Foto

Levitācija ar cepamo lāpstiņu rokā

Recenzija par Survival K(n)it 7

Laura Prikule
20/09/2015 

Foto: Kristīne Madjare

Jau septīto gadu mums tiek piedāvāts Izdzīvošanas komplekts – festivāls Survival Kit. Kā lēna revolūcija, utopiska pilsēta, futuroloģisks ieskats nākotnē, ātruma samazināšana/piezemēšanās, vai (šoreiz) adījums, atkarībā no sezonas tematiskās aktualitātes un sabiedrībā jaušamajiem procesiem. Ik septembri, atgriežoties pie izdzīvošanas jautājumiem, mēs atgriežamies pie pamatiem, jeb labi zināmās Maslova piramīdas zemākā līmeņa, uz kura vairāk vai mazāk stabili turas arī visa pārējā dzīves vajadzību konstrukcija. Rīku komplektā bieži ir iekļauti visdažādāko funkciju instrumenti un ideju kartes, gan praktiski lietderīgi izdzīvošanai, gan atrautāki no redzamās realitātes. Survival K(n)it nākamā instrumentu kaste ir klāt arī šoruden, šoreiz festivāls mazāk kā ierasts vērsts uz darbiem Rīgas dažādajās apkaimēs, vairāk iedziļinoties esošajā un pieejamajā, veidojot jaunus mākslas notikumus tur, kur vēl brīdi iepriekš bija Latvijas Nacionālā bibliotēka. 

Pasaku pasaulē 7 ir maģisks skaitlis, bet pēc skaita septītais Survival K(n)it festivāls pievēršas pavisam vienkāršām ikdienas darbībām un priekšmetiem, viegli izmainot to nozīmi un, līdz ar to, transformējot to būtību. Droši vien daudzi no mums ir pa laikam devušies rīta skrējienā, tīrījuši paklāju, sakārtojuši plauktā esošās lietas, veikuši rīta vingrojumus vai gaidījuši garākā rindā. Tomēr ne vienmēr virtuvē vai, piemēram, dārzā pavadīts laiks dod iemeslu sajūtai par šī procesa ekskluzīvo nozīmi, bieži vien tā ir gluži nepieciešama darbība, tāpat kā elpošana, vai pat epizodisks ieraksts FB, kas dažos gadījumos tomēr, veiksmīgi pabeidzot īstenot tur iecerēto procesu, uzlabo noskaņojumu.

Ko nozīmē gludināt mājās drēbes vai darbus izstāžu zālē, piemēram. Vai kaut kas mainās? Varbūt oriģināli ir uzšūt sev bikses? Nē, mūsdienās ne pārāk, bet agrāk – jo īpaši nē, jo tā darīja daudzi. Tomēr kā mākslinieka izdarīts žests, visas uzskaitītās darbības var iegūt jaunu saturu un līdz ar to jēgu. “Ikdienu var aplūkot kā mirkļu krātuvi, kurā neskaitāmi daudz atšķirīgi momentuzņēmumi saausti vienā musturā (..) fokusējot uzmanību uz ikdienišķu nodarbi, mēs to ieraugām kā īpašu pieredzi, kas atbrīvota no vispārpieņemtiem prāta ieradumiem (..) pamanām, ka ikdiena nav homogēna masa un mums tajā kļūst interesanti”*, apgalvo festivāla kuratores Solvita Krese un Inga Lāce, mēģinot atkodēt šī gada notikumu ideju.


Estere Fleknere (Dānija). “Es pārvietojos sadursmēs.” 2014–2015

Tomēr par visu pēc kārtas. Nevar domāt par Survival Kit atrauti no būvformām, kur tas iemājo. No ēkām, kas nonākušas festivāla un ar to saistīto pasākumu rīcībā, varētu gandrīz nodrošināt palielas pilsētiņas infrastruktūru – veikali, kafejnīcas, skola, koncertzāle, dažas lielas fabrikas un veselības centrs. Tomēr šķiet, ka Rīga uz šiem savas nesenās pagātnes zaudējumiem īpaši nereaģē, atveras citas vietas, vecās izzūd un kopumā rodas iespaids, ka pilsētas vadībai un noteiktai daļai tās iedzīvotāju puslīdz vienalga. Survival Kit festivāls ir tas nebūt-ne-mēmais liecinieks, kurš noķer un aktualizē šo “izzušanas brīdi”, mirkli, kad reiz aktīva un dinamiska vieta ir sastingusi, un darbība tajā apstājusies, bet jauns lēciens tās attīstībā vēl nav noticis, ierakstot šo stopkadru rīdzinieku un pilsētas viesu kolektīvās apziņas hronikā.

