Foto

Lielās Pārdomas un mazie noslēpumi

Auguste Petre

Divu Kristapa Ancāna izstāžu recenzija


27/04/2018

Pirms neilga laika, kad tika izziņoti 2018. gada pirmā ceturkšņa Purvīša balvas nominanti, daudzus, iespējams, pārsteidza Kristapa Ancāna vārds starp tiem. Galvenokārt tādēļ, ka Latvijā šis jaunais mākslinieks iepriekš ir bijis (pilnīgi) nezināms. Piedalījies dažās izstādēs Rīgā un Balvos, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, kuru absolvējis 2014. gadā. Studiju gados Ancāns Vides mākslas katedru nomainīja pret glezniecību, bet pēcāk uzsāka mācības Centrālajā Sentmārtina mākslas un dizaina koledžā Londonā, ko absolvējusi vesela virkne pasaulslavenu mākslinieku, mūziķu un aktieru – tostarp Gilberts un Džordžs, Entonijs Gormlijs un pat Pīrss Brosnans.


Izstādes “For Household Use” ekspozīcijas skats. Careva Contemporary galerija. Foto: Ansis Starks


Izstādes “For Household Use” ekspozīcijas skats. Careva Contemporary galerija. Foto: Ansis Starks

Mākslinieka izstāžu skaits Londonā ir vērā ņemams, tāpat kā viņa iegūto balvu un apmeklēto rezidenču saraksts. Un šī gada martā viņš ieradās Latvijā, lai teju vienu pēc otras atklātu divas personālizstādes – For Household Use jeb “Mājas lietošanai” nesen atvērtajā Careva Contemporary galerijā un “Lielās Atmiņas (izmēra ziņā)” Mākslas stacijā “Dubulti”. Abas izstādes skatāmas vēl līdz 5. maijam.


Kristaps Ancāns. “1122.8 kvadrātcentimetri aizpildītas virsmas”. Foto: Ansis Starks

Pirmkārt, uzmanību Ancāna daiļradei – izņemot puiša straujo kāpumu pa prestiža kāpnēm – vērš laikmetīgajai mākslai diezgan raksturīgas iezīmes. Pirmā no tām ir teksta lietojums gan kā mākslas darba sastāvdaļa, gan arī būtisks izstādes papildinājums. Runājot par jebkura mākslas procesa norisi – no brīža, kad autors nonāk pie idejas, līdz pat izstādes atklāšanai un tās neatkarīgai dzīvei –, ir iespējams to sadalīt vairākos tapšanas procesa posmos. Katrs šis posms mākslinieka un jaunradītā darba attīstībā ir ārkārtīgi svarīgs, jo apziņā eksistē neatkarīgs un pats par sevi – kā konkrēts mērķis no punkta A līdz punktam Z. Mēģinot atklāt tekstuālā lietojuma aizkulises Kristapa Ancāna izstāžu kontekstā, varētu teikt, ka teksts šeit darbojas kā vienlīdz paskaidrojošs un ļoti mulsinošs elements. Kaut vai mākslas darbu nosaukumi. Lielā daļā gadījumu Ancāns ar nosaukuma palīdzību paskaidro mākslas darbu, skatītājam it kā liekot saprast, kas tas vispār tāds ir. Tā, teiksim, Carevas galerijā skatāmajai kinētiskajai skulptūrai dots nosaukums “Ierīce, kas var pārvietot tavu lielo, kā arī mazo suni uz citu pusi” (2018). Ideja skaidra. Turklāt šis teksts iegravēts arī pašā objektā, it kā uzsverot tā lielo nozīmi. Tomēr realitātē tikai kāds dīvainis ar šādas ierīces palīdzību varētu mēģināt pārvietot savu dzīvnieku. Turklāt mēs nezinām, kā mainītos šī darba nozīme, ja autors mūs aicinātu pārvietot savu kaķi, trusi vai žirafi. To visu uzsverot, nemēģinu pateikt, ka šajā mākslas darbā vispirms saskatu funkcionālo nozīmi – tieši otrādi, šeit atklājas absurda nosaukuma ģeniālā spēja manipulēt ar cilvēka prātu. Tātad, no vienas puses, nosaukums visu paskaidro, no otras – uztverei asociatīvi liek attālināties no konkrētā mirkļa un telpas. Otrs gadījums, kad ar nosaukuma palīdzību skatītājs tiek aizvirzīts aizvien tālāk no patiesības atklāšanas, ir vairāku darbu kontekstā izmantotais termins “aizpildīta virsma”. Šādus nosaukumus (piemēram, “34,6 kvadrātcentimetri aizpildītas virsmas” un “1138,2 kvadrātcentimetri aizpildītas virsmas”) autors devis saviem divdimensionālajiem darbiem, kas skatāmi abās izstādēs. Skatītājs, kurš jau pieradis šo darbu nosaukumus uztvert kā spēli, no jauna tiek apstulbināts ar it kā neko neizsakošu nosaukumu. Atliek tikai minēt, vai tā ir konceptuāla iecere, vai arī autora/skatītāja sadarbības neveiksme. 


