Aktuālais mākslinieks Kabakovs
Iļja un Emīlija Kabakovi. “Uz nākotni paņems ne visus”. Ermitāžas Galvenais štābs, Sanktpēterburga, 21. aprīlis – 29. jūlijs, 2018
Pāvels Gerasimenko
09/05/2018
Visu lielās anfilādes telpu Galvenā štāba otrajā stāvā it kā aizņēmusi milzīga kaste drūmi pelēkā krāsā – tā, ja skatās no ārpuses, pašlaik izskatās slavenākā dzīvā krievu mākslinieka, kurš pēdējos 20 gadus savus darbus paraksta kā Ilya & Emilia Kabakov, izstādes zāles.
Liktos jau, ka cilvēkiem ar padomju un postpadomju pieredzi Iļjas Kabakova mākslai nevajadzētu sagādāt noslēpumus: Krievijā lielas viņa izstādes notikušas 2004., 2008, un 2013. gadā. “Uz nākotni paņems ne visus” nonākusi Ermitāžā starp tās izrādīšanu Tate Modern un Jaunajā Tretjakovkā. Taču globālajā pasaulē postpadomju teritorijas iemītnieka – Kabakova skatītāja, kurš īpaši smalki izjūt ikkatru detaļu, šaubīgā priekšrocība, nav pieejama. Laiki mainījušies, un, lūk, nesen apritē ienākušais vārds “immersīvs” jau tiek izmantots kā līdzvērtīgs vārdam “totāls” Kabakova instalāciju aprakstīšanai muzeja tekstā – it kā aiz modīgā termina būtu nomaskēts jau nostabilizējies jēdziens, kas citādi vilktu sev līdzi citu tam tuvu leksēmu, nepatīkamo “totalitārs”.
Foto: Valsts Ermitāža
Izstāde sākas ar titulinstalāciju – vagona maketu un sagāztiem audekliem, un pustumšajā zālē uznirst ugunīga, kustīga rinda “Uz nākotni paņems ne visus”. 1983. gada esejā, ko Kabakovs rakstījis žurnālam “A–Ja”, bija skaidri samanāmas visas laikmeta intonācijas – vilšanās, šaubas un nedrošība, tomēr kopš tā laika teksta nosaukums ieguvis aforisma īpašības, un tas sācis skanēt teju vai kā pamācība darbībai. Tolaik vien daži krievu mākslinieki bija norūpējušies par to, lai uzlēktu uz aizejoša vilciena pēdējā vagona. 2001. gadā, kad Kabakova instalācija tika izrādīta Venēcijas biennālē, laikmetīgās mākslas vilciens jau devās uz priekšu pilnā gaitā un noteiktā maršrutā.
Foto: Valsts Ermitāža
Kurp gan šis vagons kustas pašlaik, jo nākotne taču jau ir iestājusies? Komunālais dzīvoklis ar ķīviņiem virtuvē, atkritumu spaiņa iznešanas grafiku un centieniem izrauties Zemes orbītā no elku plakātiem aplīmētās desmit kvadrātmetru istabas – tas viss pamazām zaudē aprises, kļūdams par atmiņām kaut kur starp īstenību un mitoloģiju. Vai mūslaiku skatītāja sirds atsauksies sienai, kas Kabakova garā metra augstumā no grīdas nokrāsota ar biezu brūnu krāsu, un augšpusē tai ielaista zila līnija? Iespējams, krāsas kļuvušas kvalitatīvākas un spilgtākas, taču namu pārvaldes centība un normatīvi palikuši tādi paši, ja nu vien tas, ka mūžīgais komunālais ornaments tagad, tadžika rokas atveidots, ir ne tik pārliecinošs un ierasts.
Instalācijas “Labirints (Manas mātes albums)” skice, 1990. Foto: © Ilya & Emilia Kabakov
Instalācija “Manas mātes albums” kļūst par Ermitāžas izstādes jēgas centru. Kabakova pieķeršanās mātei ir zināma, un te viņš dod vārdu astoņdesmitgadīgajai Bertai Jurevnai Soloduhinai, kura apraksta savu dzīvi. Skatītājs, lasīdams šo dokumentu šaura gaiteņa klaustrofobiskajā labirintā, agri vai vēlu pavisam noteikti sajutīsies kā apglabāts zem nebeidzamo cilvēcisko bēdu un ciešanu nogruvuma. Šis Kabakova darbs vairāk par citiem kļūst par telpisku krievu literatūras iemiesojumu, atgādinot par Gogoļa “Šineli” vai Dostojevska “Nabaga ļaudīm”, un tajā pašā laikā mākslinieks pieskaras tādiem šobrīd tik aktuāliem žanriem kā dokumentāla liecība un oral history. Ne velti 1990. gadā tapušais “Manas mātes albums” ieņem nozīmīgu vietu Tate Modern kolekcijā.
Arī Ermitāžai spējusi palielīties ar saviem ieguvumiem – ceļš līdz Kabakova izstādes zālēm muzeja trešajā stāvā ved caur pastāvīgo ekspozīciju ar viņa līdzgaitnieka un Maskavas konceptuālisma svarīgākās figūras Dmitrija Prigova darbiem. Blakus atrodas zāle ar divām instalācijām, ko mākslinieks dāvinājis 2004. gadā, – “Dzīve skapī” un “Tualete ir kaktā”. Ermitāžas direktora izstādes ievadvārdos var lasīt: ““Dzīve skapī” un “Tualete ir kaktā” patiesībā atgādina nevis vienkārši par sadzīves trūcīgumu, bet arī par to, kā padomju sociuma šaurajā telpā bija iespējams palikt vienam, lasīt un klausīties mūziku”. Un te uzreiz piebildīsim, ka šajā pasāžā Pjotrovsksis spējis ignorēt visiem pazīstamo atejas smārdu, tomēr tajā pašā laikā trāpīgi ietērpis vārdos tuvāko gadu sajūtas visā Krievijā.
