Tālas noskaņas zilā vakarā
Cēsu mākslas festivāla izstādes apskats
13/07/2015
Foto: Kristaps Kalns
„Tālas noskaņas zilā vakarā“ – tik romantisku un daudzslāņainu nosaukumu šogad nes Cēsu mākslas festivāla izstāde, kas no 3. jūlija līdz 9. augustam notiek Cēsu alus brūzī. Izstādes kuratore Inga Šteimane aicinājusi četrpadsmit māksliniekus no Baltijas un Ziemeļvalstīm, lai runātu par mūsdienu aktualitātēm, caur Raiņa rindām piedāvājot katra autora personīgo pieredžu šķērsgriezumu.
Pirmkārt, jau izstāde zīmīga ar to, ka pirmo reizi Latvijā tik plaši vienkopus pārstāvēts Ziemeļvalstu un Baltijas reģiona mākslinieku loks. Otrkārt, kuratorei ir izdevies sapulcināt autorus, kuru darbi nes spēcīgu idejisko un intelektuālo slodzi.
Izvēlētais izstādes vadmotīvs „Tālas noskaņas zilā vakarā“, protams, ir rosinošs. Lielākā daļa darbu arī ir tapuši īpaši šai izstādei, taču, kā uzsver kuratore – „izstādei ir savi patstāvīgi mērķi un tā neilustrē Raini“. Kopumā ekspozīcija piedāvā visai daudzveidīgu pasaules traktējumu, katram autoram atsedzot savu, ļoti individuālu pieeju kā lūkoties uz šo pasauli, tomēr vairumu darbu caurauž arī kas kopīgs – sakāpināts jūtīgums pret apkārt notiekošo.
Arturs Virtmanis. „Augšāmcelšanās blūzs.“ 2015
Atklāšanas dienā izstādes vietu var pamanīt jau iztālēm – debesīs virs Cēsu alus brūža, nekontrolēti tiecoties augšup, lidinās Artura Virtmaņa radītās grandiozās instalācijas „Augšāmcelšanās blūzs“ gaisa baloni – domu „burbuļi“, melanholiski mākoņi. To auklas un piestiprinātie karogi pinās viens ar otru, veidojot dīvainas formas patstāvīgu konglomerātu, kas savas trauslās materialitātes dēļ maz pamazām tuvojas savai iznīcībai – vienu pēc otra balonus neizbēgami sapluina vējš, pārliecinot mūs par visa īslaicīgumu. Šo melanholiski dramatisko sajūtu pastiprina Virtmaņa instalācijas otra daļa – Cēsu brūža torņa laikrāža vietu pildošās izkaptis, kas paātrināti rotē, apliecinot pasaules straujo iznīcību. Neizbēgamība, augstāku stāvokļu nesasniedzamība vai īslaicīgums – līdzīgas sajūtas pārņems raugoties vēl citu izstādes autoru darbos.
Miķelis Fišers. „Kalnā kāpējs.“ 2015
Piemēram, Miķeļa Fišera audiovizuālā instalācija „Kalnā kāpējs“ – tā atņem jebkādas cerības par iespējamo happy end. Apspēlējot vienu no populārākajiem Raiņa dzejoļiem – „…Tad kļūsi vientulīgāks gads pēc gada, No tevis atšķelsies pēc drauga draugs...“ – Fišers ieved romantizētas vientulības un ģēnija ciešanu pasaulē. Viņa radītā telpa gan formāli, gan idejiski sakāpina tēmu līdz bezgalībai – vēl ne tik sen izstādēs redzētais efektīgais griezums melni lakotajos koka dēlīšos te iemantojis mega mērogu un trīsdimensiju efektu; stāsta varonis ir ieguvis četras kājas, lai veiktu ceļu kalnā, kur viņu sagaida vien grūtības un vientulība. Viņš ir gatavs ziedot tagadni, lai sasniegtu nezināmo mērķi. Galvu jauc arī tālumā zārkā lidojošā Saulcerīte, vēl viens Raiņa tēls, kuru atmodināt Fišera varonim, šķiet, vairs nav nekādu izredžu. Kopējo noskaņu sabiezina mūziķa Error radītā skaņa – brīžiem piepildot telpu ar visaptverošu ambient noise, brīžiem ieslīgstot skumjā jodelēšanā.
