Gunārs Glūdiņš (1938). Ātrumsacensību sporta motocikls “R-9” (diplomdarbs). 1969.

Uz dzīvi labākā pasaulē 0

Izstāde “Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 27. janvārim

Vilnis Vējš
06/12/2018

Izstāde “Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju” sākas grezni – pēc īsa ievada, kas skaidro, ka termins “dizains” Latvijā lietots tikai kopš 20. gadsimta 60. gadiem, un shēmas, kurā norādīts uz jēdziena nozīmju pārklāšanos ar citām, mēs nokāpjam tieši… pie latviešu lietišķās mākslas prieka un lepnuma – Niklāva Strunkes modelētā tautastērpa, Jūlija Madernieka grāmatu skapja, Jēkaba Bīnes servīzes un Jūlija Straumes tekstila rakstiem. Acumirkli atceros, ka pēdējais no minētajiem māksliniekiem ieņēma goda vietu arī nesenajā jūgendstilam veltītajā izstādē. Turklāt man ļoti patīk viņa dekoratīvie zīmējumi. Par greznību un jēdzienu pārklāšanos jādomā visu turpmāko izstādes apmeklējuma laiku, bet, lai būtu skaidrāks, iesaku izstādi sākt citādāk. Proti, uzkāpjot muzeja otrajā stāvā, kur pagājušā gadsimta 20.–30. gadu lietišķā māksla pārstāvēta ar kuplāku piemēru skaitu. Tai piemīt ne tikai dekoratīvs tautiskums, bet kaut kas patiešām dižs – mītrades jauda par nekad neeksistējušas valsts vareno vēsturi. Tiesa, valstij tagad apritējusi apaļa simtgade, un šim notikumam par godu arī veidota izstāde. Kā visiem simtgades pasākumiem, tai ir neiespējama misija: radīt prieku un lepnumu par mūsu vareno pagātni, tomēr noturoties kaut cik inteliģentas gaumes rāmjos un nepārvēršoties patriotisku šlāgeru popūrijā. Izstāde cenšas.


Jūlijs Madernieks (1870–1955). Ornaments. 20. gs. 20.–30. gadi. Papīrs, tempera, tuša.


Jēkabs Bīne (1895–1955). Kafijas servīze “Tauta”. 1936/1937. Ražotājs: M. S. Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabrika. DMDM kolekcija. Publicitātes foto

Domās atgriežoties pie bagāti ornamentētajiem tautas tērpiem, milzu masīvkoka mēbelēm ar kokgriezumiem un tepiķiem ar latvisku musturu, arvien vairāk noticu to psihoterapeitiskajām kvalitātēm: iztēlojieties, ka cilvēki, kuru nesenie senči dzīvojuši piedūmotās lauku mājās un ik dienu kopuši lopus, ir tikuši pie tādas turības un varas, ka viņiem ne tikai žūkšņiem naudas, bet arī pašiem sava valsts kabatā! Ko viņi dara? Ne jau apsēžas uz ķeblīša pie skala uguns. Viņi pasūta jaunas, smagas mēbeles un tepiķus un visu vēl izrotāt ar tautiskiem rakstiem!


Arturs Riņķis (1942). Kinētiskais objekts-mobilis “Sakta” uz fasādes. 1979. 
Publicitātes foto no DMDM kolekcijas

Jautājums – uz kā latvieši sēdēja pirms savas valsts dibināšanas? Uz kaut kā jau sēdēja, toties pēc tam varēja sēdēt “ar attieksmi”. Tas nav izstādes tēmu lokā. Patiesību sakot, izstādes tēmu loks jau tā ir par plašu Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja nelielajai izstāžu zālei. Tikpat kā gandrīz neredzam, ko latviešu tauta lietoja vistraumatiskākajā vēstures periodā – padomju okupācijas gados. Daži piemēri ir, un arī tie ar attieksmi – ar ko palepoties, ko atcerēties ar prieku. Šokolāde “Rigonda”, piemēram, nebija īsti luksusa produkts. Vai puķaina kleita no “Rīgas Auduma” mākslīgā zīda, lai gan deficīts bija viss. Tomēr daudz vairāk izstādē ir sapņu, iedomu, pašiedvesmas aktu. Baidos, ka tas visai precīzi atspoguļo, ko ar “latviešu dizainu” saprotam vēl šobaltdien. Iedomātu “pasaules līmeni”, gada balvas un ceremonijas. Pretēji izstādes anotācijā apgalvotajam, latviešu dizains visai maz var pastāstīt par “sabiedrības vērtībām un ikdienu”. Izstāde vēsta par neikdienišķo, par vēlamo un ilgoto.


Gunārs Glūdiņš (1938). Ātrumsacensību sporta motocikls “R-9” (diplomdarbs). 1969.