Foto: Valsts Ermitāža
Trešā stāva zāles lielākoties atklāj Kabakovu kā gleznotāju. Par to, ka mūsu priekšā ir lielisks mākslinieks, nav ne mazāko šaubu, bet, prātojot par to, vai viņš ir labs gleznotājs, izbrīnīti un ar prieku saproti, cik interesanti un sarežģīti strukturētas viņa gleznas, kas instalācijās pilda funkcionālu lomu. Nevienam, izņemot viņu, nav izdevies nonākt tik tālu ar padomju mākslas vidusskolas enerģiju, kuras bezpersoniskā pieeja prasa nevis radošu progresu, bet gan centīgu iesīkstējušu noteikumu izpildi. Socreālisms kļuva par viņa mākslas “mūžīgo dzinēju”, jo atšķirība no daudziem citiem soc-māksliniekiem Kabakovs strādā ne tikai ar tā formu, bet arī ar saturu. Viņš apzināti rada nederīgu glezniecību ar nederīgiem līdzekļiem, un tāda atbaidošā radīšana viņu atšķir no manifestēti sliktajām postmodernā dueta Vinogradovs-Dubosarksis gleznām. Turklāt lielajā audeklā no sērijas “Divi laiki”, kurā saduras un izlīdzinās barokāla un sirreālistiska glezniecības retorika, vecās sievietes roka varētu būt gleznota Roberta Falka stilistikā (viņa darbnīcu Kabakovs apmeklējis 1950. gados).
Būdams pasaules līmeņa mākslinieks, Kabakovs ar savu mākslu ideāli iekļaujas globālajā tendencē ievērot proporcijas starp “etnogrāfisko” un “internacionālo”. Šobrīd viņa mākslas dzinējspēks vairs nav padomju laika komunālā sadzīve, bet gan vispārnozīmīga modernistiskā problemātika – jautājums par redzes neuzticamību, kas caurvij visu mākslinieka grafiku un gleznas. Tas aizsākas jau ar 1970. gada zīmējumu-mīklu, kura stūrī rasējuma stilistikā uzrakstīts aicinājums “Atjaunojiet pēc fragmenta visu gleznu!”, bet pārējo lapas plakni klāj debeszila krāsa ar diviem iegriezumiem, caur kuriem rēgojas divi attēla gabaliņi – sievietes figūras daļa un interjers.
Lapas no albuma “Skapīsēdošais Primakovs”. 1971-1972 Iļjas un Emīlijas Kabakovu arhīvs.
Reducētam redzeslaukam nolemti varoņi no “Desmit personāžiem” – gan Primakovs skapī, gan mākslinieks noformētājs Maligins, gan mokošais Surikovs. Atcerēsimies, ka vien pirms 50 gadiem PSRS iedzīvotājiem faktiski nebija pieejama dzīva Eiropas kultūra – no muzejiem līdz braucieniem, un viņi dzīvoja ar šo ideoloģisko kataraktu. Mākslinieka varoņi un viņš pats pielāgojas redzes īpatnībām un pārvērš tās par māksliniecisku paņēmienu: Kabakova atklātā “zīmēšana no malām” ir saistīta ne tikai ar bērnu grāmatas lappuses arhitektūru – “Maskavas konceptuālās skolas vārdnīcā” tā skaidrota kā “iekšēja sajūta, ka esi aizgājis, aizbēdzis “no centra”, iekārtojies dzīves malā, kultūras nostūrī, jebkādas profesionālās darbības nomalē. Un pārliecība, ka vissvarīgākais šodien notiek “malās”, marginālajā zonā, uz ikdienas un kultūras robežas.”
Sešas gleznas par īslaicīgu redzes zaudēšanu (Viņi krāso laivu). 2015 Private collection © Ilya “ Emilia Kabakov Photograph courtesy the artists and Pace
Ar punktiem redzes lauks aizpildīts arī 2015. gada darbu sērijā, kas nosaukta “Sešas gleznas par īslaicīgu redzes zaudēšanu”, – Kabakova pelēkie aplīši izkaisīti pār audeklu brīvāk nekā ģeometriski pareizajās Demjena Hērsta punktu gleznās (dot painting). Nepilnīgas redzes un daļējas redzamības problemātika gūst risinājumu instalācijā “Trīs naktis”. Aktīva gleznas un skatītāja mijiedarbe notiek, pateicoties acij teju nesaskatāmiem “glezniecības aģentiem”. Tie ir mazi balti cilvēciņi, kas saskatāmi vien ar tālskatiem, kas nolikti instalācijas vidū un pavērsti pret gleznu. Vienam no darbiem apakšējā stūrī attēlota vabole, tāda pati kā tāda paša nosaukuma Kabakova gleznā, bet sešus metrus pa labi plešas tumšbrūns gleznots lauks, apakšējā malā ierāmēts ar dzejolīti par lāci bez astes no Čukovska “Daktera Aikāsāp”. Katrā ziņā, noslēpumainie cilvēciņi, kas sastopami arī citos mākslinieka darbos – instalācijās “Bikses kaktā” vai “Gadījums muzejā” –, arī nākuši no grāmatām bērniem. Vai teiksmainās būtnes pačukstēs priekšā, kas notiks ar Iļjas Kabakova mākslu turpmāk?
