Johans Valters. Zemnieku meitene, ap 1900. gadu

Dvēsele vaļā 0

Izstādes “Nepieradinātās dvēseles: Simbolisms Baltijas valstīs” apskats

Auguste Petre
13/04/2018

Orsē pils. 19. gadsimta sākumā celta, monumentāla neoklasicisma stila ēka, par kuras kādreizējo esamību pēc 1871. gada [1] liecina vienīgi drupas. Nepaiet 30 gadi, kad šai pašā vietā tiek uzcelta vilcienu stacija. To ceļot, arhitekts Viktors Lalo (Victor Laloux) metāliskas konstrukcijas kombinē ar akadēmiska stila fasādi un interjerā izmanto visas modernās tehnoloģijas (bagāžas pacēlājus, liftus stacijas apmeklētājiem, utt.). Līdz pat 1939. gadam Gare d’Orsay stacija ir viena no nozīmīgākajām un elegantākajām Parīzē, savukārt Otrā Pasaules kara laikā tā pārtop par pasta centru, no kura tiek izsūtītas paciņas cietumniekiem. 20. gadsimtā Orsē stacija pietuvinās mākslas pasaulei un kļūst arī par vairāku filmu varoni, tostarp Orsona Velsa interpretācijā par Kafkas “Procesu”. Tad pienāk 1975. gads un Francijas Muzeju valdes dienaskārtībā nonāk jautājums par muzeja iekārtošanu stacijas ēkā. Tajā tiktu eksponēti 19. gadsimta 2. pusi reprezentējoši mākslas darbi. Tam seko Gare d’Orsay rekonstrukcija, ko, kā ierasts, pavada dažādas drāmas un domstarpības Muzeju valdē un 1986. gada 9. decembrī skatītājiem durvis ver jaunais Orsē muzejs. Taču viss šis ir tikvien kā neliels, tā teikt, simbolisks ievads aprakstāmajam, aprunājamajam un apskatāmajam notikumam – trīs Baltijas valstu kopizstādei “Nepieradinātās dvēseles: Simbolisms Baltijas valstīs” jeb Âmes Sauvages, kā to dēvē francūži. Izstāde, par kuru vietējos kuluāros spriedelēts diezgan daudz, nu ir atklāta un Orsē muzejā būs skatāma līdz pat 15. jūlijam.


Kadrs no Orsona Velsa filmas "Process"


Nepieradinātās dvēseles. Ekspozīcijas skats

Rīgā viens no biežāk apspriestajiem tematiem ir šīs izstādes nozīmība simtgades kultūras peripetiju ietvaros. Kā nu ne, šajā svētīgajā laikā, kad Latvija, Lietuva un Igaunija atzīmē savu centenaire ikkatrs kultūras pasākums tiek sagaidīts ar patīkamu satraukumu. Un nacionālās mākslas skolas pīlāru ekspozīcija pašā Orsē ir nopietns iemesls sajūsmai. Bieži vien izcelta arī Latvijas (sa)tuvināšanās ar pārējām Baltijas valstīm un vietējā mākslas zieda iznešana plašajā Eiropā. To īpaši uzsvēris izstādes kurators Rodolfs Rapeti, apliecinot, ka Baltijas valstu simbolisms ilgu laiku plašākai publikai bijis mazpazīstams, pat apslēpts. Tostarp, nereti tiek minēts arī fakts, ka pēdējā šāda mēroga Baltijas valstu izstāde Parīzē notikusi 1937. gadā. Starptautiskajā mākslas un tehnikas mesē. Par to runājam mēs. Taču, par ko visbiežāk runā Parīzē? Laikam jau tomēr par to, kur tad tieši atrodas šīs Baltijas valstis un ar ko tās ir tik īpašas, ka izpelnījušās paša prezidenta Makrona nedalītu uzmanību (Emanuels Makrons ir šīs izstādes patrons). Tā tas ir vismaz pagaidām, kamēr izstāde ir tikai nupat atklāta. To, kur atrodas Baltijas valstis izstādes apmeklētāji uzzinās, kaut vai tādēļ, ka ekspozīcijā iekļauts gana plašs vizuāls un tekstuāls skaidrojošais materiāls. Bet politiskais konteksts, kas brīžiem nejauki iespraucas starp mākslas darbu un skatītāju, šoreiz jāpieņem par gana nozīmīgu, jo “Nepieradinātās dvēseles” nav vienkārši izstāde. Tas ir stāsts par trim valstīm, to mītiem, dvēselēm un dabu.