Tomass Bēlings. „Kalns.“ 2010
Melanholiskas noskaņas apvīti šķiet arī izstādē redzamie vācieša Tomasa Bēlinga darbi. Autors spēlējas ar vecmeistaru pazīstamu darbu tēliem un noskaņām, piešķirot tiem jaunus kontekstus un nozīmes. Izmantojot krāmu tirdziņos atrastas reprodukcijas, fotogrāfijas vai priekšmetus, Tomass Bēlings veido savu pasauli, savienojot dažādus skatu punktus un uztveres līmeņus. Mākslinieks ironizē par aizspriedumiem un stereotipiem, kuru varā mēs dzīvojam. Sapņu un fantāzijas pasaule, atmiņas par iespējams kādreiz pieredzētiem notikumiem, kas vilina atgriezties, tomēr negarantē drošību, jo grīda ir sabrukusi („Istaba 6–7“) un stikls ir sasists („Bez nosaukuma“)...
Bolatas Sīlis-Hīgas gleznas
Teju vai apokaliptiska noskaņa jaušama arī Grenlandē un Dānijā dzīvojošās latviešu izcelsmes mākslinieces Bolatas Sīlis-Hīgas gleznās. Dabas un emocionālās stihijas plosās abstrahētajās ainavās un pašportretos, brīdinot par pasaules atrašanos ekoloģiskas katastrofas priekšā – bailes, dusmas, nenovēršamība un bezspēcība. Piesātinātas tumšās krāsas ekspresīvie triepieni un līnijas kontrastā ar tukšajiem gleznu laukumiem rada sakāpinātu trauksmes un nemiera sajūtu, atklājot cilvēka trauslumu un neaizsargātību.
Emīlijas Škarnulītes videodarbs „Aldona“. 2012
Blakus izstāžu telpā skatāms lietuvietes Emīlijas Škarnulītes videodarbs „Aldona“. Mākslinieces veidotais personiskais video paver durvis uz vairākām pasaulēm – tas ir gan pētījums par redzi zaudējuša cilvēka ikdienu, gan ceļojums aizmirstībā grimstošu pagātnes rēgu valstībā. Filmas galvenā varone, autores vecmāmiņa Aldona, kas Černobiļas atomkatastrofas rezultātā kļuvusi akla, izved mūs cauri īpašai vietai – Grutas parkam Lietuvā, kur pārmaiņu laikos vienkopus savāktas un novietotas padomju laika monumentālās tēlniecības skulptūras. Savā laikā uz postamentiem stāvējušas, tās nu atradušas mājvietu parka lapu kaudzēs, sūnās un zālājā. Meistarīgi lietotie formālie izteiksmes līdzekļi īsteni ļauj izbaudīt ne vien ceļojumu laikā, bet arī video estētiskās kvalitātes. Stāsta galvenā varone komunicē ar aizgājušā laikmeta granīta lieciniekiem – viņa uztausta un izjūt katru akmenī izcirsto rievu, acīmredzami atgriežoties atmiņās par laiku, kad Ļeņina vai partizānu grandiozā izmēra skulptūras vēl daiļoja padomju republiku pilsētu centrālos laukumus.
Jurgas Barilaites videodarbs Abracadabra. 2014
Atsauces uz vēstures un savstarpējās komunikācijas jautājumiem atrodam arī lietuviešu mākslinieces Jurgas Barilaites darbā – četru kanālu instalācijā „Abracadabra“. Vienā no video ekrāniem redzam pašu autori, kas nenogurstoši skaita buramvārdus-skaitāmpantus. Izmantojot visu Lietuvas teritorijā dzīvojošo tautību – lietuviešu, krievu, poļu, ebreju – valodas, māksliniece radījusi savus skaitāmpantus izdomātā valodā un lieto tos kā ietilpīgu Lietuvas vēstures metaforu. Skatītājam pievērstais ciešais skatiens un vārdu ritmiskās kombinācijas rada patiesi hipnotisku efektu.
Sofijas Hultēnas videodarbs „Pārveidotie likteņi“. 2013
Berlīnē dzīvojošā zviedru māksliniece Sofija Hultēna savos videodarbos „Apmaiņa“ un „Pārveidotie likteņi“ spēlējas ar iespējām un izvēlēm. Pārliekot atkritumus no viena spaiņa otrā, izgriežot plastmasas maisu uz otru pusi vai nomainot neskaitāmus apavu pārus, autore gan piedāvā izvēli, gan izmaina saturu – ko izvēlēsimies, tāda būs mūsu nākotne. Vai izvēle ir apgrūtinājums, vai labāk ļauties plūsmai „it is what it is“? Tomēr, izvēršot darbības ar visām šīm sadzīviskajām un industriālajām lietām, kas ik pa laikam videodarbā tiek izceltas no būvgružu konteinera, Hultena neiesaistās diskusijās par dzīves jēgas meklējumiem, drīzāk tā ir ikdienas situāciju piefiksēšana un personisko izvēļu konstatācija.