ARHĪVS: Kuratore Inga Lāce ieskicē Survival K(n)it 7 pieturpunktus

Rīgas gadījumā vienmēr ir atrodams kāds “cēls īpašums uz iznīcības robežas”, un var pat izvirzīt tēzi, ka tādi pilsētā būs vismaz tikpat ilgi, kamēr nemainīsies likumdošana, kas saistīta ar nepieciešamību iedot jaunas darbības formas tukšiem namiem. Līdz ar to nav pamata bažām, ka Survival Kit turpmāko festivālu radara zonā varētu nebūt ēku, no kurām uz brīdi izvēlēties piemērotāko (tālākais jau ir lietišķu sarunu jautājums). Festivāla aktivitātes tikai lieku reizi apstiprina, ka mākslinieki un kuratori vienmēr var piedāvāt risinājumus tukšām ēkām, cita lieta ir pilsētas varas struktūru neieinteresētība ilgtermiņa kultūras projektos, tādēļ neiztrūkstoša Survival Kit procesa sastāvdaļa ir arī festivāla nobeiguma fāze, kad balles dekorācijas tiek noņemtas un lieliskā Pelnrušķītes kariete (jeb šajā gadījumā – ēka), turpinot pasaku pasaules anoloģiju, atkal pārvēršas par ķirbi, bet jau savādāku – “ķirbi ar laikmetīgās mākslas pieredzi”. Dažkārt šāda ēkas aktivizēšana palīdz to “reanimēt” un piesaistīt organizācijas, kas tajā saredz arī biznesa potenciālu, kā tas jau noticis ar Miera ielas veikaliņiem un “Idejas māju” Lāčplēša ielā. Kā pēdējais šāds projekts ir iepriekšējā Survival Kit mājvietā “Boļševičkā” plānotā “Rīgas Spēkstacija”, kas, Rietumu bankai piederošajā, eks-kokvilnas fabrikā paredz informācijas tehnoloģiju biroju mītnes saplūdināt ar darbagaldiem radošiem industriāļiem.

Kamēr monetārā metamorfoze ar šī gada festivāla ēku – bijušo bibliotēku – vēl nav notikusi, vairākos etapos devos iepazīties ar tās pašreizējo saturu (laikmetīgās mākslas izstādi ar teju pussimt autoru darbiem). Pašreiz festivāls sākas tur, kur reiz bija bibliotēkas reģistrācija, piedāvājot gūt mākslas pieredzi un ambiciozi atvēzējoties pa visiem pieciem ēkas stāviem.


Īu Susiraja (Somija). No fotogrāfiju sērijas “Labā uzvedība.” 2008–2010. Publicitātes attēls


Andrejs Strokins (Latvija). “Simfonija Bibliotēkai.” 2015

Nokļūstot festivāla norises vietā, mana kustība caur ēku abas reizes ir nevienmērīga – laika sadalījums ir ļoti atšķirīgs, jo dažus darbus esmu ar mieru vērot vairāku minūšu un minūšu desmitu garumā (garlaicīgā gaidīšana Bani Abidi “Attālumā no šejienes” un darbības ar paklājiem Juras Šusta “Kara atbalsī”), kamēr citi uzrunā uz mirkli, kā ceļazīmes Īu Susirajas pašizziņas “Labajā uzvedībā”. Domāju, tā ir jebkuram apmeklētājam, sastopoties ar potenciāli bagātīgu vizuālās informācijas klāstu. Tomēr nav arī tā, ka mani vairāk uzrunā kāds konkrēts ēkas stāvs. Es mēģinu savu pieredzi veidot kā dažādu mediju plūdumu, kā gigantisku adījumu, kuram ir svarīgākas un mazāk interesantas vietas, bet, kas tomēr veido vienotu kopumu jeb Survival K(n)it.

