Foto

Atgādinājums par paralēlēm, kas nekrustojas. Vijas Zariņas un Kaspara Zariņa personālizstādes “Paralēli”

Pēteris Bankovskis
19/09/2017

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”, kā jau tas daudzviet stāstīts, patlaban un līdz pat oktobra beigām skatāmas divas personālizstādes – Vijas Zariņas un Kaspara Zariņa projekts “Paralēli” (kuratore Inga Bunkše).

No Nacionālā mākslas muzeja interneta vietnē atrodamā izstādes apraksta uzzinām, ka Kaspars Zariņš pieskaitāms džotistiem, savukārt Vija – vermēristiem. Tur ir arī citi interesanti vērojumi, tostarp šāda atziņa: “… līdzīgi kā Pikaso, kurš astoņas reizes mainīja rokrakstu, paliekot tas pats dižais ģēnijs, arī Kasparam Zariņam šo posmu nevar skatīt atrauti no iepriekšējo gadu radošās darbības. Jaunākie darbi ir mākslinieka uzskatiem un iekšējai kapacitātei konsekventa attīstības fāze. Revolucionāra un pārsteidzoša gan. Spoža formas un satura vienībā.”

Ko te lai piebilst? “Dižais ģēnijs”, nenoliedzami harizmātiskais Pikaso ir ļoti līdzvainīgs tajā objektīvi konstatējamajā, veselu gadsimtu ritējušajā procesā, kas novedis līdz mūsdienām, kad faktiski jebkurš par mākslas darbu var pasludināt jebko, un labvēlīgas dažādu apstākļu sakritības iespaidā šis “jebkas” var ieņemt pamanāmu vietu mākslas vēstures sējumos. Pilnīgi noteikti savus attiecīgos sējumus ir sagaidījuši Vija un Kaspars Zariņi (abu dzīvei un darbībai veltītās monogrāfijas tika atvērtas reizē ar izstādes atklāšanu). 


Kaspars Zariņš. “Simptomi. A.” 2015. Saplāksnis, akrils, slīpējums ar leņķa slīpmašīnu. Autora īpašums. Foto: Normunds Brasliņš

Tāpēc būtu bezatbildīgi jautāt, vai Kaspara ar leņķa slīpmašīnu izslīpētie iedobumi uz krāsaina fona ir vai nav māksla. Protams ir. Toties var jautāt, kādiem nolūkiem šī māksla der.

Pirmais, kas nāk prātā, ir padomju gadu praksē plaši lietotais apzīmējums “dekoratīvs panno”. To var vieglu roku piemērot gan sava laika amerikāņu zvaigznēm (krāsu lauku gleznotājiem, Markam Rotko u. tjpr.), gan neskaitāmiem citiem, arī Kasparam Zariņam viņa šābrīža hipostāzē. Nenoliegsim to, ka ikviens mākslinieks, vienalga ko un kā radot, radītajā noteikti ienes savu tābrīža pārdzīvojumu, domu, nodomu, emocionālo stāvokļu “nospiedumus”. Bet vai skatītājam, kurš visbiežāk nav personiski pazīstams ar mākslinieku, šie “nospiedumi” ir pieejami? Nav gan. Pat, ja par tiem pastāsta pats mākslinieks. Kur nu vēl, ja tiekam aicināti noticēt kritiķu, kuratoru un citu gudrinieku labi gribētajiem skaidrojumiem un vērtējumiem. Tā nu skatītājs, ja ir gatavs neuzticēties nevienam un nekam, redz nokrāsotus saplākšņa taisnstūrus, kuros atbilstoši mākslinieka tābrīža šķitumam izslīpētas iegarenākas vai apaļākas iedobes. Ir mazāki, cilvēciskam mērogam pietuvināti darbi, kurus dažbrīd, šķiet, var sabalsot ar individuālo telpiskuma un virsmu vizuālās iedarbības sajūtu, un ir laikmetīgās mākslas visai izplatītā gigantisma tendencei atbilstošie. Tie skatītāju ”pieveic”, pirmkārt, jau ar izmēriem, nepārprotami norādot, kurš te ir galvenais.


Kaspars Zariņš. “C.” 2015. Saplāksnis, akrils, slīpējums ar leņķa slīpmašīnu. Autora īpašums. Foto: Normunds Brasliņš


Vija Zariņa. “Pavasara ūdens.” 2017. Audekls, eļļa. Autores īpašums. Foto: Normunds Brasliņš 

Vijas Zariņas ainavas, līdzīgi kā Kaspara slīpējumi, uzrunā kā dekoratīvi elementi. Taču, ja Kaspara gadījumā autora emocionālo, individuālpsiholoģisko klātbūtni padara grūti vai pat neiespējami interpretējamu “tehnokrātiskā” pieeja, Vijas darbos atsvešinājums veidojas divējādi. Tā ir pati repetitīvā, plānveidīgā gleznieciskā virsmu “apstrāde”, no vienas puses, un ainavu sižeti, no otras. Izvēlētie un izstrādātie motīvi ir kā tādi fragmenti no hipotētiska stāsta par zemi, uz kuras vēl nav augstāko dzīvnieku, par cilvēku pat nerunājot. Tomēr, uzlūkojot Vijas Zariņas gleznas, pilnīgi noteikti var runāt par tādu gluži cilvēcisku, vēsturiski veidojušos kategoriju kā “skaistums”. Bet skatītājam ir grūti sajust sevi kā šī skaistuma integrālu sastāvdaļu. Apmēram tā, kā jūtamies, kad aplūkojam ar Habla teleskopu uzņemtās zvaigznāju un miglāju fotogrāfijas. Sakām sev – skaisti, un zinām, ka neesam un nekad nebūsim šī skaistuma tieši liecinieki, nenonāksim tā visaptverošā klātbūtnē.


Vija Zariņa. “Tuvojoties jūrai.” 2017. Audekls, eļļa. Autores īpašums. Foto: Normunds Brasliņš

Vijas un Kaspara Zariņu izstāde “Arsenālā” (atcerēsimies, ka tās nosaukums ir “Paralēli”) ir arī par to, kā paralēli dzīvē un darbā pastāv divi mākslinieki. Tas nav nekas neparasts. Neparasti ir tas, ka katrs, izmantojot atšķirīgus tehniskos paņēmienus un vizuālo valodu, norāda uz kādu citu paralēli, proti, starp indivīda neatkārtojamo, faktiski vērotājam no malas nekad neizdibināmo “Es” un tā dēvēto “pasauli”, kas, tāpat kā “Es” ir bezgalīga un neizdibināma, bet – atšķirībā no cilvēciskuma – auksta, vienaldzīga un šausminoša. Un paralēli tai mēs visi kustamies. Uz “kautkurieni”, kas pilnīgi noteikti nav tajā vienaldzīgajā pasaulē. Jo paralēles, kā mēs mācījāmies skolā, nekad nekrustojas.


(Fragments.) Kaspars Zariņš. “Mūžīgā telpa.” 2017. Saplāksnis, akrils, slīpējums ar leņķa slīpmašīnu. Autora īpašums. Foto: Normunds Brasliņš