(Fragments.) Daiga Krūze. Lauva, 2018. A/e, 94x120cm. Publicitātes foto

Izvēlēties tradīciju 0

Edvarda Grūbes izstāde “Gaisma” galerijā “Māksla XO” (līdz 13. novembrim), Paulas Zariņas-Zēmanes izstāde “Viens kā otrs” (One as Another) galerijā careva comtemporary (līdz 3. novembrim) un Daigas Krūzes izstāde “Noslēpums. Termoss, maizītes un nazītis” galerijā “Daugava” (līdz 10. novembrim)

Vilnis Vējš
01/11/2018

Gleznot nozīmē izvēlēties tradīciju. Tas nenozīmē pretstatīt tradicionālu mākslu un novatorisku, ar ko nodarbojas lielākā daļa laikmetīgās mākslas apcerētāju, bet gan apiet šo pretstatījumu, neiekrist tā lamatās. Ar lamatām es domāju skatījumu, kurā viens virziens tiek aplūkots kā cita noliegums, mākslinieku izvietošanu it kā uz taisnes. Pa labi, zināt, – tradicionālisti (jāatzīst, tādu ir daudz visās mākslās), pa kreisi – novatori. Vienmēr – mazākumā. Mākslas mediju plurālisma apstākļos gleznotājs gandrīz automātiski nonāk labajā pusē – jo viņš taču izvēlējies lietot tos pašus tehniskos līdzekļus, ko mākslinieki gadu simtiem pirms viņa. Tomēr ar nolūkiem un motivāciju nav tik vienkārši – tās var pat ļoti atšķirties. Ar laika nobīdi mēs itin labi protam saskatīt, kurš gleznotājs ir ieviesis vairāk jauninājumu gleznošanas tradīcijā, kurš – mazāk. Ne tik labi tas redzams pirmās izstādīšanas brīdī, kad vienlaicīgi attīstās, iespējams, daudzi dažādi virzieni. 


Edvards Grūbe. Gaismas lauks, 2015. 162x146cm. Publicitātes foto


Edvards Grūbe. Konsonanse, 2018. 130x162cm. Publicitātes foto

Galerijā “Māksla XO” izstādīts Edvarda Grūbes jaunāko gleznu apkopojums “Gaisma”. Tā, protams, ir izstāde, jo gleznas izstādītas vienā telpā un veido harmonisku veselumu, bet ne tādā nozīmē, ka mēs varētu, ieraugot katru darbu atsevišķi, bez stomīšanās pateikt, no kuras izstādes tas nācis. Ka, lūk, iepriekšējā izstāde bija kaut kas viens, bet nākamā – pavisam cits. Edvards Grūbe pieder tiem klasiķiem, kuru glezniecība plūst kā upe (jāatvainojas par šausmīgi banālo salīdzinājumu, bet novatoriskāku neatrodu!), vienmēr  tajā pašā vietā, bet katru reizi cita. Tāpat kā nosaukumā minētā gaisma. Skaties tik, gaisma tā pati, bet diena jau mainījusies! Ilgākā laika periodā, protams, var konstatēt, ka gleznotāja rokraksts ir piedzīvojis izmaiņas, ka tēlu sistēma kļuvusi bagātāka – vai, tieši otrādi, lakoniskāka, bet kurā brīdī gan tas ir noticis? Šis jautājums nepiestāv glezniecībai, kādu piedāvā Grūbe. Gleznotājs ir un vienmēr paliks latviešu mākslas vēsturē ar hrestomātiskajiem mātes un bērna vai maizes klaipa attēlojumiem un visiem tiem semantiskajiem uzslāņojumiem, ko tēlu vienkāršībai piešķir konkrēts laika periods. Tomēr kurš ņemsies noteikt brīdi, kad māte vai maize zaudē aktualitāti? Jaunākā izstāde piedāvā citu tēlu galeriju – “Gaisma”, “Logs”, “Durvis”, izceļot to, kas arī jau gadu desmitiem ir Grūbes glezniecības raksturīgs elements – kompozīcija, kas it kā atkārto un sašaurina gleznas taisnstūra rāmi, galveno vietu ierādot niansēti baltam vai intensīvas krāsas laukumam. Formālie elementi iegūst arvien lielāku satura slodzi, un pat nevar pateikt, kādu iemeslu dēļ – vai mainās mākslinieks, vai laika diktētie konteksti, piemēram, laikmetīgajai mākslai arvien biežāk pievēršoties gaismai kā tīri fizikālai substancei, attiecīgi dažādas krāsas laukumus skatot kā atstarojošas plaknes. Kas gan paliek nemainīgs? Šādā glezniecībā paustā pārliecība, ka krāsa, otas vēzieni vai tonāli kontrasti iedarbojas uz skatītāju līdzīgi mūzikai, proti, bez īpašiem verbāliem paskaidrojumiem, pat ja tos var atvasināt no knapi noģiedamiem vijoles motīviem (“Konsonanse”, 2018). 


