Foto: Ansis Starks

No Monē līdz šlāgerim 0

Par Diānas Tamanes izstādi “Pasūtījums” ISSP galerijā

Elīna Semane
12/12/2018

Nesen atklātajā Diānas Tamanes laikmetīgās fotogrāfijas izstādē “Pasūtījums”, kas ISSP galerijā apskatāma līdz 5. janvārim, māksliniece kā “izejmateriālu” izmantojusi autobiogrāfiskus elementus un pavisam tiešā veidā savu privāto telpu pārvietojusi uz publisku izstāžu zāli. Lai gan viņas darbos atspoguļoti dažādi, šķietami ikdienišķi notikumi un lietas, kas pamatā saistītas ar mākslinieces ģimenes locekļiem, izstāde ievelk skatītāju daudz dziļākos apziņas slāņos par vienkāršu ģimenes albuma iztirzājumu, vienlaikus nograujot un apstiprinot pavisam fundamentālus sabiedrības priekšstatus par fotogrāfijas kā medija vērtības saglabāšanos līdz pat mūsdienām. Izdabājot ģimenes “pasūtījumam”, Tamanei gluži vai antropoloģiskā veidā izdodas portretēt indivīda izpratni par skaisto un subjektīvi nozīmīgo un tādējādi caur fotogrāfiju atklāt arī katra  personības šķautnes, vienlaikus akcentējot tik dažādo fotogrāfijas lomu mākslinieces un viņas radinieku dzīvē.


Foto: Ansis Starks

Arī šajā projektā Diāna Tamane turpina ceļu personiskās identitātes izpētes virzienā, īpaši konacentrējoties uz cilvēku attiecībām, paaudžu un interešu konfliktiem, kā arī pašas mākslinieces radošās apziņas konstrukcijām. Pēdējo pāris gadus identitāte ir tēma, ko regulāri apspriež Latvijas fotogrāfijas valoda. Acīmredzot tā joprojām ir visnotaļ svarīga aktualitāte vietējiem māksliniekiem. Piemēram, pagājušā gada Latvijas fotogrāfijas gadagrāmatā diskusijai par identitāti bija veltītas vairākas lappuses, un par to līdz šai dienai runā vēl daudzi latviešu mākslinieki. Tā vien šķiet, ka latviešiem identitāte ir tik nozīmīgs sarunu katalizators, ka par to varētu runāt vienmēr un visur. Arī pats vārds “identitāte” ir kļuvis par tik daudzveidīgi interpretējamu terminu, ka to varētu piesaistīt teju katrai personiski mākslinieciskajai izpausmei. Diāna šajā ziņā ir neuzbāzīga. Viņa par to runā smalki, neapnicīgi un mazliet aizkustinoši, piemēram, nelielos paskaidrojošos izstādes tekstus, kas piestiprināti līdzās fotogrāfijām, izvēloties pierakstīt krievu valodā, tādējādi atgādinot skatītājam par savu piederību Latvijas krievvalodīgās sabiedrības daļai un liekot saprast, ka, strādājot un dzīvojot Tartu, Briselē, Ģentē un tepat Rīgā, manevrējot starp svešo un vietējo, veidojusies mākslinieces personība un identitātes veidols.


Foto: Ģirts Raģelis

Ņemot vērā, ka lasītprasme krieviski man – tāpat kā citiem laikabiedriem –  ir klupšanas akmens, ātri vien steidzos paņemt izstādes aprakstu latviešu valodā. Ieraugot ar fotogrāfijām pieblīvēto, krāšņo sienu telpas galā, nolemju to atstāt saldajā ēdienā un taisnā ceļā dodos pie pirmās fotogrāfijas, lasot izstādi gluži kā grāmatu – no kreisās uz labo pusi. Lai arī mākslinieces māte, tāpat kā pārējie ģimenē, ne vienmēr līdz galam izprot meitas idejas, viņa savu iespēju robežās cenšas izpalīdzēt, piemēram, pati iesaistoties videodarbu realizācijā, dodot padomus vai vienkārši tehniski nodrošinot mākslas nokļūšanu no punkta A uz punktu B. Šoreiz māte pasūtījusi uzņemt attēlu ar viduslaiku mājiņas logu Ģentē, jo šī vieta iesakņojusies atmiņā arī ar laiku, kad Diāna tur studēja. Atsaucoties uz intervijā teikto, mātei laba fotogrāfija nozīmē kvalitāti, kompozīciju un oriģinālu koncepciju. Šīs trīs prasības māksliniece arī izpilda. Pie sienas piestiprināta fotogrāfija ar viduslaiku nama logu, kur zelta griezumā iekomponēts kaķis, kas šo ainavu atdzīvina. Jo kā gan varētu iztēloties 21. gadsimtu bez kaķu foto? Protams, līdzās asprātībai šis darbs atklāj arī autores estētisko izjūtu. Lai gan fotogrāfija varētu šķist saturiski garlaikojoša, tā noformēta teju izsmalcināti – melnā, greznā rāmī ar brūni pelēcīgu paspartū, tādējādi atstājot pašpietiekama darba iespaidu un vienlaikus radot ilūziju, ka fotogrāfijas noformējums spēj mainīt tās kvalitāti.


