Padomājiet, ko redzat
Izstāde “Gaisma kabeļa galā. Latvijas māksla digitālajā laikmetā” Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā
Pēteris Bankovskis
10/10/2016
Foto: Ieva Makare (LETA)
Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Līdz 18. oktobrim Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā Borisa un Ināras Teterevu mākslas programmas TÊTE-À-TÊTE 2016 ietvaros skatāma izstāde “Gaisma kabeļa galā. Latvijas māksla digitālajā laikmetā”, kas veidota no Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja valsts kolekcijas. Kuratore – Helēna Demakova. Izstādē pārstāvēti 25 mākslinieki: Ēriks Božis, Jay Chow, Evelīna Deičmane, Dace Džeriņa, Kristaps Epners, F5 (Līga Marcinkeviča, Ieva Rubeze, Mārtiņš Ratniks), Jānis Garančs, Kristaps Ģelzis, Ģirts Korps, Kristīne Kursiša, Maija Kurševa, Lev Manovich, Miks Mitrēvics, Anta Pence, Dita Pence, Monika Pormale, Krišs Salmanis, Rasa Šmite, Raitis Šmits, Alise Tīfentāle, Vilnis Vītoliņš, Mehrdad Yazdani un Armands Zelčs. Sacīts, ka tie ir ikoniski darbi, kas publiskai apskatei nav bijuši pieejami jau gadiem, pat gadu desmitiem.
Rasa Šmite, Raitis Šmits. “Runā ar mani. Pētot cilvēku–augu komunikāciju.” 2011–2015
Lai gan kuratore izstādes ieteikšanai domātā televīzijas sarunā ar Andri Kiviču strikti vēstīja, ka mākslai nav uzdevuma, tā tomēr nav taisnība. Piemēram, patlaban apskatāmā izstāde – nenoliedzami tā dēvētās laikmetīgās mākslas fakts – ir ar skaidru uzdevumu – norādīt tiem, kas to apmeklēs un tiem, kas, lai arī neapmeklējuši, lietos mediju piedāvātos izstādes interpretējumus, ka nemitīgi notiek gatavošanās Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja vai pat vairāku materializācijai. Gatavošanās ir daudzveidīga, tajā ir gan “krosfita” treniņi, gan atskārta, ka mākslai vajag telpu, gan vēl visādas lietas, ieskaitot izstādes.
Vilņa Vītoliņa fotogrāfijas no sērijas "100 istabas". 2006-2007
Protams, notikums nav tikai posms kādā sagatavošanās darbu ķēdītē. Izstādē “Gaisma kabeļa galā” eksponēti gan darbi, kas redzēti iepriekš, gan tādi, ko visiem ieraudzīt nav izdevies, jo tie tapuši, teiksim, izstādei “2 Show”, kas 2003. gadā notika Viļņā, 2002. gada Sanpaulu biennālei, kādai izstādei Maskavā, Vācijā vai Cēsīs, daži savulaik parādīti Rīgā, citi – ne. Tagad Dzelzceļa muzejā iespējams aplūkot tādu kā topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas valsts daļas konceptuālās mākslas sadaļas šķērsgriezumu. Tajā ar saviem darbiem dominē Latvijas Mākslas akadēmijas Audio-vizuālās mediju mākslas nodaļas Vizuālās komunikācijas apakšnozares (VKN) absolventi, bet ir arī citi, piemēram, fotogrāfs Vilnis Vītoliņš. Vairums darbu tapuši pirms ekonomiskās krīzes, tādējādi tos, ja vēlas, var interpretēt arī kā ilustrāciju tai cerību un ilūziju gaisotnei, kas “treknajos gados” bija manāma Latvijas kultūras dzīvē. Izņēmumi, kas sasaucas jau ar nākamo – haosa vai postdigitālo – laikmetu, ir Rasas un Raita Šmitu kopdarbā ar Mārtiņu Ratniku aizsāktie centieni cilvēku atsvešinātību kompensēt ar mēģinājumiem komunicēt ar augiem, Kristapa Epnera skrējienu dokumentācija un Alises Tīfentāles un biedru savāktā Kijevas Maidana notikumu instagramfotogrāfiju paklājs. Šos trīs darbus, kuros akcentēta nepārprotama virzība, vieno secinājums, iespējams, ka autoru nepavisam negribēts, ka visa virzība ir utopiska vai bezjēdzīga.
