Marks Lī. DROŠĪBA PIRMAJĀ VIETĀ. 2015. Mulimediju instalācija. Foto: Kristīne Madjare

Pat ja neko nevar darīt 0

Par Jauno mediju kultūras centra RIXC rīkoto izstādi “Globālā kontrole un cenzūra” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Helmuts Caune
09/10/2018

Ir vairākas lielas un globālas, visus ietekmējošas parādības, attiecībā uz kurām mūsu zināšanas – vai vismaz nojautas – nesaskan ar rīcību. Dažreiz tas skaidrojams ar slinkumu vai neticību tam, ka mazi individuāli akti spēj iekustināt pārmaiņas. Piemēram, visi it kā zina par plastmasas piesārņojumu, bet atkritumus šķirot slinko, visi it kā zina par izmešiem, bet nomainīt mašīnu uz velosipēdu vilcinās, vairums ir kaut ko dzirdējis par industriālās lopkopības šausmām, bet no sulīgā steika neatsakās, un tā tālāk. Citos gadījumos rīcība neseko, jo grūti pat iedomāties, kāda rīcība vispār ir iespējama. Piemēram, daudziem ir miglaina apjausma par mežonīgo un neierobežoto patvaļu, kādu bauda globālais finanšu tirgus, bet tieši ko, ja neskaita īslaicīgu Volstrītas “okupēšanu”, tur vispār iespējams iesākt? Līdzīgi ir ar novērošanu: pasakot, ka valdības izseko un novēro savus pilsoņus veidos, kas ne vienmēr ir iepriekš atrunāti, mūsdienās pārsteigsi tikai reto. Arī tas, ka ikdienas dzīves digitalizācija un sociālo tīklu uzvaras gājiens ir ļāvis šai novērošanai sasniegt īsteni orveliskus apmērus, nav nekāds noslēpums. Tāpēc pavisam nedaudz var mulsināt patoss un pamācošais tonis, kādā – vismaz tekstuāli – pieteikta ikgadējā RIXC Mākslas un zinātnes festivāla ietvaros rīkotā izstāde, kas šoreiz ar nosaukumu “Globālā kontrole un cenzūra” apskatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Dažas lappuses garā referātā par zināšanu, informācijas kontroles, novērošanas, cenzūras un varas savstarpēji simbiotiskajām attiecībām festivāla organizatori izklāsta lietas, kas ieinteresētajiem ir bijušas zināmas jau izsenis, bet pēdējos gadus piecpadsmit, pateicoties dažādiem ziņotājiem un žurnālistiem-izmeklētājiem, to apjauš arī plašāka publika. Tā teikt, jā, nu, paldies, ka atgādinājāt. Mans privātums ir ilūzija, un, ja kādreiz vajadzēs, drošības dienesti par mani atraks visu, visu. Ko tur var darīt? Izmest telefonu? Izdzēsties no feisbuka?

Var jau būt, ka tieši šāda samiernieciska attieksme ir labākais apliecinājums izstādes nepieciešamībai. Labvēlības principa vadīts, apskatīšu dažus potenciālos faktorus, kas “Globālās kontroles un cenzūras” eksistenci attaisno vairāk, nekā pirmajā brīdī šķiet. Pirmkārt, protams, nevar neko pārmest RIXC, kas kā jauno mediju mākslai un kultūrai veltīts nodibinājums dara tieši to, ko no tā varētu sagaidīt – turklāt dara to kvalitatīvi. Tā vietā, lai koncentrētos uz jauno mediju iespējām “tīri” estētiski, RIXC caur savu izvēlēto prizmu koncentrējas uz sociāli nozīmīgiem jautājumiem, kas izpaudās gan pērn, kad festivāls bija veltīts virtuālajai realitātei, gan šogad, kad tas veltīts novērošanai un cenzūrai. Šāda izvēle ir apsveicama un, ņemot vērā jauno mediju nozīmi mūsdienu varas struktūrās, arī loģiska. 


Ēriks Mātrai. TURULS. 2012. Gaismas instalācija. Foto: Kristīne Madjare

Otrkārt, estētisko aspektu nevar ignorēt, un tas ir viens no “Globālās kontroles un cenzūras” trumpjiem. Vispirms jāuzteic veids, kā abiem vieskuratoriem Līvijai Nolasko-Rožāsai un Bernhardam Sereksem ir izdevies apgūt atvēlētās LNB pirmā stāva telpas. Trīs nelielās istabas (ja neskaita video darbiem iekārtotos atsevišķos nodalījumus) nav pārblīvētas un nav arī pārlieku “retas”; vairāki darbi savās vietās iegūluši tik veiksmīgi, ka gandrīz vai šķiet veidoti tieši šai videi. Un, lai arī neviens no darbiem iepriekš minēto iemeslu dēļ pārlieku nepārsteidz, starp tiem atrodamas vairākas pērlītes – galvenokārt asprātības ziņā. Piemēram, Ērika Mātrai gaismas instalācija “Turuls” atgādina vienacainu lidojošu dronu, lai gan patiesībā ir vienkārši novērošanas kamera, kam ar apgaismojuma palīdzību radīti “spārni”. Turuls, kā izrādās, ir dievišķa būtne ungāru mitoloģijā, kuras tēlu mūsdienās uzurpējuši galēji labējie. 


