Foto

Reizēm sienas var pastāstīt vairāk, nekā mēs sagaidām

Estere Kajema
08/12/2016

Iespējams, ka sienu gleznojumus var uzskatīt par vissenāko mākslas formu. Pirmkārt, tie ir aizvēsturiskie zīmējumi uz alu sienām; tie gan netika radīti kā dzīvesvietas izdaiļojums vai izklaide, bet bija domāti tīri burtiskā nozīmē – kā instrukcijas pēcnācējiem. Ja tā padomā, tad siena ir visvieglāk pieejamā virsma. Tā ir ideāli piemērojama jebkādam augstumam; tā nekustas, līdz ar to perfekti der kā vieta, kur atstāt informatīvus vai vizuālus vēstījumus. Sienu māksla atrodama gan akmens laikmeta alās, gan seno ēģiptiešu kapenēs, gan viduslaiku freskās uz apmetuma. Laikam ejot, ideja par „mākslu uz sienas” izvērtās plašumā un sāka ietvert jebkuru darbu, kas bija tiešā veidā saistīts ar arhitektūru. Ja mēs iedziļinātos sienu mākslas dažādajās tehnikās un metodēs, sanāktu akadēmiska mākslas vēstures eseja, kas nav šī teksta nolūks. Šajā esejā diskutēsim par to, kādos veidos postmodernisma un laikmetīgajai sienu mākslai iespējams mijiedarboties ar vietu, kurā tā atrodas. 

Runājot par sienu mākslu, dabiski nāk prātā divi postmodernās mākslas giganti – Kīts Harings un Žans Mišels Baskjā. Viņi abi izvēlējās sienu kā virsmu, uz kuras izteikt un skaidrot sev apkārt esošo netaisnību un aizspriedumus. 

Harings, kurš bija dzimis Pensilvānijā, uz Ņujorku pārcēlās 1978. gadā, lai studētu leģendārajā Vizuālās mākslas skolā. Lielpilsētā mākslinieks sastapās ar ļoti daudziem jauniem, radošiem cilvēkiem – māksliniekiem, mūziķiem, dīdžejiem, dizaineriem. Īpaši viņu aizrāva tieši grafiti kultūra. Un jau studiju laikā Harings sāka izkārt savus darbus skolas koridoros, lai visi tos varētu redzēt – viņam bija neapturama vēlme pēc plašas auditorijas.

„Vienu dienu, braucot metro, es ieraudzīju to lielo tukšo melno paneli, kādā ievieto reklāmas. Uzreiz sapratu, ka tā ir ideāla vieta zīmēšanai. Es iznācu virszemē, iegāju kancelejas preču veikalā un nopirku kastīti ar balto krītu, tad atkal nobraucu lejā un uztaisīju zīmējumu. Tas bija ideāli maigs melns papīrs – ar krītu uz tā zīmēt bija tik viegli.”[1]

Tieši Metro periods padarīja Haringu par slavenu mākslinieku. Šie sienu gleznojumi sasaistīja mākslinieku ar hiphopa un repa kultūru, jo tieši tur bija meklējama Ņujorkas grafiti sākotne. Tiesa gan – Haringa zīmējumi parasti pievērsās ar šo kultūru nesaistītām problēmām un jautājumiem. Ierašanās Ņujorkā un savas homoseksualitātes publiskošana bija izšķirošs mirklis gan viņa mākslinieciskajā, gan personiskajā dzīvē. Lielai daļa viņa darbu bija seksuāli izglītojošs raksturs, jo īpaši attiecībā uz sabiedrības informēšanu par AIDS. Harings reiz teica, ka homoseksualitāte ir padarīta par nāves sinonīmu, tāpēc viņam bija ļoti svarīgi cīnīties ar šo priekšstatu.

Sienas Haringu apbūra. Katru izstādi, kurā viņš piedalījās, mākslinieks pārvērta par unikālu, neatkarīgu telpu, tostarp arī savu personālizstādi Shafrazi galerijā 1982. gadā.


Kīts Harings. Skats no izstādes Shafrazi galerijā Ņujorkā, 1982

Viņu apbūra arī publiskas vietas un telpas, kuras, izmantojot savu māksliniecisko spēku, viņš transformēja līdz nepazīšanai. 1984. gadā Harings radīja sienas gleznojumu bērnu ciemata slimnīcai Dobsferijā, Ņujorkas štatā. 1989. gadā viņš ar savu mākslu pārveidoja tualeti LGBT kopienas centrā Manhetenā, kas tagad pazīstama kā Kīta Haringa istaba. 


Kīta Haringa gleznojums LGBT kopienas centrā


Kīta Haringa gleznojums bērnu ciematā

Haringam raksturīgas komiksu stilā zīmētas figūras, kas dejo, kaujas, rāpo, nodarbojas ar seksu, peld, pārvēršas par delfīniem. Vienā no saviem slavenākajiem zīmējumiem Harings attēlojis dīdžeju, kas izskatās pēc suņa.


