Foto: Kristīne Madjare

Elle ir neizbēgama 0

Miķelis Fišers. Vainavas un noplicinājumi
Mākslas stacijā “Dubulti” līdz 2019. gada 10. februārim

Vilnis Vējš
22/11/2018

“Platgalvji beidzot saprata, ka apsolīto mūžīgo iklināšanos paradīzes miglainajos mitrājos tiem nebūs lemts piedzīvot.” Tas ir citāts, ko izlasīju, nākamajā dienā pēc valsts simtgades svētkiem iegājis Miķeļa Fišera izstādē “Vainavas un noplicinājumi” mākslas stacijā “Dubulti”. Kāds kontrasts ar vēl vakar koru dziesmās skandēto!


Foto: Kristīne Madjare

Es stāvēju milzu gleznas “Ļaunā vēsts jeb Cīpslainā Gaļspārņa pēdējais sprediķis” priekšā un mēģināju saprast, kas šeit ir kas – kā attēlotais sasaucas ar rakstīto. Patiesībā es pat īpaši necentos, jo tāpat zināju, ka, lai ko arī es neizdomātu, Miķelis Fišers mani atkal būs apvedis ap stūri. Ne tikai tādēļ, ka man nav ne jausmas, kas ir “iklināšanās”, bet arī apzinoties, ka tieši tas, kas uzrakstīts tekstā, ir attēlots arī gleznā, tikai man nav vajadzīgās saprašanas, lai to atšifrētu. Miķeļa Fišera glezniecību mēdz dēvēt par ezotērisku, un tā tiešām tāda ir – neiesvaidītajiem nepieejama. 

Pieņemot šo pēkšņo sakāvi kā neizbēgamu (patiesībā pat gaidītu), es ar labpatiku nodomāju, ka izstāde kopumā izskatās pacilājoša. Tā tāda izskatījās jau no ārpuses: Dubultu stacija tumsā burtiski izstaroja gaismu, beidzot jau no ārpuses bija manāmi aicinoši LED ekrāni (retums mūsu mākslas iestāžu praksē), kādus parasti izmanto tirdzniecības vietu reklāmās, izstāžu zālē bija cilvēki – gan nejauši ienākuši, gan speciāli šurp braukuši. Plašā telpa nebija piesārņota ar sīkumiem, bet uztverei pavērās kaut kas tiešām apbrīnojams. Kā elles attēlojumi viduslaiku mākslā vai Austrumu sakrālās mūzikas skaņas rietumnieka ausij. Tas, ka gleznās ietverts vēstījums, bija skaidrs uzreiz, tāpat kā tas, ka tā saprašanu nāksies aizvietot ar asociācijām, nejaušām sakritībām, domu grīstēm. 

Asociācija ar elli ir tieši vietā, lai aprakstītu iespaidus, kādus rada kuratores Ingas Šteimanes definētā atskārta, ka “skaidrība par pasauli nav prece, ko laiski izbaudīt.” Tā nebūt nav uztraucoša, drīzāk nomierinoša doma. Ja es būtu reliģiozs cilvēks, ellei ticētu stipri vairāk nekā paradīzei (atšķirībā no nabaga platgalvjiem). Ar pārliecību, ka ātrāk vai vēlāk gaidāms kaut kas nelāgs, es turpināju aplūkot izstādes ievadgleznu – saskatīju tajā gan Gaļspārni, gan mēness dubultošanos, gan meteorītam līdzīgu olas dzeltenumu, gan platgalvjus, kas, līdzīgi simbolista Rūdolfa Pērles varoņiem, baros klīda pa kalnainu apvidu, lai galu galā ieveltos bezdibenī. 


Foto: Kristīne Madjare

Salīdzinot ar šo visumā gandarījošo apokalipsi, nākamā glezna “Rītausma ārprāta ārēs. Pādītes” izskatījās krietni drūmāka. Vairs ne vēsts no situāciju daudzveidības, tieši otrādi – pa visu gleznas laukumu attēlotas būtnes, kas, šausmās saviebtām sejām, bēg ārā no degošām teltīm. Ar pirmo gleznu šo saista viduslaicīgais plakanums, telpas perspektīvu iezīmē tikai motīva samazināšanās virzienā no augšas uz leju. Būtnes, pat ja tās būtu pādītes, ir no sirds žēl: ja visas teltis deg un no visām kāds bēg, skaidrs, ka nekur tālu tās netiks. Elle ir neizbēgama. 