Foto: Ansis Starks

Nākamie darbi tapuši pēc vīriešu lūgumiem. Brālēns ģimenē bijis vienīgais, kuru apmierinājuši mākslinieces jau esošie darbi, taču, tā kā Diāna viņa izvēlēto fotogrāfiju bija pārdevusi, nācies radīt ko līdzīgu. Savukārt tēva pasūtījums ir ļoti simbolisks – viņš vairākus gadus lūdzis Diānai uzņemt Vecrīgas panorāmu, ko pielikt pie viesistabas sienas, un svarīgs nosacījums bijis iekļaut vienā attēlā gan Akmens, gan Vanšu tiltu. Fotogrāfa skats no viena Daugavas krasta uz otru un abi tilti, kas vieno šīs paralēlās Rīgas daļas, metaforiski atsaucas uz abu attiecībām – Diānas vecāki ir šķīrušies. Šī plaisa vecāku attiecībās simboliski atspoguļojas arī konkrētajā darbā, taču tas šeit nav vienīgais virziens. Attēls ir kā kārtējais apliecinājums tam, cik liela sabiedrības daļa alkst pēc šlāgerfotogrāfijas. Diānas vecmāmiņa uzskata, ka laba fotogrāfija ir ģimenes, dabas parādību un jūras ainavu attēli, tāpēc šoreiz izstādē parādās skats ar ģimenes vasarnīcu Kursīšos – Diānai gan nav izdevies to iemūžināt omītei pa prātam. Saulriets simbolizējot aiziešanu mūžībā, taču citi vasarnīcas portreti esot bijuši pārāk auksti un metāliski, tāpēc vecmāmiņas stūrgalvība vainagojusies ar panākumiem un izstāde apskatāma viņas pašas uzņemta fotogrāfija – mājas portrets ar kupli ziedošu ābeli priekšplānā. Tādējādi vecmāmiņa pati kļuvusi par fotomākslinieci.

Izpildot tantes lūgumu, Diāna dokumentējusi, kā viņa nodarbojas ar jogu, tādējādi aktualizējot mūsdienu sabiedrībā tik aktuālo pašpozicionēšanās jautājumu un vēlmi sevi iemūžināt labākajā formā, lai pēcāk varētu priecāties un tīksmināties par laiku, kad izskatījāmies labi. Protams, šīs Diānas uzņemtās fotogrāfijas ir gana komplimentāras. Izvēlētais kalendāra formāts ir instruments, kas palīdz skatītājam uztvert izstādi un nolasīt kontekstu, turklāt tas ļauj pieskarties –  tantes portreti apskatāmi, šķirstot kalendāra lapaspuses.


Foto: Ansis Starks

Beidzot esmu nonākusi pie izstādes kulminācijas. Manā acu priekšā ir pārblīvēta, eklektiska mākslas kompozīcija, kas, salīdzinājumā ar pārējo ekspozīciju, ir  uzbrūkoši intensīva. To veido fotogrāfijas, gleznas un citi dažādi objekti ar sentimentālu vērtību. Impresionisma stila glezniņas, kas ir lielākas par fotogrāfijām un starp kurām redzama arī kāda Monē darba kopija, ir pirmais, kas saista manu uzmanību. Tāpat kā netālu esošās klusās dabas ar ziediem. Daži objekti šķiet īpaši interesanti, liekot aizdomāties par to, kāda gan nostalģiskā vērtība varētu būt, piemēram, izbāztam taurenim? Tas kārtējo reizi aktualizē jautājumu par nozīmes piešķiršanu šķietami absurdām lietām ne tikai ikdienā, bet arī laikmetīgās mākslas kontekstā, kur tās pārvēršas par objektiem ar māksliniecisku vērtību. Īpašu kolorītu sienai piešķir milzīgā rāmīšu dažādība, kas rezonē ne tikai ar Diānas ģimenes gaumi, bet vienlaikus atspoguļo arī lielas daļas sabiedrības gaumi – cieņā ir barokāla greznība, sirdsveida formas, gliemežvākiem klāti fotogrāfiju rāmji utt. Uz sienas atrodamas arī dažādas amatieriskas piemiņas fotogrāfijas no ceļojumiem, skolas laika, svētkiem, kā arī nosacīti tālas pagātnes. Kā apliecinājums gan tam, ka liela daļa uzņemto attēlu ir mākslinieciski nevērtīgi, gan arī tam, ka sociālās atmiņas veidošanas kontekstā tiem tomēr ir zīmīga loma. Ar šo kompozīciju Diāna diezgan godīgi un kodolīgi skatītājam atklāj savas ģimenes māksliniecisko vērtību raksturojumu.


Foto: Ansis Starks

Pārāk neiedziļinoties Diānas dzimtas pārstāvju psiholoģiskajā analīzē, akcentēšu to, ka izstāde “Pasūtījums” ir personiskiem piesātinājumiem bagāta. Tā atkailina attiecību saasinājumu, paaudžu konfliktu un neizpratni starp “vecā kaluma” cilvēku un mākslinieku, atšķetinot tuvinieku naivo un vienlaikus tik atšķirīgo pasaules redzējumu. Caur vieglu ironiju un smeldzi Diāna šajā izstādē rod kompromisu starp ģimenes estētiskajām prasībām un autores individuālo redzējumu. Tāpat kā fotogrāfijām, arī pārējiem sīkumiem šajā sērijā ir vienlīdz būtiska loma. “Pasūtījums” ir apliecinājums ģimenes nozīmei autores dzīvē – ar pietāti šīs izstādes ietvaros atspoguļojot savu tuvinieku skaistuma izpratni. Izstādes nosaukums nav abstrakcija, bet precīzi attaisno tās saturu, vienlaikus esot kā liecība tam, ka šķietamu ne-mākslu, ietērpjot konceptuālā veidolā, var padarīt par mākslu. Diānai tas ir izdevies.


Diāna Tamane. 
Foto: Ģirts Raģelis