Kīts Harings. DJ. 1983

Tam, ka Harings izvēlējās sienas virsmu saviem zīmējumiem un gleznojumiem, varētu būt dažādi iemesli, taču interesantākais no tiem varētu būt fakts, ka viņš ļoti bieži savas mazās figūriņas ievietoja reklāmām paredzētos laukumos. Viņš saprata, ka šo laukumu izmantošana liks skatītājiem sajusties neērti, jo, dzīvē izdarot izvēles, viņi ir tik ļoti pieraduši paļauties uz reklāmām. Ko vilkt mugurā, kādas smaržas lietot, kurp doties... Iespējams, ka Harings centās likt sabiedrībai pārvērtēt savus ikdienas lēmumus un sevi nodarbinošos jautājumus. Un tas viņam pilnīgi noteikti izdevās.

Otrs minētais gigants ir Žans Mišels Baskjā. Lai arī Haringa laikabiedrs, sienas Baskjā izmantoja pilnīgi citādāku vēstījumu paušanai. Baskjā bija piedzimis Ņujorkā – Bruklinā. Pēc tam, kad viņa māte tika ievietota garīgo slimo dziednīcā, par Baskjā vienīgo aizbildni kļuva tēvs, ar kuru jaunietim izveidojās ļoti smagas attiecības. 15 gadu vecumā topošais mākslinieks pameta vidusskolu, bet tēvs savukārt izmeta viņu no mājas. Baskjā sāka apmeklēt alternatīvu vidusskolu City-As-School, kas kļuva par viņa karjeras izejas punktu. Šajā skolā Baskjā iepazinās ar Elu Diazu, ar kuru kopā sāka zīmēt uz sienām grafiti, parakstoties ar burtiem SAMO, kam sekoja autortiesību simbols. SAMO nozīmēja: The Same Old Shit (Tie paši vecie sūdi). Ar skolasbiedru palīdzību Baskjā un Diazs sāka aprakstīt jeb „marķēt” sienas – SAMO pievienoja dīvainas, neparastas frāzes. Pazīstamais mākslas kritiķis un cilvēks, kuram bija liela nozīme Baskjā karjerā, Džefrijs Deičs šos uzrakstus nosauca par „saraustītu ielas dzeju”. Taču, patiesību sakot, viņu vēstījumu raksturs bieži bija visai neskaidrs, piemēram, šāds uzraksts: „SAMO, tā saucamais avangards”.


Žans Mišels Baskjā. SAMO, the so-called avant-garde

Vienā no intervijām Village Voice Baskjā vēlāk atzinās: „Tā bija tīņu padarīšana. Mēs visu laiku dzērām Ballantine eilu, rakstījām tos tekstiņus un mētājām pudeles... tīņu būšana. [..] Tie bija domāti kā logotipi, līdzīgi kā Pepsi”.[2]

Diazs SAMO darbībā vienmēr centās atrast dziļāku filozofisku jēgu, tikmēr Baskjā allaž alka slavas un spozmes. Iespējams, ka SAMO viņš tikai izmantoja, lai iegūtu plašāku publikas uzmanību. Tam par pierādījumu varētu kalpot labi zināmā anekdote – reiz, pirms viņš vēl bija personiski iepazinies ar Haringu, Baskjā palūdza viņu pa kluso ielaist Vizuālās mākslas skolas studentu pilsētiņā; tur viņš visu nopūta ar SAMO. Viņš ļoti labi apzinājās, kur likt sevi pamanīt, un darīja to ļoti, ļoti pragmatiski. 1980. gadā Baskjā Lejas Manhetenas ielās sāka rakstīt: „SAMO ir miris” (SAMO IS DEAD). 

SAMO bija miris, bet Baskjā karjera tikai dzima. Beigas savai sadarbībai un draudzībai ar Diazu viņš izmantoja, lai vēl jo vairāk reklamētu sevi. Sienu virsma Baskjā bija milzīgs pašreklāmas laukums – visi Ņujorkas iedzīvotāji un viesi bija jāpārliecina, ka tieši viņš ir īstais pilsētas karalis. Lai vēl vairāk pastiprinātu šādu iespaidu, Baskjā darbus parakstīja ar savu vārdu, virs kura bija uzzīmēts kronis.

Šodien ir simtiem izcilu mākslinieku, tostarp arī tādi prominenti vārdi kā Banksijs un misters Breinvašs, kuri savu mākslas darbu virsmai joprojām izmanto ēku eksterjerus. Taču ir arī daudzi mūsdienu mākslinieki, kas pievērsušas iekšējām sienām – ne tikai kā plaknei, pie kuras pakarināt vai atsliet darbus, bet arī tiešā veidā kā virsmai. Turpmākā esejas daļa būs ieskats trīs mākslinieku – Ļenas Lapšinas, Ai Veiveja un Maikla Kreiga-Mārtina – darbībā. Visi trīs viņi izmanto sienas virsmu kā sava darba turpinājumu vai izvērsumu.

