Foto

Doktora Astrova sindroms

Maskavā norisinās 7. Starptautiskā Maskavas laikmetīgās mākslas biennāle

Sergejs Hačaturovs
30/11/2017

Neatstāsim novārtā organizatoru veikumu: skrupulozitāte un rūpība darbā ar jaunākajām pasaules mākslas tendencēm, festivāla apjomīgā programma, kas ietver vairāk nekā 70 izstādes visā Maskavā, ierindo šo skati starp aktuālākajiem laikmetīgās mākslas notikumiem. Šur tur var nojaust atskaņas ar 2016. gada Berlīnes biennāli, kas bija veltīta modīgajai “postinterneta” tendencei. Interese par tādām tēmām kā antropocēns, hibrīdas vides, organika un tehnoloģisms tuvina Maskavas festivālu arī šajā vasarā atklātajai laikmetīgās mākslas biennālei Momentum Mosas pilsētā Norvēģijā. Ir daudz paralēļu ar ļoti veiksmīgo pagājušā gada Maskavas jaunatnes biennāli, kurā kurators Nadims Sammans arī risināja difūzijas, ekoloģijas un psiholoģijas jautājumus.


Foto: 7. Starptautiskā Maskavas biennāle

Ekspertu padome, ko veidoja muzeju direktori un kultūras iestāžu vadītāji, par kuratori izraudzījās augstas klases profesionāli, japānieti Joko Hasegavu. Kā tēmu viņa piedāvāja “Lietus mežus” kā vienotu ekosistēmu dažādu kataklizmu un mutāciju draudu priekšā. Biennāles Pamatprojekta ekspozīcijā Jaunajā Tretjakovkā divu stāvu anfilādēs izklājas tīstoklis ar ārkārtīgi tehniskiem un sarežģītiem projektiem, ko veidojuši 52 mākslinieki no 25 valstīm. Vienā zālē var atrasties veseli botāniskie atlanti (Iļja Fedotovs-Fjodorovs), bet citā sarežģīta ierīce – mākoņu ģenerators (Marī-Lusa Nadala). Video ar šimpanzi leļļu meitenītes maskā nomaina japāņu uguņošanas partitūras (Sajaka Šimada), projekti – etnogrāfisko ekspedīciju atskaites atrodami kaimiņos hibrīdiem ornamentiem (cilšu raksti rastra grafikā – Faras Atasi darbs). Agrīnā avangarda vizuālajiem eksperimentiem mūs pievērš Olafura Eliasona instalācija, kurā dažādu krāsu gaismas apļi modelēti ar bāku iekārtām. Par izstādi izstādē var nosaukt sešas zāles ar dziedātājas Bjorkas audiovizuālajām fantāzijām. Daudzkanālu videoklipi dziesmām no albuma Vulnicura (“Zāles pret brūcēm”, 2015) mijas ar albuma Biophilia virtuālajām atrakcijām. Ar ķiveru un vadības pulšu palīdzību mēs nokļūstam paralēlās pasaulēs, kurās dejo Bjorkas avatāri. Asinsspiediens paaugstinās mūzikas ritmā. Aizraujas elpa un reibst galva.


No Bjork Digital

Visi šie apbrīnojamie projekti komentēti mazos tekstos elektroniskajā pielikumā un brīvprātīgo gidu stāstījumos, daudzi no kuriem ir galvaspilsētas augstskolu mākslas zinātnes studenti. Ņemot vērā lakoniskās eksplikācijas uz sienām (mākslinieks, darba nosaukums) un kataloga neesamību, var teikt, ka pastāv informācijas deficīts. Eksperti man skaidroja, ka tāda bijusi kuratores Joko Hasegavas vēlēšanās. Projektu par lietus mežiem veidot maksimāli rafinētu un grūti saprotamu ir cēls mērķis. Tas stimulē iztēli un māca skatītājam būt pētniekam, nevis patērētājam. Tomēr cik dzīvotspējīga šāda pieeja ir mūsdienu Krievijā?

