Kārļa Vītola un Ievas Jurjānes darbu kolāža

Bezgalīgās beigas 0

Par Kārļa Vītola izstādi “Beigas” un Ievas Jurjānes “Gals & sākums”

Santa Hirša
27/11/2018

Kārļa Vītola personālizstāde “Beigas” un Ievas Jurjānes “Gals & sākums” pirmajā brīdī šķiet tematiski līdzīgi mākslas notikumi, kurus vieno gandrīz identiski nosaukumi un pievēršanās cilvēka dzīves gājuma hronoloģijai. Abas izstādes šobrīd skatāmas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu telpu augšstāvos, papildinot apakšstāvos eksponētās 20. gadsimta portretam veltītā projekta izstādes (oficiāls satelītpasākums gan ir tikai Ievas Jurjānes izstāde). Izstādes vieno arī fakts, ka abi autori aktīvāk saistīti ar kino jomu, Ievai Jurjānei kā māksliniecei piedaloties filmu un teātra izrāžu veidošanā, savukārt Kārlis Vītols ir starptautiski atzīts animācijas filmu autors. Gan “Beigas”, gan “Gals & sākums” ir laikmetīgas vanitas tēmas variācijas, un abas ir arī loģisks turpinājums tiem mākslinieciskajiem meklējumiem, ko pazīstam no iepriekšējām autoru izstādēm. Mākslinieki strādā ar spēcīgiem simboliem, Jurjāne ietiecas dabas pasaules mitoloģijā, savukārt Vītols iesmej par modernajiem Rietumu sabiedrības mītiem. Taču visas nejaušās paralēles ir sakritība, kas novedusi pie ļoti atšķirīgiem rezultātiem – brīžiem autoru skatījums un intonācijas pat sāk šķist aizdomīgi atšķirīgas, it kā abas izstādes apzināti tiktu veidotas kā savstarpēji pretmeti. 


Kārlis Vītols

Kārļa Vītola izstādi “Beigas” varētu raksturot kā vieglas konsistences eksistenciālismu, kura popsīgās noskaņas raksturīgas arī mākslinieka iepriekšējiem animācijas un ne-animācijas projektiem. Vītols savos darbos mēdz pievērsties modernās sabiedrības dzīvesveida pretrunām, cenšoties tajās atrast kādu jēgpilnu kopsaucēju. Viņa attieksme bieži vien tuvojas patērētājsabiedrības kritikai, taču līdz galam sociāli kritisku nostāju mākslinieks neieņem, un darbi drīzāk raksturojami kā emocionāla pretreakcija, kurā noliegums mijas ar labticīgu naivumu un izbrīnu. Rodas iespaids, ka mākslinieku ik pa laikam tirda nepatika, kaut kas mulsina vai šķiet neizprotams, pēc kāda laika no šī dvēseles stāvokļa viņš atvasina mākslas darba ideju, piesaka kādu interesantu pavērsienu, taču dziļāk to neizvērš. Tas nenozīmē, ka darbi ir virspusēji, taču lakoniskais risinājums ne vienmēr atbilst pieteiktajai tēmai un rada mazuma pēcgaršu, liekot vēlēties turpinājumu vai papildinājumu citos medijos. Runājot par medijiem – robežas starp animāciju kā kinematogrāfisku un vizuālās mākslas izteiksmes līdzekli ne vienmēr ir skaidri nosakāmas. Vītola jaunāko animācijas darbu nav grūti iedomāties kādā kinoteātrī vai filmu skatē, taču mākslinieks lieliski pārvalda animācijas kompozīciju, tādēļ kadru vizuālajai perfekcijai un estētiskajai izsmalcinātībai var ļauties arī bez jebkādas intereses par sižetu. Tiesa, tam ir arī cits iemesls – jāatzīst, ka sižeta notikumus uztvert ir pagrūti, bieži tiek akcentētas it kā nejaušas detaļas, kuru nozīmi filmiņas dinamiskais ritms neļauj uztvert, arī skatoties vairākkārt.  