Ļena Lapšina ir Sibīrijā dzimusi mūsdienu māksliniece, kura daudzkārt pielietojusi šo tehniku – zīmēt tieši uz sienas. 2013. gadā viņa radīja zīmējumu ar nosaukumu „Zobens, suns, kalns, mašīna”, kas bija Arlberg Hospiz viesnīcas (Austrijā) pasūtījums. Pati māksliniece savā mājaslapā šo darbu raksturo kā „..patiešām milzīgu: sešas sienas, simts kvadrātmetri, vairāk nekā 600 metri Pattex līmlentes”.[3]


Ļena Lapšina. Skats uz Arlbergas viesnīcas sienas gleznojumu, 2013


Ļena Lapšina. Skats uz Arlbergas sienas gleznojumu, 2013

2016. gadā māksliniece strādāja pie cita šāda veida gleznojuma – šoreiz tās bija sienas kādā villā Londonas centrā. Māksliniece raksta: „Šeit jūs sastapsiet kalnus un cilvēkus, un tekstus, un salonā – pat milzi”.[4]


Ļena Lapšina. Skats uz Londonas sienas gleznojumu, 2016

Uzklājot attēlu tieši uz sienas, Lapšina gluži vai ļauj figūrām brīvi „uzplaukt” – suņiem, pasaku bruņiniekiem, rūķiem, puķēm, kalniem, kokiem. Viņas radītās sarkanās figūras ieskauj un pārņem telpu, tādējādi kaut kādā veidā kļūstot par mājas saimniekiem, īpašniekiem vai pie ēkas piesaistītiem spokiem. Varoņi, ko sastopat šeit uz sienām, gluži vai piedalās kāda pārdabiskā transformācijas procesā, pilnīgi un galīgi revolucionizējot telpu.


Ļena Lapšina. Skats uz Londonas sienas gleznojumu, 2016

Ai Veiveja metode, kurā viņš izmanto sienas kā savu darbu turpinājumu, ir patiesi satriecoša. Viņš izmanto sienas virsmu, lai izvērstu telpas iekšienē atrodošos. Divi šeit minētie piemēri ir no viņa izstādes Karaliskajā mākslas akadēmijā Londonā 2015. gadā. 

Darbi „Skolēnu–zemestrīces upuru vārdi, ko atklāja Pilsoņu izmeklēšana” (2008–11) un „Taisni” (2008–12) bija eksponēti līdzās un radīti kā tieša reakcija uz Sičuanā notikušo zemestrīci 2008. gadā. Traģiskā zemestrīce atklāja reģionā celto ēku ārkārtīgi slikto kvalitāti, īpaši tas attiecās uz skolām – tās sabruka, paņemot tūkstošiem skolnieku dzīvību. Salauztos un salocītos neizturīgā tērauda stieņus, kas bija izmantoti būvniecībā, Veivejs savāca un ar asistentu palīdzību vienu pēc otra taisnoja ar rokām. Šie stieņi redzami instalācijā „Taisni”. Savukārt „Skolēnu–zemestrīces upuru vārdi, ko atklāja Pilsoņu izmeklēšana” ir saraksts ar zemestrīcē bojā gājušo skolnieku vārdiem. Šo sarakstu apkopoja Pilsoņu izmeklēšanas organizācija, kas darbojās pret Ķīnas valdības oficiālajām nostādnēm. Izmeklēšanas gaitā vairāki brīvprātīgie, kas strādāja organizācijas labā, tika arestēti. Kad Ai Veivejs gatavojās liecināt par labu vienam no viņiem, policija viņu brutāli piekāva, arestēja, pratināja un piesprieda gadu cietumā nosacīti, kura laikā viņam nebija ļauts pamest Pekinu. Šo sarakstu, kura apkopošana bija prasījusi tik daudz drosmes un pārliecības, mākslinieks bija milzīgā mērogā pārnesis uz šīs nozīmīgās mākslas institūcijas sienām. To var uzskatīt par viņa visaugstsirdīgāko, drošsirdīgāko un varonīgāko akciju dzīvē. 


Ai Veivejs. Names of the Student Earthquake Victims Found by the Citizens' Investigation. 2008–2011


Ai Veivejs. Straight. 2008–2012

Vienā no pēdējām telpām Karaliskās akadēmijas izstādē bija eksponēts Veiveja darbs ar nosaukumu „S.V.Ē.T.S.” (2012). Šo komplekso mākslas objektu veidoja seši milzīgi dzelzs kubi. Pirmajā acu uzmetienā tie šķita visai abstrakti, taču, pienākot tuvāk, pakāpjoties uz maza soliņa un ieskatoties tur iekšā, skatītājam atklājās miniatūras un detalizēti izstrādātas ainiņas no Veiveja laika cietumā. Ārkārtīgā precizitāte un uzmanība pret detaļām šīs epizodes padarīja patiesi biedējošas.