Pieņemu, ka intelektuālo posthumānisma, hibrīdo vižu, virtuālo mežu un postinterneta tēmu tulkojumā pastāv milzīgas grūtības. Sāksim ar to, ka izstāde ierīkota šaurajā Jaunās Tretjakovkas anfilādē. Visu ceļu sadala tumšas, klaustrofobiskas kastes, kurās ir grūti nemitīgi saglabāt savu uzmanību koncentrētu. Eksplikācijas šajās tumšajās kastēs, kurās izvietoti video un laboratorijas eksperimenti ar augiem tumsā, teju nav iespējams izlasīt. Pašās zālēs fotogrāfijas ar aizzīmogotiem, viscaur tīši “trokšņainiem” attēliem ar traucējumiem un rastriem, ar it kā laboratorijas grafiku, bieži vien neinteresantiem fragmentiem, kuru nolūks neiesvētītajam paliek noslēpumā, instalētas drīzāk tradicionāli, pat manierīgi. Par spilgtu, aizraujošu vizuālo izrādi, pat neskatoties uz Bjorkas spurdzošo avatāru klātbūtni, šis priekšnesums tā arī nekļūst. Tā ir simulatīva parazinātnisku pētījumu laboratorija. Savā īpatnējā veidā stilīga, tomēr ne īpaši saprotama un komunikabla.


Foto: 7. Starptautiskā Maskavas biennāle

Šādas kritiskas pasāžas var adresēt praktiski ikvienai no septiņām Maskavas biennālēm. Atceros, vēl nulles gadu beigās žurnālam “Iskusstvo kino” rakstīju rakstu ar nosaukumu “Lasījuma atslēga ir slēpta”. Tajā, balstīdamies daudzkārt iespaidīgākās un atraktīvākās kuratora Žana-Jubera Martena izstādes piemērā, bija komentēta kaitinošā paralēlo pasauļu līdzāspastāvēšanas situācija: laikmetīgā māksla, kas rada sarežģītas nozīmes, un tumsonīgā publika, kas ieraudzīto nonivelē līdz selfija fonam. Ar nožēlu konstatējam: aizvadītajos gados laikmetīgā māksla ne tikai nav kļuvusi par Krievijas sabiedrības pamatvērtību, bet varas liekulīgās, aizbildnieciskās, konservatīvās politikas dēļ ir teju pilnībā sevi diskreditējusi parasto muzeju apmeklētāju acīs.

Šādā situācijā japāņu dāmas intelektuālo perfekcionismu neizbēgami bija nepieciešams koriģēt. Bija svarīgi nebaidīties izglītot, piesātināt telpu ar infografikām, stendiem ar eksplikācijām, sašķelt zāles sadaļās… Iet pretī nesagatavotajai publikai un pirms gaidāmās reakcijas formēt jaunus sabiedrotos, kas vēlas sarežģīti un brīvi domāt par pasauli.

Neskatoties uz tālo laikmetu distanci, dažādām valstīm un kultūrām, nezin kādēļ nāk prātā Čehova viegli ievainojamās, neaizsargātās un dzīvei nepielāgotās inteliģences pasaule, rafinētu “nejēgu” pasaule. Viens no viņiem – ārkārtīgi gudrais doktors Astrovs no “Tēvoča Vaņas”. Arī viņš nemitīgi raizējās par ekoloģiju, skuma par civilizācijas barbarisko gaitu, cerēja, ja ne uz “debesīm dimantos” vai “lietus mežiem”, tad uz “graciozu cilvēku” audzināšanu mežos, kas dara maigāku bargo klimatu. Lūk, fragments no viņa cēlsirdīgā monologa: “… kad eju gar zemnieku mežiem, ko esmu paglābis no izciršanas, vai kad dzirdu, ka šalc mans jaunais mežs, ko esmu iestādījis pats savām rokām, es apzinos, ka klimats drusku ir arī manā varā, un, ja pēc tūkstoš gadiem cilvēks būs laimīgs, tad tur drusciņ būs arī mans nopelns. Kad iestādu bērziņu un vēlāk redzu, kā tas zaļo un vējā šūpojas, mana sirds top lepna un es…” (tulk. K. Freinbergs) Tālāk doktors pievērš uzmanību paplātei ar degvīnu, izdzer glāzīti un nosauc savu nodarbošanos par “blēņošanos”.


Foto: 7. Starptautiskā Maskavas biennāle

Astrovs saprot, ka sapņi par mežiem ir gaisīga utopija, ka visapkārt viss ir slikti, valda “netīrība, smirdoņa”, mietpilsoniskā dzīve “ar puvuma tvaikiem saindējusi mūsu asinis”. Visus savus projektus par stādiem un ekoloģijas glābšanu, ko viņš staipa sev līdzi un rāda garlaikotām daiļām dāmām, doktors pat necer īstenot. Tādēļ vienkāršie cilvēki viņu uztver kā ekscentrisku savādnieku. Liekas, arī pašaizliedzīgie Maskavas biennāles entuziasti pat necer uz savstarpēju sapratni sabiedrībā un rāda mums paštīksminoša eskeipisma ceļu.

www.moscowbiennale.com