Kristaps Ancāns. “Lielās Atmiņas (izmēra ziņā)” (2018). Foto: Kristīne Madjare

Taču tas vēl nav viss – kā jau minēju, Kristaps Ancāns tekstu labprāt izmanto arī par mākslas darba pamatu. Izstādē “Lielās Atmiņas (izmēra ziņā)” zāles kreisajā pusē skatāms jau minētais lielformāta divdimensionālais darbs “1138,2 kvadrātcentimetri aizpildītas virsmas”. Kopumā to veido 11 samērā filozofiska rakstura uzraksti angļu valodā. Teksta struktūra ir vienkārša – “Ja viss kaut kas būtu liels kaut kas, tad nebūtu maza kaut kā”. Respektīvi, autors risina situāciju, kurā pieņem, ka tad, ja visi āboli, taureņi, puķes, mehānismi utt. būtu lielā formā, tie nebūtu pieejami mazā formā. Pat tad, ja realitātē šāds pieņēmums nevar apstiprināties, autors mūs iepazīstina ar prātam neaptveramu situāciju, kuras pamata shēma patiesībā ir itin loģiska. Mākslas stacijā “Dubulti” šis, iespējams, ir darbs, kas vistiešāk sasaucas ar izstādi pavadošo tekstu. Tas varētu šķist kā pārsteigums, ņemot vērā, ka pats izstādes nosaukums jau iekodē objektu izmēru kontekstuālo jēgu. Nepievēršot uzmanību tekstuālo nozīmju metasadarbībai, par izstādes galveno varoni varētu uzskatīt lielāko kinētisko objektu, kuram dots tāds pats nosaukums kā ekspozīcijai, proti, “Lielās Atmiņas (izmēra ziņā), tajā skaitā komplekts”. Metāliskā konstrukcija, kas novietota teju izstāžu zāles vidū, pieprasa vislielāko skatītāju uzmanību. Tomēr kā centrālais izstādes objekts tā sevi neattaisno, drīzāk apgrūtina citu darbu apskati un liek uzdot jautājumu – kas tad īsti ir izmēra ziņā liela atmiņa? 


