Ekspozīcijas skats. Foto: Klāvs Loris

Spiedīgie taisnstūri 0

Recenzija par Klāva Lora izstādi Queen Before Your Eyes galerijā “Māksla XO”

Tomass Pārups
08/08/2018

Gada sākumā galerijas “Māksla XO” vadītāja Ilze Žeivate kādā izstādes atklāšanas runā teica, ka 2018. gads galerijai būšot “glezniecības gads”. Patiešām, galerijas programmu šogad aizpildījušas lielākoties pazīstamu latviešu gleznotāju personālizstādes, sākot ar Māra Upzara “Maiguma atradnēm”, un nupat noslēgusies arī Ievas Iltneres personālizstāde “Summa”.

Lai arī “Māksla XO” pazīstama ar regulāri cirkulējošu mākslinieku atlasi, galerija acīmredzot sniedz platformu arī jaunāku un mazāk atpazīstamu autoru izpausmēm. Aizpagājušajā gadā tur bija skatāmas Zīles Ziemeles un Madaras Neikenas personālizstādes. Savukārt pagājušā gada martā galerija savas telpas atvēlēja Magones Boleiko izstādei “Biokonstrukcijas”. Šobrīd tajā skatāma gleznotāja Klāva Lora personālizstāde Queen Before Your Eyes. 


Ekspozīcijas skats. Foto: Klāvs Loris

Izstāde sastāv no septiņām gleznām. Telpu pārsvarā aizņem lielformāti, kuros mākslinieks uz audekla virsmām klājis gan eļļas krāsu, gan apdarinājis tās ar citiem izejmateriāliem. Izmantojot akrila krāsu, aerosola krāsu un spīguļus, Loris saviem darbiem rada tādus kā mirdzošus reljefus, kas veido viņa gleznotās formas. Visus darbus papildina rūpīgi iegleznoti taisnstūri un līnijas, kuras it kā darbojas kā savdabīgs akcents attēlotajam. Šīs ģeometriskās figūras iezīmē kontrastu starp pastozajiem krāsu laukumiem un nosvērtu precizitāti.

Nedomāju, ka visiem māksliniekiem būtu pienākums darboties skaidrā, atpazīstamā rokrakstā. It īpaši jauniem māksliniekiem, kuri, visticamāk, vēl atrodas sev piemērotākās izteiksmes formas meklējumos. Un ir pietiekami daudz mākslinieku, kuru hameleoniskā vai nepārtraukti mainīgā pieeja darbu radīšanai gala rezultātā pilnībā attaisnojas. Taču šajā gadījumā savstarpēji disonējošu formu sapludināšana nevis kairina iztēli, bet gan rada aizdomas par autora nedrošību vai nespēju fokusēties uz vienotas estētiskas sistēmas ieviešanu. Liekas, Loris gleznās ir centies ievietot pārāk daudz visa kā. Saprotams, uz gleznām nebūtu jālūkojas ar vēlmi atpūtināt acis, taču arī veiksmīgi konstruētā disharmonijā svarīgu lomu spēlē kompozīcijas elementu savstarpējā saspēle. Turpretī Klāva Lora darbos tāda nerodas. Līniju un taisnstūru stīvums nevis izceļ, bet gan noslogo ekspresīvos žestus.


Foto: Klāvs Loris

Klāva Lora darbos atspoguļojas lielas daļas jauno latviešu gleznotāju simptomātiska problēma. Proti, nespēja atteikties no vizuāliem elementiem, kas nevis padara gleznu interesantāku vai, teiksim, “vērtīgāku”, bet gan novērš uzmanību no tā, kas tur patiešām ir uzmanības vērts. Šī tendence pārslogot audeklu ar liekām vizuālām zīmēm koncentrētā formā bija novērojama jau pirms diviem gadiem. 2016. gadā izstāžu zālē “Arsenāls” mākslas zinātnieces Diānas Barčevskas vadībā notika grupas izstāde “Spriedze”, piedaloties vairāk nekā divdesmit jaunajiem gleznotājiem, kuri pēdējo gadu laikā absolvējuši Latvijas Mākslas akadēmiju. Tas, kas šķita uzkrītošs “Arsenālā”, šķiet uzkrītošs arī šeit. Formāli, teju vai dekoratīvi iestarpinājumi traucē skatīšanās procesu. 

