Foto

Kurš kļūs par rēgu?

13. Baltijas triennāles izstāde kim? Laikmetīgās mākslas centrā līdz 18.novembrim

Vilnis Vējš
05/10/2018

Viena liela lieliska izstāde un daudz mazu mājienu par divām citām, citur notikušām – apmēram tā īsumā varētu raksturot to, kas skatāms Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 18. novembrim un kā pilnais, skaļais nosaukums ir 13. Baltijas triennāle. Droši vien nav jēgas vēlreiz atkārtot, ka triennāle, kuras iepriekšējie izlaidumi vienmēr notikuši Viļņā un kas šogad pirmoreiz organizēta, sadarbojoties visu triju Baltijas valstu institūcijām ar Londonas neatkarīgo kuratoru apvienību (vadošais kurators – Vinsents Onorē) nav tipiska ceļojoša izstāde. Katra no triennāles daļām ir patstāvīga, tādēļ priekšstatu par triennāli kopumā varētu gūt tikai kāds, kas ir apceļojis visas trīs galvaspilsētas. Par to jau esmu izteicies iepriekšējo Triennāles daļu apskatos šeit: "Identitāte izlaiž garu" un "Kas paliek pāri".

Šoreiz drīzāk būtu jānoskaidro, kāda loma izstāžu parādē ierādīta Rīgai un kā šeit skatāmā izstāde noslēdz sarīkojumu sēriju.


Foto: Andrejs Strokins


Foto: Andrejs Strokins

Rīgā izstādes nosaukums Give Up the Ghost tulkots kā “Atbrīvoties no rēgiem”, kas, kuratoru prāt, vislabāk atbilst viņu iecerei. Par to, ka ir iespējami arī citi šī frazeoloģisma tulkojumi, nācās domāt gan Viļņā, gan Tallinā. Rīgas piedāvājums ir it kā vienkāršs: nost ar stereotipiem, pieņēmumiem un tradīcijām identitātes diskursā – nebūs te nekādu dzimšu, tautību vai citu piederību raksturojošu atribūtu! Tiesa, šādai politiski revolucionārai, bet laikmetīgās mākslas kontekstā pat diezgan rutinētai pieejai neizdodas apiet faktus, ka triennāles nosaukumā minēts Baltijas vārds, ka tā finansiāli ir saistīta ar triju Baltijas valstu  simtgadēm, bet organizatoriski – ar komandu no Lielbritānijas, un ka saziņa tajā norit angļu valodā. Patiesībā to nemaz nav grūti pieņemt, esam pieraduši, pat atgādinot sev, ka kuriozā kārtā tieši Lielbritānija šobrīd ir izstāšanās procesā no Eiropas Savienības un ka pilnīgi iespējama kļūst vīzu režīma atjaunošana starp valstīm. Tāpēc ir grūti neizjust zināmu diskomfortu gadījumos, kad kāds angliski vēsta, ka robežām un valodām nav nozīmes, tieši tāpat kā reizēs, kad baltādains heteroseksuāls vīrietis no dominējošām pozīcijām sludina, ka nozīmes nav rasei, seksuālajai orientācijai un dzimumam. 


Foto: Andrejs Strokins

Izstāde Rīgā sastāv no divām daļām. No tām mazākā ir grupas skate, kurā piedalās tie paši autori, kuru darbus bija iespējams skatīt Viļņā un Tallinā. Turklāt mākslinieku sastāvs var mainīties katru nedēļu, jo dalībnieku skaits ir daudz mazāks nekā triennālē kopumā. Man, ejot uz izstādi trīs reizes, izdevās atpazīt Ninas Beieres mašīnu modeļus, kas pildīti matiem un raisa nepatīkamas izjūtas, bet pāris darbu, ar kuriem pēc atklāšanas burzmas gribēju iepazīties pamatīgāk, nākamajā apmeklējumā jau bija nomainīti. Tādēļ, neriskējot kļūt liekvārdīgam par mākslu, kuru šai pašā telpā un izstādē skatītājs vairs neatradīs, atzīmēšu tikai, ka šī izstādes daļa savas sarežģītās daudzpakāpju ieceres, kā arī fragmentētās mākslinieku pārstāvniecības dēļ vairāk uztverama kā krustvārdu mīkla vai intelektuāls labirints nekā vienots, uz skatītāju vērsts veselums. Un, jā, manuprāt, tas, ka Baltijas triennālē nav neviena mākslinieka no Latvijas un ka mākslas darbiem pievienotie teksti veselām lappusēm ir tikai angļu valodā, manuprāt, ir skandalozi.

Grūti spriest, vai attaisnojās kuratoru iecere aktualizēt dzejas klātbūtni laikmetīgajā mākslā un uzsvērt tās performatīvos aspektus. Es nebiju šo mirkļu liecinieks – atklāšanā pabiju brīdī, kad viena performance laikam bija beigusies, bet otra – Karolīnas Ahaintres klūgu veidojuma, kam līdzīgi jau bija redzēti Viļņā, paredzamā dedzināšana vēl nebija sākusies, bet nākamajā dienā performanču programmas īstenojums neradīja rūpīgi pārdomāta notikuma iespaidu. Iespējams, ka tieši dzeja kā visgrūtāk tulkojamā literatūras forma, kurai svarīga ir ne tikai oriģinālvaloda, bet arī kultūru konteksta atšķirību nianses, paliek triennāles komunikāciju formas vēl sasniedzamais uzdevums.


