Nepārkāpjot robežas

Izstāžu apskats

Pēteris Bankovskis
05/04/2016

Latvijas Nacionālās bibliotēkas pirmā stāva izstāžu zālēs līdz 25. aprīlim apskatāma izstāde “Nepārtraukta līnija. Latvijas robežas kartēs”. Līdz ar LNB krājuma kartēm un citiem materiāliem izstādē aplūkojama Māra Bišofa zīmējumu sērija, kas šā vai tā saistāma ar robežu tematiku, un Lailas Pakalniņas īsfilma “Prāmis.” Ekspozīciju pavada “kulturologa” Denisa Hanova īss ieskats kartogrāfijas tapšanā, kā arī karšu / robežu zīmēšanas nozīmju buķete to vēsturiskā, sociālpolitiskā, psiholoģiskā griezumā u.c. Izstāde ir neapšaubāmi interesanta. Vecās un ne tik vecās kartes saista gan ar grafisko izpildījumu, gan ar iespēju izsekot uzmērošanas un kartēšanas iespēju un prasmju attīstībai gadsimtu gaitā, gan, protams, arī (ģeo)politisko faktu un realitāšu fiksējumiem. Izsekojot Livonijas Konfederācijas, tai sekojušās Zviedrijas aizjūras teritorijas un Polijas vasaļvalsts, Krievijas Impērijas guberņu, Latvijas “brīvvalsts”, Ostlandes, LPSR un “atjaunotās” Latvijas Republikas robežu zigzagiem un idejiskajiem līkločiem, skatītājs var nodoties dažādām pārdomām. Atkarībā no noskaņojuma, zināšanām, nacionālās, politiskās, idejiskās ievirzes vai pārliecības (ja nu tāda ir) iespējami atšķirīgi, lai gan neapšaubāmi cits citu daļēji pārklājoši pārdzīvojumi. Kādam grafisko mākslu cienītājam prieku noteikti, kā allaž senu karšu izstādēs, sagādās vinjetes, uzraksti, vecā papīra dzeltējumi, kā arī citas profesionālas nianses. Patriotam prieku raisīs Pētera Mantnieka karšu drukāšanas iestādē tapušās kartes, kurās Latvija redzama ar visu Abrenes apriņķi, bet sirdij liks asiņot jaunākie “Jāņa sētas” ražojumi, kuros Abrenes vairs nav. Reālpolitiķiem un komiķiem noteikti būs gandarījums, salīdzinot ar dažu gadu starpību tapušus Latvijas atveidus, kuros kartēti apbrīnojamie, lai gan brīžiem diskutablie vai pat stulbie grandiozās, gadiem daudzinātās “administratīvi teritoriālās reformas” rezultāti. Bet vēsturniekiem, kam kartogrāfija ir viena no būtiskām sava zinību novada palīgdisciplīnām, izstādē redzamās kartes noteikti ir zināmas no galvas, tāpēc ielūkošanās abās LNB pirmā stāva zālēs būs patīkama atkalredzēšanās ar veciem un jaunākiem draugiem.

Izstādes “Nepārtraukta līnija. Latvijas robežas kartēs” ekspozīcija. Foto: Toms Taukulis

Taču ir vēl kāds, sacīsim, dziļāks vai vismaz attālinātāks skatījuma piedāvājums. Liberāli orientētais Deniss Hanovs uz to nepārprotami, tiesa, pietiekami korekti, norāda savā ievadtekstā. Proti, tā kā valstu (šajā gadījumā – pašreizējās Latvijas Republikas un tās priekšteču) ģeogrāfiskās robežas vēsturiski mēdz visvisādi mainīties, tagadnes domātājiem, kuri, kā jau visos laikos tas bijis, uzskata sevi par visgudrākajiem, rodas iespēja relativizēt. Valsts un tās robežas, viņi saka, konceptuāli atrodas tikai mūsu galvās. Nācijvalstis, viņi saka, ir deviņpadsmitā gadsimta reālpolitikas instruments, kas mūsdienās savu nozīmi ir zaudējis. Nacionāla valsts, viņi saka, var novest pie etnocentrisma, nacionālisma, ksenofobijas, rasisma, aparteīda, fanātisma, balto vīriešu pārākuma apziņas, antisemītisma, homofobijas, vardarbības pret sievietēm un pie visām citām pagātnes paliekām. Jaunā Eiropa (Šengenas sistēma, preču, darbaspēka un visvisādu “ideju” un “dzīvesstilu” brīva kustība), ja vien no tās pamatiem izmet dibinātājtēvu pārliecināto kristietību, tad nu ir atbilde visiem pasaules “retrogradiem”. Izskatās gan, ka visatļaujošais relatīvisms arī ir tikai relatīvs, pārejošs. Un pamatu pamatā cilvēce atkal un atkal atgriežas pie cilšu kariem, kādus tos pazīstam no Mezopotāmijas ķīļrakstiem, Vecās Derības, Beovulfa un Indriķa hronikas. Skat, Latvijas uzņēmējs pelna iztiku, ražojot dzeloņdrātis, no kā veidot necaurejamus žogus starp teritorijām un ļaužu masām. Mēs esam integrējušies pasaulē, kur vienīgā nepārtrauktā līnija ir nevis izteiksmes līdzeklis kartogrāfijā, bet gan cīņa par izdzīvošanu, resursiem, varu un ietekmi.

