Nojaust ķermeni, kura nav
Recenzija par Artura Bērziņa darbu izstādi „Patīknepatīkamība”
Pēteris Bankovskis
22/03/2018
Galerijā “Māksla XO” līdz 3. aprīlim Artura Bērziņa darbu izstāde „Patīknepatīkamība”. Aplūkojami 17 darbi (daži sastāv no vairākām daļām), visi izpildīti ar krāsainiem zīmuļiem uz audekla, kas uzlīmēts koka pamatnei un pārklāts ar geso (tā ir tāda substance, ko veido krīts, pigments un kāda saistviela, piemēram, truša ādas līme – grunts, vārdu sakot). Darbi izmēros nelieli, visumā blāvi (ejot garām pa Elizabetes ielu un pavirši paskatoties galerijas logos, tikpat kā nekas nav saskatāms). Tā nu tas ir.
Taču būtu maldīgi iedomāties, ka izstāde ir neievērojama. Katram darbam ir pierakstīts, “pēc kā” tas guvis savas tapšanas ieganstu, iemeslu, pamudinājumu, grūdienu, dzenuli, impulsu, inspirāciju, iedvesmojumu, iedrošinājumu. Vai, kā dažs baznīckungs teiktu, kādā nodomā mākslinieks lūdzies, atvainojos, ņēmis zīmuļus un sēdies pie radīšanas. Tātad – pēc kā. Mazie zīmējumi (gleznojumi) radušies pēc Dhammapadas, Platona, Aristoteļa, Epikūra, Lukrēcija, Imanuela Kanta, Džona Loka, Benedikta Spinozas, Ludviga Vitgenšteina atsevišķu izteikumu izlasīšanas, pēc Bruno Vasiļevska un Žorža Serā atsevišķu darbu atsaukšanas atmiņā.
Arturs Bērziņš. Bez nosaukuma. Dvēsele - versija 3 - pēc Ludviga Vitgenšteina - Filosofiskie pētījumi. 2017. Foto: Renārs Derrings
Cik var noprast, Arturu Bērziņu ir nodarbinājušas ķermeņa un dvēseles, ķermeniskā un dvēseliskā mijattiecības, varbūt pat šo fenomenu definīcija, balstoties uz apjautu par eiropeiskās domāšanas tradīcijas klātbūtni un pamājot sveicienu teravādas budismam. Ko lai ar to visu iesāk skatītājs? Dažs mākslas kritiķis, saburtojis lakoniskos teksta fragmentus un norādes uz klasiķiem, viegli var uzķerties uz āķa un sākt darīt kaut ko tādu (pēc izvēles): intelektualizēt, dekonstruēt, teoretizēt, kontekstualizēt, politizēt, intertekstualizēt, romantizēt, banalizēt, relativizēt, kas zina, varbūt pat feminizēt vai seksualizēt. Ticiet man, ja tā labi iesēžas pie datora, var uzrakstīt jebko par jebko. Bet Bērziņš diezin vai sagaida ko tādu. Visticamāk, viņš vispār nealkst lasīt blēņas par domas un zīmēšanas darbu, kas taču ir tikai un vienīgi viņa paša noslēpums, bet citu rakstītais par “to visu” – tikai A4. Te gan jāpiebilst, ka man, rakstot šīs rindiņas, tieši tāpat jebkurš komentārs “no malas” par to, kāpēc vārdi sarindojušies tādos un ne citādākos izteikumos, šķitīs vien A4. Tas taču saprotams, neviens mēs nespējam iepazīt pats sevi, toties tiecamies noticēt, ka spējam un, galvenais, nez kāpēc vēlamies iepazīt citus, svešos, citādos.
Arturs Bērziņš. Bez nosaukuma. Pēc Aristoteļa - "On the soul" un "Nikomaha ētika I". 2017. Foto: Renārs Derrings
Tad kāpēc viņš izstāda? Kāpēc liek klāt tekstus, kāpēc atsaucas uz klasiķiem, kurus noteikti nepārzina Heidelbergas pēcdoktora studiju līmenī? Varbūt (un es arī tik vien spēju kā atsaukties uz Vitgenšteina “Filosofiskajiem pētījumiem” latviešu tulkojumā), tāpēc: “Gadījumos, kad valoda ļauj nojaust ķermeni un nekāda ķermeņa nav, mēs vēlamies sacīt, ka ir gars.”