Kārlis Vītols

Izstādē “Beigas” redzams tikai viens eksponāts, desmit minūšu animācijas filmiņa par debesu grāfu Pīlādzi (tā esot pašam māksliniekam reiz piedēvēta iesauka pēc lidojuma ar gaisa balonu), kas piepeši apjauš savu novecošanu un nāves tuvošanos. Tam seko apjausma, ka daudzi no nākotnes plāniem tā arī paliks nerealizēti. Kārlis Vītols atzīst, ka pusmūža krīzes motīvs ir autobiogrāfisks un tiešā veidā saistīts ar paša pieredzi, taču motīvs šķiet loģisks arī saistībā ar viņa iepriekšējo darbu tēmām, piemēram, mākslīgā skaistuma kultu vai mūsdienu dzīves ritma ietekmi uz attiecībām ar līdzcilvēkiem un indivīda izzušanu mūžīgajā naudas pelnīšanas maratonā. Bez ciniskas zobgalības Vītols ironizē par vispārpieņemtajiem mūsdienu dzīvesveida stereotipiem, savos mākslinieciskajos vēstījumos ievijot arī populārzinātniskās psiholoģijas atziņas. Piemēram, pārdomas par laika neapturamību un fiziskās pasaules zūdamību mūslaiku domāšana pārkonvertējusi tādos saukļos kā “laiks ir nauda”. Tam radniecīgs arī ērtais “pusmūža krīzes” apzīmējums, kuru savā darbā it kā nopietni, it kā pa jokam apšauba Kārlis Vītols. Nudien, pusmūža krīze šķiet tik vien kā glancētu dzīvesveida žurnālu veidotāju ieviests pseidotermins, ar kura palīdzību apmierināt lasītāju kāri pēc laikmetīgiem mītiem un vienkāršotiem izskaidrojumiem – daudz vieglāk garīgo diskomfortu skaidrot ar bioloģisko vecumu, nevis apzināties krīzes periodus kā normālu emocionālo pieredzi jebkurā vecumā. 


Kārlis Vītols

Mitoloģijas tēmas Vītola daiļradē nemaz nav svešas. Tās ir ienākušas gan tiešā ikonogrāfijā, gan dažādu simbolu dekonstrukcijās, piemēram, dedzinot Latvijas karogu vienā no 2013. gada izstādes “Kults” video darbiem. Izstādes “Beigas” animācijā klasiskās mitoloģijas motīvs ienāk caur Narcisa tēlu, jo galvenais varonis mīl lūkoties savā atspulgā un tajā redz sevi jaunāku, nekā ir patiesībā.  Klātesoši ir arī patriarhālās domāšanas mīti, jo Vītola darbs kopumā pārstāv diezgan tipisku “baltā, pārtikušā vīrieša” skatījumu, un filmiņā netrūkst šī žanra stereotipisko atribūtu – puskailas sievietes, dārgas mašīnas, savrupmāja ar baseinu. Tas ļauj arī pašu mākslas darbu uztvert kā narcistisku žestu, kurā ekrāns kalpo par tīksmīgu atspulga virsmu. Kaut kādā mērā izstāde lieliski atbilst priekšstatam par Rietumu kultūras pārpumpētību ar sižetiem par nabaga baltā vīrieša nedienām, kuru epicentrā ir tikai viņš, visam pārējam, tostarp sieviešu tēliem, kalpojot kā ornamentālam papildinājumam. Taču varbūt Vītola animācija ir atvadas no šāda veida pasaules skatījuma, autoram pieņemot, ka pusmūža krīzes brīdis ir tikai neizbēgams garīgās iniciācijas posms un gulbja dziesma infantilai apsēstībai ar sevi? 