Lai saprastu šī festivāla ideju, man ir svarīgi atsevišķi punkti tajā, konkrētas idejas jeb valdziņi, tomēr, nezināmu iemeslu dēļ, tie šoreiz nešķiet īpašāki par nepieciešamību saprast/uztaustīt kopējo ainu, visa festivāla musturu un pavedienu, varbūt tieši tādēļ, ka vairums no eksponētajiem objektiem atrodas norobežotās, atsevišķās telpās un vizuāli, un izmantoto mediju ziņā atšķiras. Iespējams, katrs no tiem drīzāk ir atsevišķa šķautne vai iespējama taka uz K(n)it idejas virsotni; pat ja pirmajā brīdī tie liekas tik dažādi, tomēr tie visi nokļūst kadrā un tiek pakļauti manai virzībai cauri, veidojot kustības trajektoriju. Daļa no telpām ir tādas, kurās vēlos tikai ielūkoties, bet citās ir patīkami atšifrēt darba sīkumus un ļaut sevi uzrunāt katrai mazajai detaļai, kā tas ir, piemēram, Reiņa un Dārtas Hofmaņu telpā vai Andreja Strokina asprātīgajā fotoarhīva pētījumā “Simfonija bibliotēkai”. Jāatzīst, ka lielākās izstādēs mani parasti visvairāk ieinteresē lakoniskās formas – tās, ko sastopu dāņu mākslinieces Gudrunas Hasles dislektiskajos pierakstos “Minūtes, stundas, dienas, nedēļas” vai ideosinkrētiskajā procesā, kas notiek “Klīgas” (Rutmane, Ģibiete, Kalniņš, Upaciers) “Glubināšanas” kabinetā.


Reinis Hofmanis, Dārta Hofmane (Latvija). “Tu man gribi pateikt ko labu vai sliktu? Vizuālas pārdomas par šodienas valodu un dzīvi.” 2015


“Klīga” (Latvija). “Glubināšana.” 2015

Arī šoreiz ir tādi eksponāti, kas uzrunā tieši un precīzi, piemēram, Okin Kolektīva spēka vingrojumi radioaktīvajā Fukušimā (“Operācija”) vai Ingrīdas Pičukānes “Levitācijas” ainiņas ar mājsaimniecēm virtuvēs, turpinot viņas feminisma gultnē virzīto vizuālo pētījumu tematiku, kā arī citi, kas liekas salīdzinoši amorfāki (daži no kolekciju risinājumiem) vai pat nepaliek atmiņā, tomēr, jebkurā gadījumā, bija nepieciešami kuratoru koncepcijas pilnvērtīgai īstenošanai. Mani ilgākie statisko mediju pieturas punkti ir pie Artura Bērziņa džinsiem (“Ūzas”) un Esteres Flekneres ciltskoku inspirētajiem kokgriezumiem, bet tas nenozīmē, ka tie būtu kaut kādā ziņā ‘k(n)itīgāki’ par citiem darbiem, drīzāk vien to, ka tajos ir kāds magnētiskāks spēks, kas aptur kustību un manu domu plūsmu, ļaujot iedziļināties. Patīk, kā brīžam ir iesaistīta arhitektūra (Inga Meldere, “Retuša”), pārliecina lietuviešu mākslinieka Roberta Narkus iešļūceņu performancē apdziedātie droni, kā arī kriminālās bizes (“Izmeklēšana”, Liena Bondare) un “Baiļu” nervs (Kristians Brekte) piektajā stāvā. 


Kristians Brekte. “Bailes.” 2015

Gribētos, lai SK būtu turpinājis veiksmīgo 2014.gada tradīciju un producējis arī kādus vērienīgākus darbus, atšķirībai un dažādībai mērogos. Tieši viens no iepriekšējā festivāla ietvaros rādītajiem darbiem pārstāvēja Latviju šī gada Venēcijas biennālē (Katrīna Neiburga, Andris Eglītis “Paduse”), bet riņķveida fragments no tā  ir redzams/dzirdams arī “Adījumā”, apvienojot ne tikai vairākus ēkas stāvus, bet arī šī un iepriekšējā gada pieredzes Survival Kit pastāvīgo apmeklētāju uztverē. 


