36 stundu skaņas instalācijas Unexpected Sources skatuve Lenču ielā 6

Negaidīti fragmenti un atrasti avoti pieradinātā teritorijā 0

Par 2018. gada Cēsu Mākslas festivālu

Helmuts Caune
10/08/2018

Dažādus Cēsu Mākslas festivālus savstarpēji vieno nosaukums, norises vietas un daļa no iesaistītās komandas, tomēr arī atšķirīgā starp tiem ir pietiekami daudz, lai pārlieku neaizrautos ar salīdzināšanu. Turklāt salīdzināšana prasītu krietni pabalējušo atmiņu rekonstruēšanu, rakņājoties pa interneta un citiem arhīviem, kas šķiet lieks darbs tā vietā, lai koncentrētos uz konkrētā, aktuālā festivāla iespaidiem – festivāla, kas zināmos aspektos tomēr ir unikāls uz savu priekšteču fona. Protams, centrālo norises vietu, kas arī šogad ir vecais alus brūzis, citu iemeslu dēļ sanāk apmeklēt reti (un arī šie citi iemesli gandrīz vienmēr ir saistīti ar mākslu), tāpēc salīdzināšana – vismaz neapzināti – notiek un ik pa brīdim ielaužas mēģinājumā priekšstatīt šī gada festivālu “pašu par sevi”.


Skats no Džeimsa Beninga izstādes "Daži atrasti fragmenti" Cēsu alus brūzī. Foto: Viktorija Eksta

Kā vienmēr, festivālam ir divas dimensijas: pastāvīgā vizuālās mākslas ekspozīcija, kas apskatāma visa mēneša garumā, un konkrētu pasākumu programma dažādās norises vietās. Centrālā pastāvīgo ekspozīciju ass šogad grozās ap amerikāņu neatkarīgā un avangarda kino superzvaigznes Džeimsa Beninga (1942) vārdu. Kuratores Žanetes Skarules pārraudzībā izstādē “Daži atrasti fragmenti” brūža telpās izvietoti dažādi Beninga darbi no dažādiem kontekstiem: te ir gan 2014. gada instalācija ar nosaukumu “Divi namiņi”, kas ir divu kontraversālu amerikāņu – Henrija Deivida Toro un Teda Kačinska – dzīvesvietu arhitektūras replikas, gan lielformāta videodarbs “Izdedzinātā zeme”, gan afroamerikāņu kultūras mantojumam veltītais tekstildarbs “Pēc Džīzbendas”. Šie trīs lielformāta darbi ir Beninga prātā un meklējumos nozīmīgi atskaites punkti, kas organiski ievietojušies vecajā brūža kurtuvē, sniedzot iespēju burtiski iekāpt daļiņā no mākslinieka iekšējās pasaules, kura, lai arī izteikti amerikāniska, šādā izvērsumā nemaz nešķiet svešāda. Tikmēr pašā brūža ēkā apskatāmas 15 Beninga glezniņas no 2005. gada sērijas After Paintings (“Pēc gleznām”), kas sastāv no nenovērtētu 19. un 20. gs. amerikāņu mākslinieku darbu reprodukcijām.


Skats no Džeimsa Beninga izstādes "Daži atrasti fragmenti" Cēsu alus brūzī. Foto: Viktorija Eksta

Nedz Beninga vārds, nedz darbu kvalitāte komentārus neprasa, un arī brūža telpās tie ieguluši ļoti iederīgi. Jautājumus drīzāk liek uzdot šīs klātbūtnes šķietamā patvaļība: kāpēc tieši Benings, kāpēc tieši tagad, kāpēc tieši šie jau agrāk un citiem kontekstiem radītie darbi un nevis kādi citi? Protams, fakts, ka Cēsīs gan personiski, gan ar darbiem viesojas Džeimss Benings, ir brīnišķīgs, tomēr jācer, ka ir jau pagājuši laiki, kad, savu provinciālismu apzinoties, ar beznosacījuma sajūsmu nācās uztvert kura katra ievērojama rietumnieka labvēlību un viesošanos. Alus brūzis, kur citgad satikās dažādi ārzemju un pašmāju mākslinieki zem kāda vairāk vai mazāk veiksmīga konceptuālā lietussarga, šogad būtībā atvēlēts Beningam vienam pašam, kas mazliet rada tādu kā anything goes pieejas iespaidu.


Takaši Makino 3D audiovizuālā performance Space. Foto: Viktorija Eksta

Protams, viens pats Benings te gluži nav – vēl vienā brūža pirmā stāva zālē festivāla atklāšanā ar audiovizuālu performanci Space Noise uzstājās japāņu videomākslinieks Takaši Makino. Performances laikā izrādītais darbs pēc tam kļuva par pastāvīgu videoinstalāciju, kas apskatāma izstādes darba laikos. Tomēr šķietami vienīgais, kas kopīgs Makino un Beningam, ir abu darbība neatkarīgā kino un video mākslas lauciņā.