Paula Zariņa. Foto: Ansis Starks

Par tradīcijas un  jaunrades sarežģītajām attiecībām ļauj runāt Paulas Zariņas-Zēmanes izstāde “Viens kā otrs” (One as Another), kas līdz 3. novembrim vēl skatāma galerijā careva contemporary. Šeit priekšplānā izvirzās jautājumi, kā tieši tradīciju iespējams konstatēt, ja autore vēl joprojām pārstāv gleznotāju jaunāko paaudzi, un kā gleznotājai tomēr izdodas tajā ieviest kaut ko savu, nebijušu? Gan viens, gan otrs uzdevums Zariņas-Zēmanes izstādē atrisināts bez kādas minstināšanās, it kā tie būtu tīri teorētiski. Tomēr mazliet jau palīdz pašas autores sarūpētās priekšzināšanas. Varētu nemaz nepievērt uzmanību, ka, runājot ļoti lielos vispārinājumos, Zariņas-Zēmanes glezniecība tipoloģiski ir tuva Grūbes abstraktajai plašo žestu mākslai, kurā tomēr saskatāmas konkrēta attēlojuma aprises. Uzlūkot Paulas Zariņas-Zēmanes jaunāko izstādi kā kārtējo loku tradīcijas spirālē vairāk pamudina atmiņas par viņas līdzšinējo daiļradi, kas bijusi gana ražīga. Pilnīga taisnība izstādes anotācijai, kas atgādina, ka māksliniece kļuva pamanāma un atpazīstama ar gleznām, kuru kompozīcija bija atvasināta no ainaviskā augšdaļas–apakšdaļas pretstata. Piederība ainavas žanram ļoti tieši ļāva gleznās saskatīt tradīciju klātbūtni, pat zināmu konservatīvismu. Pēc tam autores pievēršanās arvien lielākiem formātiem uzsvēra abstraktas laukumu attiecības, izrādot to spēku. Kā nesenā intervijā man atgādināja Laris Strunke, varenās abstrakcionistu paaudzes pārstāvis (to kā apzīmējumu viņš pats gan noliedz), “katra glezna ir abstrakta, tikai, ja tā ir reālistiska, to neredz”. Tagad izstādes titula ciklā no attēlojuma palicis pavisam maz, lai gan nevar izslēgt, ka kaut kas autorei labi pazīstams. Gleznu taisnstūros atkārtojas apļveida elements, kas maigi izglaudīts uz visām pusēm. Tas nav darīts rupji tehniski, bet pielietojot autorei vien zināmus paņēmienus, kas jau tā plāno krāsas slāni ļauj skatīt kā daudzu, gluži caurspīdīgu slāņu summu. Audekli ir abstraktajai mākslai gluži netipiski maziņi. Kopā tie rada iespaidu par, es atkal atvainojos par neveiklu izteiksmi, gaistošiem iespaidiem, kas kaut kādā veidā tomēr saglabāti parādīšanai skatītājiem. Citās izstādes gleznās skaidrāk saskatāmas atsauces uz portreta žanru, kas turpina uzturēt spriedzi starp pazīstamo un jaunieviesto. Paula Zariņa-Zēmane atgādina, ka ne glezniecības vēsture, ne šodiena nav iekļaujamas mākslā kā teorētiski dotie lielumi, bet karu reizi aktualizējas ilgstošā praksē, māksliniekam soli pa solim sekojot saviem impulsiem.