Foto: Kristīne Madjare

Trešā Miķeļa Fišera lielformāta glezna “Pamestā paradīze” ir krasi atšķirīga no abām iepriekšējām. Tajā uz sarkani lazēta fona atkārtojas it kā balta zirnekļtīkla raksts. Ne tur vairs pādīšu, ne citu mošķu, tikai fascinējošs ritms, ko panāk gleznas milzu laukums. Tam netraucē arī fakts, ka vienu vertikālu joslu aizsedz stacijas griestus balstoša kolonna – varam būt droši, ka neko radikāli citu mēs tāpat neieraudzītu. Ja šī ir paradīze, tad nevis pamesta, bet tukša un klusa no paša sākuma. 


Foto: Kristīne Madjare

Ar to izstāde vēl nebeidzas. Pa ceļam uz nākamo zāli monitorā var noskatīties Mārtiņa Grauda filmu “Kondoru kalve”, kas sniedz ieskatu kopā ar gleznotāju apceļotajās Peru un Meksikas kalnienēs. Tā kā filma ir vairāk nekā stundu gara un Peru vairumam skatītāju ir vairāk eksotiska nekā reāla vieta, neesmu drošs, ka redzēju to visu. Noteikti noskatīšos televīzijā! Tomēr filma dod signālu, ka tālāk nebūs nekādu fantāzijas ainu, tikai skarba realitāte. Tā arī ir: pie sienām rindojas “Poligonālo virsmu frontāžas” – zīmējumu sērija, kas tapusi, noliekot papīra lapu uz grubuļainas virsmas un plakaniski iešvīkājot ar grafītu. Ja pareizi sapratu no Fišera intervijas Latvijas Radio, tad zīmējumi fiksē atšķirības starp seno civilizāciju atstātajiem klinšu zīmējumiem, bet arī to es uztveru tikai simboliski. Atmiņā atkal paliek noteikts ritms. Tikmēr mākslas stacijas augšējās zāles centrālo vietu aizņem prāva instalācija – putuplasta bloku kalns ar tuneli vidū. Tunelī skan ERROR (lai kas tas būtu) sacerēts skaņu celiņš. Instalācija saucas “Mazais Raudu mūris” – ejot tai cauri, skatītāji var no sirds izraudāties jeb izvaimanāties (kļūst skaidrāks izstāde nosaukumā minētais vainavas jēdziens!). Un par ko izvaimanāties mums tiešām netrūkst! Ar to izstādes terapeitiskā misija ir pabeigta un varam iet ārā – nomierinājušies un apskaidroti. Jo beidzot skaidri zinām – izejas nav!

Atzīšos, ka Miķeļa Fišera ezotēriskās vīzijas un īpašais humors ne reizi vien mani ir darījis bažīgu – kam viņa mākslā var uzticēties, kam ne. Tā vairs nav. Ir mainījies laiks un uzticēšanās paradumi – pēcpatiesības laikmetā mēs zinām, ka ticēt nedrīkst nekam, neviens nav lielāka autoritāte par jebkuru citu un katrs var pūt savā informatīvajā burbulī, cik vien tīk. Interesanti, ka arī izstādes kuratore tieši šādu ideoloģiju, tikai citiem vārdiem (ja es pareizi sapratu) uztvērusi kā Fišera mākslas saturu leģitimējošu. Tikmēr kā vienīgā uzticību raisošā vērtība izgaismojas nevis vēstījumi, bet pavisam kas cits – ilgtermiņā apliecinātas mākslinieka intereses, neatlaidība, ejot savu ceļu, un nepadošanās konjunktūras vai svaidīgo modes vēju brāzmām. Jāatzīst, laikmetīgās mākslas piedāvājumam globāli kļūstot arvien unificētākam un noplicinātākam, tas ir ļoti daudz. Kaut kas mūžīgs vēl ir iespējams, ne tikai elle.