Klāva Lora audekli izceļas ar nepastarpinātu vizuālu efektīgumu – spilgtu krāsu gammu, piesātinātām kompozīcijām un virtuoziem gleznieciskiem žestiem –, tomēr es personīgi nespēju rast šiem elementiem attaisnojumu. Ja vien Loris sevi nevēlas definēt kā tīru formālistu, kas labprāt savā nodabā rotaļājas ar krāsu, klājot to gan šādi, gan tādi un visādi citādi, vēlētos iepazīties ar kādu verbālu viņa darbu skaidrojumu.

Diemžēl Lora sniegtais komentārs par izstādes darbiem ne sevišķi palīdz risināt apmeklējuma laikā radušos jautājumus. Loris izsaka ideju par mākslas darbu radīšanas procesu, kā arī iezīmē lomu skatītājiem. Viņš raksta: “No pabeigšanas brīža mākslas darbs ir pašpietiekams, un viss, kas atliek, ir to vērot. Radīšanas cēlonim ir nebūtiska loma uz skatītāja emocijām un tālākai interpretācijai par to. Relatīvs bezdomu stāvoklis būtu vērotāja triumfs.”

Tieši darbu radīšanas cēlonis man kā skatītājam allaž šķitis viens no saistošākajiem jebkura mākslinieka veikuma aspektiem. Vēl jo vairāk mani imponē veikls un artikulēts šī cēloņa izklāsts no mākslinieka puses, kas ideālā gadījumā sniedz iespēju pietuvoties tam, ko autors savos darbos ir vēlējies izteikt. Šajā gadījumā netiek dotas norādes nedz uz intenci, ar kuru šie darbi tikuši radīti, nedz jelkāds paskaidrojums, kas varētu kliedēt manas šaubas par pašām gleznām. Varam jau pieņemt, ka daži mākslas darbi “runā paši par sevi”, un vienīgais, ko skatītājiem atliek darīt, ir tos vērot. Taču vērošanas procesā mēdz rasties jautājumi, un, šķiet, šajā izstādē uz tiem atbildes nav atrodamas.


Klāvs Loris. Pēc Gistava Kurbē, 2018. 200x150 cm. Foto: Klāvs Loris

Lai vai kā es necenstos triumfēt, nonākot līdz vēlamajam bezdomu stāvoklim, izstādītie audekli piespiež izteikt kritiskas piezīmes. Nonācis pie darba, kurā mākslinieks atsaucies uz Gistava Kurbē 1866. gadā gleznoto aktu “Pasaules sākums”, domāju par virkni mākslinieku, kuri iepriekš snieguši savas interpretācijas par šo gleznu. Tās hrestomātisko statusu pasaules mākslas vēsturē būtu visai grūti apšaubīt, un tās nozīme mūsdienās joprojām ir ļoti būtiska. Ir dokumentēts, kā, uz to skatoties, reaģē vairums Orsē muzeja apmeklētāju. Dažiem joprojām metās šķērmi no akta tiešuma un sievietes ķermeņa neidealizētās reprezentācijas. Veiksmīgākajos gadījumos mūsdienu mākslinieki “Pasaules sākumam” ir pievienojuši papildus konotācijas, izceļot tā aktualitāti šībrīža sieviešu reprezentācijas jautājumos. Ņemot vērā to, ka darbs ir viens no pirmajiem radikālajiem ķermeņa fragmentācijas piemēriem mākslā, šādas atsauces izmantošana arī pieprasītu pamatotāku skaidrojumu.

Līdz šim Klāvam Lorim bijuši visai uzskatāmi panākumi – 2015. gadā viņa pirmā personālizstāde ar nosaukumu “ESSME” bija skatāma Mūkusalas Mākslas salonā. Tajā pašā gadā viņš ieguva Grand Prix laikmetīgās mākslas biennālē “Eiropas jaunrade” Parīzē, un atliek secināt, ka mākslinieka karjerai šobrīd ir visnotaļ augšupejoša trajektorija. Par spīti visām iepriekšminētajām piezīmēm, būtu muļķīgi teikt, ka Klāva Lora darbība līdz šim un arī tagad neliecinātu par visnotaļ daudzpusīgas un potenciāli pārliecinošas izteiksmes formas meklējumiem. Šobrīd forma vēl šķiet neskaidra. Viņš taustās vairākās pieejās vienlaikus un cenšas tās apvienot vienotā struktūrā. Atliek tikai vērot Lora turpmāko darbību, jo šobrīd kategorizēt vai izdarīt didaktiskus secinājumus par viņa gleznām arī būtu pārgalvīgi. Izstāde galerijā “Māksla XO” patiesībā ir labs atskaites punkts, no kura lūkoties uz Lora turpmākajām izpausmēm.

  Materiāls tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu