Foto

Ļembasta svinēšana

Recenzija par izstādi “Reformācijai – 500. Rietumeiropas grafika. 15.–20. gadsimts”

Pēteris Bankovskis
23/02/2017

Līdz 12. martam Mākslas muzejā Rīgas Birža skatāma izstāde “Reformācijai – 500. Rietumeiropas grafika. 15.–20. gadsimts”. Izstādes kuratore ir muzeja vadītāja Daiga Upeniece. Aplūkojami Martina Šongauera, Lūkasa Kranaha Vecākā, Albrehta Dīrera, Hansa Holbeina Jaunākā, Hansa Burg(k)maira, Erharda Altdorfera, Rembranta, Adriana van Ostades, Viljama Hogarta, Džordža Kruikšenka, Gustava Kēniga, Gistava Dorē, Otto Diksa un vēl dažu citu darbi. Ekspozīcijas kodolu veido Reinholda Filipa Šillinga dāvinājums Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, Pētera Betgera dāvinājums Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un, kas jo īpaši izceļams, apjomīgs un vērtīgs ieskats vācu kolekcionāra Tomasa Emmerlinga (Thomas Emmerling, Vācija/Rumānija) krājumā.

Kā lasām muzeja “preses relīzē”, “2017. gadā pasaulē tiek atzīmēta Reformācijas kustības 500. gadadiena. Lai gan jau no pirmā gadu tūkstoša kristietība apzinās reformu nepieciešamību, ar to saprotot pastāvīgu atgriešanos pie bībeliskā Jeruzalemes pirmdraudzes modeļa, 16. gadsimts līdzšinējo morāli disciplināro reformu vietā aktualizēja ar doktrinālas dabas jautājumu izvirzīšanu. 1517. gada 31. oktobrī Dr. Mārtiņš Luters (Martin Luther, 1483–1546) iezvanīja Reformāciju, pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm pienaglojot 95 tēzes, ar kurām krasi vērsās pret indulgenču tirgošanu. Viņš vēlējās iesākt akadēmisku diskusiju par grēku atlaidēm un tobrīd pat nenojauta, ka reliģisko, politisko un sociāli ekonomisko apstākļu iespaidā tai sekos gadsimtiem ilga kristietības sadrumstalošanās dažādās konfesijās.”


Albrehts Dīrers. “Svētā Trīsvienība.” 16. gs. Ksilogrāfija. Tomasa Emmerlinga kolekcija. Publicitātes foto

Reformācijas 500 gadus pasaulē sagaida un atzīmē plaši. Atceramies, ka pērnā gada rudenī pāvests Francisks apmeklēja Zviedriju, kur kopā ar dažādu kristīgo konfesiju un reliģiju pārstāvjiem no Zviedrijas un citām valstīm pieminēja notikumus, kas dažiem šķiet pagrieziens uz “progresīvu” mūsdienu pasauli, bet citiem – katastrofa. Vācijā reformācijas jubileju, protams, atzīmē visplašāk, tur līdz ar grāmatu, izstāžu un konferenču lavīnu federālo zemju koncertarēnas pārstaigā Mihaēla Kunces un Dītera Falka grandiozā “poporatorija” Luters. Arī Latvija, lolojot četras Mārtiņa Lutera pašrocīgi rakstītas vēstules  šejieniešiem – Baznīcas pārtaisīšanas entuziastiem – reformāciju vēlas atcerēties godam, tāpēc izstāde Biržas muzejā ir tikai sākums, gaidāmi vēl dažādi pasākumi. Minētās vēstules, kā arī Mārtiņa Lutera darbu pirmizdevumus interesenti varēs apskatīt no 10. marta Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā. Jau rīt – 24. februārī – Latvijas Universitātes 75. konferences ietvaros Eiropas Savienības mājas Sarunu istabā notiks zinātniski lasījumi “Mārtiņa Lutera garīgais mantojums Latvijas tautu kultūrās, valodās un literatūrā.” Savukārt 17. martā  Universitātē gaidāma reformācijai veltīta starptautiska konference „Reformācijas 500 gadi – reformācija mūsdienu pasaulē”. Nacionālajā bibliotēkā uz rudens pusi būs skatāma ceļojoša izstāde, kas top sadarbībā ar Strasbūras Universitātes nacionālo bibliotēku un Vitenbergas bibliotēku Štutgartē. Un tas droši vien nav viss.