Katrīna Neiburga, Andris Eglītis. Fragments no videoinstalācijas “Paduse”, kas veidota Latvijas paviljonam 56. Venēcijas mākslas biennālē. 2015

Ja pagājušogad likās visai acīmredzami, ka šai apjomīgajai instalācijai varētu būt arī tālāka nākotne, tad šoreiz nepieciešams apdomāt, vai kaut kas no festivāla ietvaros realizētā, idejas vēriena un pieejas dēļ, varētu būt pamats kādai nākamās Venēcijas biennāles nacionālā paviljona ekspozīcijai vai kļūt par līdzvērtīga mega notikuma sastāvdaļu? Iespējams, Deivida Bernšteina cepamo lāpstiņu izvērstam variantam varētu būt šāds potenciāls.

Bibliotēkas ēka un iepriekšējās darbības nospiedumi ir pietiekami piemēroti tādām Survival Kit festivālam raksturīgās metodoloģijas iezīmēm kā kartēšana, izvaicāšana, aktivizēšana, dokumentēšana, performēšana un arhivēšana, kas, kā mākslinieku izmantots izteiksmes veids, ir ierasti klātesošas arī šīgada Adīšanas komplektā. 


Deivids Bernšteins (ASV). “Lāpstiņa.” 2011

Jāatzīmē arī tas, ka LMC veidotais Survival Kit ir vienīgais šāda mēroga visaptverošs un starptautisks laikmetīgās mākslas festivāls Rīgā, kas, iespējams, ir gan tā pluss (potenciālā auditorija saprot, kurp doties), gan mīnuss (pašpietiekamības riski). Citi pilsētā rudenī notiekošie festivāli – “Homo Novus” un “Skaņu mežs” – koncentrējas uz specificētākiem laikmetīgās kultūras segmentiem, kuros vizuālā māksla ir tikai viens un ne dominējošais elements, RIXC festivāla centrā būs māksla postmediju situācijā, savukārt pavasara sezonā paredzētie Rīgas Fotomēnesis un Rīgas Foto biennāle ir vēl jauni pasākumi, kuru lokācija laikmetīgās mākslas kartē un, attiecīgi, centrālie fokusa punkti kļūs daudz skaidrāki turpmākajās to darbības sezonās, kaut gan to nosaukumi un iepriekš redzētais liek domāt, ka galvenais akcents tomēr būs uz konkrēta (foto) medija izmantošanu mākslas praksē, dažkārt konceptuālos, bet citkārt dokumentālos nolūkos.

Nobeigumā jāsaka, ka, ņemot to visu vērā, man bija ļoti svarīgi padziļināti aplūkot tieši Survival K(n)it festivālu, lai saprastu, kāds tad ir tieši šī gada izlaidums, tā konteksts un jautājumi, kurus tas uzdod vizuālās mākslas laukā un ārpus tā strādājošajiem. 


Nanna Debois Buhl
(Dānija). “Augu vākšana uz asfalta.” 2015 

Vēloties ieņemt maksimāli neitrālu pozīciju SK notikumu vērojumā, bet reizē atceroties arī savu dalību tajā dažus iepriekšējos gadus, nonācu pie jautājumiem, kas man šobrīd šķiet aktuāli SK kontekstā. Tomēr sapratu, ka nespēšu rast uz tiem labas atbildes, tādēļ lūdzu tās sagatavot saviem kolēģiem – Mākslas aģentūras “Profiss” darbiniekiem, viedokļu inženierim Žanim Oslo un ideju izpētes nodaļas vadītājai Ravijai Melnalksnei. Viņi manā uzdevumā devās uz festivāla norises vietu, lai visu noskaidrotu sīkāk. Tomēr jāmin, ka Ravijas tiešie darba pienākumi ir maksimāli izjautāt, tādēļ ne vienmēr atbildes ir iegūtas to klasiskajā formā kā stāstījuma teikumi. Žanis savukārt ir poētisks tipāžs, tāds par kuru saka “dzimis diplomāts”. 

Kam domāts Survival K(n)it ?

Ž.: Lidmašīnu pilotiem, namamātēm, atmiņu kolekcionāriem, bērnības tūristiem, adītājiem, bēgļiem, radītājiem, skrējējiem, gaidītājiem, paklāju tīrītājiem un gludinātājiem. Jo tieši viņi figurē festivālā redzamajos darbos, tātad – varēs sevi atpazīt.