Stens Āre Sandbeks. „mOther.“
Norvēģa Stena Āres Sandbeka instalācijas materiāli ir izskaloti koka gabali, atrasti priekšmeti, plastmasas maisi. Divas mobilas konstrukcijas telpā, kas formas ziņā raisa asociācijas ar Aleksandra Kaldera darbiem, vistiešākajā veido sarunu gan ar skatītāju, gan viena ar otru – pārvietojoties telpā neviļus nākas saskarties ar kādu no tām, iekustinātas tās šūpojas un griežas, pakļaujot sev telpu. Māte („mOther“) un bērns („Ko tu gribi?“) – abi ir viens otra vēlmju piepildījums, abi ir viens no otra atkarīgi. Sandbeks uzmanības centrā noliek šo vienmēr kustībā esošo vēlmju piepildījuma un līdzsvara meklējumus – mūsdienu pasaules nerimstošās alkas pēc arvien jauniem kairinājumiem.
Merike Estna. „Mazliet nesakarīgi, bet nākamreiz būs labāk, goda vārds.“ 2015
Tikpat tīra formas ziņā ir islandietes Margarētas Blondalas instalācija. Ieejot telpā ieraugām vien dažas auklas, dīvainas formas gumijas priekšmetu, atsevišķas saplēsta auduma maisiņa strēmeles. Pārsteidzošā kārtā šīs sīkās, šķietami nevajadzīgās lietas vissmalkākajā veidā organizē telpu un piepilda to ar vīziju un sajūtu pasauli. Teju nemanāmas tās telpā ienes stāstu. Kontrastējot ar Blondalas diskrēto ziemeļnieces neuzbāzību, blakus esošajā izstāžu telpā plosās krāsas, ritmi un faktūras Londonā mītošās igaunietes Merikes Estnas grīdas gleznojumā „Mazliet nesakarīgi, bet nākamreiz būs labāk, goda vārds“. Māksliniece izveidojusi gluži vai skatuvi, kas burtiski pieprasa uz tās uzkāpt un izteikt viedokli. Košo krāsu triepienu ritms pakļaujas vairākiem interpretāciju slāņiem – no vienas puses tie atgādina mūzikai vai kaligrāfiskam tekstam piemītošo ritmu, kurā ik pa laikam „iesprūk“ kāds sampls, no otras – tie atkārto ierastas mājas dzīves kustības mazgājot grīdu. Abu šo slāņu savienojums veido interesantu vizuālu rakstu. Svarīgu lomu spēlē arī mākslas darba novietojums. Autore pievērš uzmanību hierarhijai – tam kā mainās gleznas loma, tai atrodoties uz grīdas, kā skatītājs to uzver, sajūt. Viņa nepieņem glezniecības pašpietiekamību, un provocē skatītāju saskarties un komunicēt ar to. Tiešu komunikāciju ar mākslas darbu paredz arī Igaunijas mākslinieks Marguss Tamms, kura telpiskā instalācija „Dimants Rimants“ pieprasa, lai skatītājs tajā „iekāptu“. Grafiskais melno trubu labirints gluži kā 80. gadu videospēlē vilina doties uz dimanta raktuvēm. Patrulējošie monstri te aizvietoti ar maziem melniem sivēniem, bet videospēles sajūtu vēl paspilgtina Martas Stratskas radīta ritmiska elektroniskās deju mūzikas kompozīcija. Mākslinieks strukturizē telpu, savieno labirinta posmus, bet skatītājam pašam ir jāizvēlas tālākais ceļš.
Marguss Tamms. „Dimants Rimants.“ 2014
Somiete Elīna Broterusa izstādē piedāvā divas idilliskas noskaņas videodarbi – „Mustalahti sekvence” un “Mana laime ir apaļa”. Abas vieno eksistenciālu pārdomu vilnis, kuram ļaujoties var attapties pilnīgi citā laiktelpā.
Izstāde neapšaubāmi ir uzmanības vērts notikums. Ne vien mākslinieku starptautisko vārdu dēļ, bet arī tāpēc, ka tā veido sasauci ar laikmetu, uzrunājot gan emocionāli, gan intelektuāli. Neskatoties uz katra autora individuālo naratīvu un formu, kopējā sajūta tomēr ļauj noorientēties šajā diskursu daudzveidībā un sajust pasaules ziemeļu puses elpu.
