Foto

Triepiens viens, triepiens divi

Recenzija par Elzas Sīles izstādi galerijā “Alma”

Santa Hirša
09/08/2018

A Decent Little Hike on Roads Rural and Dangerous, Plus Ugly ir Cīrihē studējošās mākslinieces Elzas Sīles (1989) otrā personālizstāde, kurā vērojami eksperimenti ar dažādām glezniecības konvencijām un to, ko ierasts uzskatīt par tradicionālām attēla, telpas un materialitātes attiecībām. Māksliniece šos elementus izkārtojusi jaunās pozīcijās, tādēļ visvienkāršākajā līmenī šo mākslas notikumu varētu klasificēt kā glezniecības medija dekonstrukciju, tā izteiksmes līdzekļu un pamatstruktūras izvaicāšanu; vai tiešām tā ir glezniecība, kādēļ jā vai kādēļ nē. Trijās dimensijās materializēti triepieni, miniatūru formu ainavas, shematisks abstrakcionisms, vizuālo kodu plānojums vai telpiskoti attēli – ar šiem salīdzinājumiem iespējams aprakstīt ekspozīcijā redzamos objektus, kuru vizuālais veidols svārstās starp gleznu un kādas galda spēles virsmu. Iespējams, ka formas pretrunīgums daļai skatītāju to liek uztvert kā vienīgo izstādes elementu, kaut vai tikai tādēļ, ka pie šādiem divās minūtēs aptveramiem mākslas eksperimentiem esam pieraduši un meklēt kaut ko “vairāk” šķiet bezjēdzīgi, jo mākslas darba aptveršanai pietiek ar kāda asprātīga salīdzinājuma izdomāšanu.


Foto: Aksels Bruks

Galerijā “Alma” aplūkojamā ekspozīcija glezniecības formālās valodas jēgu meklē dziļāk par acīmredzamiem vizuāliem paradoksiem. Nodēvēt to par māksliniecisku pētījumu nebūtu korekti, jo autores izziņa balstās diezgan privātos impulsos un personiskajās attiecībās ar šo mākslas veidu, nevis, piemēram, vēsturiski teorētiskā mantojuma pārskatīšanā. Elzas Sīles radīto darbu kopumu viegli var pārtulkot vispārpieņemtas mākslas izpratnes ietvaros, piemeklējot nosaukumus un apzīmējumus, kas to ļautu uztvert kā klasiskai glezniecībai piederīgu vai vismaz tai radniecisku māksliniecisko praksi. Autores lietotā vizuālā valoda piedāvā blīvu asociāciju lauku, un līdz ar to arī grūti ierobežojamu interpretāciju loku. Ļaujoties iztēlei, terminoloģiski gleznas iespējams salīdzināt ar ainavām, topogrāfiskām kartēm, arhitektūras maketiem, scenogrāfiju vai smalkām asamblāžām, un neviena no asociācijām nav kļūdaina, taču mākslas kanonu un tradicionālo žanru klasifikāciju līdzības ar Elzas Sīles radošajām stratēģijām ir nejaušas, tādēļ šāda veida salīdzinājumi ir tikai poētiskas aptuvenības. Ieilgušajā mākslas postmediju stāvoklī, kad mākslinieciskai pašvērtībai nepiemīt nekāda pašsaprotama vērtība, mākslas valoda pieprasa arī cita veida terminoloģiju, ar kuras palīdzību par to censties domāt. Laikmetīgā māksla nenogurstoši apšauba gan pati savas tradīcijas, gan tās tradīcijas, kura tā šķiet jau izsenis pārkāpusi un apliecinājusi kā neviennozīmīgas vai, sliktākajā gadījumā, klišejiskas. Tiesa, izstādes “interesantumu” iespējams pārstāstīt (piemēram, kādam nejaušam skatītājam, kurš ar pēdējo desmitgadu mākslas procesiem ir uz jūs) arī klasiskā glezniecības vērtību sistēmas valodā, kas balstās uz tādiem kritērijiem kā ekspresija, krāsu un formu saspēle, žests vai triepiens. Triepiena mitoloģiju Elza Sīle arī pati apspēlē uz sienas novietotajā tekstuālajā eksponātā, uz kura lasāmas mākslinieces piezīmes, tostarp: “triepiens tāds, triepiens šāds”, “triepienu tipoloģija kā formālo sakarību spoguļošanās trajektorija” (SETS 3);  “nedefinēts vielas biezuma raksts saukts rokraksts paralēlie attēli 1 cm biezumā” (SETS 5) u.c. Poētiski vārda mākslas vingrinājumi arvien biežāk pavada jauno mākslinieku izstādes, taču lingvistiskajai dimensijai šajos gadījumos visbiežāk pietrūkst pamatojuma un to ikdienišķums izšķīst bezmērķīgā tukšvārdībā. Elzas Sīles pierakstītais atgādina nekontrolētu domu plūduma fiksēšanu, atspoguļojot to, kas raisās mākslinieces prātā attēlu radīšanas brīdī. Tas var kalpot kā lietišķs, vizuālajam materiālam paralēls informācijas avots, caur kuru nav mēģināts izvērst kādu kopsižetu. Teksts šajā gadījumā ir tikai asociāciju topogrāfija, kas izgaismo tos elementus, ap kuriem konceptuāli būvēti ekspozīcijas darbi un kas lielā mērā atbilst gleznošanas procesa iekšējai loģikai.


