Foto: Kristīne Madjare

Īstas jūtas 0

Sarmītes Māliņas izstāde “Asaras” galerijā “Alma” līdz 2019. gada 23. janvārim

Vilnis Vējš
28/11/2018

Dzīve nav nekāda pastaiga pa zaļu pļavu, mums atgādina Sarmītes Māliņas personālizstāde “Asaras” galerijā “Alma”. Izstādi atklāja drēgnā rudens dienā, bet tieši tagad, kad uzkritis pirmais sniegs, izstāžu telpas baltums sasaucas ar apkārtni visizteiksmīgākajā veidā. Nelielā ekspozīcija nedāvina ilūziju, ka māksla spēj sasildīt vai mierināt, bet vismaz izgaismot un iedabūt nejauko realitāti estētiski pieņemamā formā tā var gan. 

Izstādes tēma ir izteikta tikpat tieši, cik riskanti. Ja kāds garāmgājējs vēl nesaprot, kas ir novietots izgaismotajā stikla vitrīnā, tad milzu uzraksts ASARAS ievieš skaidrību drīz vien. Tas arī ir tas risks – laikmetīgās mākslas darbā pievērsties jūtu jeb emociju pasaulei un darīt to neaizplīvurotā, gandrīz deklaratīvā veidā. Varētu pat teikt, izaicinoši, ja vien šim vārdam nebūtu pavisam citas – vulgāras, bravūrīgas – nozīmes. Māliņas atklātība tēmas izvēlē ir vairāk izaicinājums pašai māksliniecei nekā pie visa pieradušajiem skatītājiem. 


Foto: Kristīne Madjare

Te lasītājs varētu uzdot jautājumu: “Kā tad tā – vai emociju atspoguļošana nav sensens mākslas uzdevums?” Tur jau tas āķis, ka sensens gan, bet laikmetīgajā mākslā – gandrīz aizliegts. Kādēļ tā noticis, ir atsevišķas sarunas vērts. Varbūt tieši tādēļ, ka iepriekšējie gadsimti ir radījuši tik daudz romantiskas mākslas, ka pietiek vēl mūsējam, un emocijas ir tikušas demonstrētas tik ārišķīgos veidos, ka neviens no tiem vairs nešķiet uzticams. Varbūt, ka pārāk traumatisks nākamajām paaudzēm likās pēdējais periods, kad mākslinieki mēģināja izteikt darbos jūtas, – abstraktā ekspresionisma ēra. Noteikts mākslinieku loks kļuva tik slaveni un viņu darbi – tik dārgi, ka tas neatstāja nekādu sacensības iespēju pēcnācējiem. Visi vienkārši pagriezās un devās citā virzienā, kur, viņuprāt, vēl ir iespējama kaut kāda jēga. Varbūt, ka māksla ir pēdējā vieta, kur patvēries visspēcīgšs racionalitātes mīts – jo īpaši konceptuālajos un postkonceptuālajos virzienos. Diezgan dīvaini, jo racionāls aprēķins darbina pavisam citus – pirkšanas un pārdošanas – instinktus, un izvēlei par labu mākslai patiešām nav nekāda loģiska pamatojuma. 