Foto: Andrejs Strokins

Toties skatītāja uzmanību pilnībā spēj pārņemt lielākā daļa kim? telpu, kas faktiski kalpo par poligonu mākslinieku dueta Bena Bērdžisa un Ksenijas Pedanas (Ben Burgis & Ksenia Pedan) personālizstādei. Uzmanība ir jo sakāpinātāka tādēļ, ka šis gados jaunais tandēms, iespējams, atrodas tikai pa ceļam uz slavas virsotnēm un ka viņu darbus nevarējām redzēt abās iepriekšējās triennāles norises vietās.


Foto: Andrejs Strokins 

Mākslinieki pārsteidz ar milzīgu skaitu eksponātu, kas veido telpiski un sižetiski sazarotas kompozīcijas. Skaidri izšķiramas divas no tām – vitrīnas ar tajās izkārtotiem eksponātiem, kas novietotas uz grīdas, iebūvētas sienās un pat griestos, un atpūtas mēbeļu modeļi dažādos mērogs, kas atgādina uzgaidāmo telpu aprīkojumu. Tomēr var gadīties, ka kāda mēbele iesprukusi vitrīnā, bet eksponāti palikuši ārpus tām. Kā vieni, tā otri acīmredzami nav īsti – tādā nozīmē, ka uz leļļu dīvāniņa nevar apsēsties, bet eksponāti, kas atgādina vēsturiskus artefakts, ir no neciliem materiāliem nesen veidotas kolāžas. Mākslinieku iecerei nav grūti izsekot – tā ir skaidri izteikta divos izvērstos telpiskos objektos: viens ir lielā vitrīnā iekārtots makets dabīgā izmērā, līdzīgs tiem, kurus rīdzinieki pazīst pēc Medicīnas muzeja apmeklējumiem: figūras mulāža dabiskā izmērā plus vides inscenējums. Šajā gadījumā redzama arheoloģe, kas telts priekšā izrakusi jau palielu bedri, kurā rēgojas nākamie atradumi. Otrā inscenējumā starp butaforiskām drupām jau pamatīgāk atraktas mūsdienu drazas… Domu sapratām – šodienas  atkritumi nākotnē, iespējams, tiks izstādīti muzeju vitrīnās kā dārgumi. Ir vietā paironizēt par arheoloģiju un muzejiem. Tomēr ne tikai! Ekspozīcijas noskaņa drīzāk izsaka rezignāciju – vilšanos, kas seko trauksmainam atklājēja priekam. Vai varētu būt tā, ka mūsdienu drazas tā arī nekad nepārvēršas par skatītāju apbrīnotām vērtībām? Banāla laikmeta atliekas ar laiku paliks tikai par banāla laikmeta atliekām, neko citu.


Foto: Andrejs Strokins

Tas, kas padara mākslinieku dueta veikumu tik aizraujošu un saturiski daudzslāņainu, ka gribas to izpētīt visos sīkumos, ir mazāk fabula, kurai līdzīgas jau ir redzētas, bet lielisks darbs ar materiāliem un formām. Nevērtīgi materiāli – putuplasts, šķiedras vīkšķi, līmlentes atliekas – viņu rokās kļūst par gleznieciskām faktūrām, skulpturālām kompozīcijām, kurās ir sava iekšēja spriedze, pretrunas un pauzes. To papildina izgaismojuma akcenti un skatītāju kustībai paredzētas trajektorijas. Detaļas – kaut vai no dažādu izmēru daļām salīmēti apavi vai spīdīga plastmasa, kas pavīd starp ģipša ciļņu spraugām, – veido to unikālo formālo kvalitāti, kas spēj robustus priekšmetu krāvumus pārradīt izsmalcinātā telpiskā atmosfērā. Apbrīnojams darbs!


Foto: Andrejs Strokins

Ienāk prātā – kādas gan hipotētiskā nākotnē izskatītos blakus telpā aplūkojamās mākslas un lasāmo tekstu paliekas? Vai laikmetīgo mākslu pavadošās frāzes, kas kuratoru tekstos migrē no izstādes uz izstādi, būs lasāmas kā drosmīgi manifesti vai klabēs kā novecojis žargons, paroles, kas zaudējušas saziņas jēgu? Vai kāds joprojām spēs atšifrēt mākslinieku un kuratoru savstarpējās hierarhijas un pozīcijas, kurām ticis veltīts nesamērīgi daudz laika un spēka, salīdzinot ar pašiem mākslas darbiem? Respektīvi, vai brīdī, kad māksla būs sekmīgi atbrīvojusies no visām tradīcijām, identitātēm un citiem spokiem, lai iegūtu nestabilu konstrukciju, kas sastāv tikai no attiecībām un izvietojuma, tā pati nekļūst par rēgu, kas nevienam nav paliekoši vajadzīgs? Tāds, lūk, retorisks jautājums vienas lieliskas personālizstādes iespaidā.