Ivars Heinrihsons. “Zīme I” 2016. Foto: Renārs Derrings

Citādi tas ir mākslā. Ne jau plašā kontekstā, kur tāpat kā visur citur, plosās konkurence, vājākā pastumšana malā, nemitīga sacensība par prestižu, naudu un atpazīstamību. Nē, citādi ir mākslā, kas iezīmē viena cilvēka, viena mākslinieka radošo ceļu cauri viņai vai viņam atvēlētajiem mūža gadiem. Skaidrs, ka katram cilvēkam ir savas robežas. Ir tādi, kas apzinās robežas, ko nevēlas pārkāpt. Un ir tādi, kuri labi zina, ko nedrīkstētu pārkāpt, tomēr tīšām pārkāpj, piemēram, pie darbiem līmējot frizētavā savāktus matus. Bet nerunāsim par tiem. Ivars Heinrihsons nu reiz ir gleznotājs, kurš savas robežas mākslā ne tikai pazīst, apzinās un ievēro, bet tās pat nemitīgi nostiprina. To apliecina arī jaunākā viņa darbu izstāde galerijā “Māksla XO”. Nedaudz darbu, ekspozīcijas nosaukums ir “Zīmes.” Tie, kas gadiem apmeklē izstādes, Heinrihsona darbus pamana jau pa gabalu, pazīst tos un, ja ir viņa glezniecības savaldzināti, aplūko tos ar patiku. Protams, netrūkst arī cilvēku, kam viņa glezniecība šķiet monotona, garlaicīga un neinteresanta. Es pie tādiem nepiederu. Viņa (visbiežāk, pa gabalu raugoties, melnbaltie) zirgu, balerīnu, koncertflīģeļa tēlojumi aizvien piedāvā acij kādu jaunu impulsu, kas gandarī, rada savādu grafisku un telpisku piedzīvojumu. Es neko nesaprotu no Austrumu hieroglifiem (tādu atdarināšana rietumnieku darbos šķiet kaut kas līdzīgs šejieniešu erzacbudismam un citām New Age dīvainībām). Bet hieroglifi, zīmes, ko gribas atstāt uz sava laikmeta sejas un mantām (tīklu piekariņiem, karotes kāta, nogruntēta audekla) nepavisam nav tikai austrumnieku prerogatīva. Arī vecie kurši atstāja, un līvi, un droši vien arī nezkur aizgājušie zemgaļi. Ivars Heinrihsons negrebj karotes, bet glezno, kā man šķiet, atstājot zīmes, savas (zinām taču, ka pārejošās) klātbūtnes, piederības zīmes. Viņš atklāti, gleznieciski brīvi un bezbailīgi raksta ar otu: “Te es esmu”, “Mans laiks man pieder”. Un tad izmet tīklu ar šiem autorizētajiem piekariņiem ļaužu jūrā. Nē, viņš nav cilvēku zvejnieks, pasarg’, Dievs. Viņš vienkārši ir tāds, kāds ir. Jaunākajos darbos, kā jau rakstīts avīzēs un relīzēs un runāts radio un TV, no zirgiem, balerīnām un klavieru detaļām palikušas vien iespaidu līnijas, laukumi un gaismēnas. Atpazīstamu detaļu gandrīz vairs nav. Mums, kas esam redzējuši daudz Heinrihsona gleznu, viss ir skaidrs, viss ir savās vietās, varbūt vienīgi vairāk ir smalku nianšu, dziļuma un okerīgu vai kādu citu uzzibsnījumu. Mēs šajās gleznās redzam turpinājumu. Loģisku, skaistu turpinājumu, varbūt pat secinājumu. Taču arī citi, kam Heinrihsona ceļš nav pazīstams, domājams, saskatīs šajās, faktiski abstraktajās, kompozīcijās kā loģiku, tā skaistumu.

Foto: Renārs Derrings

Ivars Heinrihsons. “Zīme V” 2016. Foto: Renārs Derrings