Rūdolfs Pērle. Ekspozīcijas skats


Kristjans Rauds. “Upurēšana.” 1935. Audekls, tempera. Igaunijas Mākslas muzeja kolekcija. Publicitātes foto

Ekspozīciju veido vairāk nekā 160 glezniecības, tēlniecības un grafikas darbu. Pieredzējušais izstāžu scenogrāfs Flavio Bonučelli (Flavio Bonuccelli) tos izvietojis Orsē muzeja kreisā spārna izstāžu zālēs, izvietojumu risinot ar pelēki krāsotu starpsienu dalījuma palīdzību. Tādējādi telpas apjoms tiek sašaurināts un izveidojas skaidri apzināms vienvirziena ceļš uz nākamo zāli. Gan iekārtojums, gan koncepcija attīstīta pakļaujoties trīs daļu struktūrai jeb izstādes akcentiem – Mītiem un leģendām, Dvēselei un Dabai. Visas šīs sadaļas saista simbolisms, jeb Baltijas mākslinieku izpratne/interpretācija par to. Kā pirmais skatītāju satver Kristjana Rauda (Kristjan Raud) spēcīgais darbs “Upurēšana” (1935). Skarbā kompozīcija un zilo toņu manipulācijas acumirklī norāda uz igauņiem raksturīgo askēzi. Tālāk ekspozīcija iepazīstina gan ar Jaņa Rozentāla “Arkādiju” (ap 1910) un “Gavilējošiem bērniem” (1901), gan Mikaloja Konstantina Čurļoņa (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis) un Rūdolfa Pērles, Konrāda Megi (Konrad Mägi) un daudzu citu autoru daiļradi. Pēdējo zāli, kurā plaši pārstāvētas Vilhelma Purvīša un Johana Valtera ainavas, Bonučelli gan atstājis nepārblīvētu. Zāles vidū novietota vitrīna ar iespieddarbiem un grafikām, bet glezniecība grupēta gar zāles sānu sienām (un dažām starpsienām). Pašā centrā, gluži kā altārim, vieta atstāta Purvīša “Pavasara ūdeņiem” (1910) – un tik tiešām, ienākot telpā acis uzreiz pievēršas šim darbam. 


Nepieradinātās dvēseles. Ekspozīcijas skats


Janis Rozentāls. Arkādija, ap 1910. gadu

Gluži altāriska, taču ne reliģioza sajūta uzvirmo arī aplūkojot Rozentāla “Princesi ar pērtiķi” (1913). Pēc izvietojuma kompozīcijas glezna gan šķiet nedaudz iespiesta (starp Pētera Krastiņa “Itālieti” (1905), Konrāda Megi “Meditāciju” (ap 1915) un “Jauno norvēģieti” (1909)), taču tieši šādi atklājas tās metafiziskās kvalitātes. Princese pievilina skatītājus un atklāšanas vakarā ap to pulcējas veseli pūļi, radot ne tikai grūtības apskatīt gleznu tiem, kas ieradušies vēlāk, bet arī velkot paralēles ar apgrūtinošo “Monas Lizas” apskati. Protams, Rozentāls nav da Vinči un da Vinči nav simbolists. Tomēr vairs neizjūtu apgrūtinājumu veidot šādus ambiciozus salīdzinājumus – Orsē muzeja izstāde Baltijas mākslu atklāj pavisam jaunā rakursā, arī tiem, kas pie tās jau sen pieraduši.  


Mikalojs Konstantins Čurļonis. Ekspozīcijas skats

Tas, kā Baltijas valstu māksla uztverama simbolisma stilistiskajos ietvaros vai salīdzinājumā ar Eiropas, jo īpaši Francijas, simbolismu, joprojām ir diskutabls jautājums. Šī lauciņa līderis aizvien ir Čurļonis – viņš arī vienīgais no izstādē iekļautajiem māksliniekiem, kurš jau iepriekš izstādīts Orsē muzejā (2000./2001. gadā Orsē muzejā bija skatāma M. K. Čurļoņa personālizstāde). Neskatoties uz to, “Nepieradinātās dvēseles” ir ļoti īpaša izstāde. Ne kurators, ne scenogrāfs nav ievērojis laika ritējuma vai nacionālās robežas attiecībā uz ekspozīcijas izkārtojumu. Taču darbi gluži vienkārši “saslēdzas”, veidojot pārliecinošu kopainu. Kultūras īpatnības atklājas atšķirīgi izmantotajā krāsu kolorītā un kompozicionālajā izteiksmē.


Johans Valters. Zemnieku meitene, ap 1900. gadu 

Redzēt J. Valtera “Zemnieku meiteni” (ap 1900) reproducētu uz ielūgumiem, plakātiem un piezīmju blociņiem ir neparasti – tā, it kā kaut kas mīļš un tikai nelielai cilvēku grupai pazīstams pēkšņi kļuvis par pasaules sastāvdaļu (nenoliegšu, ka jau vairākus gadus tieši šī Valtera glezna ir bijis mans latviešu klasikas favorītdarbs).


Nepieradinātās dvēseles. Ekspozīcijas skats

Ielikta simbolisma rāmī un it kā pretnostatīta Eiropas simbolismam, Baltijas māksla šķiet daudz reālistiskāka, personīgāka nekā Odilona Redona (Odilon Redon) vai Džeimsa Ensora (James Ensor) darbi. Kāpēc? Viennozīmīgu atbildi uz šādu jautājumu pagaidām ir grūti rast. Varbūt tāpēc, ka attēlos biežāk dominē saprastais un mīlētais. Nacionālais. Bet varbūt tāpēc, ka Nepieradinātā māksla Orsē muzejā ir tā pati – savējā.


[1] Laikā no 1871. gada 28. martam līdz 28. maijam Parīzē pie varas nāk radikāla sociālistiska un revolucionāra valdība jeb La Commune de Paris. Šai laikā tiek nodedzināta visa Orsē pils apkaime.