Foto: Kristīne Madjare

Glezniecības “pārvarēšana” nav izstādes A Decent Little Hike on Roads Rural and Dangerous, Plus Ugly interesantākais un tādēļ svarīgākais estētiskais motīvs. Būtiskākas ir, pirmkārt, attiecības starp attēlu un virsmu (jo māksliniece uzsver, ka tie ir attēli) un attēla kā telpiskas formas potenciāls, otrkārt – autores personiskās pieredzes kartēšana, aizšifrējot to vizuālās shēmās un arhitektoniskās krāsu laukumu un līniju struktūrās. Izstādes iekārtojums liek skatīt un uztvert horizontāli izkārtotos maketus kā attēlus. Skapim līdzīgā konstrukcija, kurā tie izkārtoti, atgādina kādu anonīmu kartotēku un pastiprina iespaidu, ka skatītājs aplūko dokumentus, nevis mākslinieciskus daiļdarbus. Arī pie sienām izkārtotajos fotogrāfiju palielinājumos ar aptetovētu ādu cilvēka ķermenis funkcionē kā skicēšanas materiāls, kurā adatas vilciens ir padarīts līdzvērtīgs spontānam gleznošanas žestam un papildina izstādi ar performatīvās glezniecības šķautni. Elzas Sīles vēlme radīt telpisku attēla pieredzi kopumā šķiet tāda viegla spēlēšanās ar paradoksiem; konkrētas materiālās īpašības tiek pārvērstas savos pretmetos, un kopumā šāda veida paņēmienu mūsdienu mākslā nudien netrūkst. No otras puses, fotogrāfisku attēlu dominējošajā vizuālajā laikmetā ne-plakans un ne-digitāls attēls ir kļuvis par gandrīz arhaisku mākslas formu un Elzas Sīles darbi tiek veidoti pēc apgrieztas loģikas. Glezniecības materialitāte tiek meklēta un uzsvērta (vai uztaustīta) kultūras laikmetā, kurā dominē virtuālais, netaustāmais un fiziski neierobežojamais. 


Foto: Kristīne Madjare

Elza Sīle pievēršas konspiratīvai mākslas valodai, kas izstādes ļoti nosacīto vēstījumu (ja atkal atgriežamies pie klasiskās terminoloģijas) veido caur dažiem nekonkrētiem motīviem. Mākslinieces attēli ir vizuāli saistoši kā attēla konstruēšanas prakse, tiešā veidā tie ilustrē dažādus tradicionālos priekšstatus, kas saistās gan ar glezniecību, gan ļoti burtiskiem skatīšanās, uztveres un mentālā tēla veidošanās mehānismiem. Un tam visam pa vidu māksliniece ir izcēlusi triepienu, kas no vizuālas zīmes radīšanas instrumenta pats kļūst par zīmi – no sekundāra formas elementa par satura noteicēju. Šie eksperimenti nav garlaicīgi, Sīles radītajai ekspozīcijai piemīt vizuāls efektīgums, un viņas tā saucamais rokraksts ir atmiņā paliekošs. Taču apcerētās domas šķiet izplūdušas pārāk daudzos virzienos, un rodas iespaids, ka kuratoram Tomasam Pārupam un māksliniecei pietrūcis laika ieraudzīt to punktu, kas jāuzliek uz “i”, lai izstāde nebūtu tikai mākslinieciskā procesa šķērsgriezums. Elzas Sīles izkoptie attēla formas konceptualizējumi paši par sevi ir saistoši un aizrauj uzmanīga skatītāja prātu, tomēr tiem līdzīgi eksperimenti ir pārpludinājuši laikmetīgās mākslas industriju, un šī pārsātinājuma rezultātā centieni pārkāpt vizuālās mākslas robežas visbiežāk beidzas tā arī nesākušies, jo pašas robežas vairs nav atrodamas. 


Foto: Aksels Bruks


Foto: Aksels Bruks