Vai festivāla tēmu un ideju būtu iespējams vēl pilnīgāk integrēt tā formā, struktūrā un pašā veidā, kā tas tiek realizēts?

Ž.: Festivāla ideja paver lielisku potenciālu veidot vēl brīvākas un eksperimentālākas eksponēšanas, darbu veidošanas un par darbiem runāšanas formas, sākot ar izstāžu gidu dress-code (adītas jakas?), skatītāju kustību pa festivāla telpām, prezentācijām, beidzot ar pilnu apgaismojuma elementu potenciāla izmantošanu un skaņu. Tas, kas šajā virzienā notiek, varētu notikt arī vēl apzinātāk un integrētāk.

R.: Skandu stiprinājums pie sienas darbu uztveramajā daļā mani nedaudz mulsināja. Simpatizēja “Pēdējo pikniku” ideja, bet todien, kad notika pats pēdējais no tiem, biju pārāk aizņemta ar sevis izvaicāšanu, lai piedalītos.

Vai, darbus izvietojot pa atsevišķām telpām, iespējams noturēt izstādes idejas vienotību?

R.: Kā būtu, ja eksperimentālā nolūkā daži mākslinieki “apdzīvošanai” saņemtu atsevišķas telpas, bet citi saviem darbiem varētu izvēlēties visdažādākās lokācijas pa visu stāvu/ēku? Vai visi izvēlētos atsevišķo? Vai rastos neparedzami dialogi?

Ž.: Šis ir grūtākais no jautājumiem, jo diezgan droši paredzamā atbilde ir, ka idejas vienotība zaudēs. Drīzāk būtu jājautā, cik daudz zaudēs? Tas visdrīzāk atkarīgs no vērotāja vēlmes integrēt un kuratora spējām skatītāja pastaigai izstādes teritorijā piedāvāt gan kopējo “mežu”, gan atsevišķu iespēju pasēdēt zem katra “koka”. Māksla ir individuāls process, tomēr komunikāciju laikmetā tās situācija nav tik izolēta kā to paredz viduslaiku amatnieku cunftēs sastopamais nodalījums – šeit strādā pulksteņmeistars, bet tur tālāk, nākamajās durvīs, kalējs. Šos procesus miksēt ir grūtāk, bet varētu būt interesanti. Ir aizraujoši domāt par lineāriem un nelineāriem montāžas paņēmieniem izstāžu iekārtošanā, smeļoties iedvesmu avangarda kino vēsturē.


Ingela Irmana (Zviedrija). “Mēs satikāmies Cēsīs. Es atdevos.” 2015
 

Vai festivāls spēj neiegrimt rutīnā, notiekot ik gadus?

R.: Varbūt kādā brīdī, saglabājot pamatideju, vajadzētu izmēģināt ko radikāli atšķirīgu? Nevis reflektēt par izdzīvošanu, bet spert reālus soļus jomās, kur māksla saduras ar dzīvi? Kā būtu kādā no aktivizētajām ēkām veidot pasākumus visa gada garumā?

Ž.: Kaut arī atkārtojas dažu vietējo mākslinieku vārdi un festivāla galvenais kurators paliek tas pats – Solvita Krese, var droši apgalvot, ka festivāls (par izdzīvošanu) spēj ģenerēt arī jaunas stratēģijas, kā nodrošināt tā attīstību. Tas ir elastīgs, mobils un adaptīvs. Mainās festivāla tēmas, līdzkuratori (šogad – Inga Lāce), lokācijas, mērogi un aktualitātes, ir pārmaiņas arī veidotāju komandā.

Festivāla budžets, algas un honorāri kāda situācija ar to?

R.: Festivāla nosaukums (Survival Kit), liek pievērsties jautājumam par mākslu kā darbu, lai atrisinātu (vai nē) izdzīvošanu kapitālisma sabiedrībā. Varētu būt interesanti apdomāt, kāda ir atlīdzību hierarhija un griesti kategorijās – kuratori, organizatori, tehniskais personāls, ārzemju mākslinieki, vietējie mākslinieki un brīvprātīgie, kādu apstākļu ietekmē tā veidojas? Vai visi iesaistītie saņem tik, cik būtu nepieciešams kvalitatīvai mākslas procesa īstenošanai, un ko šajā situācijā varētu uzlabot?