Paula Zariņa. Foto: Ansis Starks

Gleznotājs, iespējams, ir daudz mazāk brīvs no tradīcijas nekā citu, jaunāku mediju mākslinieks jau tādēļ vien, ka var operēt tikai ar paša radītiem, nevis gataviem attēliem. Man iebildīs laikmetīgās glezniecības adepti, kas mēdz apgleznot izdrukas vai veidot attēlu kolāžas, vai kā citādi piedēvēt glezniecības vārdu saliktiem mākslas darbiem, kas bieži vien izrādās tikai vārdu spēle. Gluži griezt un salīmēt citā kārtībā vecmeistaru gleznas viņiem neviens neļauj, tādēļ zināms autorības kodols tomēr saglabājas un jebkurš citāts tikpat labi uzskatāms par jaunveidotu attēlu. Radīt attēlu “tukšā vietā” nenoliedzami palīdz gan skatīšanās, gan montāžas prasmes, bet darbu gleznotāja vietā tās nepadara vis. Prasmi radīt attēlus gleznotāji visbiežāk apgūst dzīvā tradīcijas pārmantojumā – meistara un mācekļa attiecībās.


Daiga Krūze. Stirnas, 2018. A/e, 60x70cm. Publicitātes foto 

Daiga Krūze ir gleznotāja, kas konsekventi kopj gluži pirmatnējo praksi attēlot to, ko redz, proti, skatīties dabā un censties izteikt to uz audekla. Toties veids, kā viņa to izdara, jau ir iezīmējis savu patstāvīgu līniju latviešu mākslā. To var atpazīt katrs, kam ir acis pierē! Galerijā “Daugava” iekārtota Daigas Krūzes izstāde, kurai ir visgarākais nosaukums no šeit aplūkotajām: “Noslēpums. Termoss, maizītes un nazītis”. Tas ir tik nepretenciozs un tik skaidri norāda uz tiešu dabas klātbūtni, ka acumirklī atvaira jebkurus pretenciozus komentārus. Arī no ainavas žanra autore nekur tālu neklīst. Tomēr, apskatītas klātienē,  gleznas sēj šaubu sēklu, kas no mākslinieces gleznotā ir novērojums, kas – iztēles auglis, bet kas – tīra forma, kurai mūsu skatīšanās pieredze piedēvē kaut kādu “saturu”. Manā rīcībā nav ziņu, cik autore ir naska sēņotāja un vai tiešām šajā nodarbē staipa līdzi liela izmēra audeklus. Varbūt viņas gleznas tikai izskatās, ka ir acumirklīgu iespaidu tvērumi.  Krūzes “firmas zīme” ir it kā nelielu skiču darināšana lielos izmēros, attiecīgi izmatojot prāvas otas un ašus vēzienus. Kā viņai izdodas nepieskarties gleznām lieku reizi un nesabojāt “ceļojuma piezīmju” pirmreizīgumu, ir mākslinieces lielais noslēpums. Lai gan vairākās gleznās detaļas ir acīmredzami piezīmētas klāt – šeit ir runa par dzīvnieku figūriņām, kas konkretizē, no vienas puses, gleznu sižetus, no otras – attēloto ainavu mērogus. Iespējams, tās tomēr ir liekas, bet mēs nezinām, kā gleznas izskatītos bez tām. Tad vajadzētu asistēt māksliniecei darbnīcā un sekot darbu pārvērtībām tapšanas gaitā. 


Daiga Krūze. Lauva, 2018. A/e, 94x120cm. Publicitātes foto