Ieva Jurjāne. Leonards Artūrs Ojala

 
Ieva Jurjāne. Emīlija Trankale un Lidija Lasmane Doroņina

Pavisam citos garīgajos apvāršņos ietiecas Ievas Jurjānes gala un sākuma meklējumi. Atšķirībā no Vītola alter ego Narcisa tēla, Jurjānes skatiens ir vērsts uz līdzcilvēkiem, nevis sevi. Izstādē nav nekādu banālu ikdienas trivialitāšu, jaunības un vecuma tēmas tiek skatītas kā daļa no kosmiskas kārtības, savukārt cilvēks kā daļa no dabas, nevis tās pārvaldītājs vai augstākais sasniegums. Izstāde veidota kā triptihs – atsevišķās telpās eksponēti sirmgalvju portreti, jaundzimušo portreti un dabas studijas, ko (atbilstoši izstādes uzstādījumam) varētu dēvēt arī par maziem dabas portretiem, jo tie veidoti tikpat iejūtīgi. Cilvēka vienlīdzība ar dabu, iepretim skatījumam, kas cilvēku pozicionē kā pārāku, bija uzsvērta arī Jurjānes iepriekšējā izstādē “Daba klusē” (2016), kurā cilvēku ķermeņa proporcijas tika samazinātas līdz dabas materiālu, piemēram, augu un dārzeņu izmēriem. Jaunākajā izstādē mērogu kontrastus izspēlē bērnu un sirmgalvju attēlojums – mazuļu portreti gleznoti uz tikpat lieliem papīra laukumiem kā sirmgalvju portreti, tādējādi visiem personāžiem piešķirot vienādu ietvaru. Veco ļaužu figūras aizpilda teju visu papīra laukumu, savukārt bērnus aptverošais baltais tukšums šķiet viens no izstādes svarīgākajiem vizuālajiem simboliem, kas atklājas attiecībā pret citu ekspozīcijas daļu. Sirmgalvju portreti papildināti ar viņu atmiņu stāstu ierakstiem, ko apmeklētajiem ir iespējams klausīties, sēžot pretī portretiem un tādējādi it kā nododoties sarunām ar viņiem. Savukārt zīdaiņu portretos tukšums kalpo kā norāde uz stāstiem, kuru vēl nav, taču tiem jau ir sava telpa, kas ar laiku piepildīsies. Tā ir skaista norāde uz nākotnes klātesamību tagadnē, uz to, kā tā neredzami apņem mūs.


Ieva Jurjāne. Darbs no sērijas "Gals & sākums"

Vēl viens būtisks Jurjānes izstādes elements ir lēnums. Tas jaušams detalizētajā cilvēku atveidē akvareļtehnikā un laikietilpīgajā darbā ar modeļiem, kas māksliniecei ilgstoši pozējuši. Arī izstādes iekšējais ritms ir ļoti meditatīvs, katrs eksponāts uzvedina uz ilgākām pārdomām un katru no tiem gribas skrupulozi izpētīt. Iespējams, ka tieši šis izstādes faktors atbalso mākslinieces darbošanos scenogrāfijā, jo laiks un telpa aktīvi iesaistās izstādes stāsta veidošanā, un arī darbu simbolisms šķiet tuvs teātra semantikai, kurā varoņi biežāk nekā glezniecībā ir konkrētu ideju un simbolu iemiesotāji. Tiesa, attēlotie cilvēki nav tikai abstrakti dzīves sākuma un beigu simboli, tie ir konkrēti cilvēki, kuriem ir rūpīgi norādīti arī vārdi un dzimšanas dati, un tie ir mākslinieci fascinējoši personāži, tādēļ iemūžināts ir ne vien viņu ārējais veidols, bet arī savstarpējo attiecību “enerģija”. Ikkatrs indivīds kā unikāla vērtība, dabas un cilvēka dzīves saistība, to cikliskums ir motīvi, kas garīgi uzlādē izstādi “Gals & sākums”, vienlaikus nesot dabas vērojumam raksturīgo rāmumu un paļāvību. Jurjānes izstādē sākums un beigas ir savstarpēji saistīti lielumi, tie pāriet viens otrā tikpat organiski kā ziemu nomaina pavasaris. Tieši tik vienkāršām lietām ir veltīta viņas izstāde. Kārlis Vītols tikmēr vēsta par patērētājsabiedrības psiholoģiju, tās alkām un apmātībām, tādēļ vārdam “beigas” viņa izstādē gribas pievienot jautājuma zīmi – vai patiesi beigas? Ja tā, tad kam tieši? Vai beigām vispār ir beigas?


Ieva Jurjāne. Darbs no sērijas "Gals & sākums"