Ž.: Domāju tas, ka festivāls spēj piesaistīt pietiekamu budžetu, lai varētu producēt arī virkni jaundarbu, Latvijas apstākļos ir ļoti pozitīvs faktors, to vajag novērtēt. Virkne lielo muzeju līdz tam vēl īsti nav tikuši.

Kā jūtas mākslinieki šajā festivālā?

R.: Vai mākslinieks jūtas kā mājās, kā viņš pats, varbūt kā rokzvaigzne, mikro/mega uzņēmuma menedžeris vai ideju mašīna, vai vidējo distanču skrējējs un vizuālās informācijas pavārs, vai vienkārši kā strādnieks? Vai tas ir viņa 'sapņu kontrakts' vai viņš tikai ‘atstrādā’ numuru? Atbrīvots vai ierobežots, vai abi kopā? Vai ir svarīgi kā jūtas festivāla mākslinieki, vai svarīga ir pati festivāla ideja? Varbūt tos nemaz nevajag nodalīt?

Ž.: Pieļauju, ka, cik mākslinieku, tik variantu, bet man, kā viedokļu inženierim, būtu interesanti apzināt situāciju.

Vai kuratori izjūt gandarījumu par paveikto un saņem pietiekamu analītisku kritiku?

R.: Vai, priekš šāda apjoma notikuma, analītiska diskusija medijos varētu būt dzīvāka? Tāda, kā, piemēram, par šogad tam paralēli notikušo Eiropas basketbola čempionāta atlases turnīru? Kādēļ gan ar mākslu mazāk saistītie cilvēki nevarētu apzināties vairāk par to, ko izsaka tas vai cits darbs? Ko īsti nozīmē ‘gandarījums’, vai tas ir kaut kas pilnīgi konkrēts?

Ž.: Tas, ka festivāls notiek jau septīto gadu, visdrīzāk liecina par to, ka sajūta, ka “to ir vērts darīt atkal” neizpaliek.

Vai Survival Kit ir nepieciešams?

Ž.: Vajag aktualizēt apziņu par esošo, tomēr nepazaudējot sevi mazajās lietās, bet drīzāk paplašinot to robežas. Tomēr šajā trauksmainajā un mainīgajā pasaulē, jo vairāk pārvaldām dažādus izdzīvošanas instrumentus, jo labāk. Dzīvojot Antropocēnajā (the Anthropocene) ērā, kad civilizācija ir neatgriezeniski iejaukusies daudzos uz mūsu planētas notiekošajos ekoprocesos, būs jauni un jauni piemēri par grāvjiem, kuros stūrē mūsdienu sabiedrība. Un jauni, asprātīgi veidi, kā tos apspēlēt, tādējādi radot spoguli pašiem sev un visiem apkārtējiem. Kristapa Epnera skrējēja tēls (instalācija “Skrējiens”) ir viens no mūsdienu cilvēka piemēriem – viņš skrien un skrien, gadiem ilgi, nav zināms kur, nav zināms, kāpēc, viņš skrien, tāpēc, ka jāskrien, vienlaikus arī dokumentējot šo skrējienu. Festivāls ir ietvars un konteksts, kas piešķir šai mākslas spēlei jēgu, kā arī, uz mirkli apstādinot laiku, ļauj atvilkt elpu no skrējiena.

R.: Kāpēc gan nē? 7 gadi ir laba laika pārbaude.

Ja šis festivāls šoreiz ir arī adījums, tad kas tiek adīts?

R.: Šalle?

Ž.: Ikdienā nēsājama glābšanas veste, kas darināta, izmantojot nanotehnoloģijas mājas apstākļos.

Survival K(n)it 7 laikmetīgās mākslas izstāde skatāma vēl tikai šodien, 20. septembrī, no plkst. 12.00 līdz 19.00 kādreizējā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā Krišjāņa Barona ielā 14, Rīgā. Plkst. 16.00 izstādē notiks mākslinieka Deivida Bernšteina performance-stāsts „Marmora cilvēks” par kādu cilvēku, kurš no marmora spēj radīt jebko. 

* Krese S., Lāce I., “Ikdienas kartotēka”, Survival K(n)it izdevums, 4. lpp.