Lai izstāde neizplūstu visos virzienos, kuratore Inese Baranovska pieņēmusi vienīgo iespējamo lēmumu – koncentrēties uz dažiem stāstiem, nepretendējot uz visaptverošu latviešu dizaina naratīvu. Izstādi pavadošajā grāmatā labi redzams, cik nepilnīgs tas būtu: par dažām tēmām, redzams, ir pētījumi, par citām – tikai jautājumi dzīvajiem aculieciniekiem. Labi, ka vismaz tie ir atbildēti interviju formātā. Izstādē ir izvērsti amizanti stāsti – piemēram, “piena stāsts” cauri laikiem vai “VEF lidmašīnu stāsts”, kas noslēdzas ar aizkustinošo saplākšņa zirdziņu (dizainers Aldis Circenis), bet ir arī mazāk izsmeļoši, ko varbūt būtu bijis prātīgāk atstāt ārpus jau tā plašā fokusa, piemēram, “Baltara” porcelāns vai plakātu māksla, kas turklāt jau ir gana pienācīgi pētīti. Vairāki stāsti izraisa skumjas – kā Armijas ekonomiskā veikala stāsts, kura noslēgums meklējams turpat Vecrīgā ar brutālas mantkārības saķēzītu arhitektūras pieminekli. Ir fantastu stāsti – piemēram, Gunāra Glūdiņa 1969. gadā dizainētā motocikla modelis, kas novietots telpas altāra daļā un kas patiesībā ir autora diplomdarbs. Salīdzinoši daudz žēlīgāk izskatās tā paša dizainera radītais trīsritenis “Spārīte”, kas bija nonācis ražošanā. Apbrīnu izraisa gadījumi, kad fantāzijas pārvērtušās realitātē – kā Rīgas Dzelzceļa stacijas vestibils (1979), kura autori bija Rīgas kinētiķu grupas dalībnieki Jānis Krievs un Aivars Bērziņš. Lai arī šāds Latvijas dizaina brīnums varēja tapt tikai kāda utopiska plāna ietvaros – sagaidot Olimpiskās spēles Maskavā un ticot, ka ārzemnieki uz tām plūdīs tieši caur Rīgas staciju. Lieki teikt, ka objekts saglabājies vien dokumentācijā, nevis dabā, un Rīgas stacijas sačakarētā ēka, izskatās, tiks čakarēta vēl tālāk – arī tas attiecas uz dizainu, starptautisko kontekstu, mūsdienām un visu, par ko vien jūs izstādē vēlētos parunāt!


Jānis Krievs (1942–2016). Rīgas pasažieru stacija. Fasādes skats. 1979. Publicitātes foto no DMDM kolekcijas

Izstādes iekārtošanai pieaicināti godalgoti dizaineri – Ilze Kalnbērziņa Prā (Praz) un Zigmunds Lapsa. Liekas, ka ne viscaur izdevies tikt galā ar telpas sagādātajām neērtībām, izmantojot dažādus ekspozīcijas elementus – masīvas starpsienas starp bijušās baznīcas kolonnām, iekārtus banerus altāra daļā. Toties izstādes centrā ir iekārtota viscaur balta telpa, tāda kā iekšēja svētnīca, kurā, jādomā, izstādītas pašas vērtīgākās relikvijas. Teksts liecina, ka šajā telpā sakopoti artefakti, kuros dizains šķērso mākslas robežas un kas varētu pielikt punktu diskusijām par dizaina, lietišķās mākslas un amatniecības robežām, kas vēsturisku apstākļu dēļ Latvijā veidojušās nenoteiktas un brīvi interpretējamas. Tur meklējams kāds tiešām robežas ārdošs paraugs – 1988. gadā tapušie žurnāla “Avots” vāki, kas, būdami mākslinieces Sarmītes Māliņas oriģināldarbi, reizē bija masveidīgi tiražēts un plaši patērēts kvalitatīvs produkts. Toties pašā centrā novietotais “svētais Grāls” izrādās… šobrīd popularitāti baudošā dizainera Germana Ermiča stikla galds no kolekcijas Shaping Colour (2015). Neiedomājami skaists, dārgs, nepraktisks priekšmets, kurš, ja arī ir izgatavojams vairākos eksemplāros, tad ierobežotā skaitā. Tas ļoti labi sasaucas ar grezni etnogrāfiskajiem eksponātiem izstādes sākumā un laikam taču raksturo latviešu dizaina “ģenētisko kodu”: roku darba nepieciešamo īpatsvaru, tieksmi uz luxury kategoriju kā skaistuma mēru un gatavību kuru katru mirkli pārcelties uz dzīvi labākā pasaulē, kuras iespējamībai nevienam nav liegts ticēt.


Sarmīte Māliņa (1960). Oriģinālmaketi žurnālam “Avots”. 1988. Zuzānu kolekcija. Publicitātes foto