Albrehts Dīrers. Ilustrācija Sebastjāna Branta “Nelgu kuģa” 1497. gada izdevumam latīņu valodā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētera Betgera grafikas kolekcija. Publicitātes foto

Izstāde Biržas muzejā ir plaša un ļoti interesanta. To ir jēga apmeklēt, ja nav nekur jāsteidzas. Ejot cauri ekspozīcijai virzienā no senākā, 16. gadsimta sākuma perioda uz nosacītām mūsdienām, var izsekot gan dažādu grafikas tehniku attīstībai un/vai ienākšanai tehnisko līdzekļu apritē, gan, protams, fragmentāri, atsevišķu mākslas dižmeistaru veikumam, gan, arī tikai fragmentāri, bagātīgai priekšstatu un kanonisku nosacījumu, aizspriedumu un atļaušanās paletei, ko demonstrē komplicētā, mainīgā Svēto Rakstu ilustrēšanas (tātad – interpretācijas) un kristīgās ticības būtības vizuāli simboliskās reprezentācijas kultūra aizvadītajos piecsimt gados. 

Tikko izlasītais teikums var šķist pārāk garš, sapiņķerēts un sarežģīts. Tas nekas, var pārlasīt vēlreiz un vēlreiz. Bet tieši tāpat ir jārīkojas, ejot uz izstādi Biržas muzejā. Jāiet vēl un vēl. Jo, kaut vai, lai pienācīgi izpētītu Gustava Kēniga (Gustav König,1808–1869) gravētās 48 ainas no Mārtiņa Lutera dzīves, ir vajadzīgs laiks un pacietība. Šis, iespējams, mūsdienu izpratnē komiksam tuvais, bīdermeijera laikmeta omulības tradīcijās darinātais cikls ir saistošs arī tāpēc, ka Kēnigs ilustrē konkrētus, patiešām bijušus vai no fantāzijām  tradīcijā pārtapušus slavenā reformētāja biogrāfijas notikumus. Piemēram, kāda no 1851. gadā tapušajām cikla gravīrām attēlo Luteru ģimenes lokā pie izpušķotas Ziemassvētku eglītes. Interesanta polemika par šo gravīru pirms kāda gada bija lasāma vācu presē. Speciālisti apšaubīja faktu, ka Lutera laikā būtu tikusi dekorēta eglīte, savukārt entuziasti šo, kā arī Karla Augusta Šverdgeburta (Carl August Schwerdgeburth, 1785–1878) līdzīga satura gravīru izmantoja kā argumentu vēlmei pierādīt, ka Vāczemē jau 16. gadsimta pirmajā pusē iedibināta tradīcija Ziemassvētkos “dedzināt” eglīti.


Albrehts Dīrers. Ilustrācija Sebastjāna Branta “Nelgu kuģa” 1497. gada izdevumam latīņu valodā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Pētera Betgera grafikas kolekcija. Publicitātes foto

Nopietni aplūkojams un pārdomājams noteikti ir ekspresionista Oto Diksa (Otto Dix, 1891–1969) 33 litogrāfiju cikls, kas veltīts Mateja evaņģēlija vizuālajam izklāstam. Diksa darbi, tāpat kā iepriekš minētais Kēniga “komikss” nāk no Tomasa Emmerlinga kolekcijas. Lai gan Dikss dzīvoja VDR, laikā pēc Otrā pasaules kara viņš tika augstu vērtēts abās sadalītās Vācijas daļās. Mūža otrajā pusē viņš nopietni iedziļinājās Kristus vēstī, tiecās to pārdomāt saistībā ar abu pasaules karu šausmām un izraisītajām, dramatiskajām pārmaiņām (cita starpā – cilvēku apziņā un attiecībās ar pašām fundamentālākajām vērtībām). Piedāvātais Mateja evaņģēlija lasījums ir dramatisks, 20. gadsimta smago reāliju klātbūtnes piesātināts, tas ir kā laušanās cauri humanitātes katastrofas dzeloņstiepļu mudžekļiem nolūkā tomēr nokļūt vēl līdz galam neaizslēgtajā gaismas valstībā.