Ēriks Božis. “Spied! Spied! Spied!” 2003
VKN dominance nav nejauša, jo dažādu iemeslu dēļ (digitālā laikmeta tehnooptimisms ir viens no iemesliem) plašākā publikā iesakņojies šķietami pašsaprotams uzskats, ka mūsdienās noteicošā ir “vizuālā komunikācija” (bildes), bet ne verbālā (runātais vai rakstītais vārds). Vairākus gadu desmitus tiek intensīvi kultivēts priekšstats, ka tagadnes cilvēks vairs nelasa, bet skatās kustīgas vai nekustīgas bildes; vairs nesarunājas, bet sūta SMS. Protams, šādi apgalvojumi, gluži tāpat kā jebkas cits, ko cilvēce savā brīžiem visai histēriskajā, noslēpumainajā dinamikā pauž, ir vienpusīgi, situatīvi un galīgā instancē bezvērtīgi. Katra laikmeta vēlme ir sevi apliecināt ar izteikumiem par sevi. Un itin visi šādi izteikumi ir pretrunīgi. Tā arī tagad. Visi ir redzējuši fotogrāfiju, kurā redzams, kā Bils Geitss sēž uz papīru ķīpas un vēsta, ka “digitalizācijas laikmetā” no šīs ķīpas, no nelietderīgas papīra tērēšanas varēs atbrīvoties. Un daudzi gandrīz ik dienas iegriežas kādā no neskaitāmajām kopētavām un drukā, un drukā, un drukā. Un tērē vairāk papīra, tātad – koksnes un skābekļa, ar katru dienu vairāk. Un lasa. Iespējams, miljoniem šolaiku cilvēku lasa vairāk, nekā jelkad agrāk. Bet – ko lasa.
Jay Chow, Lev Manovich, Alise Tīfentāle, Mehrdad Yazdani. “Neparastais un ikdienišķais: 144 stundas Kijevā.” 2014
Nez kāpēc ienāca prātā Nikolā Pusēna glezna “Ainava ar Polifēmu”, kas datēta ar 1649. gadu. Iedomājos, ka 17. gadsimta skatītājam (tādu tolaik varēja būt pietiekami šaurs loks) nekādi jautājumi par gleznas saturu neradās. Vairums kultūras produktiem pietuvināto ļoti labi zināja, kas ir Polifēms, kāpēc viņš tur skumīgi pūš stabuli, kamēr priekšplānā mīlinās kāds pārītis. Ovīdija “Metamorfozes” normāli izglītotam cilvēkam taču bija pašsaprotama lasāmviela. Tāpat arī daudzkas cits, kas varēja kalpot un kalpoja par tā vai cita mākslinieka (bieži arī pasūtītāja) darba iemeslu, iedvesmas avotu un saturu. Bija kāds vienojošs zināšanas apjoms, kaut kāds nosacīts izlasītā un saprastā konsenss.
Maija Kurševa. “Mana piektdiena.” 2008
Ja 17., 18. vai vēl pat 19. gadsimta lielākās daļas cilvēkam – mākslas interesentam – parādītu izstādi “Gaisma kabeļa galā”, viņš/viņa, pirmkārt, nobītos, jo nodomātu, ka atrodas kādā bīstama burvja tumšo darbu laboratorijā vai gadatirgus frīkšovā. Pat noticējis, ka tie ir profesionālu mākslinieku darbi, šis cilvēks būtu pārliecināts, ka mākslinieki ir traki. Jo izstādē redzamajam, tam, kas tiek vizuāli komunicēts, pirmajā pietuvinājumā pašam par sevi nav nekādas sasaistes ar cilvēces kolektīvās pieredzes atpazīstamiem elementiem. Jā, viss ir pietiekami rūpīgi izgatavots, nav daudzkārt tagadnes mākslas centienos sastopamās, tīšās nekārtības, netīrības, perversijas, bet nav arī tikpat kā nekā, kas pietiekami atklāti un, jā, arī mierinoši, liecinātu par dziļāku sasaisti ar konkrēto (eiropeisko) civilizāciju, ar tās kultūras aspektiem, nekur fonā nav milža Polifēma. Faktiski jau nekur priekšplānā nav arī mīlētāju. Ir vientuļi skrējēji, to saraustītā elpa un domas, kas, skrējiena pārņemtas, tikai ar grūtībām noturas pašas sevī. Milža Polifēma skumju vietā ir monādisku maratonistu skumjas, dzenoties no vienām (komerc)sacensībām uz nākamajām. Un kas lai zina, ko domā tas vai cits skrējējs.
Monika Pormale. “Miss pasaules.” 2009
Te vietā piebilst, ka neapskaužamā situācijā ikvienā laikmetīgas konceptuālas mākslas izstādē ir arī 21. gadsimta skatītājs, bet tam talkā nāk ieradums, kādu 17. gadsimtā un vēl nesenā pagātnē nebija – lasīšana ad hoc, proti, katram gadījumam atsevišķi. Tā lasām SMS, ziņu virsrakstus, medikamentu un sadzīves preču lietošanas instrukcijas, tā – paskaidrojumus, bez kuriem pa laikam grūti vai pat neiespējami noticēt, ka redzamais ir “mākslas darbs”. Izstādē Dzelzceļa muzejā ir šis un tas, kas sniedz kaut kādu sapratni vai pat zināmu estētisku piedzīvojumu arī bez paskaidrojumu lasīšanas. Tādi ir, piemēram, Kristapa Ģelža, Monikas Pormales, Viļņa Vītoliņa darbi. Bet vairumā gadījumu “lietošanas pamācības” ir obligātas, un tādas kuratore ir sagādājusi. Gan bezmaksas katalogā, gan pie katra darba. Ir arī darba burtnīcas skolniekiem. Būtu labi, ja tādas tiktu piedāvātas arī citās laikmetīgās mākslas izstādēs. Paņemiet, paskatieties, sekojot norādēm, atrodiet darbu N un padomājiet, ko redzat. Varbūt – kādu subjektīvi, dažbrīd pat visai liriski paustu domas zibsni.