Skats no Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura un maģistra programmu diplomdarbu izstādes „Nepieradināmās teritorijas”. Foto: Viktorija Eksta


Skats no Latvijas Mākslas akadēmijas bakalaura un maģistra programmu diplomdarbu izstādes „Nepieradināmās teritorijas”. Foto: Viktorija Eksta

Kontrastā šīm zvaigznēm no pretēji tāliem planētas punktiem varētu šķist otra vizuālās mākslas izstāde “Nepieradināmās teritorijas”, kas apskatāma Vidzemes koncertzālē “Cēsis” un sastāv no Latvijas Mākslas akadēmijas bakalauru un maģistru diplomdarbiem. Protams, piecpadsmit dažādo jauno mākslinieku veikumi kopā rada grūti pārskatāmu kaleidoskopu ar visu iedomājamo žanru un tehniku līdzdalību, kamdēļ arī izstādes koncepcija ir maksimāli vispārīga, tomēr tajā paslēpies ne viens vien uzmanības vērts atradums. Un, ja brūža izstāde atstāj tādu kā “ķeksīša” iespaidu, te vismaz ir skaidri saprotams konteksts un izstādes pamatojums – pat ja tas ir tik elementārs kā laiciska un telpiska piesaiste šībrīža Latvijas topošo jauno mākslinieku aprindām.


Kristas un Reiņa Dzudzilo darbs "36 minūtes"

Kopumā var teikt, ka pastāvīgās ekspozīcijas šogad ir vērtīgas un rūpīgi nostrādātas, bet atstāj mazuma piegaršu (kura varbūt nebūtu, ja ne atmiņu nogulsnes par citu gadu festivāliem). Turpretim to nevar teikt par pasākumu programmu. Kā allaž, festivāla ietvaros Cēsīs viesojas dažādu Latvijas teātru izrādes un apmeklējama arī koncertprogramma, bet īpaši izceļamās pērles šogad notiek kino un performances mākslas apcirkņos. 


Vai, drīzāk, notika pagātnes formā, jo droši vien visspilgtākais pasākums bija radio raidījuma “Tīrkultūra” organizētā 36 stundu performance “Negaidītie avoti”, kas notika festivāla atklāšanas dienās jūlija beigās. Performance tā ir nosacīti, jo tikpat labi to varētu saukt par nepārtrauktu koncertprogrammu, un arī pielaidīgais instalācijas jēdziens nebūs lietots nevietā. Plašā industriālā iekšpagalmā, kur pat vairums Cēsu iedzīvotāju līdz šim nebija spēruši kāju, uz skatuves bija novietots milzīgs, spilgts ekrāns. 36 stundu garumā dažādi uzaicinātie pašmāju un ārzemju mūziķi un mākslinieki varēja pēc savas sirds patikas izmantot ekrānu un pieejamo audiotehniku. Lai arī lielākoties performances dalībnieki savu laiku izmantoja, lai spēlētu savu mūziku ar īpaši radītu vai piemeklētu vizuālu papildinājumu, bija arī tādi, kuriem primārais bija tieši uz ekrāna notiekošais – kaut vai tie paši Benings un Makino, kas arī bija ko īpašu sagatavojuši “Negaidītajiem avotiem”. Kā kāds, kurš dzimis un audzis Cēsīs un allaž ar piesardzību izturējies pret mazpilsētas sapņiem kļūt par kultūras metropoli, jāatzīst, biju patīkami pārsteigts, cik apmeklēta bija performance praktiski visā tās garumā – uzstāties pieticīgam visizturīgāko apmeklētāju skaitam nācās vien tiem māksliniekiem, kuru kārta bija iekritusi ap saullēkta laiku. Cilvēki nāca un gāja, te pievienodamies performances auditorijai, te aizklīstot Cēsu naktsdzīvē. Vairumam performances daļu bija, ko piedāvāt gan tiem, kas vēlējās dejot pie skatuves, gan tiem, kam interesēja vērot videodarbus no attāluma. Turklāt mākslinieku nomaiņai vajadzīgās pauzes bija saīsinātas līdz minimumam, līdz ar ko Cēsīs no piektdienas vakara līdz svētdienas rītam (izņemot sestdienas rītu, kad tika paņemta likumsakarīga pauze) notika gandrīz pastāvīga performance, kurai katrs, kad nu vēlējās, varēja te pievienoties, te atslēgties.


Publicitātes foto

Visbeidzot, vērts pievērst uzmanību šī gada kino programmai, kurai ir divi galvenie aspekti: Rozes Stiebras veidotā latviešu animācijas un leļļu filmu izlase, kas skatāma Cēsu klētī, un kino programma “Mežs”, kuras ietvaros uz tā saukto Spoguļklinšu fona (turpinājums – jāatzīst, veiksmīgāks – pērn aizsāktajam eksperimentam, kad filmas tika rādīta uz Ērgļu/Ērģeļu klintīm) Cēsu nomalē tiek izrādītas Jāņa Putniņa atlasītas, bieži nepelnīti aizmirstas klasiskas filmas. Kā pirmā 28. jūlija vakarā tika rādīta 1983. gada Rīgas kinostudijas filma “Vilkatis Toms” – daudzējādā ziņā apbrīnojams un rets latviešu mēģinājums šausmu un mistērijas kino žanrā. Savā ziņā šo kino programmas pievēršanos piemirstu dārgumu atsegšanai var uzlūkot kā turpinājumu gan Beninga izstādei, kas runā par atrastiem fragmentiem amerikāņu kultūrvēsturiskajā telpā, gan Makino videodarbiem, kuros cits uz cita tiek projicēti atrasti fragmenti dzīvajā dabā, gan no dažnedažādiem lokiem un apcirkņiem atlasīto 36 stundu performances mākslinieku sarakstam. Var jau būt, ka šī gada festivāla konceptuālā vienotība ir lielāka, nekā pirmajā acu uzmetienā šķiet.