Kristaps Ancāns. “Lielās Atmiņas (izmēra ziņā), tajā skaitā komplekts” (2018). Foto: Ansis Starks

Kā vienmēr, problēmas sākas tad, kad ar mākslas darba starpniecību nav iespējams rast atbildi uz jautājumu, kas radies tā apskates laikā. Visbiežāk šādos gadījumos palīgā nāk koncepts vai pavadošais teksts. Ja izstādes For Household Use informatīvais materiāls vēl vismaz uzvedina skatītāju uz Kristapa Ancāna daiļrades izpratni, tad Dubultu izstādē teksta konceptuālā rindkopa iedarbojas tieši pretēji (izstādes "Lielās Atmiņas (izmēra ziņā) pavadteksta autore - kuratore Inga Šteimane). Un ne tikai tādēļ, ka nezinātājam (būsim godīgi, šādu cilvēku ir ļoti daudz) varētu rasties jautājumi, kas ir Sūzena Sontāga* un kāda tad galu galā ir viņas saistība ar Kristapa Ancāna izstādi. Apmulsumu lielākoties izraisa pārintelektuālā teikumu konstrukcija un vārdu virknējumi, kas pirmajā acu mirklī absolūti nesaistās ar Ancāna darbiem. Katrs no tiem varbūt neizraisa tik spēcīgu emocionālo saviļņojumu kā, teiksim, Tērnera romantiskās ainavas – bet tas jau arī nav šīs laikmetīgās mākslas formas pamatuzdevums. 


Kristaps Ancāns. “Lielās Atmiņas (izmēra ziņā)” (2018). Foto: Kristīne Madjare

Ja atgriežamies pie raksta sākumā izvirzītā koncepta, ka mākslinieka un darba attiecības sastāv no vairākiem posmiem, tad abu Kristapa Ancāna izstāžu kontekstā var secināt, ka viņš par primāro izvirzījis mirkli, kurā dzimst ideja. Jau gala procesā – izstādē –, kad mākslas darbs sāk veidot attiecības ar skatītāju, par tā virsuzdevumu kļūst atstāt paliekošu, ne momentānu iespaidu. Jāsaka, ka Kristapa Ancāna darbi šādu iespaidu spēj radīt, taču tikai pie noteikuma, ka tiek apskatīti abās izstādēs, telpās un konceptos. Viens no galvenajiem iemesliem tam ir telpas izkārtojums, kas gluži tāpat kā teksts spēj pozitīvā vai negatīvā veidā iedarboties uz uztvērēju. Careva Contemporary galerijas telpās, kas (izmēra ziņā) ir daudz mazākas par Mākslas staciju “Dubulti”, darbi tomēr iedzīvojas labāk. Ne tādēļ, ka mazās formas darbi būtu veiksmīgāki, bet gan tāpēc, ka tie savā starpā veido uzskatāmāku sasaisti. Lai gan katrs mākslas darbs uztverams pats par sevi, iepriekšējais viennozīmīgi ir pieturas punkts ceļā uz nākamo, tāpat kā viena mākslinieka darbība noved pie nākamā posma. Savukārt “Lielajās Atmiņās” darbu izvietojums ir pietiekami neloģisks, lai kļūtu apgrūtinošs. Starp mākslas darbiem netiek ievērota nepieciešamā distance, kas vienlaikus darbotos kā vieta, kur skatītājam uzelpot, risinot savas pārdomas. 


Kristaps Ancāns. “Lielās Atmiņas (izmēra ziņā)” (2018). Foto: Kristīne Madjare

Kristaps Ancāns nenoliedzami ir ļoti talantīgs jauns mākslinieks, kurš īsā laika posmā sevi paspējis pierādīt gana pozitīvā veidolā. Latvijas kontekstā viņu, protams, iespējams uzskatīt par unikālu parādību, taču pārsteigties un piešķirt viņam teju kulta statusu (šajā gadījumā – uzreiz nominēt prestižākajai LV mākslas balvai) tomēr šķiet neprātīgi. Tas nenozīmē, ka Ancāna daiļrade būtu vērtējama zemāk par jebkura cita, pieredzes bagātāka autora darbiem. Vienkārši liekas, ka jaunajam autoram, tāpat kā viņa Lielajām Atmiņām, būtu jādod plašāka telpa, kur uzelpot un risināt jaunas idejas.

*Susan Sontag – viena no ietekmīgākajām 20. gadsimta mākslas, kultūras un politikas teorētiķēm.