem uzdod kuratori, ir – “kāda ir jūsu darba politiskā dimensija?” – gluži kā uzliekot precīzi piegrieztu rāmi brīžiem izkliedētajai un savrupajai mākslinieku rosībai.
