Rudens. Putni jau projām, ēnas neredzamas
Izstāžu apskats
Pēteris Bankovskis
27/11/2015
Kristaps Ģelzis tajās aprindās, kam tas šķiet svarīgi, ir atzīts gandrīz vai par klasiķi. Vizuālās mākslas klasiķi. Un kā nu ne: sasniegts pusmūžs, sapelnītas dažādas balvas, iznācis “pārstāvēt valsti”, pat gadījies iesaistīties jezgā, kas uzmutuļoja putnu dārzā ap Okupācijas muzeju. Tāpat kā vēl daži, viņš var pat tikt uzskatīts par tādu kā vietējās renesanses cilvēku (ja saprotiet, ko es ar to domāju, it īpaši mūsdienās, kas, dziedi vai raudi, tāds “pigmeju” un pusaudžu renesanses laikmets vien ir). Nu labi, ar renesanses cilvēku es saprotu ne to Vitrūvija aplī iezīmēto vingrotāju, bet gan vīru vai sievu, kam padodas viskautko darīt – tāds dzīvo tik nost, ja grib, glezno, ja grib – veido vai “instalē” vai “performē”, vai pat piedalās arhitektūras konkursos. Turklāt visās jomās pamanās darīt, ja ne vienmēr kvalitatīvas, tad noteikti prātā paliekošas lietas.
Kristapam Ģelzim kvalitatīvi sanāk gandrīz vienmēr, lai kāda arī nebūtu konkrētā darba vai acumirkļa domu saturiskā noslodze. Tā tas ir arī šobrīd galerijā “Māksla XO” skatāmajā personālizstādē “19112015”. Nosaukums, kas atrodams arī uz galerijas loga stikla, ir izstādes atklāšanas datuma (tagadnes, kas nu jau ir pagātne) konstatējums. Darbi darināti sarežģītā tehnoloģiski-amatnieciski-radošā tehnikā un procesā, izmantojot līmlentas, polietilēna vai kāda citādi saucama materiāla plēves, krāsas. Nolasāmos attēlus un uzrakstus, iespējams, varētu veidot arī bez ilgstošās un komplicētās ņemšanās. Vienkārši tā – uz datora ekrāna. Bet tie būtu tikai attēli. Jēgu Ģelža darbiem daudzkāršo tieši to materialitāte. Ja kādam tīk, var tur saskatīt trash kultūras elementus vai laikmetīgā dizaina tendenci uz atkārtoti izlietojamu materiālu likšanu lietā. Materialitātes ziņā Ģelža darbi vienmēr ir īsta zelta bedre “kritiskās teorijas” karsējiem un citiem ar bērnišķīgo kreisuma slimību sirgstošajiem.
Kristaps Ģelzis. “Nacionālais troksnis.” 2015
Kristaps Ģelzis. “Mākonis.” 2015
Tomēr saturiski Kristaps Ģelzis transcendē (atvainojos par šo svešvārdu, bet ne par citiem) “kreisumu” un pauž anarhismu pret jebko sazobē ar pusmūža apcerei piedienīgu rezignāciju. Vismaz man tā šķiet. Sastatot Latvijas himnu ar zāģi, viņš, protams, iekļaujas daudzu tā saukto viedokļu līderu postulētajā nihilistiski antinacionālajā “diskursā”, tomēr vienlaikus ļauj kontemplēt stāstu par to, kā zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Divos darbos un divās valodās rakstot lamuvārdu, ko nesen no dzejnieces Krivades daiļrades pūra izcēla un saulītē iecēla skolotāja Ratinīka, bet apzeltīja interneta žurnāls “Satori”, mākslinieks atkal, varbūt pats to negribot, iekļaujas kādā populārā “diskursā”, tomēr šim nolūkam izmantotais, paša radītais šrifts ir tik izaicinoši uzbāzīgs, ka, šķiet, saka gandrīz vai Raiņa vārdiem: “Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu” – tā vien liekas, ka Kristapa Ģelža darbu izstādei ir kāds virsuzdevums.* Un uz to norāda no otrreizējām izejvielām darinātajā darbā “Mēstule” redzamais papīrgrozs. Uz to lido vairums mūsu ieceru, centienu, vēlmju domāšanas, uz to lido slava un neslava, darbi un nedarbi, dienas un nedienas. Kaut kas jau paliek – augšupvērsts vektors vai strazda dziesmas ēna (neredzama!) uz būrīša sienas, kad pats putns jau projām.