Kaspars Groševs. NEKAS NEPĀRIET (TIKAI TAS, KAS GARĀM IET). 2017. Instalācija ar gleznām un palmu. Publicitātes foto

No pārējās izstādes atšķiras un līdz ar to zināmu svaigumu ienes Kaspara Groševa darbs “Nekas nepāriet (tikai tas, kas garām iet)”, kurā ietilpst mākslinieka “pašcenzētas” agrāko laiku gleznas. Varbūt ir kaut kas mierinošs tajā, ka izstādē starp videodarbiem, visādām programmētam instalācijām un jauno mediju kolāžām atrodams arī kaut kas, kas spēj nodot līdzīgu vēstījumu klasiska žanra ietvaros.


Dans Peržovši. ZĪMĒJUMI. 1995 - 2015. Zīmējumu reprodukcijas. Publicitātes foto

Līdzīgi ir ar minimālistiskajiem Dana Peržovši zīmējumiem, kas pamīšus izvietoti pa visām izstādes telpām. Piesātinātās valodas zīmes, no kurām dažas ir uzšņāptas tieši šai izstādei, savā tiešumā un vienkāršībā brīžiem pasaka vairāk nekā lielākā daļa citu darbu. To pašu reizēm izdara arī fotogrāfija, kuru šajā izstādē visspilgtāk pārstāv turku mākslinieks Osmans Bozkurts ar sēriju “Postpretošanās”, kurā dokumentētas dažādas cenzētas paliekas no 2013. gada protestiem Stambulā.

Paņēmiens, uz ko “Globālā kontrole un cenzūra” spiež jo īpaši, ir skatītāja negaidīta un teju vai vardarbīga ievietošana mākslas darbos. Īpaši jautros veidos to panāk Marka Lī instalācija “Drošība pirmajā vietā”, kurā pēc elektropreču veikala parauga izkārtota virkne ieslēgtu un aktīvu novērošanas kameru. Brīdī, kad skatītājs nostājas instalācijas priekšā, tam tūlīt nākas sevi ieraudzīt monitoros, “apskatītu” no dažādiem rakursiem vienlaikus. Tādējādi šo dažādo darbu vēstījums tiek nevis tikai izstāstīts, bet arī saturiski nodemonstrēts izstādes ietvaros. Tas droši vien ir viens no veidiem, kā skatītāju kaut nedaudz atmodināt no samiernieciskās pasivitātes, ar kādu vairums no mums pieņem mūsdienu varas struktūru reālijas.


Osmans Bozkurts. POSTPRETOŠANĀS. 2013. Foto sērija. Publicitātes foto

Atmodināšana gan nenozīmē sapratni par to, kas būtu jādara – neviens no darbiem nepiedāvā kādu iespējamu risinājumu. To saprot arī kuratori, rakstot: “Kaut arī mēs vēl varam lielā mērā to apzināties un par to reflektēt, tomēr atcelt acīmredzami to vairs nespējam.” Bet esmu gatavs pieņemt versiju, ka joprojām saglabātā spēja “apzināties un reflektēt” ir tas svarīgais, ko šī izstāde cenšas uzsvērt un par ko atgādināt. Ar izstādes eksistences faktu tas tiek panākts vēl vairāk nekā ar tās saturu: kaut arī mēs apzināmies arvien ciešāko varas un informācijas kontroles centralizāciju un no tās izrietošās kontroles un cenzūras iespējas, fakts, ka šāda brīvi pieejama un demokrātiska izstāde joprojām var notikt bez ierobežošanas mēģinājumiem – turklāt tik ideoloģiski piesātinātā vietā kā “Gaismas pils” – ir uzmanības vērts. Un vien ar uzmanības pievēršanu šim faktam izstāde, manuprāt, sevi tomēr attaisno. Brīvi runājot par to, ka drīz vairs neparko nevarēs brīvi runāt, tā beigu beigās ir gandrīz vai performatīva. Un, jāatzīst, jo sevišķi iespaidīga šī performance likās, apmeklējot izstādi 7. oktobra rītā, kad joprojām svaigie vietējo demokrātisko sadursmju iespaidi nostājās iepretim atgādinājumam par kaut ko it kā sen zināmu, ko ikdienā tomēr izvēlamies necilāt.

Izstāde skatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā līdz 21. oktobrim
globalcontrol.rixc.org