Oto Diksa cikls noslēdz un vainago izstādi muzejā Rīgas Birža, un tas likumsakarīgi liek uzdot jautājumu – ko šogad svinam. Reformācija aizsākās ar tēzēm pie Vitembergas pils kapelas durvīm. Bet procesa darbinātājs, motors (varbūt pats svarīgākais) bija grāmatiespiešanas uzvaras gājiens – informācijas aprites revolūcija. Reformācija, kuras iemeslu starpā bija Baznīcā izplatītā simonija, nepotisms un citas nekrietnības, izvirta reformēto Baznīcu bezgalīgā tālākreformēšanās procesā, asiņainos zemnieku karos, baznīcu demolēšanā, mākslas vērtību postīšanā, katoļticīgo vajāšanā, “Bērtuļa nakts” pret hugenotiem vērstajā vardarbībā, Eiropas faktiskā sašķeltībā un tā tālāk. Tā bija katastrofa. Vai to varēja novērst? Iespējams,  ja vien tālaika “Eiropas Savienība” – Vācu nācijas svētā Romas impērija – būtu bijusi pietiekami stipra. Ja 1526. gada 29. augustā, tātad nepilnus desmit gadus pēc Lutera “tēžu pienaglošanas” performances  Ungārijas karalis Lāslo II nebūtu kaujā pie Mohāčas zaudējis Suleimana Lieliskā komandētajiem musulmaņiem. Ja angļi, atrisinājuši Henrija VIII laulību sarežģījumus, būtu nomierinājušies, nevis, ļaujoties alkatības vilinājumam, iznīcinājuši Baznīcu kā īpašumtiesību subjektu un “izstājušies” no Eiropas.


Rembrants. „Tirgotāju un naudas mijēju izdzīšana no tempļa.“ 1635. Oforts, sausā adata, papīrs. LNMM kolekcija

Kopš reformācijas sākuma aizritējis pustūkstotis gadu. Šobrīd pasaule mēģina saprast, ko un kāpēc darbina patlaban piedzīvojamā, kārtējā informācijas aprites revolūcija. Eiropu pārpludina musulmaņi no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas. Angļi ekonomiska izdevīguma pēc izstājas no Eiropas Savienības. Pati Savienība ir vāja, tur novērojams nepotisms (draugu un radu iekārtošana izdevīgās vietās), simonija (augstu amatu “pirkšana” kā balva par pakļaušanos spēcīgāko un bagātāko diktātam), un, kas zina, varbūt vienotās valūtas ieviešanu pēc gadsimta kāds salīdzinās ar reiz tik pelto indulgenču tirgošanu. Vai gaidāma vēl viena reformācija? Kas gan to lai zina.


Pēteris Fletners. “Sv. Jānis kristī Jēzu Pegnicas upē Nirnbergā.” Ksilogrāfija no albuma “Holzschnitte alter deutscher Meister”, izdots Gotā, 1810. LNMM kolekcija. Publicitātes foto

Viens gan ir skaidrs. Eiropas Savienības tēviem Robēram Šūmanam (Jean-Baptiste Nicolas Robert Schuman, 1886–1963), Alčidem de Gasperi (Alcide Amedeo Francesco De Gasperi, 1881–1954), Konrādam Adenaueram (Konrad Hermann Joseph Adenauer, 1876–1967), arī izcilajam eiropietim, Austrijas erchercogam Oto fon Habsburgam (Otto von Habsburg, 1912–2011) šobrīd Eiropā notiekošais noteikti nepatiktu. Bet, ak vai, dažkārt būtu labi, ja pasaulē notiekošais būtu atkarīgs no tā – patīk tas mums vai nepatīk. Taču tā nekad nav. Arī Luteram nemaz nepatika asiņainais, bezgalīgais ļembasts, kas izvērtās pēc 1517. gada. Tā nu tas ir.