Artūra Kondrāta personālizstāde “Momentum”. Ekspozīcijas skats. Foto: Tale Concept Store
Nācija noteikti bija šokā, kad “portālā” kasjauns.lv atklāja, ka slavenību fotogrāfam Artūram Kondrātam atklāta pirmā personālizstāde “Momentum”. Šoks saprotams, jo no “portālā” redzamajām atklāšanas pasākuma fotogrāfijām noprotams, ka uz pasākumu bija ieradusies tikai pavisam maza nācijas daļa, pārsvarā tikai pašas Kondrāta bildētās slavenības. Jaunais fotogrāfs izteicies, ka slavenību, respektīvi, zināmās kafejnīcās, bāros un citās barotnēs sastopamu, piecpadsmit slavas minūtes alkstošu, dažādām pusaudžu paaudzēm piederīgu aktīva dzīvesveida piekritēju esot daudz, daudz vairāk. Bet fotogrāfijas ir glītas. Tās apskatāmas ielas otrā pusē gandrīz iepretī galerijai “Māksla XO” jaunā dzīvokļu namā, kur kvadrātmetra cena, šķiet, ir tāda, ka mūsu slavenībām tur nopirkt “apartamentus” varētu sanākt vien tad, ja velnam atdotu ne tikai mazo pirkstiņu, bet dvēseli.
Īrisa Erbse. „Fermentācija.“ 2015. Publicitātes attēls
“Momentum” ir gan inerce, gan impulss vai virzītājspēks (skat. kaut vai “Tildes biroja” tulkošanas rīkā). Tādējādi vismaz dēļ nosaukuma Kondrāta darbu skate iekļaujas faktiski jelkādā izstāžu darbības kontekstā. Bet vienmēr atrodas jauni cilvēki, kuriem šāds konteksts nešķiet kontekstuāli pievilcīgs. Tādi noteikti ir Kaspars Groševs un Ieva Kraule – abu izveidotā galerija “427” nu jau no Elijas ielas pārcēlusies uz Stabu ielu 70, kur konteksts ir, sacīsim tā, citādāks nekā “glamūrīgajā” centrā. Galerijā, kas publikai atvērta trešdienās un ceturtdienās no četriem līdz septiņiem pēcpusdienā, patlaban apskatāma Ķelnē dzīvojošas jaunas mākslinieces Īrisas Erbses gleznu izstāde. Paliela izmēra akvareļi, glīti, acij tīkami pludinājumi bez kādām realitāti reprezentējošām norādēm. Bet necilajā istabiņā uz “kamīna” dzegas salikta vesela kolekcija košu sadzīves ķīmijas līdzekļu plastmasas pudelēs. Un šī kolekcija ir izstādes atslēga, tātad, kā jau VKN mākslinieku kūrētā galerijā sagaidāms, runa ir par konceptuālu darbu. Māksliniece, izrādās, pludinājumu vizuālos efektus panāk, akvareli bagātinot ar visvisādu drogu veikalos nopērkamu trauku mazgāšanas, paklāju tīrīšanas, logu dzidrināšanas, metālkeramikas spodrināšanas utt., u. tjpr. līdzekļu piešpricēm – saindējot tradicionāli tik tīro, dzidro akvareļglezniecību ar vidi piesārņojošiem globālo laupītājkoncernu ražojumiem. To visu nosaucot atkal vienā elegantā svešvārdā – Fermentation. Jā, nu, fermentācija ir termins, ko sastopam plašā nodarbju spektrā. Un atliek novēlēt, lai Īrisai Erbsei nodomi fermentējas par plašāk pamanāmiem, jēgpilniem sasniegumiem. Un lai galerija “427” fermentējas par iespējami ilglaicīgu, no institūcijām relatīvi neatkarīgu vietu, kur meklējumiem vismaz kādu brīdi izdodas nekļūt par preci globālajā nosacītību tirgū.
Kaspars Zariņš. „Nr. 10“ 2015. Publicitātes attēls
Galerijas “Daugava” Ausekļa ielas zālē vēl kādu nedēļu apskatāma Kaspara Zariņa gleznu izstāde “Tiešraide”. Par to jau daudzi ir rakstījuši un runājuši. Piebildīšu tikai, ka nezkāpēc atcerējos Raimonda Paula un Alfrēda Krūkļa dziesmu “Mirdzošais gliemežvāks” neaizmirstamajā Margaritas Vilcānes un Ojāra Grīnberga izpildījumā.
Ne jau tāpēc, ka: “Gājputni iet un nepārnāk, / Paliek plaukstā mirdzošs gliemežvāks”. Nē, mani nemierīgu dara basa partija starpspēlē pēc piedziedājuma.
* Ko pats Kristaps Ģelzis domā par savu jaunāko darbu izstādi, var kaut cik saprast, ja noklausās viņa stāstīto Ievai Lejasmeijerei Latvijas radio “Klasika” 23. novembra raidījumā “Pasāžas”.