Foto: Kristīne Madjare

Māliņas izstādē gan nav nekādu pārmērību. Patiesībā tā ir viens salikts darbs, kas izvietots “Almas” šaurajā, stiklotajā telpā paralēli ielai. Ja paskatīsieties uz to no gala, pāri paliks visai maz! Frontāli pret skatītāju ir pavērsts gan jau pieminētais uzraksts, gan divi balti podesti, uz kuriem novietoti divi mazāki, melni granīta postamenti, kuros iegravēti uzraksti “Es” un “Puķes”. Šī postamentu dubultošanās patiesībā ir vienīgais elements, kas izstādē varēja būt atrisināts vēl vienkāršāk. Tomēr jau tiktāl pār skatītāju gāžas vesela asociāciju gūzma – skaidrs, ka līdzība ar kapakmeņiem ir tīša, bet kāpēc nelaiķi ir pirmās personas vienskaitlis un “puķes”? Nevis, teiksim, valodnieciski neitrālākie “ziedi”? Vienalga, pāris sanāk nevienlīdzīgs. Vēl – katrā akmenī iestiprināts speciāli liets, viegli sārts stikls, kas izgriezts horizontāla ovāla formā. Tās tad būtu tās “asaras” – pieņemsim, katra no savas acs. Taču kādēļ tieši sārtas, varētu teikt – silti rozā? Tonis ir tik viegls, ka to ne visai labi var saskatīt fotogrāfijās. Vai tas ir atvasināts no iztēloto puķu krāsas, vai stiklā nojaušams pavisam neliels asiņu piejaukums?  Ak, jā, pie telpas sānu sienas piestiprināta vīrieša fotogrāfija ar kliedzienā pavērtu muti – kāds viņam sakars ar šīm asarām? Neskaidrības parāda, ka mākslas darbs, kas sastāv no pavisam nedaudzām, vienkāršā kompozīcijā sakārtotām daļām un pirmajā mirklī šķiet pat ilustratīvs, pieļauj gana lielas interpretācijas iespējas. Nekas nav vienkārši, nekas nav pats par sevi saprotams. 


Foto: Kristīne Madjare

Taisnība, ka mākslas izvairība attiecībā uz jūtu tēmu nav raksturīga tieši Latvijai un nav arī izteikta visās mākslu jomās. Mums joprojām spēcīga ir tradīcija skaidrot ar jūtām pat pārāk daudz, un latviešu mākslinieki ir radījuši īpašu apzīmējumu tam, kas viņus nodarbina – tās esot sajūtas. Ne īsti jūtas jeb emocijas, ne maņas, bet kaut kas pa vidu. Savukārt literatūrā, teātrī vai mūzikā lielā cieņā ir vecais labai sentiments, kas katru patiesu impulsu tiecas noslīcināt melodramatisku efektu dīķī. Īpaši tas attiecas uz populāro galu – pamatstraumes romāniem, izrādēm, kora mūziku. Un, protams, emocijas kā galveno saturu ir piesavinājusies komerciālā kultūra – ar dažādiem šoviem un “sajūtu pasākumiem” kā galīgu karikatūru. Varbūt tieši tādēļ māksla vēl saglabā zināmu principialitāti un emocionālas tēmas uzlūko ar aizdomām – vai nebūs pārāk vienkāršs aprēķins, tīrā spekulācija? Tomēr kuri no laikmetīgās mākslas pūristiem var apgalvot, ka paralēli nepatērē kādus nišas mūzikas produktus vai, piemēram, nemēdz aizstaigāt līdz operai? 


Foto: Kristīne Madjare

“Rozā asaras ir simbols tam, ka laikmetīgajā mākslā drīkst uzvesties tā, kā uzvedas mūziķi, sacerot dziesmas par mīlestību” – izstādi pavadošajā tekstā raksta kurators Tomass Pārups. Sarmīte Māliņa ir rīkojusies tieši tā, kā māca popmūzikas šovos – “atdevusi sevi visu, par 100%”, tomēr ar niansēm – viņas gadiem izkoptā pieeja formai izslēdz acīmredzamas “šlāgera” pazīmes. Tieši otrādi, forma, izmantojot tekstus, lakoniskas līnijas un izteiktu materiālu pretstatu, ir drīzāk līdzīga dizainam vai laikmetīgās mākslas “vēsajam” virzienam. Turpretī saturs ir tiešs kā rokenrols – nemaz nav tik grūti atšķirt īstas jūtas no neīstām un krāpties nemaz nav iespējams.

ARHĪVS: Fotoreportāža: Sarmītes Māliņas izstādes “Asaras” atklāšana galerijā “Alma”