Un gars tur ir klāt stāvējis: katrā izvēlē, katrā fiziskajā kustībā, katrā nemitīgi mainīgajā zīmējošās rokas sasaistē ar domājošo prātu. Lasot Riharda Kūļa latvisko Kantu, brīžiem neko nesaprotot, bet spontāni izceļot, izvelkot no filozofiskā dūksnāja te vienu, te citu vārdu vai vārdu pāri, negaidīti, pa mikrosekundei, pa momentam kaut kur, iespējams, galvas rajonā, uzliesmo apskaidrība, ceļš uz Dhammapadas XXVI nodaļu. Vai arī paaudžu atmiņas fragmentā, kas uz laiku pieder šim tagadnes cilvēkam, ieskanas kaut kas no Pītijas sacītā Delfu Apolona templī.
Kopš brīža, kad pirms kādiem gadiem ieraudzīju Artura Bērziņa mazās, brūnīgās purva ainaviņas (ko gan citu cilvēks var gleznot tajā apkaimē), man šis vīrs šķita tāds, kas pārāk nelielās un neizliekas par to, kas viņš nav. Mākslinieku vidē tas nav pašsaprotami. Un likās, ka tajās glezniņās var redzēt, kā gars liek māksliniekam vēlēties un censties pacelties pāri akaču rāvai.
Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings
Tā arī tagad. Ne velti šābrīža izstādē Bērziņš, cita starpā, lieto Bruno Vasiļevska gleznu zīmes. Jo tā ir tīra manta vai, izmantojot viņa atrasto precīzo vārdu – patīknepatīkamība – stāvoklis, kad varbūt ir iespējams iziet no “sīki” cilvēciskā, no lipīgā nošķīruma patīk / nepatīk. Zem darba, kurā izmantota Vasiļevska “Ainava”, attīrīta no ainaviskā, no klātesamības šķituma, savās pozīcijās atstājot vien ēnas, Bērziņš raksta ‘delight’ un ‘uneasines’ un norāda uz Džona Loka “Eseju par cilvēka sapratni”. Acīmredzot uz šī darba otrās grāmatas 20. nodaļas 5. paragrāfu. Tur lasām: “On the contrary, the thought of the pain which anything present or absent is apt to produce in us, is what we call hatred. Were it my business here to inquire any further than into the bare ideas of our passions, as they depend on different modifications of pleasure and pain, I should remark, that our love and hatred of inanimate insensible beings is commonly founded on that pleasure and pain which we receive from their use and application any way to our senses, though with their destruction. But hatred or love, to beings capable of happiness or misery, is often the uneasiness or delight (izcēlums mans – P.B.) which we find in ourselves, arising from a consideration of their very being or happiness. Thus, the being and welfare of a man's children or friends, producing constant delight in him, he is said constantly to love them. But it suffices to note, that our ideas of love and hatred are but the dispositions of the mind, in respect of pleasure and pain in general, however caused in us.”
Ekspozīcijas skats. Foto: Renārs Derrings
Zaiga Ikere ‘uneasiness’ un ‘delight’ tulko kā ‘nemiers’ un ‘prieks’, Arturs Bērziņš – ‘nepatika’ un ‘patika’. Turklāt viņš pazaudē vienu ‘s’ burtu un reducē sarežģīto dihotomiju uz patīk / nepatīk. Džons Loks, šķiet, šādu redukciju drīzāk attiecina uz nedzīvām, nesajūtošām lietām, pieļaujot to destrukciju. Nosaucot izstādi par “Patīknepatīkamību” un atkārtoti uzsverot Vitgenšteina iedomu, ka cilvēka ķermenis ir labākais cilvēka dvēseles attēls, Bērziņš, iespējams, kaut kādā veidā pauž nemieru, trauksmi par to, ka ķermenis galu galā vienmēr ir ceļā uz pārtapšanu par kaut ko nedzīvu. Kas zina, varbūt gars, kas nenoliedzami ir klātesošs izstādē, ir trauksmes gars.