Ai Veivejs.
S.A.C.R.E.D. 2012


Ai Veivejs.
S.A.C.R.E.D. 2012

Taču, apskatoties apkārt, uzmanība bija jāpievērš telpas sienām un tās sedzošajām tapetēm. Pat no attāluma bija labi saredzams, ka tapetēs attēlotas kaut kādas formas zeltā – putni un ķēdes. Pienākot tuvāk, atklājās, ka tapetes rakstu veido tvitera logo mazais putniņš, ko ielenkušas novērošanas kameras un no rokudzelžiem savīti dekoratīvi apļi.

Šī sienas ap instalāciju „S.V.Ē.T.S.” simboliski attēlo runas brīvības apspiešanu Ķīnā – kā zināms, 2009. gada jūnijā Ķīnas valdība nobloķēja valstī tviteri, sekojot interneta cenzūras politikai. 


Ai Veivejs. Skats uz tapetēm Karaliskajā mākslas akadēmijā. 2015

Maikls Kreigs-Mārtins ir īru-britu mūsdienu mākslinieks, kurš savos darbos bieži pievēršas ikdienišķiem mājsaimniecības priekšmetiem. 70. gadu beigās Kreigs-Mārtins sāka eksperimentēt ar sienas virsmu, tiešā veidā uz tās uzklājot dažādus materiālus. Viņš izmantoja līmlenti, eļļu, metālu un neona lampas. 1980. gadā viņš radīja sienas instalāciju no līmlentes, kas bija pielīmēta tieši pie sienas. Mākslinieks attēloja tādus objektus kā globuss, ledus formiņas, krēsli, grāmata, trepes. Tie bija priekšmeti, ko varētu atrast birojā vai mājas lasītavā.


Maikls Kreigs-Mārtins. Reading with Globe. 1980

2015. gadā Kreigam-Mārtinam bija personālizstāde Transience galerijā Serpentine – šeit viņš sienas, kam bija jābūt par viņa darbu fonu, noklāja ar dažādu 21. gadsimta sākuma ikdienas priekšmetu zīmējumiem. iPhone, Xbox konsole, austiņas, viegli atpazīstamie Makdonalda frī kartupeļi. Šī „tapete”, kas tika speciāli radīta izstādei Serpentine galerijā, akcentē šo vienkāršo, atpazīstamo un visapkārt esošu līniju pasaules nozīmi. Skatītājs var viegli identificēt Apple datorpeli, lielu iMac ekrānu, Adidas kroseni un daudz ko citu. Džūlija Peitone-Džounsa, bijusī Serpentine galerijas direktore, un galerijas līdzdirektors Hanss Ulrihs Obrists teikuši: „Kreiga-Mārtina atjautīgais vērojums piedāvā ekstraordinārā portretējumā atklāt mūsu pasauli apdzīvojošo objektu ražošanas, apstrādes, funkciju un formu jaunāko attīstību. Viņa darbs atklāj ultimatīvās laikmetīguma izteiksmes meklējumus veidā, kādā to piedzīvojam mēs visi – caur priekšmetiem, ko lietojam katru dienu.”[5]


Skats no izstādes Transience

Ir svarīgi saprast kritisko atšķirību starp gleznojumu vai zīmējumu uz papīra lapas, audekla, kartona vai jebkādas citas pārvietojamas virsmas un tāda, kas tapis uz sienas. Uz sienas nodots vēstījums automātiski iegūst citādu statusu, pat ja tas notiek vien zemapziņas līmenī. Siena kā telpa ir pilnīgs pretmets baltajam kubam, tā ir stāsts; tā var kļūt par mājām, par patvērumu. Paša mākslinieka transformēta siena ir stāsts un viņa darbnīcā radīto darbu izvērsums. Tā ir balss no „tās puses”, autora dots mājiens tiešā veidā. Tāpēc būtiski ir atcerēties, ka dažkārt sienas spēj izstāstīt vairāk, nekā mēs no tām sagaidām. 

[1] David Sheff, “Keith Haring: An Intimate Conversation,” Rolling Stone, August 10, 1989, p. 63

[2] Faflick, Philip. “The SAMO Graffiti.. Boosh Wah or CIA?” Village Voice, December 11, 1978.

[3] There is a mural on the very peaks of the mountains, mākslinieces bloga ieraksts

[4] “There is a giant in the City of Westminster”, mākslinieces bloga ieraksts

[5] Maikla Kreiga-Mārtina izstādes Transience preses relīze